Omraams Mikaels Aivanhovs. Nāve un dzīvība taipus mūsu dzīves robežas
Mikaels Aivanhovs lasīja Bonfenā 1975.gada 26. septembrī.
Nāve un dzīvība taipus mūsu dzīves robežas.
Saskaņā ar atklāsmju Zinātni, cilvēks – tā ir izpausme, Visuma atveids, tātad, viņš līdzīgi Visumam, veidots no dažādām sfērām – dažādiem „ķermeņiem”. Oficiālā zinātne vēl nav ar mieru piekrist šai realitātei, tāpēc rodas daudz kļūdu, sevišķi medicīnā un psiholoģijā.
Hinduisms tradicionāli izšķir cilvēka septiņus ķermeņus un vairums spirituālistu šo iedalījumu pieņem. Materiālais un mums vienīgais redzamais – tas ir fiziskais ķermenis, taču eksistē vēl seši ķermeņi, kuru veidoti no arvien smalkākas matērijas, - tie ir ēteriskais, astrālais, mentālais, kauzālais, budiskais un atmiskais ķermenis. Patiesībā ēteriskais ķermenis vēl ir daļa fiziskā ķermeņa un pastāv četros stāvokļos, ko sauc par ķīmisko ēteri, vitālo ēteri, ēteri – gaismu un ēteri – atstarotāju. Lūk, kāpēc fizisko ķermeni var dalīt vēl septiņos: cietā stāvoklī, šķidrā un gāzveida, plus četri ēteriskie stāvokļi. Arī pārējos ķermeņus var dalīt vēl septiņos: tā, astrālajā ķermenī ir trīs zemākie reģioni un trīs augstākie, un tieši augstākajos reģionos mīt eņģeļi.
Kas ir eņģelis? Eņģelis – nemirstīga būtne, kura veidota no tik tīras matērijas, tik smalkas, ka nekas cits, nekas tumšs nespēj to skart. Viņš eksistē gaismā, pilnīgā priekā, viņam zināms viss, izņemot ciešanas. Jo ciešanu avots vienmēr atrodas zemāka rakstura kustībā, kas nes visdažādākos uztraukumus un raizes. Eņģelim šīs raizes nevar būt pazīstamas, jo viņš ir absolūti tīrs. Fiziskajā dimensijā eņģeļu nav, tie sastopami tikai augstākajos reģionos, sākot ar astrālo plānu.
Uz robežas starp zemāko astrālo un augstāko astrālo plānu atrodas starpzona, kur mīt būtnes pilnveidošanās stadijā, kur notiek saikņu saraušana ar zemākajiem reģioniem; tomēr tās vēl pakļautas uztraukumiem, ko nes zemākā astrālā un fiziskā plāna ļaunas ietekmes. Tādā veidā astrālais plāns vienlaicīgi ir gan ciešanu, gan prieka pasaule; prieka, kad cilvēkam izdodas attīrīt un padarīt cildenākas savas vēlmes, un ciešanu, kad viņš dzīvo pārāk zemiski, grimdams iekārē un kaislībās.
Nāves brīdī cilvēka atdalās no sava fiziskā ķermeņa, taču ar to nepietiek, lai tūlīt atbrīvotos. Var pat sacīt, ka tad viņš vēl vairāk pakļauts ciešanām, nekā dzīvodams zemes dzīvi. Patiešām, dzīves laikā fiziskais ķermenis mums kalpo kā bruņas, kas traucē mums sajust psihiskās pasaules realitāti, bet, kad nāve atbrīvo cilvēku no fiziskā ķermeņa un tas neaizsargāts nonāk astrālajā plānā, tur viņš var ļoti ciest un būt dziļi nelaimīgs.
Elle nav nekas cits kā ciešanu stāvoklis, ko ārkārtīgi intensīvi pārdzīvo astrālajā plānā. No tā iespējams izkļūt tikai attīroties ar ciešanām. Visi, kas galīgi iestiguši dzīvē, kas pilna izvirtību, netaisnības, ļaunu darbu un cietsirdības, bet kuriem izdevies izbēgt cilvēciskās taisnās tiesas, pēc nāves sastopas ar visu ļaunumu, ko nodarījuši; tagad viņiem vairs nav kur slēpties, jo viņiem vairs nav fiziskā ķermeņa, kas viņus pasargātu un darītu nejūtīgus; viņi piedzīvo tieši tādas pašas ciešanas, kādām pakļāva citus cilvēkus, kad atradās uz zemes.
