Iespējams, ka daži pilnībā nesaprot, ko es sacīju par brīvību, bet, kā jau minēju, ir ļoti svarīgi būt spējīgiem uztvert jaunās idejas, būt atvērtiem pret to, kas jums varbūt ir nepierasts. Ir labi saredzēt skaisto, bet jums dzīvē jāpamana arī neglītais; jums jācenšas ieraudzīt itin visu. Līdzīgā veidā jums jābūt spējīgiem uztvert to, ko jūs pilnībā nesaprotat, – jo vairāk jūs domāsiet un apcerēsiet šos jautājumus, kas jums var šķist sarežģīti, jo lielāka būs jūsu spēja dzīvot bagātīgu dzīvi.
Es nezinu, vai kāds no jums rīta agrumā ir ievērojis saules gaismu uz ūdens. Cik ārkārtīgi maiga ir šī gaisma, kā vizmo tumšais ūdens, kad Rīta zvaigzne ir pacēlusies virs kokiem, vienīgā zvaigzne debesīs. Vai jebkad pamanāt kaut ko tādu? Vai arī jūs esat tik aizņemts ar ikdienas rutīnu, ka aizmirstat vai nekad neesat iepazinuši šīs planētas, uz kuras mums visiem jādzīvo, lielisko skaistumu? Vienalga, vai mēs saucam sevi par komunistiem vai kapitālistiem, hinduistiem vai budistiem, musulmaņiem vai kristiešiem, vienalga, vai mēs esam akli un klibi vai arī veseli un laimīgi, šī planēta ir mūsējā. Vai saprotat? Tā ir mūsu, nevis kādu citu planēta; tā ir ne tikai bagātnieku planēta, tā nepieder tikai varenajiem valdniekiem, valstu augstmaņiem, tā ir arī mūsu, jūsu un mana, planēta. Mēs esam neievērojami, tomēr arī mēs dzīvojam uz šis planētas, un mums visiem jādzīvo kopā. Tā ir gan nabadzīgo, gan bagāto pasaule, analfabētu un izglītoto pasaule; tā ir mūsu pasaule, un es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi izjust to un mīlēt šo planētu ne tikai mierpilnā rītā, bet visu laiku. Mēs varam izjust, ka tā ir mūsu pasaule, un mīlēt to tikai tad, ja saprotam, kas ir brīvība.
Pašlaik tāda parādība kā brīvība nepastāv, mēs nezinām, ko tas nozīmē. Mēs gribētu būt brīvi, bet vai esat pamanījuši, ka ikviens – skolotājs, māte un tēvs, jurists, policists, kareivis, politiķis, biznesmenis – savas dzīves stūrītī kaut ko dara, lai aizkavētu šo brīvību? Būt brīvam nozīmē nevis vienkārši darīt to, kas jums patīk, vai izlauzties ārā no ierobežojošiem apstākļiem, bet gan saprast visu atkarības problēmu. Vai jūs zināt, kas ir atkarība? Jūs esat atkarīgi no saviem vecākiem, vai ne? Jūs esat atkarīgi no saviem skolotājiem, jūs esat atkarīgi no pavāra, pastnieka, piena vedēja utt. Šādu atkarību ir visai viegli saprast. Taču pastāv dziļāka atkarība, kas jums jāsaprot, pirms varat būt brīvi no atkarības, lai kļūtu laimīgi. Vai jūs zināt, ko nozīmē būt atkarīgam no kāda, lai sasniegtu laimi? Ne jau fiziskā atkarība no cita cilvēka jūs tik ļoti pieķēdē, bet gan tieši psiholoģiskā atkarība, no kuras jūs gūstat tā dēvēto laimi; tad, kad jūs esat šādā veidā no kāda atkarīgi, jūs kļūstat par vergu.
