Parasti mēs maz pievēršam uzmanību savām īpašībām, bet citus vērtējam pēc visaugstākajiem standartiem. Pēc īpašībām nosaka kādas vielas kvalitāti. Tieši tāpat ir ar ļaudīm. Pēc rakstura īpašībām var pateikt, kāds ir cilvēks. Vēdās minētas (un mūsu pašu dainas tam piekrīt) četras vissvarīgākās īpašības, kas ļauj lepni nest cilvēka vārdu. Parunāsim par tām!
Vai gan tīra labībiņa
Aug visās druviņās?
Vai tie visi labi ļaud's,
Kas cilvēka vārdu nes?
Ja vēlamies harmonisku dzīvesveidu un attiecības, tad jāsāk no sevis. Viss atkarīgs no šā brīža dzīvesveida, mērķa un ideāliem. Ja galvenais dzīvē ir dvēseliskums un pilnveidošanās, tad dzīvesveids pats no sevis piekoriģējas šīm prioritātēm un saved mūs kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem.
Mums (kā jau Dieva daļiņām) piemīt visas pozitīvās īpašības pēc būtības, jo tāda ir dvēseles daba. Problēma tikai tā, ka, iemiesojoties Zemes dzīvē, labās īpašības pārklājas ar ilūzijas plīvuru – smalku mentālu piesārņojumu. Un, piesārņojumam augot, parādās negatīvās īpašības. Vienīgais ilūzijas pluss ir tāds, ka mums ir iespēja dzīvot savu iedomu pasakā un neredzēt realitāti tādu, kāda tā ir īstenībā.
Tas nozīmē, ka mēs objektīvi neredzam arī savu raksturu. Mēs spēlējam šeit lomas, paliekot saldajā ilūzijas enerģijā. Taču, pieaugot ilūzijai, aktivizējas arī pretpols – negatīvās īpašības. Progresējot negatīvajām īpašībām, dvēselei kļūst aizvien sliktāk un sliktāk. Redzot pasauli greizajā spogulī, dvēsele saņem sitienus. Greizais spogulis kļūst vēl greizāks, ilūzija pieaug, un cilvēkam parādās tieksme uzgrūst vainu citiem. Viņš lād apkārtējos par sev nodarītām sāpēm. Tā tas var turpināties līdz pilnīgai degradācijai, jo šāda kritika piesaista kritizējamo cilvēku negatīvo enerģiju un iezīžas mūsos, liekot ciest arī par tiem, kurus aprunājam.
Izkopjot savu raksturu, to disciplinējot, sliktās īpašības sāk "izbalēt", un cilvēkam parādās spēks pārvarēt dzīves grūtības – viņš sāk rīkoties pareizāk un caur to piesaista veiksmi.
Četras vissvarīgākās īpašības, kuras mūs padara par cilvēka vārda cienīgām radībām, ir patiesums, tīrība, iejūtība un mērenība.
Šīs četras pieminētas vēdās kā svarīgākās harmoniskai dzīvei. Ja iztrūkst kāda no šīm īpašībām, cilvēks, pēc vēdu kritērijiem, netiek uzskatīts par saprātīgu. Šīs četras īpašības ir kā četri stūri mājai. Visi četri vienādi svarīgi. Attīstot vienu, pašas no sevis attīstās arī pārējās īpašības. Piemēram, tas, kurš ir iejūtīgs pret citiem, nespēs būt nepatiess pret sevi. Savukārt patiess cilvēks nespēs būt alkatīgs, jo intuitīvi saprot alkatības sekas un pats sev nosaka mēru, robežu.
Aplūkosim katru īpašību sīkāk.
Aug visās druviņās?
Vai tie visi labi ļaud's,
Kas cilvēka vārdu nes?
Ja vēlamies harmonisku dzīvesveidu un attiecības, tad jāsāk no sevis. Viss atkarīgs no šā brīža dzīvesveida, mērķa un ideāliem. Ja galvenais dzīvē ir dvēseliskums un pilnveidošanās, tad dzīvesveids pats no sevis piekoriģējas šīm prioritātēm un saved mūs kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem.