Droši vien jūs ir mocījuši murgi un esat ievērojuši, ka murgi visbiežāk beidzās pēkšņi, jo jūs pamodāties un ar milzīgu prieku atklājāt, ka fiziskais ķermenis jūs no jauna sargā, un tādās reizēs jūs sakāt: „Par laimi, tas bija tikai sapnis!”. Kāds iemesls šai pēkšņai atmodai? Iemesls ir tāds, ka zemapziņā jūs ziniet: lai pasargātos no naidīgām būtnēm vai astrālā plāna spēkiem, jums no jauna jāatgriežas savā fiziskajā ķermenī, kas līdzinās cietoksnim, kur jūs varat paslēpties. Ja paliksiet astrālajā plānā, jūs arī turpmāk būsiet ienaidnieku varā. Taču nē, jūs šo plānu atstājat un atgriežaties savā fiziskajā ķermenī (bet tas ir stiprs, izturīgs) un tādā veidā no viņiem izvairāties. Tas ir tāpat, it kā jūs uz ielas kāds vajātu, bet jūs atrastu patvērumu kādā mājā, - te jūs neskars ne nazis, ne lodes.
Šis likums darbojas visās jomās. Gadās taču, ka meditācijas laikā dažiem cilvēkiem rodas dubultnieks un tas piesaistās astrālā plāna bīstamiem reģioniem, kur tiek pakļauts vajāšanai un briesmām. Pirmais, kas viņiem jādara – jāatgriežas savā fiziskajā ķermenī, lai sevi pasargātu.
Fiziskais ķermenis – drošs cietoksnis, bet, kad nāves stundā to atstāj, tad cilvēkam, kurš pārkāpis mīlestības, gudrības un patiesības likumus, astrālajā plānā par visiem šiem pārkāpumiem nākas samaksāt. Un tas nav izdomājums: cilvēces dižākie Skolotāji vienmēr par to runājuši, slaveni aktieri, mākslinieki, dzejnieki astrālo pasauli attēlojuši savos darbos, un cilvēki, kuri trīs – četras dienas atradušies klīniskās nāves stāvoklī un atgriezušies dzīvē, varēja pastāstīt, ko viņi redzējuši astrālajā plānā. Debesis dažiem ik pa laikam atļauj iegūt tādu pieredzi, lai vestu pie prāta cilvēkus, lai atgādinātu tiem dažas patiesības.
Un tā, pēc nāves astrālajā plānā cilvēkam jāpārcieš viss tas ļaunums, ko viņš nodarījis citiem, viņam jācieš par visiem saviem pārkāpumiem. Tas nenozīmē, ka Kosmiskais Saprāts grib atriebties vai sodīt, viņš tikai vēlas, lai cilvēks pilnībā apzinātos visu, ko uz zemes darījis, jo nereti viņš liek citiem ciest, pats par to pat neapjauzdams, taču šāda neziņa nav pieļaujama, tā traucē evolūciju. Tātad, Kosmiskais Saprāts mums liek iziet caur ciešanām, kurām mēs pakļāvām citus cilvēkus, lai mēs labi saprastu, ko esam izdarījuši, un lai varētu laboties. Laiks, ko mēs tam patērējam, atbilst mūsu grēku smagumam. Kas lielus noziegumus nav izdarījis, tie ātri iziet šo etapu, tai laikā kad citiem lemti ciešanu gadi.
Kad cilvēks atlīdzinājis visus parādus, viņš nonāk augstākā astrālā plāna pirmajā reģionā, kur dzīvo priekā un sajūsmā pateicoties tai laimei, ko uz zemes viņš dāvājis citiem cilvēkiem. Visu labo, ko viņš darījis citiem, palīdzēdams, uzmundrinādams, dodams cerību, modinādams ticību vai mīlestību, viņam tāpat lemts piedzīvot astrālī bezgalīgi lielos apmēros. Tikai tad viņš sapratīs, ko darījis uz zemes. Patiešām, daži evolūcijas augstākā līmeņa cilvēki dara labu, pat nezinādami, cik cilvēkus darījuši laimīgus, cik daudziem devuši prieku, laimi, dzīvi; viņi to darīja instinktīvi, nedomājot. Taču Kosmiskais Saprāts vēlas, lai cilvēki zina visu. Pēc nāves nepieciešams, lai šie neapzinīgie labvēļi sajūt visu to labo, ko viņi darījuši un paši sajūsminās.