Ja, kļūstot vecākiem, jūs emocionāli esat atkarīgi no savas mātes un tēva, no savas sievas vai vīra, no guru vai no kādas idejas, tur jau slēpjas verdzības sākums. Mēs to nesaprotam – kaut gan vairums no mums, it sevišķi jaunībā, vēlas būt brīvi.
Lai būtu brīvi, mums jāsadumpojas pret visām iekšējās atkarības formām, un mēs nespējam sadumpoties, ja nesaprotam, kāpēc esam atkarīgi. Līdz brīdim, kad mēs saprotam un patiešām izlaužamies ārā no jebkuras iekšējās atkarības, mēs nevaram būt brīvi, jo tikai šādā sapratnē var pastāvēt brīvība. Bet brīvība nav tikai reakcija. Vai jūs zināt, kas ir reakcija? Ja es pasaku kaut ko tādu, kas jūs aizvaino, ja es nosaucu jūs neglītā vārdā un jūs sadusmojaties uz mani, tā ir reakcija – reakcija, kas radusies no atkarības, un neatkarība ir turpmākā reakcija. Bet brīvība nav reakcija, un līdz brīdim, kad mēs sapratīsim reakciju un iziesim ārpus tās, mēs nebūsim brīvi.
Vai jūs zināt, ko nozīmē mīlēt kādu? Vai jūs zināt, ko nozīmē mīlēt koku, putnu, mājdzīvnieku, rūpēties par to, barot un lolot, kaut gan tas jums neko nedod pretī, nedod jums patvērumu, neseko jums, nav atkarīgs no jums? Vairums no mums nemīl šādā veidā, mēs nezinām, ko vispār tas nozīmē, jo mūsu mīlestība vienmēr tiek ierobežota ar nemieru, greizsirdību, bailēm, – tas liek secināt, ka mēs iekšēji esam atkarīgi no kāda cita, ka gribam būt mīlēti. Mēs nevis vienkārši mīlam, bet gan prasām saņemt kaut ko pretī; un ar šo prasību mēs kļūstam atkarīgi.
Tātad brīvība un mīlestība ir savstarpēji saistītas. Mīlestība nav reakcija. Ja es mīlu tevi tāpēc, ka tu mīli mani, tā ir tikai tirdzniecība, tirgū nopērkama manta, tā nav mīlestība. Mīlēt nozīmē neprasīt neko pretī, pat nejust, ka jūs kaut ko dodat, un tikai šāda mīlestība var iepazīt brīvību. Taču jums jāsaprot, ka jūs neiegūstat izglītību ar šādu mērķi. Jūs tiekat izglītoti matemātikā, ķīmijā, ģeogrāfijā, vēsturē, un ar to izglītība beidzas, jo jūsu vecāku vienīgā rūpē ir palīdzēt jums atrast labu darbu un gūt panākumus dzīvē. Ja vecāki ir naudīgi, viņi var aizsūtīt jūs uz ārzemēm, bet, līdzīgi pārējiem cilvēkiem, viņu galvenais nodoms ir palīdzēt iegūt jums bagātību un respektablu statusu sabiedrībā; un, jo augstāk jūs uzkāpjat, jo vairāk nelaimju radāt citiem, – lai nokļūtu augstāk, jums jākonkurē, jābūt nesaudzīgam. Tāpēc vecāki sūta savus bērnus uz skolu, kur valda ambīcijas, sacensība, kur it nemaz nav mīlestības, un tāpēc tāda sabiedrība kā mūsējā atrodas nemitīgā trūdēšanas procesā un nepārtrauktā konfliktā. Un, kaut gan politiķi, tiesneši, tā sauktie zemes augstmaņi runā par mieru, tas nenieka nenozīmē.
