ceturtdiena, 2017. gada 23. februāris

Apzināšanās


“Vienotības mācība patiesībā ir ļoti, ļoti vienkārša mācība.
Ja cilvēkam šķiet, ka tā izklausās sarežģīta, tad tas nozīmē, ka viņš ir kaut ko pārpratis. Ja cilvēks domā, ka ir jāpieliek kādas pūles vai centieni, tad mācība atkal ir pārprasta. Sakot, ka nav jāpūlas, netiek ar to domāts, ka tā ir vienaldzība. Nevajadzētu te jaukt ar vienaldzību.

Tūlīt paskaidrošu. Visu vienotības mācību izsaka viens vārds. APZINĀŠANĀS. Bieži cilvēki saka: “Zinu, ka esmu slikts, greizsirdīgs, nemīlošs, dusmīgs, vardarbīgs, cenšos pieredzēt ciešanas, un nekas nenotiek. Kad tad es mainīšos? Esmu bezpalīdzīgs.”

Tādi jautājumi tiek uzdoti. Svarīgi saprast, ka prāta saturs NEPAVISAM nav svarīgs. Tas var būt jebkas. Prātā var būt vardarbība, miermīlīgums, dusmas, naids, greizsirdība, bailes, neapmierinātība un kas vēl nē. Visplašākais domu, sajūtu un emociju klāsts. Tas mūs neinteresē. Jo to visu mēs necenšamies mainīt. Nepastāv centieni to visu mainīt, jo tas nav izdarāms. Un prāta saturu nav iespējams mainīt, jo viss tas ir cilvēces prāta īpašums. Un prāts ir ļoti sens, un pastāv tikai viens prāts.

Ko tad cenšamies darīt? Par kādām pārmaiņām te ir runa? No vienas puses, sakām - nekādu pārmaiņu, bet no otras puses tomēr runājam par kādām pārmaiņām. Mēs runājam tikai un vienīgi par to, ka, lūdzu, intensīvi apziniet to, kas notiek. Viss. Neko vairāk cilvēks nevar izdarīt. Nekas vairāk cilvēkam nav jādara. Tāpēc mēs to saucam par bezpiepūles pūlēm. Vienīgie centieni ir pamazām apzināt to, kas notiek, sakot: “Labi, sāku apzināt.” Tas ir viss.

Tad, kad cilvēks sāk censties apzināt, tad šķiet, ka tas ir turpat vai neiespējami. Tik grūti ir to sākt. Tad cilvēks izmisumā iesaucas: “Mans Dievs, tas ir nepiespējami!” Tajā brīdī sakām, ka tad labāk ir ļauties un paļauties. Te netiek runāts par verdzisku pakļaušanos. Tā ir tikai cilvēka sajūta, ka viņš neko nevar un nekas nenotiek. Un tajā brīdī cilvēks piesauc dievišķā svētību. Un šī svētība viņu nogādā īstajā vietā. Kur? Pirmkārt jau nekur citur, jo nav citur, kur nokļūt. Cilvēks tikai aizvien vairāk un vairāk sāk apzināties to, kas notiek.

Mācība saka, ka pirmais solis ir arī pēdējais solis. Tas nenozīmē, ka, sperot pirmo soli, cilvēks nonāks kaut kur citur. Nepavisam nē. Iemesls tam ir sekojošs - nav kur nonākt. Kāds ir pirmais solis? Pirmais solis ir apzināšanās. Kāds ir pēdējais solis? Apzināšanās. Un, kas vēl ir? Ir tikai apzināšanās. Apzināšanās ir viss un visu lietu noslēgums. Cilvēkam ir jāsaprot, ka apzināšanās viņu neaizvedīs kaut kur citur. Tā neatbrīvos no greizsirdības. Ir jāapzinās, ka apzināšanās neatbrīvos cilvēku no dusmām.