Mums (kā jau Dieva daļiņām) piemīt visas pozitīvās īpašības pēc būtības, jo tāda ir dvēseles daba. Problēma tikai tā, ka, iemiesojoties Zemes dzīvē, labās īpašības pārklājas ar ilūzijas plīvuru – smalku mentālu piesārņojumu. Un, piesārņojumam augot, parādās negatīvās īpašības. Vienīgais ilūzijas pluss ir tāds, ka mums ir iespēja dzīvot savu iedomu pasakā un neredzēt realitāti tādu, kāda tā ir īstenībā.
Tas nozīmē, ka mēs objektīvi neredzam arī savu raksturu. Mēs spēlējam šeit lomas, paliekot saldajā ilūzijas enerģijā. Taču, pieaugot ilūzijai, aktivizējas arī pretpols – negatīvās īpašības. Progresējot negatīvajām īpašībām, dvēselei kļūst aizvien sliktāk un sliktāk. Redzot pasauli greizajā spogulī, dvēsele saņem sitienus. Greizais spogulis kļūst vēl greizāks, ilūzija pieaug, un cilvēkam parādās tieksme uzgrūst vainu citiem. Viņš lād apkārtējos par sev nodarītām sāpēm. Tā tas var turpināties līdz pilnīgai degradācijai, jo šāda kritika piesaista kritizējamo cilvēku negatīvo enerģiju un iezīžas mūsos, liekot ciest arī par tiem, kurus aprunājam.
Izkopjot savu raksturu, to disciplinējot, sliktās īpašības sāk "izbalēt", un cilvēkam parādās spēks pārvarēt dzīves grūtības – viņš sāk rīkoties pareizāk un caur to piesaista veiksmi.
Četras vissvarīgākās īpašības, kuras mūs padara par cilvēka vārda cienīgām radībām, ir patiesums, tīrība, iejūtība un mērenība.
Šīs četras pieminētas vēdās kā svarīgākās harmoniskai dzīvei. Ja iztrūkst kāda no šīm īpašībām, cilvēks, pēc vēdu kritērijiem, netiek uzskatīts par saprātīgu. Šīs četras īpašības ir kā četri stūri mājai. Visi četri vienādi svarīgi. Attīstot vienu, pašas no sevis attīstās arī pārējās īpašības. Piemēram, tas, kurš ir iejūtīgs pret citiem, nespēs būt nepatiess pret sevi. Savukārt patiess cilvēks nespēs būt alkatīgs, jo intuitīvi saprot alkatības sekas un pats sev nosaka mēru, robežu.
Aplūkosim katru īpašību sīkāk.
1
Pretējās īpašības – nepatiesums, liekulība, nekrietnums, nodevīgums, lepnība, netaisnība.
Būt patiesam nozīmē – vērot sevi patiesības gaismā. Tas nozīmē – nemelot sev, kad redzi, ka tev nav taisnība, ka nodoms vai darbība nav brīvi no savtīguma.
Lai šādi paraudzītos uz dzīvi, jābūt ļoti jūtīgam. Diemžēl, rietumu kultūrā dzīvojot, šī īpašība ir kaitīga biznesam. Kaitīga biznesam, bet ļoti nepieciešama laimei!
Patiesums ir pirmā un vissvarīgākā īpašība visās garīgajās praksēs un pašizaugsmes ceļos. Ja šī īpašība netiek attīstīta, sākas lēna degradācija. Cilvēks kļūst lepns, iedomīgs un nevēlas vairs mācīties no savām un citu kļūdām. Viņš vairs nerēķinās ar citu cilvēku interesēm un sajūtām, bet konsekventi "bīda" savus "projektus". Tas pastiprina personiskā nozīmīguma sajūtu un ilūziju, ka viss, ko es daru, ir labs. Ne velti čigānu visļaunākais lāsts ir: "Kaut tu lepns paliktu!" Lepnība savā būtībā ir netaisnība pret apkārtējiem un līdz ar to – pret sevi.
Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Ai, Dieviņ, redz tu mani
Tik patiesi dzīvajot,
Es otram žēl nedaru
Nevienā vietiņā.
Patiesums, īstums, neliekuļotība. Nedarīt otram to, ko nevēlies, lai dara tev. Apziņa, ka viss atgriežas pie darītāja, neļauj dzīvot ne-apzināti un ne-apzinīgi.Būt patiesam nozīmē – vērot sevi patiesības gaismā. Tas nozīmē – nemelot sev, kad redzi, ka tev nav taisnība, ka nodoms vai darbība nav brīvi no savtīguma.
