otrdiena, 2017. gada 6. jūnijs

Tāpat kā valodām ir kopīgs avots, tā tas ir arī senajām tautas tradīcijām

Tāpat kā valodām ir kopīgs avots, tā tas ir arī senajām tautas tradīcijām. Te vēlreiz ieskats Jāņa dienas senajās tradīcijās Eiropā.
Jāņa dienu Baltkrievijā sauca par kupala, Svētā Jāņa dienu, Ioanove dienu; Šveice - Jan vai Sunnavaend; Austrijā - sv.Joanna; Vācijā - Johana Kristītāja; Ungārijā - sv.Joanna; Rumānijā - sanzaene, sv.Joan de vara - vasaras Jāņa diena; Albānijā - Shēngjinat, sv.Joanna vai flakadajt - liesmu dienu; Ukrainā – Kupala, kupailo, kupailica. Serbi un melnkalnieši to sauca par svitanak, Ivan dan; maķedonieši par Ivanden, enovden, jajnovden; horvāti - ivanj dan, ivane, svitnjak; slovēņi - ivanje, ivanevo, šentjanževo, janievo, kres; lužicieši - Jan krčenik; čehi - sv.Jāna; poļi - sv.Jana; bulgāri – enovden, janjubden; somi - juhannus, mittumaarja, mettunaari; zviedri, dāņi - midscmmaraf ton; norvēģi - jonsakafton; holandieši - st.Jan; francūži - saint Jean, Jean Baptiste; Pireneju pussalas tautas - San Juan;
Senā Romas kalendārā šīs dienas apzīmētas ar Solstitium - saulstāvji, saulgrieži vai kā Lampas (lāpas) diena - dienas gaismeklis, saules gaisma. Redzam, ka vairumam tautu Jāņa dienas nosaukumi ir līdzīgi un parasti nosaukti vai nu Jāņa vārdā, vai saistāmi ar vasaras vidu, saulstāvjiem, papardi, peldēšanos, gaismu.
Ļoti daudz kā kopīga rodam Eiropas tautu Jāņa dienas tradīcijās. Dienu pirms Jāņiem ļaudis vāca augus ārstniecībai, pušķošanai, zīlēšanai, aizsardzībai. Vācijā zāles plūkuši tikai pēc pusnakts līdz Jāņa dienas pusdienai. Bijušas īpašas "īstās" Jāņa zāles, puķes, piemēram, baltkrieviem kupala Lužicieši Jāņos lasītās puķes sauca par janse kwetki. "Īstās»" - vībotnes (vērmeles), asinszāle, krustzieži. Ukrainā ticēja, ka vībotnes atbaida raganas. Vībotnes nēsāja līdzi, pina vaiņagos, sprauda ēku sienās, durvīs. Ar deviņzāļu vaiņagiem greznojās ne tikai cilvēki, tos lika lopiem uz ragiem (Baltkrievijā, Somijā, Francija, Cehijā u.c.) un noņēma tikai Jāņa dienas rītā, saglabājot lopu ārstēšanai. Lužicieši (čehi) vainadziņus kāra istabās pie griestiem, lai tie tur grozītos visu gadu. Iepriekšējā gada vaiņagus sadedzināja, apdūmojot slimniekus un lopus. Slovēnijā slimos bērnus izvilka vai nu cauri vaiņagam, vai peldināja ūdenī, kurā vaiņags bija ielikts. Bulgāru labības pļāvēji ar vaiņagu sargāja ražu, iemetot to labības laukā. Bulgārijā ar Jāņu zāļu novārījumu mazgāja matus, ķermeni, acis, ārstēja neauglību. Daudzās zemēs ( Beļģijā, Nīderlandē, Austrijā, Francijā) ticēja, ka uzglabātās Jāņa zāles pasargā ēkas no zibens. Austrijā sasēja īpašus pušķus no 7 vai 9 zālītēm - Donnerbush ( pērkona pušķus). Tos pabāza zem ēku jumtiem, meta ugunsgrēkā, meta pretim vētrai. Ziediem pušķoja grīdas, logus. Vācijā pušķoja - avotus, akas. Somijā pie vārtiem piestiprināja bērzus, bet pagalma vidū novietoja - "Jāņa egli" ( egli ar noplēstu mizu, saglabātiem vidējiem un augšējiem zariem). "Jāņa egle" dažviet stāvēja pagalmā līdz pat nākamiem Jāņiem. Arī Ukrainā svētku priekšvakarā cirta īpašu rituālkoku, visbiežāk tatāru kļavu, bērzu, vītolu vai augļkoku - ķirsi, plūmi. Koku greznoja vaiņagiem, ziediem, daudzkrāsainām lentītēm un pat svecitēm. Šādi izgreznotu koku sauca par Morenu, Marenu, Māru vai Kupalo, kupailo, kupilica. Krievijā, Poltavas guberņā to saukuši par Maru, Morenu. Dažviet no salmiem izgatavoja lelli. Uzvilka tai sieviešu drēbes, apsēja ap galvu lakatu