Dziedniecība ir savdabīga cilvēku saskarsmes joma – tā nav ne izmērāma, ne statistiski uzskaitāma, ne pētnieciski pamatota, tomēr tā pastāv, dzīvo un mainās abilstoši laikam jau gadu tūksošus. Cilvēki vēršas pie dziedniekiem gan slimošanas sākuma periodā, gan profilakiski, gan tad, kad medicīna jau pateikusi pēdējo vārdu.
Sākšu ar to, kas nav dziedniecība – tā nav medicīna bez blakusparādībām, tā nav ekstrasensorika, tā nav psiholoģiskā suģesija, tā nav fitoterapija, tā nav maģija vai zīlēšana kafijas biezumos.
Dziedniecība ir cilvēka veseluma atjaunošanas un uzturēšanas veids, kas izmanto dažādas dabiskās enerģijas – gan cilvēka, gan kosmisko sihiju, gan dabas enerģijas.
Vēsturiski dziedniecība ir tradicionālā medicīna, jo senajiem cilvēkiem izdzīvošanas pamatā vajadzēja fizisko spēku un psiholoģisko noturību smagajos dzīves apstākļos. Zinātnes mūsdienu izpratnē vēl nebija, tāpēc cilvēki iemācījās lietot to, kas tiem bija pieejams, – dabas veltes, acīm neredzamo garu spēkus un cits cita psihisko enerģiju.
Cilvēki iemācījās sadarboties ar lielajām dabas stihijām (vēju, zemi, uguni un ūdeni), ar neredzamo notikumu lauku, pieņemt palīdzību no senču veļiem, no mežu un māju gariem, no garīgās pasaules palīgiem un virzīt to uz savu līdzcilvēku veselības atjaunošanu.
Nekas no tā nav zudis vai zaudējis savu nozīmi arī mūsdienās.
Mūsdienu dziedniecība ir valstiski atzīta profesija lielākajā pasaules daļā.
Pēdējā laikā tam pievienojas arī izpratne par cilvēka sistēmisko veselību, kas ietver dzimtas un dvēseles daļu veselumu.
Gan agrāk, gan tagad dziednieka darba rīki un veidi ir pilnīgi dabiski un saprotami, ja pieņem, ka viss, kas dabā radies, cilvēku ieskaitot, ir gara pasaules un enerģiju redzamās izpausmes.
Pamatā šai politikai, protams, bija kristīgās baznīcas vēlme būt vienīgajai cilvēku glābējai, monopolizēt cilvēku dvēseles un celt savu slavu uz citu rēķina. Labi, ka pašlaik baznīcas pārstāvji pakāpeniski no šā maldu ceļa atsakās, dažs ātrāk, dažs negribīgāk atzīstot, ka nav vienīgie, kam tiesības uz cilvēka ķermeņa un dvēseles glābšanu.
Mūsu ģeogrāfiskajā reģionā dziedniecības degradēšanai punktu pielika padomju laiki, kas ar savu materiālisma sludināšanu sēja neticību jebkam, kas nav fiziski izmērāms, aptaustāms un partijas sludināts. Citur līdzīgu darbu veiksmīgi paveica farmakoloģija, no zinātnes kļūstot par vienu no pasaules visienesīgākajiem biznesiem, ar teju neierobežotām reklāmas un juridiskās ietekmēšanas iespējām. Šī kustība nav beigusies arī mūsdienās, jo no priežu skujām un saules gaismas lielu naudu uztaisīt nevar, tādēļ dziednieks ir pirmais farmakologa konkurents.
Tas viss kopā radījis cilvēkos jau vēsuriski iesakņojušos pārliecību, ka par savu veselību ir abildīgs kāds cits – cilvēks ārpusē – atbilstoši laikmetam, mācītājs, dakteris vai partijas priekšnieks. Jāsaka gan, ka daļēji šai vajāšanai ir bijis pamats, jo zem dziednieka vārda nereti tiešām slēpjas dažādi šarlatāni, krāpnieki un melnās maģijas parstāvji.