Lai šādi paraudzītos uz dzīvi, jābūt ļoti jūtīgam. Diemžēl, rietumu kultūrā dzīvojot, šī īpašība ir kaitīga biznesam. Kaitīga biznesam, bet ļoti nepieciešama laimei!
Patiesums ir pirmā un vissvarīgākā īpašība visās garīgajās praksēs un pašizaugsmes ceļos. Ja šī īpašība netiek attīstīta, sākas lēna degradācija. Cilvēks kļūst lepns, iedomīgs un nevēlas vairs mācīties no savām un citu kļūdām. Viņš vairs nerēķinās ar citu cilvēku interesēm un sajūtām, bet konsekventi "bīda" savus "projektus". Tas pastiprina personiskā nozīmīguma sajūtu un ilūziju, ka viss, ko es daru, ir labs. Ne velti čigānu visļaunākais lāsts ir: "Kaut tu lepns paliktu!" Lepnība savā būtībā ir netaisnība pret apkārtējiem un līdz ar to – pret sevi.
Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēsTaisnu ceļu nostaigāt.
Patiesums rada taisnīguma apziņu. Taisns, taisnīgs ir tas, kurš ir patiess – īsts, nesamākslots, neviltots. Taisnīgs ir tas pats, kas godīgs. Patiess cilvēks ir godīgs, jo nemāna sevi. Tikai tāds cilvēks visu redz bez izpušķojumiem un ilūzijām. Taisnumu nevajadzētu jaukt ar domāšanas šaurību, burta kalpa attieksmi vai garīgu neelastīgumu. Taisnums/patiesums pieprasa dzīvesveidu, kurā jābūt "šeit un tagad" stāvoklī. Tas nozīmē apzinātu dzīvesveidu, kurā skaidri definētas personiskās vērtības un dzīves virzība. Šīm vērtībām jābūt kā ideālam, jo citādi nenotiks garīga virzība.
Patiesums ir viena no vissvarīgākajām īpašībām, no kuras dzimst visas pārējās. Patiesums izslēdz iespēju sev melot un dzīvot sevis svarīguma ilūzijā. Kaut arī patiesums un taisnums ir viena un tā pati īpašība, tomēr ir neliela nianse: Patiesums ir nemākslots īstums – objektīvisms, kas vairāk vērsts uz sevi, uz iekšu – pret sevi. Nemelošana sev. No šīs nianses atkarīgs taisnums, taisnīgums, kas nozīmē – neviltotību pret citiem. "Taisns ceļš" (pretēji viltus ceļam) ir Laimas ceļš jeb taka. Tā ir taka kalniņā.
Grūt' man bija kalnā kāpt,
Lēt' lejā noejot;
Grūt' man bija pašai iet,
Lēti otru maldināt.
Taisnumu nedrīkst jaukt ar dogmatisku neelastīgumu un dūru vicināšanu patiesības vārdā.
Nonākot svešā sabiedrībā, jābūt pietiekami modram un apsviedīgam, lai nepazaudētu savu patieso būtību un kontaktu ar Dievu. Tanī brīdī noder iekšējais patiesums un rakstura noturība.
Ļaudis man ļaunu vēl,
Dievs man ļauna nevēlēja,
Dievs man ļauna nevēlēja,
Redz man' taisni dzīvojot.
Pilnvērtīga un laimīga dzīve ir kā bērnam – nesamaitāta, patiesa un bez maskas.
Ne dziedāt nedziedāju,
Ja ar kāju nepieminu;
Ne dzīvot nedzīvoju,
Ja patiesi nedzīvoju.
2
Pretējās īpašības – negausība, alkatība (tās rada iedomību, lielmanību, lepnību).
Mērenība, tas pats askētiskums, apzīmē pieticību – cilvēku ar mēra sajūtu. Arī sātu un gausu. Senākais vārds – sāts, kurš etimiloģijas vārdnīcā skaidrots kā "svētīt", pārveidojies uz sātīga, barojoša ēdiena apzīmējumu. Vārds "gausa" apzīmē to pašu mērenību, tikai attiecinātu uz lēnu, ieturētu maltīti.