Jums un man ir jāsaprot visa šī brīvības problēma. Mums jānoskaidro sev, ko nozīmē mīlēt; ja mēs nemīlēsim, mēs nekad nevarēsim būt izpalīdzīgi, uzmanīgi, nekad nevarēsim būt iejūtīgi. Vai jūs zināt, ko nozīmē būt iejūtīgam? Iejūtība ir tad, kad jūs redzat asu akmeni uz ceļa, kam daudzi iet pāri basām kājām, un jūs aizveļat prom šo akmeni nevis tāpēc, ka jūs kāds palūdza, bet gan tāpēc, ka jūs iejūtaties cita stāvoklī, – nav svarīgi, kas viņš ir, un varbūt jūs viņu nekad nesastapsiet. Iestādīt koku un rūpēties par to, skatīties uz upi un izbaudīt zemes pilnīgumu, vērot lidojošu putnu un redzēt šī lidojuma skaistumu, būt jūtīgam un atvērtam pret šo tik brīnumaino kustību, ko sauc par dzīvi, – lai tas viss notiktu, jābūt brīvībai; un, lai būtu brīvs, jums jāmīl. Bez mīlestības nav brīvības, bez mīlestības brīvība ir tikai nevērtīga ideja. Tātad brīvība var pastāvēt tikai tiem, kuri saprot un izlaužas ārā no iekšējās atkarības un tādēļ zina, kas ir mīlestība; un tikai šādi cilvēki spēs radīt jaunu civilizāciju, atšķirīgu pasauli.
Jautājums. Kāda ir iekāres izcelsme, un kā es varu no tās atbrīvoties?
Krišnamurti: Šo jautājumu uzdod jauns vīrietis. Kāpēc gan viņam būtu jāatbrīvojas no iekāres? Vai jūs saprotat? Viņš ir jauneklis, pilns dzīvības, vitalitātes, kāpēc viņam būtu jātiek vaļā no iekāres? Viņam ir teikts, ka būt brīvam no iekāres ir viens no lielākajiem tikumiem un ka, būdams brīvs no iekāres, viņš aptvers Dievu vai kādā citā vārdā nosauktu augstāko spēku; tādēļ viņš jautā: “Kāda ir iekāres izcelsme, un kā es varu no tās atbrīvoties?” Taču jau pati ierosme atbrīvoties no iekāres vēl aizvien ir daļa no iekāres, vai ne? To patiesībā izraisa bailes.
Kāda ir iekāres izcelsme, avots, sākotne? Jūs redzat kaut ko pievilcīgu, un jūs to gribat. Jūs redzat mašīnu vai laivu, un jums gribas to iegūt savā īpašumā; vai arī jūs gribat sasniegt bagātnieka stāvokli vai kļūt par sanjāsi. Tāda ir iekāres izcelsme: redzēt, saskarties ar to, kas rada sajūtas, un no sajūtām rodas iekāre. Saprotot, ka iekāre rada konfliktu, jūs jautājat: “Kā es varu atbrīvoties no iekāres?” Tātad jūs patiesībā gribat nevis brīvību no iekāres, bet gan brīvību no raizēm, nemiera, sāpēm, ko izraisa iekāre. Jūs gribat brīvību no iekāres rūgtajiem augļiem, nevis no pašas iekāres, un ir ļoti svarīgi to saprast. Ja varētu atmest bailes, kas saistītas ar iekāri, lai paliktu tikai bauda, vai tad jūs gribētu būt brīvs no iekāres?
Kamēr pastāv iekāre iegūt, sasniegt, kļūt (jebkurā līmenī), neizbēgami pastāv nemiers, skumjas, bailes. Ambīcijas kļūt bagātam, kļūt par kaut ko, pazūd tikai tad, kad mēs saredzam pašu ambīciju neglītumu, samaitājošo raksturu. Tajā mirklī, kad mēs redzam, ka iekāre pēc varas jebkurā formā – pēc premjerministra, tiesneša, priestera, guru varas – ir būtiski ļaundabīga, mums vairs nav iekāres būt ietekmīgam. Taču mēs nesaredzam, ka ambīcijas ir samaitājošas, ka iekāre pēc varas ir ļaundabīga. Tieši otrādi – mēs sakām, ka izmantosim varu labiem darbiem, un tās ir muļķības. Sliktu līdzekli nekad nevar izmantot labam mērķim. Ja līdzeklis ir slikts, arī mērķis būs slikts. Labais nav ļaunā pretmets; tas rodas tikai tad, kad ļaunais pilnībā ir beidzis pastāvēt.
