Daudzus gadus nodarbojoties ar konsultēšanu un vadot ģimenes izvietojumu grupas, man, tāpat kā citiem maniem kolēģiem, ir gadījies saskarties ar ļoti izplatītu traumu – pamestā bērna traumu. Gribu padalīties savos novērojumos, lai tu varētu to atpazīt sevī vai savā partnerī, apzinātos un mēģinātu izdziedināt.
Nule piedzimuši, mēs jau mīlam savu māti. Vēl mātes klēpī mēs izjūtam pilnīgu vienotību ar viņu. Mēs esam savas mātes asinis, ādas, ķermeņa daļa. Ja pirmajos gados māte kaut kādu iemeslu dēļ (komandējums, atpūtas brauciens, diennakts bērnudārzs, jaunākā brāļa vai māsiņas dzimšana, slimība, kuras dēļ nācās gulēt slimnīcā vienam) atstāja savu bērnu, tas viss tika burtiski uztverts kā sava ķermeņa fiziskas daļas pazaudēšana. Tā, it kā bērnam kaut kādā brīdī pazustu kāja vai roka.
Šķiršanās sāpes ir tik nepanesamas, ka kādā dziļā bezapziņas līmenī var rasties secinājums: "Mīlēt ir briesmīgi, mīlēt ir sāpīgi, jo kādā negaidītā brīdī mani var pamest, nodot, bet es vēlreiz tādas sāpes nespēšu izturēt."
Trauma kļūst jo sāpīgāka, jo biežāk to pastiprina līdzīga situācija – iespējams, bērns dzīvoja ar ilgas stundas strādājošiem vai bieži prombūtnē esošiem vecākiem vai viņu uz visu vasaru aizveda vecmāmiņai, un viņš katru gadu pārdzīvoja pamestā traumu...
Pieaugušā vecumā šī trauma izpaužas tādējādi, ka brīdī, kad cilvēks jūt, ka viņu pārņem spēcīga vilkme vai mīlestības jūtas pret partneri, viņš neapzināti sāk graut attiecības, neļaujot tām pāraugt kaut kamī nozīmīgākā un dziļākā. Itin kā negribot pārmēru piesaistīties. Jo viņam tīri fiziski ir nepanesami no jauna pārdzīvot jebkādas šķiršanās sāpes.
Rezultātā tāda cilvēka partnerim agri vai vēlu nāksies saskarties ar šo ēnas pusi, kas sagrauj visu labo. Un tā vienmēr ir ļoti sāpīga pieredze. Kā tad tā – tikko vēl jūs runājāt par kopīgu nākotni, būvējāt kaut kādus plānus, priecājāties viens par otru, un te pēkšņi maigā, labā un mīlošā partnera vietā parādās uzvilktā, kritizējošā un uz visu apvainoties gatavā daļa, kura var pat paziņot, ka tu nesi vissvarīgākais viņa dzīvē. Vai arī kādā jaukā vakarā tev pienāk īsziņa: "Viss beidzies. Nezvani man vairs."
Attiecību sākumā partneris cenšas saprast, kas nav tā, kur iemesls šādām pārmaiņām? Vēl vakar taču viss bija ideāli! Un, protams, šī traumētā daļa "izdos" tev pilnu apsūdzību kompleksu. Visbiežāk tie būs pārmetumi, ka tu viņam velti nepietiekami daudz uzmanības. Bet dažkārt tie vispār ir kaut kādi nejēdzīgi izskaidrojumi, kāpēc jūs nevarat būt kopā. Un, ja esi uz to emocionāli reaģējis, sācis lūgties piedošanu, taisnoties un nākotnē censties laboties, – tu esi zaudējis. Tu esi iekļuvis viņa lamatās!
Viņa mērķis ir sasniegts. No vienas puses, emociju izvirdums deva daudz enerģijas un nepieciešamās uzmanības, bet no otras (pēc salīgšanas) – jaunu porciju viņam tik nepieciešamās mīlestības. Uz kādu brīdi viss kļūst pat vēl labāk nekā bija, bet tas ir tikai uz laiku.
Tā ir īsta šizofrēnija – personības dalīšanās, kas pakāpeniski pārvērš tevi histēriskā personībā. Šādās attiecībās nekad nevar atslābt. Mīlestība pamazām sāk aiziet no šīm attiecībām, mīlošā sirds aizveras. Pirmajā laikā viss vēl turas uz tā, ka pēc kārtējās vētras partneris kļūst vēl uzmanīgāks un mīlošāks. Viņš sarīko neiedomājamus pārsteigumus, dāvina dāvanas vai kļūst labs un maigs... Šķiet, ka viss nokārtojies, un tev blakus ir tas, kuru tu patiesi mīli. Bet – diemžēl – vēstures atkārtojas.
