Cilvēka patība praksē veidojas, paliekot vienatnē ar sevi. Mēs esam spiesti iemācīties pārvarēt pirmatnējās bailes no vientulības, lai pamanītu to, ka vienatne ...mūs ne tikai nenogalina, bet pat savā ziņā ir patīkama un noderīga.
Mīļie draugi, kaut kādā brīdī mums ir jāiemācās vieniem iet uz restorānu vai ballīti. Savādāk nonāksim attiecībās ar gadījuma cilvēkiem tikai dēļ bailēm palikt vienatnē ar sevi. Mums jāmācās sevi paciest un nebēgt attiecībās. Pēc kāda noteikta laika mēs spēsim sevi pat iemīlēt. Iespējams, pat sāksim cienīt, kad būsim sevi labāk iepazinuši.
Es ļoti daudzus gadus centos nepalikt vienatnē ar sevi. Pat ne uz piecām minūtēm. Es metos no vienām attiecībām iekšā otrās – es necietu palikt klusumā. Es neizvēlējos, ar ko būt kopē, tikai metodiski aizpildīju tukšās vietas savā dzīvē.
Manas attiecības ar sevi izrādījās pārsteidzošas, kaut arī sākotnēji es baidījos tās veidot.
Jau vēlāk, pēc pāris gadiem es satiku partneri, kas pret mani izturējāš tik pat saudzīgi un rūpīgi, ar tādu pašu apbrīnu un mīlestību, kā es pti. Šo divu gadu laikā es biju pieradusi pie tādas attieksmes pret sevi. Ja es nebūtu toreiz veltījusi divus gadus vientulībai, tad turpinātu lēkāt no vienām attiecībām iekšā otrās, vēl neērtākās.
Ir jādod sev laiks saprast, kas tev ir pieņemams, vajadzīgs un labs. Bet, kad būsi tikusi skaidrībā, tad nekad nedrīkst pieļaut sliktāku attieksmi pret sevi.
Nevajag baidīties no sevis. Nevajag baidīties palikt vienatnē ar sevi.
Izturiet pirmo brīdi, un pēc tam paši ieraudzīsiet, cik šī spēja ir noderīga.
Es ļoti daudzus gadus centos nepalikt vienatnē ar sevi. Pat ne uz piecām minūtēm. Es metos no vienām attiecībām iekšā otrās – es necietu palikt klusumā. Es neizvēlējos, ar ko būt kopē, tikai metodiski aizpildīju tukšās vietas savā dzīvē.
Manas attiecības ar sevi izrādījās pārsteidzošas, kaut arī sākotnēji es baidījos tās veidot.
Jau vēlāk, pēc pāris gadiem es satiku partneri, kas pret mani izturējāš tik pat saudzīgi un rūpīgi, ar tādu pašu apbrīnu un mīlestību, kā es pti. Šo divu gadu laikā es biju pieradusi pie tādas attieksmes pret sevi. Ja es nebūtu toreiz veltījusi divus gadus vientulībai, tad turpinātu lēkāt no vienām attiecībām iekšā otrās, vēl neērtākās.
Ir jādod sev laiks saprast, kas tev ir pieņemams, vajadzīgs un labs. Bet, kad būsi tikusi skaidrībā, tad nekad nedrīkst pieļaut sliktāku attieksmi pret sevi.
Nevajag baidīties no sevis. Nevajag baidīties palikt vienatnē ar sevi.
Izturiet pirmo brīdi, un pēc tam paši ieraudzīsiet, cik šī spēja ir noderīga.
“Iemācieties palikt vienatnē ar sevi»
https://dieviete.lv/iemacieties-palikt-vienatne-ar-sevi/
Rakstnieces Elizabetes Gilbertes, grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli” autores eseja.
Viss sākās ar sarunu frizētavā. Mana meistare bija efektīva, bet skumja 28 gadus jauna sieviete. Jūs jau zināt, kā tas notiek: sāc runāt ar nepazīstamu cilvēku, un nepaspēj ne attapties, kā sāc jau runāt par savām privātajām un sev svarīgām tēmām.
Par ko citi cilvēki runā ar frizieri? Es runāju par mīlestību un zaudējumu.
Viņa izstāstīja, ka neilgi pirms mūsu tikšanās, viņa pārtrauca četrus gadus ilgušās attiecības ar draugu. Iemesls bija nogurums. Viņa nogura no tā, ka viņas partneris viņu necienīja.
Viņa teica: “Man steidzami jāatrod kāds labāks”.
Es paņēmu viņu aiz rokas (pati par sevi brīnījos) un ļoti pārliecināti teicu:”Apsoliet man, ka vismaz pusgadu pavadīsiet vienatnē ar sevi! Apsoliet neuzsākt jaunas attiecības bez ievērojama pārtraukuma”.