Pēc tam viņi ceļas augstāk, augstākā mentālā plāna reģionos un kauzālajā plānā, tur viņiem piedāvā visas bagātības, visus dārgumus, viņiem paveras Visuma noslēpumi, viss debesu reģionu skaistums. Pēc tam ceļas vēl augstāk, budiskajā plānā, saplūst ar Visuma Dvēseli, dzīvo neizsakāmā laimē. Bet tas jau notiek atmiskajā plānā, tam vārdu nav, - tā ir pilnīga savienošanās ar Radītāju…
Kad cilvēkam pienāk reinkarnācija, viņš pretējā kārtībā iziet visus reģionus (atmisko, budisko, kauzālo), katrā paņemot materiālu savam apvalkam, tas ir, ķermenim, arvien blīvākam atkarībā no tā, kā tuvojas matērijai. Kad beidzot viņš ierodas fiziskajā plānā zīdaiņa izskatā, viņš vairs neko neatceras: ne to, kāpēc cietis, ne par ko priecājies, ne to, ko iemācījies. Tomēr tas viss ir viņā uzkrājies, kaut kad viņš to atcerēsies, ja Skolotāja vadībā apgūs noteiktus paņēmienus, noteiktus noteikumus. Tie, kuriem izdevies no savas būtības dziļumiem pacelt atmiņas par to, kā pārdzīvojuši ārpus šīs dzīves robežām, ātrāk virzās pa evolūcijas ceļu.
Diemžēl vairums cilvēku ir tik pieķērušies zemes priekiem un kaislībām, ka visas šīs zināšanas, visas bagātības, kuras slēpjas viņu dziļākajā būtībā, tur paliks vēl ilgi, līdz šie cilvēki iemācīsies tās izmantot. Laimīgi tie, kuri par šo procesu zina un tam tic, tādi cilvēki vairs nebūs ar mieru dzīvot kā viduvējības. Viņi ik dienu grib iet uz priekšu, attīstīt prātu, mīlestību pret cilvēkiem, paškontroli, lai kļūtu noderīgi visai cilvēcei.
Tomēr atgriezīšos pie galvenā: vienalga, vai mēs ticam vai neticam dzīvei pēc nāves, bez mūsu ziņas mūsos viss ir ierakstīts. Daba jau sen pārspējusi dižus zinātniekus elektronikas jomā, tā uz sirds spicās smailītes novietojusi mazītiņu spolīti, tikai viena atoma lielumā, kura visu dzīvi griežas un neapstājas. Kad cilvēks dodas uz citu pasauli, viņš no sava fiziskā ķermeņa atdalās, bet šo spolīti paņem līdzi. Augstākie Tiesneši klusēdami uzaicina noskatīties viņa dzīves filmu un viņš no jauna to redz visos sīkumos.
Jā, no šī likuma neviens nespēj izvairīties: dzīvē viss tiek reģistrēts, bet astrālajā plānā jāmaksā par katru pārkāpumu, kas šeit, uz zemes, izdarīts, un to visu jāpārdzīvo ar daudz lielāku intensitāti, jo cilvēkam vairs nav aizsardzības fiziskā ķermeņa veidā.
Nav nekā šausmīgāka, kā atrasties kailam un ievainojamam astrālajā plānā: visas dzīvo domas, visas jūtas nosēžas uz tevis, lai kostu, dzeltu, dedzinātu. Nav glābiņa. Pat dzīvo nozēla un palicēju sāpes, kurus atstājam uz zemes, nomirušajiem sagādā ciešanas. Tikai tad, kad nonāk kauzālajā plānā, nekas vairs nespēj plosīt, tur jūs atrodaties maģiskā gaismas lokā, un, ja paši to negribēsiet, neviens tā robežas nespēs pārkāpt.
Dvēseles un gara joma patiesi ir bezgala bagāta un interesanta, un, ja jūs, atrazdamies Atklāsmju skolā, pratīsiet būt pacietīgi un neatlaidīgi, tad daudz apgūsiet.
Taču brīdinu, esiet piesardzīgi: ja atļausiet sev aizrauties ar niekiem, ja atteiksieties no gara bagātībām par labu ikdienas sīkumiem, tad, nonākot aiz šīs dzīves robežas, būs jāiziet cauri neaprakstāmām apziņas ciešanām par to, ka nepratāt novērtēt tīro, sakrālo, dievišķo.
