Нина Терехова и Сергей Бублик - Коммуналка вселенского масштаба
Astrofiziķis Kirils Butusovs (Кирилл Бутусов) 50. gados strādāja Pulkovā ar Kozirevu N.A. (Козырев Н.А.) (https://www.youtube.com/watch?v=pqYJ80rhOIA – video). Mēs jau rakstījām par apbrīnojamajiem atklājumiem Saules sistēmas jomā. (Sk. “PĀREJAS DIENASGRĀMATA. Reiz Divas Zvaigznes vienā saplūda...” http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub35.html)
Mums izdevās uzdot jautājumus Astrusam kā Saules sistēmas ekspertam, un tas negaidīti veda pie “vispasaules” plūdu rašanās cēloņu izpratnes!
Tātad K. Butusovs izskaitļoja, ka Saturna pavadoņu sistēma precīzi atkārto Saules sistēmu. Astruss: Tā ir.
Un tur attālumā, kurš atbilst attālumam no Zemes līdz Saulei, atrodas 2 pavadoņi (Epimētejs un Jānuss). Tātad Zemes orbītā arī atrodas 2 ķermeņi. Astruss: Tā ir.
Butusovs: “Starp orbītām attālums ir mazāks nekā šo ķermeņu summārais rādiuss. Ķermenis pa iekšējo orbītu iet ātrāk, panāk ķermeni, kurš iet pa ārējo, taču trieciens nenotiek. Notiek apmaiņa ar orbītām!”
Tātad Zemes orbītā atrodas 2 planētas!
Otrā planēta, kuras saucas Glorija, slēpjas lineārā vibrāciju punktā, kurš atrodas aiz Saules Zemes orbītā. Astruss: Tā ir.
“Šo punktu mēs neredzam. Saule slēpj milzīgu apgabalu Zemes 600 diametru lielumā. 1666. g. Džovanni Domeniko Kasīni (Jean-Dominique Cassini), Parīzes observatorijas direktors, Venēras rajonā redzēja nepazīstamas planētas sirpi. 18. gadsimtā milzīgu nepazīstamu ķermeni novēroja arī pazīstamie astronomi – Šorts, Maiers, Montēņs un Rodkiers (Short, Mayer, Montaigne and Rodkier)... 1764. g. Glorija atkal kļuva simetriska Zemei, un viņa vairs netika redzēta. Toties biežāki kļuva komētu dīvainas uzvedības novērojumu gadījumi – viņas aizgāja aiz Saules un pazuda. Piemēram, Rolanda-Arenda komēta 1956. g. aizlidoja aiz Saules, pēc tam izlidoja, un uz viņas sāka strādāt radioraidītājs uz viļņa 30 m, pēc tam nomainīja uz pusmetra frekvenci, atrāvās no komētas un aizlidoja atpakaļ aiz Saules... Ļoti līdzīgi kāda vadītam Modulim!”, saka Butusovs.
Uz jautājumu: “Zemei un Glorijai ir jānotiek apmaiņai ar orbītām?”, Astrus atbildēja: “Tā ir.”
Cik bieži? Astruss: 5 tūkstošu gadu robežās.
Kas turklāt notiek uz Zemes?
Astruss: Plūdi.
Bet sakarā ar Mēnesi uz jautājumu: “Vai blakus Zemei uzradies Mēness netraucē veikt apmaiņu ar orbītām? Vai viņš nav izjaucis šo trauslo līdzsvaru starp Zemi un Gloriju?”, Astruss lakoniski atbildēja: “Traucē. Jauc.”
Izrādās, lūk, kāds ir cēlonis spēcīgiem PLŪDIEM uz Zemes! Mēs lieliski zinām par Mēness iedarbību uz paisumiem un bēgumiem. Daudzi ir novērojuši, cik ātri ceļas ūdens paisuma laikā. Bet orbītu nomaiņas gadījumā Mēnesim pievienojas veselas planētas gravitācijas lauks! Tāda paisuma jaudu un ātrumu ir grūti aprakstīt!
Stāsti par “vispasaules plūdiem” ir izplatīti daudzās tautās, kuras mitinās desmitiem tūkstoš kilometru tālu cita no citas. Plūdu absolūtā vecuma rekonstrukcijas dod apmēram līdzīgu datu masīvu – pirms 8 līdz 10 tūkstoš gadiem.
Redzams, tādi plūdi ir bijuši vairāki. Un, spriežot pēc informācijas no Astrusa, tie ir notikuši apmēram katrus 5 tūkstošus gadu. Bet tomēr tie nav “vispasaules” plūdi, bet lokāli.
Konkrēti V. Raians un V. Pitmens (William B.F. Ryan and Walter C. Pittman 3rd) no Kolumbijas Universitātes ar Vispasaules plūdiem saista Melnās jūras ūdens līmeņa pacelšanos par 140 metriem apmēram 5500. g. p.m.ē. (sk. Melnās jūras plūdu teorija – Vikipēdija). Viņi ir noskaidrojuši (pēc appludināto krasta līniju un nosēdumu iežu slāņu izplatības analīzes datiem), ka tajā laikā jūras līmenis ir pacēlies par desmitiem metru no –50 līdz 0 metriem (mūsdienu absolūto koordināšu sistēmā), kam bija sekas – Bosfora jūras šauruma izveidošanās un Melnās jūras platības palielināšanās gandrīz 1,5 reizes. Efekts no tamlīdzīgas ievērojamu piekrastes telpu applūšanas varēja nospēlēt savu lomu, ka radās un izplatījās stāsti par plūdiem.
Jūras dzīļu pētnieks R. Balards (Robert Ballard) uzskata, ka ir atradis Raiana un Pitmena hipotēzes apstiprinājumu. Ar zemūdens robotu palīdzību viņš apsekoja nogrimušas apmetnes pie ziemeļu Turcijas krastiem. Datu analīze parādīja, ka applūšana bijusi pēkšņa.
Un ja pēdējie aprakstītie plūdi ir notikuši 5500. g. p.m.ē., tad nākamos plūdus, kuri var gadīties Zemes un Glorijas orbītu maiņas laikā, var gaidīt ne agrāk kā pēc 2000 gadiem.
Terehova Ņina un Bubļiks Sergejs. http://www.so-tvorenie-spb.ru
Sanktpēterburgas garīgo tehnoloģiju centrs “Со-Творение” (“Līdz-Radīšana”).
Pievienots 24.01.2017
Tulkoja Jānis Oppe