Vairs nav miera – tu nekad nezini, kad atkal parādīsies šī trakojošā daļa. Ar vienu roku viņš tevi atgrūž, ar otru piekļauj sev ciešāk. Attiecības iegūst slimīgu raksturu. Tās gribas pamest, atgriezties savā paša dzīvē. Taču tevi sāk turēt ar zvērestiem un solījumiem: "Tā ir pēdējā reize. Tu zini, cik ļoti es tevi mīlu. Tu redzēsi – nekas tāds vairs neatkārtosies." Vēl centrālā frāze – stāsts par to, ka tu esi vislabākais, vissaprotošākais, visuzticamākais partneris pasaulē. Un, lai būtu šis "vis-visvis", tiek upurēta sava paša dzīve.
Vispirms tā ir atteikšanās no draugiem – partneris paģēr pilnu uzmanību sev (īpaši – kad viņam ir slikti), un pēc tam – arī tavas brīvības ierobežojums. Savos vājuma mirkļos viņš var lūgt: "Atbalsti mani, man ir tik slikti. Vai vari pabūt ar mani? Neatstāj mani tagad vienu!" Atteikt ir neiespējami, jo šajos brīžos tu savā priekšā redzi mazu bērnu, kuru taču nevar pamest nelaimē. Viņš ir tik aizkustinoši patiess... Diemžēl mēs tik bieži pārāk lielu nozīmi piedodam tādām skaistām frāzēm kā: "Es nevienu tik stipri neesmu mīlējis. Ar mani tā notiek pirmo reizi."
Var jautāt – kāpēc gan mēs nevaram iziet no šādām attiecībām? Nu, tāpēc, ka savā "normālajā" fāzē viņš patiesi ir vislabākais, un tu viņu mīli. Tev ir grūti viņu pamest. Dažkārt arī tāpēc, ka darbā tiek laisti nopietni argumenti: pamatīgāk traumētie var negaidīti saslimt vai dot mājienus par pašnāvību. Vai arī – tu zini, ka tavā prombūtnē tiek lietots alkohols un narkotikas vai, iespējams, notiek vizītes pie "saprotošākiem" partneriem.
Rezultātā tāda cilvēka partnerim agri vai vēlu nāksies saskarties ar šo ēnas pusi, kas sagrauj visu labo. Un tā vienmēr ir ļoti sāpīga pieredze. Kā tad tā – tikko vēl jūs runājāt par kopīgu nākotni, būvējāt kaut kādus plānus, priecājāties viens par otru, un te pēkšņi maigā, labā un mīlošā partnera vietā parādās uzvilktā, kritizējošā un uz visu apvainoties gatavā daļa, kura var pat paziņot, ka tu nesi vissvarīgākais viņa dzīvē. Vai arī kādā jaukā vakarā tev pienāk īsziņa: "Viss beidzies. Nezvani man vairs."
Attiecību sākumā partneris cenšas saprast, kas nav tā, kur iemesls šādām pārmaiņām? Vēl vakar taču viss bija ideāli! Un, protams, šī traumētā daļa "izdos" tev pilnu apsūdzību kompleksu. Visbiežāk tie būs pārmetumi, ka tu viņam velti nepietiekami daudz uzmanības. Bet dažkārt tie vispār ir kaut kādi nejēdzīgi izskaidrojumi, kāpēc jūs nevarat būt kopā. Un, ja esi uz to emocionāli reaģējis, sācis lūgties piedošanu, taisnoties un nākotnē censties laboties, – tu esi zaudējis. Tu esi iekļuvis viņa lamatās!
Viņa mērķis ir sasniegts. No vienas puses, emociju izvirdums deva daudz enerģijas un nepieciešamās uzmanības, bet no otras (pēc salīgšanas) – jaunu porciju viņam tik nepieciešamās mīlestības. Uz kādu brīdi viss kļūst pat vēl labāk nekā bija, bet tas ir tikai uz laiku.
Tā ir īsta šizofrēnija – personības dalīšanās, kas pakāpeniski pārvērš tevi histēriskā personībā. Šādās attiecībās nekad nevar atslābt. Mīlestība pamazām sāk aiziet no šīm attiecībām, mīlošā sirds aizveras. Pirmajā laikā viss vēl turas uz tā, ka pēc kārtējās vētras partneris kļūst vēl uzmanīgāks un mīlošāks. Viņš sarīko neiedomājamus pārsteigumus, dāvina dāvanas vai kļūst labs un maigs... Šķiet, ka viss nokārtojies, un tev blakus ir tas, kuru tu patiesi mīli. Bet – diemžēl – vēstures atkārtojas.
Vairs nav miera – tu nekad nezini, kad atkal parādīsies šī trakojošā daļa. Ar vienu roku viņš tevi atgrūž, ar otru piekļauj sev ciešāk. Attiecības iegūst slimīgu raksturu. Tās gribas pamest, atgriezties savā paša dzīvē. Taču tevi sāk turēt ar zvērestiem un solījumiem: "Tā ir pēdējā reize. Tu zini, cik ļoti es tevi mīlu. Tu redzēsi – nekas tāds vairs neatkārtosies." Vēl centrālā frāze – stāsts par to, ka tu esi vislabākais, vissaprotošākais, visuzticamākais partneris pasaulē. Un, lai būtu šis "vis-visvis", tiek upurēta sava paša dzīve.