Mērenība ir atturība un nepieķeršanās lietām, kas savā būtībā ir tā pati "pieticība". Mērenība ir disciplinētība un ieturētība materiālās lietās. Tikai mūsdienās reklamētās bagātās dzīves un lietu piebāztās sadzīves izlepušiem cilvēkiem "pieticīgums" asociējas ar nabadzību. Bet ir tieši otrādi – šī īpašība liecina par gara aristokrātiju un to, ka cilvēks intuitīvi zina visam mēru un cenšas neizdabāt savām vēlmēm. Ja paņemsi par daudz, kaut kur uz šīs planētas zudīs līdzsvars, kā arī nākošajā iemiesojumā tev būs mazāk. Ja neturēsi sevi rāmjos un grābsi vairāk, nekā vajag, noiesi no attīstības takas un nodarīsi pāri citiem un rezultātā – pats sev.
Mērenība, jeb mēra sajūta jaušama visās dainās. Man šķiet, ka šo rakstura īpašību senčiem speciāli nevajadzēja izcelt, jo dabas vidē dzīvojošam cilvēkam tā ir ar mātes pienu iezīsta. Arī dzīvniekiem tā piemīt, jo no dabas tie paņem tikai tik, cik nepieciešams izdzīvošanai.
Negausība rodas no bailēm iznīkt un nedabūt savu daļu. Diemžēl negausīga alkatība ir īpaši raksturīga pazīme tiem, kuri ir pie varas. Ar savu vājo raksturu viņi rāda sliktu piemēru un līdz ar to rada alkatīgas tendences arī pavalstniekos.
Tā vai citādi, morāli samaitātajam mūsdienu cilvēkam mērenību nākas kultivēt mākslīgā veidā, ikdienas dzīvē piedomājot pie savām instinktīvi nesātīgajām prasībām pret dzīvi.
Svētībiņa, gausībiņa,
Nāc pa logu istabā,
Dēla māte galdu klāja,
Nu pārveda vedekliņu.
3
Tīrs ūdens avotā,
Tīrs avota dibinā;
Tīrs i man(i)s augumiņ(i)s
No tām ļaužu valodām.
Tīrībai ir trīs izpausmes līmeņi – fiziskais, mentālais un garīgais. Visi trīs savstarpēji saistīti.
Kā sērdiene melna gāja.
Kad, Māriņa, mazgāšos,
Svešu māti klausīdama?
Mazgājies, sērdienīte,
Jele svētu vakariņu.
Ja ķermenis tīrs, arī emocijas un domas ir tīrākas, un tātad citu ļaužu negācijas nespēj tik ļoti ietekmēt.
Lieta tāda, ka ķermenis, pēc dienas darbiem un nakts miega smako pēc sviedriem. Šie sviedri piesaista zināmas kategorijas smalkās radības no astrālās pasaules. Parazītus, kuri vampirē fiziski netīru cilvēku enerģētiskā līmenī. Ja nemazgājas vairākas dienas, cilvēks zaudē enerģiju, kas izpaužas kā viegla saērcinātība un haotisks domu plūdums.
Sakaltuse garoziņa;
Bieza putra, tauka gaļa,
Tā māc manu dvēselīti.
Veselīgs, vienkāršs, veģetārs ēdiens nodrošina labu vielmaiņu un pārmērīgi nenodarbina auguma enerģētiskos resursus ēdiena sagremošanā. Šie resursi vajadzīgi skaidrai prāta darbībai un ilglaicīgai fiziskai un garīgai veselībai, kura arī ir viena no tīrības pazīmēm.
Ēdiena pagatavošanā svarīga loma ir gatavotāja prāta noskaņai un videi, kurā tas tiek gatavots.
Stalta bērza galiņā;
Stalts bij mūsu bāleliņš,
Staltas māršas mums vajaga.
Ilgmūžība, spēcīga imunitāte, domu skaidrība un citi rādītāji uzlabojas pateicoties ikdienas vingrojumiem.
Kur bij slinkas mātes meitas;
Kad slaucija istabiņu,
Pa lodziņu mēslus bēra.
Griež' apkārt kumeliņu,
Lai paliek, kur bijušas.
Es nogāju tai ciemā,
Kur mudīgas mātes meitas;
Pagalmiņš noslaucīts,
Tīra, spodra istabiņa.
Meitu māte man pacēla
Vizuļotu meldru krēslu.
Lietu sakārtotība, telpu tīrība, ventilācija un patīkama smarža ir svarīgākie telpas tīrības aspekti.
Kopsavilkumam var piebilst, ka visas labās īpašības, kuras aprakstītas šinī sadaļā, pašas no sevis sāk uzplaukt proporcionāli prāta attīrīšanās procesam. Tīrs prāts – tīras emocijas – domas – rīcība.