Jūs teiksiet: „Bet tas viss taču sīkumi, es taču nevienu neesmu nogalinājis!”. Nu nē, jau paši šie vārdi, fakts, ka jūs nespējat novērtēt dievišķo dzīves aspektu, - tā jums ir slikta pazīme. Tas nozīmē, ka pagātnē jums bijis tik nosodāms dzīves veids, ka esat padarījuši nelietojamus savus astrālos un mentālos ķermeņus. Jūs tā esat atpalikuši savā evolūcijā, ka jums trūkst elementa, kurš piešķir jūtību pret dievišķo pasauli, un jums nāksies daudz pārciest, lai šo elementu iegūtu.
Bonfena, 26. septembris, 1975. gads.
Nāve un dzīvība taipus mūsu dzīves robežas.
Saskaņā ar atklāsmju Zinātni, cilvēks – tā ir izpausme, Visuma atveids, tātad, viņš līdzīgi Visumam, veidots no dažādām sfērām – dažādiem „ķermeņiem”. Oficiālā zinātne vēl nav ar mieru piekrist šai realitātei, tāpēc rodas daudz kļūdu, sevišķi medicīnā un psiholoģijā.
Hinduisms tradicionāli izšķir cilvēka septiņus ķermeņus un vairums spirituālistu šo iedalījumu pieņem. Materiālais un mums vienīgais redzamais – tas ir fiziskais ķermenis, taču eksistē vēl seši ķermeņi, kuru veidoti no arvien smalkākas matērijas, - tie ir ēteriskais, astrālais, mentālais, kauzālais, budiskais un atmiskais ķermenis. Patiesībā ēteriskais ķermenis vēl ir daļa fiziskā ķermeņa un pastāv četros stāvokļos, ko sauc par ķīmisko ēteri, vitālo ēteri, ēteri – gaismu un ēteri – atstarotāju. Lūk, kāpēc fizisko ķermeni var dalīt vēl septiņos: cietā stāvoklī, šķidrā un gāzveida, plus četri ēteriskie stāvokļi. Arī pārējos ķermeņus var dalīt vēl septiņos: tā, astrālajā ķermenī ir trīs zemākie reģioni un trīs augstākie, un tieši augstākajos reģionos mīt eņģeļi.
Kas ir eņģelis? Eņģelis – nemirstīga būtne, kura veidota no tik tīras matērijas, tik smalkas, ka nekas cits, nekas tumšs nespēj to skart. Viņš eksistē gaismā, pilnīgā priekā, viņam zināms viss, izņemot ciešanas. Jo ciešanu avots vienmēr atrodas zemāka rakstura kustībā, kas nes visdažādākos uztraukumus un raizes. Eņģelim šīs raizes nevar būt pazīstamas, jo viņš ir absolūti tīrs. Fiziskajā dimensijā eņģeļu nav, tie sastopami tikai augstākajos reģionos, sākot ar astrālo plānu.
Uz robežas starp zemāko astrālo un augstāko astrālo plānu atrodas starpzona, kur mīt būtnes pilnveidošanās stadijā, kur notiek saikņu saraušana ar zemākajiem reģioniem; tomēr tās vēl pakļautas uztraukumiem, ko nes zemākā astrālā un fiziskā plāna ļaunas ietekmes. Tādā veidā astrālais plāns vienlaicīgi ir gan ciešanu, gan prieka pasaule; prieka, kad cilvēkam izdodas attīrīt un padarīt cildenākas savas vēlmes, un ciešanu, kad viņš dzīvo pārāk zemiski, grimdams iekārē un kaislībās.
Nāves brīdī cilvēka atdalās no sava fiziskā ķermeņa, taču ar to nepietiek, lai tūlīt atbrīvotos. Var pat sacīt, ka tad viņš vēl vairāk pakļauts ciešanām, nekā dzīvodams zemes dzīvi. Patiešām, dzīves laikā fiziskais ķermenis mums kalpo kā bruņas, kas traucē mums sajust psihiskās pasaules realitāti, bet, kad nāve atbrīvo cilvēku no fiziskā ķermeņa un tas neaizsargāts nonāk astrālajā plānā, tur viņš var ļoti ciest un būt dziļi nelaimīgs.