Viņa uz mani neticīgi paskatījās un teica: “Bet man taču būs tik garlaicīgi dzīvot. Sēdēt pusgadu pie televizora vienatnē kā tādai vecmeitai? Kas var būt briesmīgāks!”
Es zinu daudzas šausmīgākas situācijas. Piemēram, kad atrodi sev partneri tikai dēļ tā, lai nebūtu viena, bet viņš atkal – pārsteigums – tevi neciena. Un tu paliksi ar viņu, jo palikt vienai tev ir bail.
Es viņai izstāstīju savu teoriju: cilvēka patība praksē veidojas, paliekot vienatnē ar sevi. Mēs esam spiesti iemācīties pārvarēt pirmatnējās bailes no vientulības, lai pamanītu to, ka vienatne mūs ne tikai nenogalina, bet pat savā ziņā ir patīkama un noderīga.
Es nesen runājos ar sievieti, kurai ir nedaudz vairāk par 50 gadiem, un viņa atzinās, ka negrib sagraut attiecības ar vīru. Viņš viņu sit, bet viņa nešķiras tāpēc, ka “kā tad es tā viena pati iešu uz restorānu vai ballīti”.
Mīļie draugi, kaut kādā brīdī mums ir jāiemācās vieniem iet uz restorānu vai ballīti. Savādāk nonāksim attiecībās ar gadījuma cilvēkiem tikai dēļ bailēm palikt vienatnē ar sevi. Mums jāmācās sevi paciest un nebēgt attiecībās. Pēc kāda noteikta laika mēs spēsim sevi pat iemīlēt. Iespējams, pat sāksim cienīt, kad būsim sevi labāk iepazinuši.
Es ļoti daudzus gadus centos nepalikt vienatnē ar sevi. Pat ne uz piecām minūtēm. Es metos no vienām attiecībām iekšā otrās – es necietu palikt klusumā. Es neizvēlējos, ar ko būt kopē, tikai metodiski aizpildīju tukšās vietas savā dzīvē.
Atcerieties grāmatu “ Ēd, lūdz, mīlies” ? Kamēr es to rakstīju, man nācās kādu laiku pavadīt vienatnē ar sevi. Šajā ceļojumā es saklausīju pati sevi. Es pārkāpu to robežu, aiz kuras atradās solījums: “Es par sevi rūpēšos tā, kā par mani nav rūpējies neviens partneris Es klausīšu un sargāšu sevi. Es sev parādīšu brīnumainas, skaistas pasaules vietas. Es sevi slavēšu un mierināšu. Es sevi barošu ar brīnišķīgu ēdienu un pirkšu sev fantastiskas grāmatas. Es katru dienu jautāšu sev :”Ko es šodien priekš tevis varu izdarīt, dārgā?”. Manas attiecības ar sevi izrādījās pārsteidzošas, kaut arī sākotnēji es baidījos tās veidot.
Jau vēlāk, pēc pāris gadiem es satiku partneri, kas pret mani izturējāš tik pat saudzīgi un rūpīgi, ar tādu pašu apbrīnu un mīlestību, kā es pti. Šo divu gadu laikā es biju pieradusi pie tādas attieksmes pret sevi. Ja es nebūtu toreiz veltījusi divus gadus vientulībai, tad turpinātu lēkāt no vienām attiecībām iekšā otrās, vēl neērtākās.
Ir jādod sev laiks saprast, kas tev ir pieņemams, vajadzīgs un labs. Bet, kad būsi tikusi skaidrībā, tad nekad nedrīkst pieļaut sliktāku attieksmi pret sevi.
Es pierunāju to meiteni pavadīt pusgadu vientulībā. Mēs apstiprinājām vienošanos ar rokasspiedienu. Esmu pārliecināta, ka viņa nepiedzīvos vilšanos. Iemācīties pārdzīvot momentānas bailes, lai nonāktu pie pieaugušām attiecībām ar sevi – pusgada celibāts ir tā vērts.
Mūsu vidū, protams, ir tādi, kas gadiem ilgi paliek vienatnē ar sevi. Tiem, tieši otrādi, ir bailes no tuvības, bailes riskēt ar savu brīvību. Viņiem mans padoms nav vajadzīgs. Bet, ja jūs, tāpat kā agrāk es vai mana jaunā friziere, nevarējāt paciest dzīvi vientulībā, tad apdomājiet manus vārdus.
Nevajag baidīties no sevis. Nevajag baidīties palikt vienatnē ar sevi.
Izturiet pirmo brīdi, un pēc tam paši ieraudzīsiet, cik šī spēja ir noderīga.
Viss sākās ar sarunu frizētavā. Mana meistare bija efektīva, bet skumja 28 gadus jauna sieviete. Jūs jau zināt, kā tas notiek: sāc runāt ar nepazīstamu cilvēku, un nepaspēj ne attapties, kā sāc jau runāt par savām privātajām un sev svarīgām tēmām.
Par ko citi cilvēki runā ar frizieri? Es runāju par mīlestību un zaudējumu.