Vispirms tā ir atteikšanās no draugiem – partneris paģēr pilnu uzmanību sev (īpaši – kad viņam ir slikti), un pēc tam – arī tavas brīvības ierobežojums. Savos vājuma mirkļos viņš var lūgt: "Atbalsti mani, man ir tik slikti. Vai vari pabūt ar mani? Neatstāj mani tagad vienu!" Atteikt ir neiespējami, jo šajos brīžos tu savā priekšā redzi mazu bērnu, kuru taču nevar pamest nelaimē. Viņš ir tik aizkustinoši patiess... Diemžēl mēs tik bieži pārāk lielu nozīmi piedodam tādām skaistām frāzēm kā: "Es nevienu tik stipri neesmu mīlējis. Ar mani tā notiek pirmo reizi."
Var jautāt – kāpēc gan mēs nevaram iziet no šādām attiecībām? Nu, tāpēc, ka savā "normālajā" fāzē viņš patiesi ir vislabākais, un tu viņu mīli. Tev ir grūti viņu pamest. Dažkārt arī tāpēc, ka darbā tiek laisti nopietni argumenti: pamatīgāk traumētie var negaidīti saslimt vai dot mājienus par pašnāvību. Vai arī – tu zini, ka tavā prombūtnē tiek lietots alkohols un narkotikas vai, iespējams, notiek vizītes pie "saprotošākiem" partneriem.
Viņam nepieciešams atbalsts un uzmanība grūtā brīdī, bet tev ir nepieciešams justies "īpašam" viņa dzīvē, jo līdzās viņam ir viegli just savu nozīmīgumu, svarīgumu un dažkārt arī pārākumu. "Viņš mīl tikai mani. Viņš klausa tikai mani. Viņam vajag tikai mani." Bet tava paša dzīve ir sagrauta. Tev nav tiesību uz paša dzīvi. Jo citādi viņš būs neapmierināts, citādi tas var izsaukt jaunu vētru.
Kāpēc izraisās tādas scēnas? Tāpēc, ka niknuma izvirdumi, kliegšana un attiecību skaidrošana vienmēr ir enerģijas izlāde, tajā skaitā – destruktīvās. Uz laiku tev kļūst vieglāk. Viņš taču nevar tev visu laiku teikt: "Man ir slikti, man nav spēka, palīdzi man, atbalsti mani, man tevi vajag." Trauma rada blokus enerģijas plūsmā ķermenī, un cilvēks bieži jūtas fiziski iztukšots. Viņam nepieciešama "barošana", taču viņš negrib nemitīgi izrādīt savu atkarību un diedelēt tavu palīdzību – tādā gadījumā viņam nāktos tev atzīties savā vājumā. Un tad rodas šīs "vētras".
Mērķis sasniegts – negācijas izgāztas, mīlestības un rūpju porcija saņemta, sava vajadzīguma pierādījums gūts.
Atkarīgiem ļaudīm nereti līdzās ir draudzenes un draugi, pie kuriem vērsties pēc atbalsta brīžos, kad tu neizturi un aizej vai arī klusē, ieturot vēsu distanci. Viņi stāsta citiem, cik viņu partneri ir nejauki un cik netaisni izturas. Viņiem jāpadalās un jāsaņem nepieciešamā līdzjūtības, enerģijas un mīlestības deva.
Citi cilvēki viņa dzīvē sāk spēlēt daudz lielāku lomu nekā cilvēks, ar ko viņš dzīvo. Par to līdzi jutējs saņem "labākā drauga vai draudzenes" titulu, kas viņam pašam dod papildu atzinības un svarīguma enerģiju. Dažkārt rezultātā tieši viņi kļūst par mīļākajiem – tā ir kā alga par ilgu kalpošanu un sapratni. Jautāsi – kālab viņiem tas vajadzīgs? Nu, ir arī cilvēki – svešu likteņu kārtotāji, dzimuši padomnieki vai prokurori, kas pa labi pa kreisi dala verdiktu "vainīgs", bet vēl svarīgāk – esmu vajadzīgs, man uzticas, es pārvaldu citu dzīves. Arī viņiem no šādām attiecībām tiek savs labums.
Ievēro – atkarīgais visbiežāk izvēlas stipru partneri, kam ir daudz enerģijas, un pēc tam parazitē uz viņa, liekot zaudēt viņam harizmu, paša misiju un sasniegumus.