Senāk cilvēki, arī dziednieki, dabas parādības un dzīves notikumus uztvēra burtiskāk. Cēloņsakarību ķēdes nebija tik pārskatāmas, tādēļ daudzām parādībām tika piedēvētas burvju īpašības. Materiālā fizika šīs sakarības bieži vien joprojām nespēj pamatot, bet garīgās zinātnes jau ir tik attīstītas, ka spēj mūsdienu cilvēku prātiem paskaidrot, kā darbojas neredzamie dabas likumi.
Tātad – dziedniecība no mistikas un burvestību lauciņa ir izkāpusi un kļūst tuvāka holistiskajam garīgumam.
Dziednieki joprojām lieto daudzas senas, mantotas darba metodes – vārdošanu, ziedošanu, aizvietošanu, pārnešanu u.c. –, jo tās saistītas ar lieliem, gadsimtos uzturētiem egregoriem (energoinformatīviem fenomeniem), kas dos spēku vēl ilgi. Šīs metodes pilnveidojas, attīstās, kļūst elastīgākas, kā viss mūsdienu pasaulē, bet nezaudē savu būtību un spēku. Tieši elastība
Jāpiezīmē, ka, lai to darītu, šī jēga tik tiešām ir jāiemācās uztvert, citādi var sanākt vien muļķīgs plaģiāts.
Vēl viena būtiska mūsdienu un senā dziednieka darba atšķirība ir tā, ar kādām enerģijām mēs strādājam.
Ja agrāk cilvēkam, kas nebija šamanis (starpnieks starp smalko un blīvo pasauli), bija pieejama vien sava enerģija un stihiju spēki, ko piesaistīja noteiktos rituālos, tad tagad lielākā daļa dziednieku strādā ar gara pasaules, kosmiskajām, lielo egregoru un dvēseles kanāla enerģijām.
Manuprāt, visētiskāk un visefektīvāk ir strādāt ar paša klienta dvēseles kanāla enerģiju, jo Dievs, laižot mūs katru pasaulē, mums ir devis un nemitīgi turpina dot bezgalīgu enerģijas daudzumu, kas ir precīzi atbilstošs katra indivīda vajadzībām. Problēma slēpjas tur, ka cilvēki, dzīvojot priekšstatu, noteikumu un sistēmu žņaugos, pamazām zaudē pieeju šim nebeidzamajam, ikvienam bez maksas pieejamajam spēka avotam. Dziednieka uzdevums ir sakārtot cilvēku tā, lai šī enerģijas plūsma atkal atjaunotos, un iemācīt dzīvot tālāk pašam, nezaudējot šo pieeju. Kvaliatīvai dzīvei gan periodiska šā kanāla un cilvēka auras (energoinformatīvo ķermeņu) sakārtošana ir ļoti vēlama, jo mēs neviens, pašus dziedniekus ieskaitot, neesam ideāli. Dziedniekam jābūt pieejai šiem lielajiem spēkiem un mākai sajust atnākušā cilvēka auras enerģijas, kā arī jāsaprot, ko ar visu šo sajusto un uztverto informāciju darīt un kā to pasniegt klientam saprotamā veidā.
Starp citu, pavisam jauna un progresīva dziedniecības joma ir sistēmiskā dziedniecība (sistēmfenomenoloģija), kas agrāk bija tikai šamaņu, krīvu un garīdznieku darbalauks. Tā risina problēmu un slimību iemeslus, kas slēpjas dzimtas koka saknēs un iepriekšējās dvēseles dzīvēs.
Dziednieka darbs ar enerģijām un informatīviem laukiem ir tāpat apgūstams, attīstāms, cienījams un atalgojams kā jebkurš cits arods.
Šo amatu vari apgūt arī tu, piesakoties, piemēram, izglītības centra "Saskarsme" apmācības programmās:
Dziedniecība ir cilvēka veseluma atjaunošanas un uzturēšanas veids, kas izmanto dažādas dabiskās enerģijas – gan cilvēka, gan kosmisko sihiju, gan dabas enerģijas.
Vēsturiski dziedniecība ir tradicionālā medicīna, jo senajiem cilvēkiem izdzīvošanas pamatā vajadzēja fizisko spēku un psiholoģisko noturību smagajos dzīves apstākļos. Zinātnes mūsdienu izpratnē vēl nebija, tāpēc cilvēki iemācījās lietot to, kas tiem bija pieejams, – dabas veltes, acīm neredzamo garu spēkus un cits cita psihisko enerģiju.