Viņa izstāstīja, ka neilgi pirms mūsu tikšanās, viņa pārtrauca četrus gadus ilgušās attiecības ar draugu. Iemesls bija nogurums. Viņa nogura no tā, ka viņas partneris viņu necienīja.
Viņa teica: “Man steidzami jāatrod kāds labāks”.
Es paņēmu viņu aiz rokas (pati par sevi brīnījos) un ļoti pārliecināti teicu:”Apsoliet man, ka vismaz pusgadu pavadīsiet vienatnē ar sevi! Apsoliet neuzsākt jaunas attiecības bez ievērojama pārtraukuma”.
Viņa uz mani neticīgi paskatījās un teica: “Bet man taču būs tik garlaicīgi dzīvot. Sēdēt pusgadu pie televizora vienatnē kā tādai vecmeitai? Kas var būt briesmīgāks!”
Es zinu daudzas šausmīgākas situācijas. Piemēram, kad atrodi sev partneri tikai dēļ tā, lai nebūtu viena, bet viņš atkal – pārsteigums – tevi neciena. Un tu paliksi ar viņu, jo palikt vienai tev ir bail.
Es viņai izstāstīju savu teoriju: cilvēka patība praksē veidojas, paliekot vienatnē ar sevi. Mēs esam spiesti iemācīties pārvarēt pirmatnējās bailes no vientulības, lai pamanītu to, ka vienatne mūs ne tikai nenogalina, bet pat savā ziņā ir patīkama un noderīga.
Es nesen runājos ar sievieti, kurai ir nedaudz vairāk par 50 gadiem, un viņa atzinās, ka negrib sagraut attiecības ar vīru. Viņš viņu sit, bet viņa nešķiras tāpēc, ka “kā tad es tā viena pati iešu uz restorānu vai ballīti”.
Mīļie draugi, kaut kādā brīdī mums ir jāiemācās vieniem iet uz restorānu vai ballīti. Savādāk nonāksim attiecībās ar gadījuma cilvēkiem tikai dēļ bailēm palikt vienatnē ar sevi. Mums jāmācās sevi paciest un nebēgt attiecībās. Pēc kāda noteikta laika mēs spēsim sevi pat iemīlēt. Iespējams, pat sāksim cienīt, kad būsim sevi labāk iepazinuši.
Atcerieties grāmatu “ Ēd, lūdz, mīlies” ? Kamēr es to rakstīju, man nācās kādu laiku pavadīt vienatnē ar sevi. Šajā ceļojumā es saklausīju pati sevi. Es pārkāpu to robežu, aiz kuras atradās solījums: “Es par sevi rūpēšos tā, kā par mani nav rūpējies neviens partneris Es klausīšu un sargāšu sevi. Es sev parādīšu brīnumainas, skaistas pasaules vietas. Es sevi slavēšu un mierināšu. Es sevi barošu ar brīnišķīgu ēdienu un pirkšu sev fantastiskas grāmatas. Es katru dienu jautāšu sev :”Ko es šodien priekš tevis varu izdarīt, dārgā?”. Manas attiecības ar sevi izrādījās pārsteidzošas, kaut arī sākotnēji es baidījos tās veidot.
Jau vēlāk, pēc pāris gadiem es satiku partneri, kas pret mani izturējāš tik pat saudzīgi un rūpīgi, ar tādu pašu apbrīnu un mīlestību, kā es pti. Šo divu gadu laikā es biju pieradusi pie tādas attieksmes pret sevi. Ja es nebūtu toreiz veltījusi divus gadus vientulībai, tad turpinātu lēkāt no vienām attiecībām iekšā otrās, vēl neērtākās.
Ir jādod sev laiks saprast, kas tev ir pieņemams, vajadzīgs un labs. Bet, kad būsi tikusi skaidrībā, tad nekad nedrīkst pieļaut sliktāku attieksmi pret sevi.
Es pierunāju to meiteni pavadīt pusgadu vientulībā. Mēs apstiprinājām vienošanos ar rokasspiedienu. Esmu pārliecināta, ka viņa nepiedzīvos vilšanos. Iemācīties pārdzīvot momentānas bailes, lai nonāktu pie pieaugušām attiecībām ar sevi – pusgada celibāts ir tā vērts.
Mūsu vidū, protams, ir tādi, kas gadiem ilgi paliek vienatnē ar sevi. Tiem, tieši otrādi, ir bailes no tuvības, bailes riskēt ar savu brīvību. Viņiem mans padoms nav vajadzīgs. Bet, ja jūs, tāpat kā agrāk es vai mana jaunā friziere, nevarējāt paciest dzīvi vientulībā, tad apdomājiet manus vārdus.
Nevajag baidīties no sevis. Nevajag baidīties palikt vienatnē ar sevi.
Izturiet pirmo brīdi, un pēc tam paši ieraudzīsiet, cik šī spēja ir noderīga.
avots: AdMe.ru