Otram iemeslam, kāpēc tu samierinies ar šādām attiecībām, "kājas aug" tavā bērnībā. Šis uzvedības scenārijs tev ir zināms, kāds no vecākiem tevi pie tā jau ir pieradinājis. Un tu esi iemācījies ar to samierināties. Tas, kas "normālam" cilvēkam šķiet nepieņemama uzvedība, tev ir parasta dzīves situācija
Kāpēc izraisās tādas scēnas? Tāpēc, ka niknuma izvirdumi, kliegšana un attiecību skaidrošana vienmēr ir enerģijas izlāde, tajā skaitā – destruktīvās. Uz laiku tev kļūst vieglāk. Viņš taču nevar tev visu laiku teikt: "Man ir slikti, man nav spēka, palīdzi man, atbalsti mani, man tevi vajag." Trauma rada blokus enerģijas plūsmā ķermenī, un cilvēks bieži jūtas fiziski iztukšots. Viņam nepieciešama "barošana", taču viņš negrib nemitīgi izrādīt savu atkarību un diedelēt tavu palīdzību – tādā gadījumā viņam nāktos tev atzīties savā vājumā. Un tad rodas šīs "vētras".
Mērķis sasniegts – negācijas izgāztas, mīlestības un rūpju porcija saņemta, sava vajadzīguma pierādījums gūts.
Atkarīgiem ļaudīm nereti līdzās ir draudzenes un draugi, pie kuriem vērsties pēc atbalsta brīžos, kad tu neizturi un aizej vai arī klusē, ieturot vēsu distanci. Viņi stāsta citiem, cik viņu partneri ir nejauki un cik netaisni izturas. Viņiem jāpadalās un jāsaņem nepieciešamā līdzjūtības, enerģijas un mīlestības deva.
Citi cilvēki viņa dzīvē sāk spēlēt daudz lielāku lomu nekā cilvēks, ar ko viņš dzīvo. Par to līdzi jutējs saņem "labākā drauga vai draudzenes" titulu, kas viņam pašam dod papildu atzinības un svarīguma enerģiju. Dažkārt rezultātā tieši viņi kļūst par mīļākajiem – tā ir kā alga par ilgu kalpošanu un sapratni. Jautāsi – kālab viņiem tas vajadzīgs? Nu, ir arī cilvēki – svešu likteņu kārtotāji, dzimuši padomnieki vai prokurori, kas pa labi pa kreisi dala verdiktu "vainīgs", bet vēl svarīgāk – esmu vajadzīgs, man uzticas, es pārvaldu citu dzīves. Arī viņiem no šādām attiecībām tiek savs labums.
Ievēro – atkarīgais visbiežāk izvēlas stipru partneri, kam ir daudz enerģijas, un pēc tam parazitē uz viņa, liekot zaudēt viņam harizmu, paša misiju un sasniegumus.
Otram iemeslam, kāpēc tu samierinies ar šādām attiecībām, "kājas aug" tavā bērnībā. Šis uzvedības scenārijs tev ir zināms, kāds no vecākiem tevi pie tā jau ir pieradinājis. Un tu esi iemācījies ar to samierināties. Tas, kas "normālam" cilvēkam šķiet nepieņemama uzvedība, tev ir parasta dzīves situācija
Tev jāapzinās sava vērtība un pilnībā jārealizējas pašam savā dzīvē. Jāuzņemas atbildība pašam par savu dzīvi. Tikai tad nekļūsi par līdzatkarīgo. Nedrīkst baidīties pazaudēt tādu partneri. Labāk jau pašā attiecību sākumā likt manīt, ka nespēlēsi tādas spēlītes. Šim nolūkam tev vajag savu, labu darbu, materiālo stabilitāti, savus draugus, savu iemīļoto vaļasprieku. Un līdz ar partnera parādīšanos tas viss nedrīkst sagrūt. Ja tu stabili stāvi uz kājām, tu retāk nonāc tādās attiecībās vai spēj tām pretoties, prasot cieņpilnu attieksmi pret sevi. Materiālā atkarība tavu brīvību grauj. Ja tev nepieciešams viņa atbalsts vai tu dzīvo viņa teritorijā, būs grūti aizstāvēt savas tiesības uz privātumu.
Pašā attiecību sākumā jāizstrādā veselīgas izturēšanās stratēģiju. Ja parādās agresijas, neapmierinātības vai destruktīvas uzvedības pazīmes – neiesaistīties konfliktā, nestrīdēties, nepierādīt pretējo. Tev jāsaprot, ka dotajā mirklī tevi nedzird. Ja mierīgi uzklausīsi visas pretenzijas neaizstāvoties – esi jau uzvarējis. "Jā, taisnība," – bet pateikt to mierīgi, saprotot, ka uz tevi tas neattiecas. Ka viņš to kliedz kādam citam no savas pagātnes un mēģina kaut ko pierādīt pats sev. Lai ko tu šajā brīdī nepasāktu, viss viņu tikai tracinās. Iespējams, ir vērts piebilst – es par to padomāšu vēlāk un atbildēšu. Atceries, viņš grib tavu pastiprinātu uzmanību. Viņam ir aktivizējusies trauma. Viņš iekšēji dara visu, lai tu viņu pamestu. Bet – nedauzi durvis, vienkārši ļauj nolaist tvaiku, nereaģējot uz notiekošo. Jābūt gatavam uz visu. Tevi provocēs uz enerģijas izlādi visiem līdzekļiem, spiežot uz visām pogām, kas nostrādājušas iepriekš. "Tu esi slikts draugs, slikta saimniece, slikta māte... Mājās ir nekārtība, neko nevar atrast," utt. Domāju – tu jau zini šo "asorti", kas vienmēr tiek likts lietā līdzīgā situācijā. Iespējams, ja tas nenostrādās, sekos kofera krāmēšana un došanās pie draugiem nezināmā virzienā, jo viņš vairs nespēj te palikt (iespējams, viņam šis strīds bija vajadzīgs tieši tāpēc, lai būtu iemesls aizlaisties).