Tā nepadara viņu par svēto. Nepavisam nē. Apzināšanās tikai sniegs brīvību greizsirdībai, dusmām, naidam. Cilvēks pārstāj tās aiztikt (bakstīt) un izbeidz centienus mainīt greizsirdību, dusmas, naidu. Pašā sākumā ir apzināšanās. Vidū ir apzināšanās. Un beigās ir apzināšanās. Kad cilvēks apzinās, tad ir pilnībā atmodies. Kad cilvēks ir atmodies, tad dzīvo un vairs neeksistē.

Patlaban cilvēks atrodas sapņošanas stāvoklī. Cilvēks ir ierauts domu radītos konfliktos. Cilvēks cenšas kaut kur nokļūt citur, kaut ko mainīt. Tāda ir domas kustība. Cilvēks ir tajā iesaistīts un sagūstīts. Tāpēc arī cilvēks nedzīvo, bet eksistē.

Šī situācija sāka mainīties 2012. gadā. Ar daudziem tas notika jau pirms tam. Ja vien tika pareizi saprastas mācības. Atkārtoju, cilvēks nenokļūs nekur citur. Cilvēks neko nevar izmainīt. Cilvēkam nekas nav jāmaina.

Neko cilvēks nevar mainīt. Viss, kas tiek sagaidīts no cilvēka, ir intensīvi apzināt to, kas notiek. Tā ir skaista filma, kuru var izbaudīt. Nav labākas filmas par šo. Un nav labākas grāmatas par šo. Tikai šo grāmatu nevar sākt lasīt tikmēr kamēr nav sākusies apzināšanās. Apzināšanās ir viss, kas ir. Būt apzināšanās stāvoklī nozīmē, ka cilvēkā ir klātbūtne. Apzināšanai padziļinoties, padziļinās arī klātbūtne. Pienāk brīdis, kad cilvēks spēcīgi apzinās un klātbūtne ir gandrīz pilnīga. Šo klātbūtni cilvēks sauc par Dievu. Tajā brīdī cilvēks kļūst par Dievu. Cilvēks un klātbūtne ir absolūti viens. Cilvēks, apzināšanās un klātbūtne kļūst par vienu. Tad cilvēks pats redz, ka ir Dievs. Mēs tiecamies nonākt tur.
Ceru, ka no šī brīža, jūs vienkārši sāksiet redzēt to, kas notiek. Nekas nav jācenšas darīt. Neko arī nevar izdarīt. Viss ir. Tāda ir patiesība. Tas ir iekšējais veselums. Tas nozīmē būt patiesam. Nav jābūt vienaldzīgam.

Lūdzu, ir tikai intensīvi jāapzina. Tas ir viss, kas cilvēkam jādara.
Tā ir vienotības mācība. Tā ir pamata mācība. Pārējās tikai atsaucas uz šo mācību. Pirmais solis ir tāds pats kā pēdējais. Pieredziet to. Kad cenšaties pieredzēt, tad nenotiek nekāda pieredzēšana. Kad apzināties, tad pieredzēšana notiek automātiski. Cilvēks tad pieredz realitāti tādu, kāda tā ir. Cilvēks mēdz censties, pieliekot pūles, sakot: “Tagad man jāpieredz ciešanas. Jāpieredz realitāte tāda, kāda tā ir. Tad būšu labāks cilvēks.” Nav labāku vai sliktāku cilvēku.

Apzināšanās pavisam spontāni rada arī kādu rīcību, darbību. Apzinātu darbību saucam par rīcību vai darbību. Visu pārējo var saukt par darbību, kuras nozīme ir - aktivitāte. Neatmodinātais to sauktu par labu vai sliktu, pareizu vai nepareizu rīcību vai darbību. Atmodinātajam tā būs rīcība (bez labs vai slikts). Viņam tā būs perfekta. To nosaka un tā rodas no pilnīgas apzināšanās.”

Šrī Bagavāns

Facebook SAULES TEMPLIS