Ja prāts tīrs – mērķi pareizi un sasniedzami. Pareizi mērķi ir tie, kuri ir saskaņā ar karmas likumiem un veicina kopīgu labumu visai sabiedrībai, ne tikai ģimenei. Labumu, kurš tiek gan savējiem, gan citiem.
Nāc ārā tu, Vācieti,
Ko es tev parādīšu:
Ekur tava dvēselīte
Jau ellē karajās.
4
Pretējās īpašības – neiejūtība, nežēlība, cinisms.
Ne sunīti kājām spēru,
Ne uguns pagalīti –
I sunīts Dieva laists,
I uguns pagalīte.
Iejūtība (tā pati žēlsirdība) ir ceturtā svarīgākā īpašība – tā ir patiesuma, mērenības un tīrības rezultāts.
Cilvēku vardarbība rada atbildes vardarbību un ir dziļā pretrunā ar Dieva doto kārtību uz zemes. Katrai sugai ir sava atļauja un pieeja noteiktā barības ķēdē izmantot sev piemērotu uzturu. Tikai cilvēks ir radījums, kurš atļaujas šo likumu pārkāpt.
Dainu zemteksts caurvīts ar dziļu pietāti pret apkārtējo pasauli un dzīvo radību. Iejūtības īpašība, dainās, kā jēdziens netiek uzsvērta, jo dziesmas radītas absolūti harmoniskā vidē, kurā ētikas un morāles pamatjautājumi ir pilnīgi pašsaprotama lieta. Iejūtības princips ieausts zemtekstā. Tas ir tik dabiski senajiem cilvēkiem, ka nav nepieciešamības to kaut kā īpaši izcelt. Ir taču skaidrs, ka mēs kā cilvēciskas būtnes esam apveltītas ar lielākām priekšrocībām nekā pārējā dzīvā radība. Tāpēc uz mums gulstas lielāka atbildība par to, kā izturamies pret apkārtējo vidi.
Tīšam liels es neaugu,
Grūt' nedaru kumeļam;
Smalkas bruņas kaldinaju
Pa savam augumam.
Iejūtības jēdzienam ir tieša saistība ar nevardarbības principu visos līmeņos. Iejūtība izpaužas arī palīdzības sniegšanā trūkumā un ciešanās nonākušajiem, paša ģimenē, saskarsmē ar dzīvesbiedru un bērniem, attiecībās ar vecvecākiem utt.
Fiziskā vardarbība ir vienā kategorijā ar emocionālo un astrālo vardarbību. Atšķirība ir tikai tanī, ka katrs nākamais vardarbības veids ir viens par otru rafinētāks un bīstamāks. Emocionālā vardarbība bieži vien ir pat traumējošāka par fizisko. Savukārt astrālā vardarbība ir vēl traumējošāka, jo izjauc cilvēka dabisko attīstību un nomāc biolauku. Astrālā vardarbība izpaužas mūsdienu psihotrono ieroču izmantošanā pret ļaužu masām un kodēšanas paņēmienos masu informācijas līdzekļos lai cilvēkus turētu ekonomiski politiskā verdzībā. Vēl bīstamāka ir genomā vardarbība ģenētiski modificētas pārtikas un sēklu uzspiešanā sabiedrībai.
Vardarbības saknes iestiepjas lepnības, alkatības, skaudības, varas kāres īpašībās un saistītas ar zemāko astrāļu pasaulēm.
Ai, svešā māmuliņa,
Nedar' pāri grūtdieņam!
Grūtdienīša asariņas
Krīt Dieviņam klēpītī.
Iejūtības īpašības attīstīšana ir ļoti reāla nevardarbības prakse, kuru šodien nākas praktizēt ik uz soļa, jo sabiedrība ir slima ar vardarbīgām tendencēm un, lai izglābtu pasauli no šīs sērgas, nepieciešama katra saprātīga cilvēka dalība. Nevardarbības prakse ietver sevī mentālo, emocionālo un fizisko atturību no vardarbības. Šīs prakses rezultātā mēs apjaušam visu dzīvības formu unikālumu un svētumu. Mēs kļūstam iejūtīgi, žēlsirdīgi.