Nākamajā dienā nevajag izlikties, ka nekas nav noticis. Nevajag iztapīgi censties iekarot viņa labvēlību,turpini dzīvot savu dzīvi. Un, kad jutīsi, ka veselā daļa ir atpakaļ, atrod pareizos vārdus, lai apspriestu to, kas notiek konflikta laikā. Apspriediet iespējamo uzvedības variantu, ja kaut kas tāds atkārtosies, – piemēram, ka tu aiziesi uz savu istabu vai iziesi no mājas, ļaujot viņam pabūt ar sevi. Protams, vispirms uzklausot viņu. Obligāti uzsver, ka tu neļausi viņam tā izturēties pret tevi, un pieprasi konflikta risinājumu. Piebilsti, ka tici tam, ka viņš varētu kaut kā citādi tikt ar to galā, negraujot visu sev apkārt, un ka tavu mīlestību viņš var dabūt arī veselīgākā veidā – sasniedzot kaut ko nozīmīgu priekš sevis (un tu varētu tad ar viņu lepoties) vai izdarot kaut ko priekš jums kā priekš pāra. Atkārtoju vēlreiz – ja tu baidies viņu zaudēt, jo esi vientuļš, pats par sevi nelaimīgs vai nestāvi uz savām kājām materiālajā ziņā, šāds dialogs jums neizdosies.
Negaidi izdevīgu gadījumu, lai izrādītu savu mīlestību un labvēlību nākotnē. Nevajag sagaidīt jaunu sprādzienu. Nevajadzētu būt tā, ka tu izrādi jūtas tikai tad, ja viņš piesaistījis tavu uzmanību. Apskauj tādus cilvēkus pēc iespējas biežāk. ASV ir tāda "apskāvienu terapija" – tas ir līdzīgu traumu dziedēšanas veids. Ilgi un mīloši apskāvieni, kuri nav jāizlūdzas. Dari to visur, dari to negaidīti, lai tavs partneris justos mīlēts. Neskopojies ar mīlestības un pateicības vārdiem, neuzskati, ka viņš ir tev "parādā". Uzmanības izpausmēm jābūt vienmēr – negaidītas, mīļas īsziņas, sirsniņas un jautras kartītes. "Es atceros par tevi, esmu ar tevi."
Saproti, ka partnerim ar tādu traumu iekšā ir daudz baiļu un trauksmes, ar ko viņš pats ne vienmēr tiek galā. Ja viņa dzīvē parādās kaut kas jauns – jauns darbs, amats, dzīvoklis vai bērna dzimšana –, trauma aktualizējas. Jo viņš pagaidām nezina, kā ar to tikt galā.
Īpašas grūtības viņi izjūt, kad jādarbojas vienatnē, jādara nepazīstamas lietas. Parunājiet par to. Esmu ievērojusi, ka gandrīz visi pāri šķiras vai zaudē saikni komunikācijas kļūdu dēļ. Vienkāršāk ir apvainoties un klusēt, nekā parunāt vienam ar otru – aiz bailēm izrādīt savu vājumu un atkal būt atraidītam. Cilvēkam ar šādu traumu ir vajadzīgs citu padoms. Viņš ir atkarīgs no citu viedokļa. Viņam dažkārt vienkāršāk apspriest to ar kādu "no malas" – ar kādu draudzenīti, kas atbalstīs tikai viņa taisnību un dos viņam pārliecību par sevi.
Neatstāj viņu vienu, kad viņam to vajag, – neaizcērt aiz sevis durvis ar draudiem neatgriezties (viņa neveselā daļa tevi tieši uz to mudina). Ja tu neizturi, saki, ka atstāj viņu uz laiku, uz pāris dienām. Jo arī tev vajag atgūties. Iespējams, tās ir dažas klusēšanas dienas. Nespied viņu pazemoties, raudāt, lūgties. Tu jau parādīji, ka tev tāda uzvedība nav pieņemama. Vai nu aizej uz visiem laikiem, vai sēdies pie sarunu galda. Pasaki – kad viņš būs gatavs, tu gribēsi ar viņu visu apspriest un saprast, kā rīkoties nākamreiz. Bet neesi augstprātīgs: tev jāliek saprast, ka esat vienlīdzīgi, ka arī tu nezini, kā jums abiem labāk ar to tikt galā. Nav gatavu recepšu. Meklējiet savējo.