Tātad – ja mēs nesapratīsim visu iekāres nozīmi un tās rezultātus un blakusiedarbību, vienkārši censties atbrīvoties no iekāres būs bezjēdzīgi.
Jautājums. Kā mēs varam būt brīvi no atkarības, ja dzīvojam sabiedrībā?
Krišnamurti: Vai jūs zināt, kas ir sabiedrība? Sabiedrība ir attiecības starp cilvēkiem, vai ne? Nevajag to sarežģīt, nevajag citēt lielu skaitu grāmatu; domājiet par to ļoti vienkārši, un jūs redzēsiet, ka sabiedrība ir attiecības starp jums un mani, un citiem. Cilvēku attiecības rada sabiedrību, un mūsu tagadējā sabiedrība ir būvēta uz mantkārības attiecībām, vai ne? Vairums no mums grib naudu, varu, mantu, autoritāti; tajā vai citā līmenī mēs vēlamies statusu, prestižu un tāpēc esam uzcēluši mantkārīgu sabiedrību. Tik ilgi, kamēr mēs būsim mantkārīgi un gribēsim statusu, prestižu, varu un visu pārējo ar to saistīto, mēs piederēsim pie šīs sabiedrības un tādēļ būsim no tās atkarīgi. Bet, ja kāds negrib neko no minētā un ar dziļu pazemību paliek tāds, kāds viņš ir, tad šis cilvēks atrodas ārpus sabiedrības; šis cilvēks sadumpojas un izlaužas ārā no tās.
Diemžēl izglītības mērķis mūsdienās ir likt jums pielāgoties, iekļauties un piemēroties šai mantkārīgajai sabiedrībai. Tāds ir jūsu vecāku, skolotāju un grāmatu nolūks. Kamēr jūs pielāgojaties, kamēr jūs esat ambiciozs, mantkārīgs, samaitājat un izpostāt citus, tiecoties pēc statusa un varas, jūs tiekat uzskatīts par respektablu pilsoni. Jūs tiekat mācīts, lai iekļautos sabiedrībā, taču tā nav izglītība, bet gan process, kas liek jums pielāgoties kādam modelim. Izglītības īstā funkcija ir nevis nodrošināt, lai jūs kļūtu par ierēdni, tiesnesi vai premjerministru, bet gan palīdzēt jums saprast visu šīs satrunējušās sabiedrības uzbūvi un ļaut jums izaugt līdz brīvībai, lai jūs izlauztos ārā un radītu citādu sabiedrību, jaunu pasauli. Jābūt tiem, kuri ir sadumpojušies nevis daļēji, bet pilnībā pret veco kārtību, jo tikai tādi cilvēki spēj radīt jaunu pasauli – pasauli, kas nebūs balstīta uz mantkārību, varu un prestižu.
Es dzirdu, ka vecāki ļaudis saka: “To nav iespējams izdarīt. Cilvēka daba ir tāda, kāda tā ir, un jūs runājat muļķības.” Taču mēs nekad neesam domājuši par pieaugušo prāta formēšanas izlabošanu, par atteikšanos no bērna formēšanas. Protams, izglītībai ir gan izlabojošs, gan preventīvs raksturs. Jūs, vecākie studenti, jau esat izveidoti, saformēti un ambiciozi; jūs gribat gūt panākumus kā jūsu tēvs, kā rektors vai kāds cits. Tātad izglītības īstā funkcija ir ne tikai palīdzēt izlabot jūsu formēšanu, bet arī saprast visu šo procesu: dzīvot katru dienu tā, lai jūs varētu uzaugt brīvībā un radīt jaunu pasauli – pasauli, kurai jābūt pilnībā atšķirīgai no tagadējās. Diemžēl nedz jūsu vecāki, nedz skolotāji, nedz sabiedrība vispār nav ieinteresēti to darīt. Tāpēc izglītībai jābūt procesam, kurā tiek izglītots gan pasniedzējs, gan students.