Jāsāk ar iejūtību pret savu ķermeni, paanalizējot, ko un kā mēs lietojam uzturā un kāds ir mūsu dienas ritms. Kas patīk un kas nepatīk augumam. Izmainot paradumus veselīga dzīvesveida virzienā, tiek attīstīta iejūtība. Iemīlot sevi, mēs iemīlam citus.
Patiesums ir viena no vissvarīgākajām īpašībām, no kuras dzimst visas pārējās. Patiesums izslēdz iespēju sev melot un dzīvot sevis svarīguma ilūzijā. Kaut arī patiesums un taisnums ir viena un tā pati īpašība, tomēr ir neliela nianse: Patiesums ir nemākslots īstums – objektīvisms, kas vairāk vērsts uz sevi, uz iekšu – pret sevi. Nemelošana sev. No šīs nianses atkarīgs taisnums, taisnīgums, kas nozīmē – neviltotību pret citiem. "Taisns ceļš" (pretēji viltus ceļam) ir Laimas ceļš jeb taka. Tā ir taka kalniņā.
Grūt' man bija kalnā kāpt,
Lēt' lejā noejot;
Grūt' man bija pašai iet,
Lēti otru maldināt.
Taisnumu nedrīkst jaukt ar dogmatisku neelastīgumu un dūru vicināšanu patiesības vārdā.
Nonākot svešā sabiedrībā, jābūt pietiekami modram un apsviedīgam, lai nepazaudētu savu patieso būtību un kontaktu ar Dievu. Tanī brīdī noder iekšējais patiesums un rakstura noturība.
Ļaudis man ļaunu vēl,
Dievs man ļauna nevēlēja,
Dievs man ļauna nevēlēja,
Redz man' taisni dzīvojot.
Pilnvērtīga un laimīga dzīve ir kā bērnam – nesamaitāta, patiesa un bez maskas.
Ne dziedāt nedziedāju,
Ja ar kāju nepieminu;
Ne dzīvot nedzīvoju,
Ja patiesi nedzīvoju.
2
Pretējās īpašības – negausība, alkatība (tās rada iedomību, lielmanību, lepnību).
Mērenība, tas pats askētiskums, apzīmē pieticību – cilvēku ar mēra sajūtu. Arī sātu un gausu. Senākais vārds – sāts, kurš etimiloģijas vārdnīcā skaidrots kā "svētīt", pārveidojies uz sātīga, barojoša ēdiena apzīmējumu. Vārds "gausa" apzīmē to pašu mērenību, tikai attiecinātu uz lēnu, ieturētu maltīti.
Mērenība ir atturība un nepieķeršanās lietām, kas savā būtībā ir tā pati "pieticība". Mērenība ir disciplinētība un ieturētība materiālās lietās. Tikai mūsdienās reklamētās bagātās dzīves un lietu piebāztās sadzīves izlepušiem cilvēkiem "pieticīgums" asociējas ar nabadzību. Bet ir tieši otrādi – šī īpašība liecina par gara aristokrātiju un to, ka cilvēks intuitīvi zina visam mēru un cenšas neizdabāt savām vēlmēm. Ja paņemsi par daudz, kaut kur uz šīs planētas zudīs līdzsvars, kā arī nākošajā iemiesojumā tev būs mazāk. Ja neturēsi sevi rāmjos un grābsi vairāk, nekā vajag, noiesi no attīstības takas un nodarīsi pāri citiem un rezultātā – pats sev.
Mērenība, jeb mēra sajūta jaušama visās dainās. Man šķiet, ka šo rakstura īpašību senčiem speciāli nevajadzēja izcelt, jo dabas vidē dzīvojošam cilvēkam tā ir ar mātes pienu iezīsta. Arī dzīvniekiem tā piemīt, jo no dabas tie paņem tikai tik, cik nepieciešams izdzīvošanai.
Negausība rodas no bailēm iznīkt un nedabūt savu daļu. Diemžēl negausīga alkatība ir īpaši raksturīga pazīme tiem, kuri ir pie varas. Ar savu vājo raksturu viņi rāda sliktu piemēru un līdz ar to rada alkatīgas tendences arī pavalstniekos.
Tā vai citādi, morāli samaitātajam mūsdienu cilvēkam mērenību nākas kultivēt mākslīgā veidā, ikdienas dzīvē piedomājot pie savām instinktīvi nesātīgajām prasībām pret dzīvi.