Atbildība un vaina par notikušo jāsadala līdzīgi. Tas nozīmē – neuzņemies par daudz. Izpildi tikai savu darba daļu, ļaujot grūtībās augt sev pašam un dodot iespēju augt arī otram. Tavā ziņā ir līdzjūtība un ticība tam, ka ar savu grūtību daļu tavs partneris tiks galā pats. Neatbalsti viņu nostājā, ka notiekošajā vainojami citi. Palīdzi viņam saprast, ka savu dzīvi rada viņš pats. Šādiem cilvēkiem jāmācās nezaudēt dūšu, kad kaut kas neiet tā, kā gribēts. Viņiem jāiemācās pieņemt atteikumi un sakāves kā būtisku dzīves pieredzi.
Neesi savam partnerim "vislabākā māte", nedz arī terapeits, psihologs vai dziednieks. Tā tu pats viņu noliec atkarīgā stāvoklī. Un attiecības veidojas nevienlīdzīgi. Ir īpaši apmācīti speciālisti, ir semināri, lekcijas Youtube.com utt. Ja tev nemitīgi jāliek savs partneris "uz pareizā ceļa", attiecības kļūs neiespējamas. Un pirmām kārtām sāks jukt seksuālās attiecības. Tu vari palīdzēt viņam atrast vajadzīgo un tomēr palikt līdzīgās pozīcijās, uzticoties viņa paša viedumam. Pretējā gadījumā tev ģimenē parādīsies vēl viens "dēliņš". Pajautā partnerim – vai viņam vajadzīga viņa sieviete vai "terapeite"?
Visbiežāk tādi cilvēki ir nervozi no dabas. Bēdas ir viņu pastāvīgais līdzgaitnieks. Viņi viegli iegrimst sanīkumā, raud un manipulē ar savu emociju izpausmēm – "palūko, cik tālu tu mani noved..." Tādā veidā viņš izsauc tevī žēlumu. Straujas noskaņojuma maiņas ir garantētas. Tava palīdzība ir vienkāršās psihes ietekmēšanas metodēs – piemēram, ar veselīgu dzīvesveidu. Pieradiniet sevi pie regulārām pastaigām pirms miega, pie baseina, pareizas un veselīgas ēšanas, aromterapijas mājās (aromāti spēj modelēt noskaņojumu), siltas vannas ar sāli, mierīgas, atslābinošas mūzikas mājās, omulīgas vides. Īsi sakot – pie visa tā, kas ikdienā atslābina. Atceries, ka ikviens stress (pat brauciens autobusā) var izprovocēt šo traumu, ja ķermenī radies sasprindzinājums. Labi der savstarpēja masāža, glāsti, dziedinoši "esmu tepat" pieskārieni. Atceries, kā sasveicinājās filmā "Avatars"? "Es tevi redzu."
Tas arī ir vissvarīgāk – radīt sajūtu, ka "es redzu" – tavas sāpes, tavu nedrošību par sevi, tavu traumu, es tevi pieņemu tādu, kāds tu esi, es neatstumšu tevi tāpēc. Bet, lai mūsu attiecības dzīvotu ilgi, atradīsim veidu to izdziedināt!
Un paliec uzticīgs savam ceļam, savai misijai, savai izaugsmei. Runa, kā parasti, ir par līdzsvaru – ņemt un dot.
Pašā attiecību sākumā jāizstrādā veselīgas izturēšanās stratēģiju. Ja parādās agresijas, neapmierinātības vai destruktīvas uzvedības pazīmes – neiesaistīties konfliktā, nestrīdēties, nepierādīt pretējo. Tev jāsaprot, ka dotajā mirklī tevi nedzird. Ja mierīgi uzklausīsi visas pretenzijas neaizstāvoties – esi jau uzvarējis. "Jā, taisnība," – bet pateikt to mierīgi, saprotot, ka uz tevi tas neattiecas. Ka viņš to kliedz kādam citam no savas pagātnes un mēģina kaut ko pierādīt pats sev. Lai ko tu šajā brīdī nepasāktu, viss viņu tikai tracinās. Iespējams, ir vērts piebilst – es par to padomāšu vēlāk un atbildēšu. Atceries, viņš grib tavu pastiprinātu uzmanību. Viņam ir aktivizējusies trauma. Viņš iekšēji dara visu, lai tu viņu pamestu. Bet – nedauzi durvis, vienkārši ļauj nolaist tvaiku, nereaģējot uz notiekošo. Jābūt gatavam uz visu. Tevi provocēs uz enerģijas izlādi visiem līdzekļiem, spiežot uz visām pogām, kas nostrādājušas iepriekš. "Tu esi slikts draugs, slikta saimniece, slikta māte... Mājās ir nekārtība, neko nevar atrast," utt. Domāju – tu jau zini šo "asorti", kas vienmēr tiek likts lietā līdzīgā situācijā. Iespējams, ja tas nenostrādās, sekos kofera krāmēšana un došanās pie draugiem nezināmā virzienā, jo viņš vairs nespēj te palikt (iespējams, viņam šis strīds bija vajadzīgs tieši tāpēc, lai būtu iemesls aizlaisties).