un nosēdināja zem aprakstītā koka vai ar dziesmu nesuši pie ūdens. Tur Mārai sakrāvuši virsū nātres un basām kājām lēkuši pāri. Černigorskas apgabalā lelli izgatavoja no kārtīm, ziedu vītnēm, lakatiņu galvā un saukuši par Ivanu. Vakarā Ivanu nesuši uz upi un metuši ūdenī. Rituālkoku saukuši arī par Marenes koku (melnalksnis vai cits). Meitas to izgreznojušas ziediem, zālēm, gājušas apkārt rotaļās. Zem koka sēdināta salmu lelle - Kapāls. Uz tās koka rokām sakārti vainadziņi, rotas. Lelle aplikta salmiem, nātrēm un sadedzināta. Dažviet lelle slīcināta vienlaicīgi ar izpeldēšanos. Arhangeļskas apgabalā peldēšanās saistīta ar pēršanos pirtī. Te sēja īpašas pirtsslotas, iesienot tajās dažādus ziedus, zālītes, īpaši ivan da marju. Parasti pirtsslotas sasēja visam gadam. Dažviet peldējās pirms ugunskura kuršanas, dažviet pirms lēkšanas pāri ugunskuram, bet citviet tikai Jāņa dienas (Kupalas) rītā - saullēktā. Visas Eiropas tautas pievērsa īpašu uzmanību ūdens rituālam. Vienviet mazgājušies upē, citur avotā, rīta rasā. Čehi Jāņa naktī pirmo reizi peldējušies, bet Bulgārijā vākuši rīta rasu priekšautā.
Visā Eiropā tika kurti ugunskuri. Ungāri tos veidoja četrstūrainus un lielus (tos ar dziesmu vienlaicīgi aizdedzināja no visiem četriem stūriem). Austrijā, Beļģijā, Nīderlandē pirms svētkiem bērni, jaunieši apstaigājuši mājas, vākdami malku ugunskuriem. Tos, kuri nedeva, dažādi izsmēja, ticot, ka šos skopuļus neveiksmes pie¬meklēs visu gadu. Kurināmā vācēji dažviet staigājuši melni nosmērētām sejām, zaļumiem izpušķojušies. Baltkrievijā svētku svinēšanas vietās ar malkas klēpjiem pirmās ieradušās meitas un iekūrušas ugunskurus. Ugunskura vidu stiprinājuši kārti ar ratu vai mucu galā (arī Čehija, Slovākijā, Ukrainā, Krievijā), vai salnu grīsti. Meitas, lai būtu bagāta linu raža, ugunskurā metušas kodaļas. Ungārijā pie Jāņa ugunskura sievietes kaltējušas zālītes tējai. Slovēnijā - koka stabu pušķoja vainagiem. Ugunskurus daudzviet (Horvātijā, Slovēnijā, Austrijā, Vācijā) aizdedzināja ar uguni iegūtu ar berzi vai no krama dzirksts. Baltkrievijā ugunskurus iekūra arī sakņu dārzos. Te vietām dedzināja kārts galā nostiprinātas deguta mucas, kā arī nelielus ugunskurus uz plostiņiem. Somijā ugunskurus veidoja torņveidīgus - līdz pat 10 metrus augstus. Velsā ugunskurus kūra no deviņiem dažādas sugas kokiem. Visās tautās bija tradīcija lēkt pāri degošiem ugunskuriem. Baltkrievijā nedrīkstēja lēkt precētie un atraitņi (izņemot sievas, kuras gribēja bērnus). Čehijā pie jāņuguns līdz pat rītam dziedājuši par mīlestību un gaidāmajām kāzām. Ugunskurā nedrīkstēja liet ūdeni, sviest mēslus, drīkstēja - ziedus, vaiņagus. Slovēnijā starp ugunskuriem vai pāri apdzisušiem ugunskuriem nesa slimus bērnus, dzina pāri lopus (arī Polijā, Šveicē, Austrijā). Pelnus no ugunskuriem bēra klāt sēklai, bet Francijā ar tiem apbārstīja lopus vai izkaisīja uz lopu dzenamā ceļa. Šveicē ogles no ugunskura sabēra ūdenī, kuru pēc tam izmantoja ārstniecībai, bet apdeguļus no ugunskuriem izmētāja pa dārziem un laukiem (arī Francijā). Daudzviet ticēja, ka uguns neapspīdētie lauki zaudēs auglību daudzus gadus, tāpēc puiši ar aizdegtām lāpām apskraidīja laukus, dārzus (Britu salās ar no viršiem izgatavotām aizdegtām slotām). Daudzās zemēs, piemēram, Čehijā, Slovākijā, Austrijā, Vācijā, Itālijā laida ugunsriteņus, meta degošas šautras, degošus koka dēlīšus. Slovēnijā aizdegtos (apaļus, četrstūrainos) dēlīšus metot, izsauca vēlējumus.
