Reiz četri mūki nolēma divas nedēļas meditēt klusumā. Pilni
entuziasma viņi uzsāka klusuma retrītu, un veselu dienu neviens nepateica ne
vārda. Bet pirmās dienas pievakarē, kad saule jau bija norietējusi, pēkšņi
izdega un nodzisa arī svece.
Pirmais mūks izsaucās: “Ak, nē! Svece nodzisa.”
Otrai tūlīt pat viņam aizrādīja: “Klau, mēs taču sarunājām
nerunāt!”
Trešais īgnā balsī apsauca abus: “Kas te notiek? Kāpēc abi
pārtraucāt klusumu?”
Bet ceturtais, ar smaidu sejā, piebilda: “Re kā, es esmu
vienīgais, kurš izturēja.”
~~~
Katrs mūks pārtrauca klusēt savu iemeslu dēļ.
Pirmais satraucās par sveces izdzišanu un aizmirsa svarīgāku
mācību – neiejaucoties praktizēt vērošanu.
Otrais mūks vairāk satraucās par pirmā mūka reakciju un
pavisam aizmirsa par nodomu – klusēt.
Savukārt trešais ļāvās dusmām pret abiem pirmajiem.
Bet ceturtais “izstājās no spēles” lepnuma dēļ.