Svētībiņa, gausībiņa,
Nāc pa logu istabā,
Dēla māte galdu klāja,
Nu pārveda vedekliņu.
3
Tīrs ūdens avotā,
Tīrs avota dibinā;
Tīrs i man(i)s augumiņ(i)s
No tām ļaužu valodām.
Tīrībai ir trīs izpausmes līmeņi – fiziskais, mentālais un garīgais. Visi trīs savstarpēji saistīti.
- Fiziskā tīrība izpaužas kā ķermeņa, telpas un vides tīrība;
- Mentālā tīrība izpaužas nodomu patiesumā, mērķu skaidrībā; pareizā dzīves izvēlē;
- Garīgā tīrība izpaužas pozitīvo īpašību izkoptībā un spēkā.
Fiziskā tīrība
Apskaitās mīļa Māra,Kā sērdiene melna gāja.
Kad, Māriņa, mazgāšos,
Svešu māti klausīdama?
Mazgājies, sērdienīte,
Jele svētu vakariņu.
Ja ķermenis tīrs, arī emocijas un domas ir tīrākas, un tātad citu ļaužu negācijas nespēj tik ļoti ietekmēt.
Lieta tāda, ka ķermenis, pēc dienas darbiem un nakts miega smako pēc sviedriem. Šie sviedri piesaista zināmas kategorijas smalkās radības no astrālās pasaules. Parazītus, kuri vampirē fiziski netīru cilvēku enerģētiskā līmenī. Ja nemazgājas vairākas dienas, cilvēks zaudē enerģiju, kas izpaužas kā viegla saērcinātība un haotisks domu plūdums.
Ēdiens
Dūmi, dūmi, tie man tika,Sakaltuse garoziņa;
Bieza putra, tauka gaļa,
Tā māc manu dvēselīti.
Veselīgs, vienkāršs, veģetārs ēdiens nodrošina labu vielmaiņu un pārmērīgi nenodarbina auguma enerģētiskos resursus ēdiena sagremošanā. Šie resursi vajadzīgi skaidrai prāta darbībai un ilglaicīgai fiziskai un garīgai veselībai, kura arī ir viena no tīrības pazīmēm.
Ēdiena pagatavošanā svarīga loma ir gatavotāja prāta noskaņai un videi, kurā tas tiek gatavots.
Auguma vingrojumi
Stalts rubenis rubinājaStalta bērza galiņā;
Stalts bij mūsu bāleliņš,
Staltas māršas mums vajaga.
Ilgmūžība, spēcīga imunitāte, domu skaidrība un citi rādītāji uzlabojas pateicoties ikdienas vingrojumiem.
Telpas un vides tīrība
Es nogāju tai ciemā,Kur bij slinkas mātes meitas;
Kad slaucija istabiņu,
Pa lodziņu mēslus bēra.
Griež' apkārt kumeliņu,
Lai paliek, kur bijušas.
Es nogāju tai ciemā,
Kur mudīgas mātes meitas;
Pagalmiņš noslaucīts,
Tīra, spodra istabiņa.
Meitu māte man pacēla
Vizuļotu meldru krēslu.
Lietu sakārtotība, telpu tīrība, ventilācija un patīkama smarža ir svarīgākie telpas tīrības aspekti.
Mentālā tīrība – domu skaidrība
Prāta tīrība nepieciešama lai tas pilnvērtīgi spētu izpildīt savu darbu – precīzi uztvertu un analizētu ienākošo informāciju, palīdzot dvēselei pašrealizēties. Tīra prāta pazīmes varētu aprakstīt sekojoši: apstājas iekšējais dialogs un domu haotiskais plūdums. Apstājoties šim plūdumam, iestājas miers. Šis miers ir dziļi iekšējs.Kopsavilkumam var piebilst, ka visas labās īpašības, kuras aprakstītas šinī sadaļā, pašas no sevis sāk uzplaukt proporcionāli prāta attīrīšanās procesam. Tīrs prāts – tīras emocijas – domas – rīcība.
Ja prāts tīrs – mērķi pareizi un sasniedzami. Pareizi mērķi ir tie, kuri ir saskaņā ar karmas likumiem un veicina kopīgu labumu visai sabiedrībai, ne tikai ģimenei. Labumu, kurš tiek gan savējiem, gan citiem.