Jautājums. Kāpēc cilvēki kaujas?
Krišnamurti: Kāpēc zēni kaujas? Jūs kādreiz sakaujaties ar savu brāli vai citiem zēniem, vai ne?
Kāpēc? Jūs kaujaties par kādu rotaļlietu. Varbūt cits zēns ir paņēmis jūsu bumbu vai grāmatu, un tādēļ jūs kaujaties. Pieaugušie “kaujas” cits ar citu šā paša iemesla dēļ, tikai viņu rotaļlietas ir statuss, bagātība un vara. Ja jūs gribat varu un es arī gribu varu, mēs cīnāmies, un tāpēc valstis uzsāk karu. Tas ir tik vienkārši, kā es nupat sacīju, tikai filosofi, politiķi un tā dēvētie reliģiozie cilvēki to sarežģī. Ziniet, ir liela māksla iegūt plašas zināšanas un pieredzi – iepazīt dzīves bagātību, esamības skaistumu, cīniņus, likstas, smieklus, asaras – un tomēr saglabāt savu prātu ļoti vienkāršu; un jums var būt vienkāršs prāts tikai tad, ja jūs protat mīlēt.
Jautājums. Kas ir skaudība?
Krišnamurti: Skaudība norāda uz neapmierinātību ar to, kāds jūs esat, un nenovīdību pret citiem, vai ne? Kad cilvēks ir neapmierināts ar to, kāds viņš ir, tas ir skaudības sākums. Jūs gribat būt par kādu citu, kuram ir vairāk zināšanu vai kurš ir izskatīgāks, vai kuram ir lielāka māja, vairāk varas, labāks darbs nekā jums. Jūs gribat būt tikumīgāks, jūs gribat prast labāk meditēt, jūs gribat nonākt pie Dieva, jūs gribat būt atšķirīgs no tā, kāds esat, tāpēc jūs esat skaudīgs un nenovīdīgs. Ir ārkārtīgi grūti saprast, kāds jūs esat, jo tam nepieciešama pilnīga brīvība no visām vēlmēm mainīt to, kāds jūs esat, par kaut ko citu. Vēlme mainīt sevi izraisa skaudību, nenovīdību, turpretī sapratnē par to, kāds jūs esat, notiek jūsu pašreizējās būtības pārveidošana. Redziet, visa jūsu izglītība mudina censties būt atšķirīgam no tā, kāds jūs esat. Kad esat skaudīgs, jums tiek teikts: “Neesi skaudīgs, tas ir briesmīgi!” Tā jūs cenšaties nebūt skaudīgs; bet jau pati šī cenšanās ir daļa no skaudības, jo jūs gribat būt atšķirīgs.
Jūs zināt, ka skaista roze ir skaista roze; bet mums, cilvēkiem, ir dota spēja domāt, un mēs domājam nepareizi. Lai zinātu, kā jādomā, ir nepieciešama liela iedziļināšanās, sapratne, bet zināt, kas jādomā, ir salīdzinoši viegli. Mūsu pašreizējā izglītība mums saka, kas jādomā, tā nemāca, kā jādomā, kā jāiedziļinās, kā jāpēta. Un tikai tad, kad skolotājs un skolēns zina, kā jādomā, skola ir sava nosaukuma vērta.
Jautājums. Kāpēc es nekad ne ar ko neesmu apmierināta?