Cilvēki iemācījās sadarboties ar lielajām dabas stihijām (vēju, zemi, uguni un ūdeni), ar neredzamo notikumu lauku, pieņemt palīdzību no senču veļiem, no mežu un māju gariem, no garīgās pasaules palīgiem un virzīt to uz savu līdzcilvēku veselības atjaunošanu.
Nekas no tā nav zudis vai zaudējis savu nozīmi arī mūsdienās.
Mūsdienu dziedniecība ir valstiski atzīta profesija lielākajā pasaules daļā.
Pēdējā laikā tam pievienojas arī izpratne par cilvēka sistēmisko veselību, kas ietver dzimtas un dvēseles daļu veselumu.
Gan agrāk, gan tagad dziednieka darba rīki un veidi ir pilnīgi dabiski un saprotami, ja pieņem, ka viss, kas dabā radies, cilvēku ieskaitot, ir gara pasaules un enerģiju redzamās izpausmes.
Cīņa ar slikto slavu
Dziednieka arodam Eiropā daudzus gadsimtus bija ne visai laba slava, kam pamatā bija kristīgās baznīcas izplatītais uzskats, ka dziednieki ir velnam kalpojoši darboņi, kas cilvēkus tikai māna, novērš no vienīgā dieva, un izkrāpj no tiem kādus labumus.Pamatā šai politikai, protams, bija kristīgās baznīcas vēlme būt vienīgajai cilvēku glābējai, monopolizēt cilvēku dvēseles un celt savu slavu uz citu rēķina. Labi, ka pašlaik baznīcas pārstāvji pakāpeniski no šā maldu ceļa atsakās, dažs ātrāk, dažs negribīgāk atzīstot, ka nav vienīgie, kam tiesības uz cilvēka ķermeņa un dvēseles glābšanu.
Mūsu ģeogrāfiskajā reģionā dziedniecības degradēšanai punktu pielika padomju laiki, kas ar savu materiālisma sludināšanu sēja neticību jebkam, kas nav fiziski izmērāms, aptaustāms un partijas sludināts. Citur līdzīgu darbu veiksmīgi paveica farmakoloģija, no zinātnes kļūstot par vienu no pasaules visienesīgākajiem biznesiem, ar teju neierobežotām reklāmas un juridiskās ietekmēšanas iespējām. Šī kustība nav beigusies arī mūsdienās, jo no priežu skujām un saules gaismas lielu naudu uztaisīt nevar, tādēļ dziednieks ir pirmais farmakologa konkurents.
Tas viss kopā radījis cilvēkos jau vēsuriski iesakņojušos pārliecību, ka par savu veselību ir abildīgs kāds cits – cilvēks ārpusē – atbilstoši laikmetam, mācītājs, dakteris vai partijas priekšnieks. Jāsaka gan, ka daļēji šai vajāšanai ir bijis pamats, jo zem dziednieka vārda nereti tiešām slēpjas dažādi šarlatāni, krāpnieki un melnās maģijas parstāvji.
Ar ko mūsdienu dziedniecība atšķiras no tradicionālās?
Starp mūsdienu un tradicionālo dziedniecību ir nedaudzas, bet būtiskas atšķirības.Senāk cilvēki, arī dziednieki, dabas parādības un dzīves notikumus uztvēra burtiskāk. Cēloņsakarību ķēdes nebija tik pārskatāmas, tādēļ daudzām parādībām tika piedēvētas burvju īpašības. Materiālā fizika šīs sakarības bieži vien joprojām nespēj pamatot, bet garīgās zinātnes jau ir tik attīstītas, ka spēj mūsdienu cilvēku prātiem paskaidrot, kā darbojas neredzamie dabas likumi.
Tātad – dziedniecība no mistikas un burvestību lauciņa ir izkāpusi un kļūst tuvāka holistiskajam garīgumam.