Baltkrievijā Jāņa bērni, īpašas dziesmas dziedot, apstaigāja mājas. Parasti sievām un meitām galvā bija vainadziņi. Ieejot sētā viņas sniedza mājas saimniecei ziedus, bet meitām precību gados galvā lika vainadziņus. Saimnieki Jāņa bērnus pacienāja ar sieru un alu. Skopās saimnieces dēvēja par raganām. Apstaigāja arī laukus. Lauku malās sprauda oša zarus (pret raganām). Vācijā meitenes basām kājām dejoja ap linu lauku, vāļājās tajā. Baltkrievijā dažviet kādu meiteni apvija ziediem, zālēm un dejoja ap to, lēkāja, dziedāja un beidzot aplēja ar ūdeni. Horvātijā, Slovēnijā meitenes pulcējās pa četrām, astoņām un dziedot apstaigāja laukus, vīnogulājus, zemnieku sētas. Baltkrievijā ļaudis gājuši uz mežu un tur ietinušies baltā audeklā, ar nātrēm, kadiķiem vai egļu zariem rokās pēkšņi parādījušies pie Jāņa ugunskura, lēkuši tam pāri un centušies sadzelt klātesošos. Polijā meitas sadalījušās divās grupās un viena otru apdziedājušas. Te Jāņa nakti uzskatīja par "brīvās mīlestības" nakti. Skotijā šajā naktī jaunieši zvērējuši uzticību, bet Pirenējos jaunieši, metot ūdenī vaiņagus, zīlējuši precības - ja vaiņagi piepeldējuši pie krasta vienlaicīgi, tad tā bijusi zīme, ka apprecēsies. Arī citās tautās zīlētas precības. Vaiņagus meta ne tikai upē, bet arī ugunskurā (kurai ātrāk sadeg, tā ātrāk arī apprecēsies), koku zaros, uz māju jumtiem (ja paliek - apprecēsies). Parasti zīlēja meitas.
Visa Eiropa ticēja, ka Jāņa nakti apkārt dauzās raganas un burves. Īpaši sargāja pienu. Lai to pasargātu, ēku sienās, durvis sprauda nātres, oša zarus, liepas, kļavas zarus, dzelksni, vībotni, dadžus, zobus no ecēšām u.c. asas lietas. Dažkārt pie govs Jāņa nakti ielaida teļu, lai tas zīstu, tā nepielaižot raganas. Čehijā pēc saules rieta nedrīkstēja neko aizņemties, īpaši pienu. Polijā, ja mājās ieradās kāda sveša aizdomīga sieviete, tad tai neko nedeva, baidoties, ka tā iedoto priekšmetu izmantos burvestībai - atņems govīm pienu. Govis, lai pasargātu, dzina cauri slejām vai pāri uz zemes noliktai izkaptij vai izbaroja tām vainadziņus. Ticēja, ka raganas salasoties uz kailiem pauguriem un tur dejojot plikas.
Daudzas tautas ticēja papardes brīnumam - tās zieda atradējs tapa gudrs, bagāts, ieguva spēju saprast augu un dzīvnieku valodas. Dienvidslāvijā papardes zieds norādot uz bagātību atrašanās vietām, pasargājot no slimībām, čūskām, bet Vācijā palīdz atrast zeltu. Arī Britu salu tautas Jāņa nakti gāja mežā meklēt īslaicīgi uzplaukstošo papardes ziedu un sēklas. Dienvidslāvijā, Polijā, Bulgārijā, Francijā ticēja, ka Jāņa dienā saule trīs reizes apstājoties un dejojot. Slovēnijā Jāņa dienas rītā ap kaklu, roku vai kāju apsēja sarkanu diegu. Tas pasargājot cilvēku no dažādām nelaimēm, slimībām. Diegu noņēma Pētera dienā un pakāra uz rožu krūma.
Lai top! Ojārs