Nākamajā dienā nevajag izlikties, ka nekas nav noticis. Nevajag iztapīgi censties iekarot viņa labvēlību,turpini dzīvot savu dzīvi. Un, kad jutīsi, ka veselā daļa ir atpakaļ, atrod pareizos vārdus, lai apspriestu to, kas notiek konflikta laikā. Apspriediet iespējamo uzvedības variantu, ja kaut kas tāds atkārtosies, – piemēram, ka tu aiziesi uz savu istabu vai iziesi no mājas, ļaujot viņam pabūt ar sevi. Protams, vispirms uzklausot viņu. Obligāti uzsver, ka tu neļausi viņam tā izturēties pret tevi, un pieprasi konflikta risinājumu. Piebilsti, ka tici tam, ka viņš varētu kaut kā citādi tikt ar to galā, negraujot visu sev apkārt, un ka tavu mīlestību viņš var dabūt arī veselīgākā veidā – sasniedzot kaut ko nozīmīgu priekš sevis (un tu varētu tad ar viņu lepoties) vai izdarot kaut ko priekš jums kā priekš pāra. Atkārtoju vēlreiz – ja tu baidies viņu zaudēt, jo esi vientuļš, pats par sevi nelaimīgs vai nestāvi uz savām kājām materiālajā ziņā, šāds dialogs jums neizdosies.
Negaidi izdevīgu gadījumu, lai izrādītu savu mīlestību un labvēlību nākotnē. Nevajag sagaidīt jaunu sprādzienu. Nevajadzētu būt tā, ka tu izrādi jūtas tikai tad, ja viņš piesaistījis tavu uzmanību. Apskauj tādus cilvēkus pēc iespējas biežāk. ASV ir tāda "apskāvienu terapija" – tas ir līdzīgu traumu dziedēšanas veids. Ilgi un mīloši apskāvieni, kuri nav jāizlūdzas. Dari to visur, dari to negaidīti, lai tavs partneris justos mīlēts. Neskopojies ar mīlestības un pateicības vārdiem, neuzskati, ka viņš ir tev "parādā". Uzmanības izpausmēm jābūt vienmēr – negaidītas, mīļas īsziņas, sirsniņas un jautras kartītes. "Es atceros par tevi, esmu ar tevi."
Saproti, ka partnerim ar tādu traumu iekšā ir daudz baiļu un trauksmes, ar ko viņš pats ne vienmēr tiek galā. Ja viņa dzīvē parādās kaut kas jauns – jauns darbs, amats, dzīvoklis vai bērna dzimšana –, trauma aktualizējas. Jo viņš pagaidām nezina, kā ar to tikt galā.
Īpašas grūtības viņi izjūt, kad jādarbojas vienatnē, jādara nepazīstamas lietas. Parunājiet par to. Esmu ievērojusi, ka gandrīz visi pāri šķiras vai zaudē saikni komunikācijas kļūdu dēļ. Vienkāršāk ir apvainoties un klusēt, nekā parunāt vienam ar otru – aiz bailēm izrādīt savu vājumu un atkal būt atraidītam. Cilvēkam ar šādu traumu ir vajadzīgs citu padoms. Viņš ir atkarīgs no citu viedokļa. Viņam dažkārt vienkāršāk apspriest to ar kādu "no malas" – ar kādu draudzenīti, kas atbalstīs tikai viņa taisnību un dos viņam pārliecību par sevi.
Neatstāj viņu vienu, kad viņam to vajag, – neaizcērt aiz sevis durvis ar draudiem neatgriezties (viņa neveselā daļa tevi tieši uz to mudina). Ja tu neizturi, saki, ka atstāj viņu uz laiku, uz pāris dienām. Jo arī tev vajag atgūties. Iespējams, tās ir dažas klusēšanas dienas. Nespied viņu pazemoties, raudāt, lūgties. Tu jau parādīji, ka tev tāda uzvedība nav pieņemama. Vai nu aizej uz visiem laikiem, vai sēdies pie sarunu galda. Pasaki – kad viņš būs gatavs, tu gribēsi ar viņu visu apspriest un saprast, kā rīkoties nākamreiz. Bet neesi augstprātīgs: tev jāliek saprast, ka esat vienlīdzīgi, ka arī tu nezini, kā jums abiem labāk ar to tikt galā. Nav gatavu recepšu. Meklējiet savējo.
Atbildība un vaina par notikušo jāsadala līdzīgi. Tas nozīmē – neuzņemies par daudz. Izpildi tikai savu darba daļu, ļaujot grūtībās augt sev pašam un dodot iespēju augt arī otram. Tavā ziņā ir līdzjūtība un ticība tam, ka ar savu grūtību daļu tavs partneris tiks galā pats. Neatbalsti viņu nostājā, ka notiekošajā vainojami citi. Palīdzi viņam saprast, ka savu dzīvi rada viņš pats. Šādiem cilvēkiem jāmācās nezaudēt dūšu, kad kaut kas neiet tā, kā gribēts. Viņiem jāiemācās pieņemt atteikumi un sakāves kā būtisku dzīves pieredzi.