Garīgā tīrība
Garīgā tīrība ir tad, kad izkoptas tādas īpašības kā patiesums, tīrība, mērenība, iejūtība. Garīgā tīrība ir arī brīvība no reliģiskajām dogmām un reliģisko vadītāju virsvadības personiskajā dzīvē.Nāc ārā tu, Vācieti,
Ko es tev parādīšu:
Ekur tava dvēselīte
Jau ellē karajās.
4
Pretējās īpašības – neiejūtība, nežēlība, cinisms.
Ne sunīti kājām spēru,
Ne uguns pagalīti –
I sunīts Dieva laists,
I uguns pagalīte.
Iejūtība (tā pati žēlsirdība) ir ceturtā svarīgākā īpašība – tā ir patiesuma, mērenības un tīrības rezultāts.
Cilvēku vardarbība rada atbildes vardarbību un ir dziļā pretrunā ar Dieva doto kārtību uz zemes. Katrai sugai ir sava atļauja un pieeja noteiktā barības ķēdē izmantot sev piemērotu uzturu. Tikai cilvēks ir radījums, kurš atļaujas šo likumu pārkāpt.
Dainu zemteksts caurvīts ar dziļu pietāti pret apkārtējo pasauli un dzīvo radību. Iejūtības īpašība, dainās, kā jēdziens netiek uzsvērta, jo dziesmas radītas absolūti harmoniskā vidē, kurā ētikas un morāles pamatjautājumi ir pilnīgi pašsaprotama lieta. Iejūtības princips ieausts zemtekstā. Tas ir tik dabiski senajiem cilvēkiem, ka nav nepieciešamības to kaut kā īpaši izcelt. Ir taču skaidrs, ka mēs kā cilvēciskas būtnes esam apveltītas ar lielākām priekšrocībām nekā pārējā dzīvā radība. Tāpēc uz mums gulstas lielāka atbildība par to, kā izturamies pret apkārtējo vidi.
Tīšam liels es neaugu,
Grūt' nedaru kumeļam;
Smalkas bruņas kaldinaju
Pa savam augumam.
Iejūtības jēdzienam ir tieša saistība ar nevardarbības principu visos līmeņos. Iejūtība izpaužas arī palīdzības sniegšanā trūkumā un ciešanās nonākušajiem, paša ģimenē, saskarsmē ar dzīvesbiedru un bērniem, attiecībās ar vecvecākiem utt.
Fiziskā vardarbība ir vienā kategorijā ar emocionālo un astrālo vardarbību. Atšķirība ir tikai tanī, ka katrs nākamais vardarbības veids ir viens par otru rafinētāks un bīstamāks. Emocionālā vardarbība bieži vien ir pat traumējošāka par fizisko. Savukārt astrālā vardarbība ir vēl traumējošāka, jo izjauc cilvēka dabisko attīstību un nomāc biolauku. Astrālā vardarbība izpaužas mūsdienu psihotrono ieroču izmantošanā pret ļaužu masām un kodēšanas paņēmienos masu informācijas līdzekļos lai cilvēkus turētu ekonomiski politiskā verdzībā. Vēl bīstamāka ir genomā vardarbība ģenētiski modificētas pārtikas un sēklu uzspiešanā sabiedrībai.
Vardarbības saknes iestiepjas lepnības, alkatības, skaudības, varas kāres īpašībās un saistītas ar zemāko astrāļu pasaulēm.
Ai, svešā māmuliņa,
Nedar' pāri grūtdieņam!
Grūtdienīša asariņas
Krīt Dieviņam klēpītī.
Iejūtības īpašības attīstīšana ir ļoti reāla nevardarbības prakse, kuru šodien nākas praktizēt ik uz soļa, jo sabiedrība ir slima ar vardarbīgām tendencēm un, lai izglābtu pasauli no šīs sērgas, nepieciešama katra saprātīga cilvēka dalība. Nevardarbības prakse ietver sevī mentālo, emocionālo un fizisko atturību no vardarbības. Šīs prakses rezultātā mēs apjaušam visu dzīvības formu unikālumu un svētumu. Mēs kļūstam iejūtīgi, žēlsirdīgi.
Jāsāk ar iejūtību pret savu ķermeni, paanalizējot, ko un kā mēs lietojam uzturā un kāds ir mūsu dienas ritms. Kas patīk un kas nepatīk augumam. Izmainot paradumus veselīga dzīvesveida virzienā, tiek attīstīta iejūtība. Iemīlot sevi, mēs iemīlam citus.