Dziednieki joprojām lieto daudzas senas, mantotas darba metodes – vārdošanu, ziedošanu, aizvietošanu, pārnešanu u.c. –, jo tās saistītas ar lieliem, gadsimtos uzturētiem egregoriem (energoinformatīviem fenomeniem), kas dos spēku vēl ilgi. Šīs metodes pilnveidojas, attīstās, kļūst elastīgākas, kā viss mūsdienu pasaulē, bet nezaudē savu būtību un spēku. Tieši elastība
Jāpiezīmē, ka, lai to darītu, šī jēga tik tiešām ir jāiemācās uztvert, citādi var sanākt vien muļķīgs plaģiāts.
Vēl viena būtiska mūsdienu un senā dziednieka darba atšķirība ir tā, ar kādām enerģijām mēs strādājam.
Ja agrāk cilvēkam, kas nebija šamanis (starpnieks starp smalko un blīvo pasauli), bija pieejama vien sava enerģija un stihiju spēki, ko piesaistīja noteiktos rituālos, tad tagad lielākā daļa dziednieku strādā ar gara pasaules, kosmiskajām, lielo egregoru un dvēseles kanāla enerģijām.
Manuprāt, visētiskāk un visefektīvāk ir strādāt ar paša klienta dvēseles kanāla enerģiju, jo Dievs, laižot mūs katru pasaulē, mums ir devis un nemitīgi turpina dot bezgalīgu enerģijas daudzumu, kas ir precīzi atbilstošs katra indivīda vajadzībām. Problēma slēpjas tur, ka cilvēki, dzīvojot priekšstatu, noteikumu un sistēmu žņaugos, pamazām zaudē pieeju šim nebeidzamajam, ikvienam bez maksas pieejamajam spēka avotam. Dziednieka uzdevums ir sakārtot cilvēku tā, lai šī enerģijas plūsma atkal atjaunotos, un iemācīt dzīvot tālāk pašam, nezaudējot šo pieeju. Kvaliatīvai dzīvei gan periodiska šā kanāla un cilvēka auras (energoinformatīvo ķermeņu) sakārtošana ir ļoti vēlama, jo mēs neviens, pašus dziedniekus ieskaitot, neesam ideāli. Dziedniekam jābūt pieejai šiem lielajiem spēkiem un mākai sajust atnākušā cilvēka auras enerģijas, kā arī jāsaprot, ko ar visu šo sajusto un uztverto informāciju darīt un kā to pasniegt klientam saprotamā veidā.
Starp citu, pavisam jauna un progresīva dziedniecības joma ir sistēmiskā dziedniecība (sistēmfenomenoloģija), kas agrāk bija tikai šamaņu, krīvu un garīdznieku darbalauks. Tā risina problēmu un slimību iemeslus, kas slēpjas dzimtas koka saknēs un iepriekšējās dvēseles dzīvēs.
Tikai izredzētie vai ikviens?
Lietojot mūsdienu dziedniecības metodes, dziedniekam arī nav jābūt ideālam, jo ne ar savu enerģiju viņš dziedina klientu. Senāk dziednieki bieži vien beidza savas dzīves, slimībām aplipuši, nespējot paši sev palīdzēt, bet tagad tā notiek vien retos gadījumos neprofesionalitātes dēļ. Tomēr šis amats prasa lielu energoinformatīvo caurlaidību, lielu uzmanības koncentrāciju, smalki attīstītu uztveri un sisemātisku darbu pašam ar sevi. Tie ir talanti, Dieva dotas spējas, kas kaut kādā mērā piemīt visiem cilvēkiem, bet dažiem tās ir izteiktākas un vieglāk attīsāmas.Dziednieka darbs ar enerģijām un informatīviem laukiem ir tāpat apgūstams, attīstāms, cienījams un atalgojams kā jebkurš cits arods.
Šo amatu vari apgūt arī tu, piesakoties, piemēram, izglītības centra "Saskarsme" apmācības programmās:
- "Dziedniecība – netradicionālā medicīna". Mācību ilgums dažāds: neklātiene – četri gadi (viena svētdiena mēnesī), vakara nodaļa – trīs gadi, dienas nodaļa – divi gadi;
- Helingera metode. Mācību ilgums – divi gadi (2 reizes mēnesī).