Neesi savam partnerim "vislabākā māte", nedz arī terapeits, psihologs vai dziednieks. Tā tu pats viņu noliec atkarīgā stāvoklī. Un attiecības veidojas nevienlīdzīgi. Ir īpaši apmācīti speciālisti, ir semināri, lekcijas Youtube.com utt. Ja tev nemitīgi jāliek savs partneris "uz pareizā ceļa", attiecības kļūs neiespējamas. Un pirmām kārtām sāks jukt seksuālās attiecības. Tu vari palīdzēt viņam atrast vajadzīgo un tomēr palikt līdzīgās pozīcijās, uzticoties viņa paša viedumam. Pretējā gadījumā tev ģimenē parādīsies vēl viens "dēliņš". Pajautā partnerim – vai viņam vajadzīga viņa sieviete vai "terapeite"?
Visbiežāk tādi cilvēki ir nervozi no dabas. Bēdas ir viņu pastāvīgais līdzgaitnieks. Viņi viegli iegrimst sanīkumā, raud un manipulē ar savu emociju izpausmēm – "palūko, cik tālu tu mani noved..." Tādā veidā viņš izsauc tevī žēlumu. Straujas noskaņojuma maiņas ir garantētas. Tava palīdzība ir vienkāršās psihes ietekmēšanas metodēs – piemēram, ar veselīgu dzīvesveidu. Pieradiniet sevi pie regulārām pastaigām pirms miega, pie baseina, pareizas un veselīgas ēšanas, aromterapijas mājās (aromāti spēj modelēt noskaņojumu), siltas vannas ar sāli, mierīgas, atslābinošas mūzikas mājās, omulīgas vides. Īsi sakot – pie visa tā, kas ikdienā atslābina. Atceries, ka ikviens stress (pat brauciens autobusā) var izprovocēt šo traumu, ja ķermenī radies sasprindzinājums. Labi der savstarpēja masāža, glāsti, dziedinoši "esmu tepat" pieskārieni. Atceries, kā sasveicinājās filmā "Avatars"? "Es tevi redzu."
Tas arī ir vissvarīgāk – radīt sajūtu, ka "es redzu" – tavas sāpes, tavu nedrošību par sevi, tavu traumu, es tevi pieņemu tādu, kāds tu esi, es neatstumšu tevi tāpēc. Bet, lai mūsu attiecības dzīvotu ilgi, atradīsim veidu to izdziedināt!
Un paliec uzticīgs savam ceļam, savai misijai, savai izaugsmei. Runa, kā parasti, ir par līdzsvaru – ņemt un dot.
Protams, negribu atstāt bez uzmanības tevi, ja tieši tu esi tas "bērnībā pamestais bērns". Saproti, ka tavs lauks piespiež citus pamest tevi. Tu dzīvē nereti iekļūsi situācijā "būt atstumtam", itin kā tu pats mudinātu citus cilvēkus nodarīt tev to atkal un atkal.
Un, ja tev tas pa īstam ir "līdz kaklam", tad tavs uzdevums ir pārstāt pastāvīgi lūkoties pagātnē, bet pagriezties ar seju pret nākotni un "izaudzināt" sevī spēcīgu veselo un pieaugušo daļu. Nav būtiski, kas tur pagātnē notika. Pārskati reiz savu dzīvi ar vajadzīgajiem secinājumiem un ej tālāk!
Tas nozīmē:
Un, ja tev tas pa īstam ir "līdz kaklam", tad tavs uzdevums ir pārstāt pastāvīgi lūkoties pagātnē, bet pagriezties ar seju pret nākotni un "izaudzināt" sevī spēcīgu veselo un pieaugušo daļu. Nav būtiski, kas tur pagātnē notika. Pārskati reiz savu dzīvi ar vajadzīgajiem secinājumiem un ej tālāk!
Tas nozīmē:
- pieņem sevī šo savas dvēseles "tumšo pusi" ar izpratni un mīlestību;
- uzņemies atbildību par notiekošo, tas ir – pārstāj vainot citus savās neveiksmēs. Beidz tēlot upura lomu;
- nemeklē vairs žēlumu un līdzjūtību pie citiem, stāstot viņiem par savu "nejauko partneri", "ļauno priekšniecību", "sliktajiem vecākiem" vai par savas bērnības baisajiem notikumiem;
- atrodi personisko apmierinājuma avotu – labu vaļasprieku vai interesantu darbu. Nodarbojies ar piemērotu sportu, saprotot, ka labas emocijas vari sagādāt arī pats. Savukārt citu cilvēku mīlestību un pozitīvu uzmanību var iegūt veselīgākā veidā – atbalstot citus grūtā brīdī vai rūpējoties par tiem, kas blakus;
- mācies. Paaugstini savu zināšanu līmeni. Kļūsti par dzīvespriecīgu un interesantu sarunu biedru. Ļaudis paši pie tevis tieksies un sniegs tev daudz mīlestības. Un tavs partneris leposies ar tevi.