Krišnamurti: Šo jautājumu uzdod maza meitene, un esmu pārliecināts, ka viņai to neviens nesaka priekšā. Agrīnā vecumā viņa grib zināt, kāpēc vienmēr ir neapmierināta. Ko sakāt jūs, pieaugušie? Tas ir jūsu darbības iznākums: jūs esat radījuši šo pasauli, kurā maza meitene jautā, kāpēc viņa nekad ne ar ko nav apmierināta. Tiek uzskatīts, ka jūs sniedzat izglītību, taču nesaskatāt šeit nekādu traģēdiju. Jūs meditējat, bet esat notrulinājušies, noguruši, iekšēji miruši.
Kāpēc cilvēki nekad nav apmierināti? Vai gan ne tāpēc, ka viņi tiecas pēc laimes un domā, ka ar nemitīgām pārmaiņām kļūs laimīgi? Viņi pāriet no viena darba uz citu, no vienām attiecībām uz nākamām, no vienas reliģijas vai ideoloģijas uz citu, iedomājoties, ka ar šo nepārtraukto pārmaiņu kustību viņi atradīs laimi, vai arī izvēlas vienmuļu dzīvi un nīkuļo. Protams, apmierinātība ir kaut kas pavisam atšķirīgs. Tā rodas tikai tad, kad jūs saredzat sevi tādu, kāds esat, bez jebkādas vēlmes mainīties, bez jebkāda nosodījuma vai salīdzinājuma, – tas nenozīmē, ka jūs vienkārši akceptējat to, ko saredzat, un ejat gulēt. Kad prāts vairs nesalīdzina, netiesā, nevērtē un tāpēc ir spējīgs redzēt to, kas pastāv katru mirkli bez vēlmes mainīt pašu prātu, – šajā uztverē ir mūžība.
Jautājums. Kāpēc mums jālasa?
Krišnamurti: Kāpēc jums jālasa? Vienkārši mierīgi ieklausieties. Jūs nekad nejautājat, kāpēc jums jārotaļājas, kāpēc jums jāēd, kāpēc jums jāskatās uz upi, kāpēc jūs esat nežēlīgs, vai ne? Jūs sadumpojaties un jautājat, kāpēc jums kaut kas jādara tad, kad jums nepatīk to darīt. Lasīšana, rotaļas, smiešanās, nežēlīga rīcība, laba rīcība, skatīšanās uz upi, uz mākoņiem – tā ir daļa no dzīves; un, ja jūs neprotat lasīt, ja jūs neprotat staigāt, ja jūs nespējat novērtēt lapas skaistumu, jūs nedzīvojat. Jums jāsaprot visa dzīve, nevis tikai maza tās daļa. Tāpēc jums ir jālasa, tāpēc jums ir jāskatās uz debesīm, jādzied, jādejo un jāraksta dzejoļi, jācieš un jāsaprot, jo tas viss ir dzīve.
Jautājums. Kas ir kautrība?
Krišnamurti: Vai jūs neesat kautrīgs, satiekot svešinieku? Vai jūs nebijāt kautrīgs, kad jūs uzdevāt šo jautājumu? Vai jūs nebūtu kautrīgs, ja jums būtu jāuznāk uz šīs platformas, kā man tas ir jādara, un jāsēž šeit un jārunā? Vai jūs neesat kautrīgs, vai nejūtaties nedaudz neveikli un negribat stāvēt nekustīgs, kad jūs pēkšņi ieraugāt krāšņu koku, skaistu ziedu vai putnu ligzdā? Redziet, ir labi būt kautrīgam. Taču vairumam no mums kautrība nozīmē nedrošību par sevi. Ja gadās satikt kādu augsti stāvošu personu, mēs kļūstam nedroši. Mēs domājam: “Cik svarīgs viņš ir, tik slavens, un es neesmu nekas.” Tāpēc mēs esam kautrīgi, un tas izpaužas kā nedrošība par sevi. Tomēr pastāv cita veida kautrīgums – tas ir maigums, un tajā nav nekādas nedrošības par sevi.
– Džidu Krišnamurti