Elle nav nekas cits kā ciešanu stāvoklis, ko ārkārtīgi intensīvi pārdzīvo astrālajā plānā. No tā iespējams izkļūt tikai attīroties ar ciešanām. Visi, kas galīgi iestiguši dzīvē, kas pilna izvirtību, netaisnības, ļaunu darbu un cietsirdības, bet kuriem izdevies izbēgt cilvēciskās taisnās tiesas, pēc nāves sastopas ar visu ļaunumu, ko nodarījuši; tagad viņiem vairs nav kur slēpties, jo viņiem vairs nav fiziskā ķermeņa, kas viņus pasargātu un darītu nejūtīgus; viņi piedzīvo tieši tādas pašas ciešanas, kādām pakļāva citus cilvēkus, kad atradās uz zemes.
Droši vien jūs ir mocījuši murgi un esat ievērojuši, ka murgi visbiežāk beidzās pēkšņi, jo jūs pamodāties un ar milzīgu prieku atklājāt, ka fiziskais ķermenis jūs no jauna sargā, un tādās reizēs jūs sakāt: „Par laimi, tas bija tikai sapnis!”. Kāds iemesls šai pēkšņai atmodai? Iemesls ir tāds, ka zemapziņā jūs ziniet: lai pasargātos no naidīgām būtnēm vai astrālā plāna spēkiem, jums no jauna jāatgriežas savā fiziskajā ķermenī, kas līdzinās cietoksnim, kur jūs varat paslēpties. Ja paliksiet astrālajā plānā, jūs arī turpmāk būsiet ienaidnieku varā. Taču nē, jūs šo plānu atstājat un atgriežaties savā fiziskajā ķermenī (bet tas ir stiprs, izturīgs) un tādā veidā no viņiem izvairāties. Tas ir tāpat, it kā jūs uz ielas kāds vajātu, bet jūs atrastu patvērumu kādā mājā, - te jūs neskars ne nazis, ne lodes.
Šis likums darbojas visās jomās. Gadās taču, ka meditācijas laikā dažiem cilvēkiem rodas dubultnieks un tas piesaistās astrālā plāna bīstamiem reģioniem, kur tiek pakļauts vajāšanai un briesmām. Pirmais, kas viņiem jādara – jāatgriežas savā fiziskajā ķermenī, lai sevi pasargātu.
Fiziskais ķermenis – drošs cietoksnis, bet, kad nāves stundā to atstāj, tad cilvēkam, kurš pārkāpis mīlestības, gudrības un patiesības likumus, astrālajā plānā par visiem šiem pārkāpumiem nākas samaksāt. Un tas nav izdomājums: cilvēces dižākie Skolotāji vienmēr par to runājuši, slaveni aktieri, mākslinieki, dzejnieki astrālo pasauli attēlojuši savos darbos, un cilvēki, kuri trīs – četras dienas atradušies klīniskās nāves stāvoklī un atgriezušies dzīvē, varēja pastāstīt, ko viņi redzējuši astrālajā plānā. Debesis dažiem ik pa laikam atļauj iegūt tādu pieredzi, lai vestu pie prāta cilvēkus, lai atgādinātu tiem dažas patiesības.
Un tā, pēc nāves astrālajā plānā cilvēkam jāpārcieš viss tas ļaunums, ko viņš nodarījis citiem, viņam jācieš par visiem saviem pārkāpumiem. Tas nenozīmē, ka Kosmiskais Saprāts grib atriebties vai sodīt, viņš tikai vēlas, lai cilvēks pilnībā apzinātos visu, ko uz zemes darījis, jo nereti viņš liek citiem ciest, pats par to pat neapjauzdams, taču šāda neziņa nav pieļaujama, tā traucē evolūciju. Tātad, Kosmiskais Saprāts mums liek iziet caur ciešanām, kurām mēs pakļāvām citus cilvēkus, lai mēs labi saprastu, ko esam izdarījuši, un lai varētu laboties. Laiks, ko mēs tam patērējam, atbilst mūsu grēku smagumam. Kas lielus noziegumus nav izdarījis, tie ātri iziet šo etapu, tai laikā kad citiem lemti ciešanu gadi.
Kad cilvēks atlīdzinājis visus parādus, viņš nonāk augstākā astrālā plāna pirmajā reģionā, kur dzīvo priekā un sajūsmā pateicoties tai laimei, ko uz zemes viņš dāvājis citiem cilvēkiem. Visu labo, ko viņš darījis citiem, palīdzēdams, uzmundrinādams, dodams cerību, modinādams ticību vai mīlestību, viņam tāpat lemts piedzīvot astrālī bezgalīgi lielos apmēros. Tikai tad viņš sapratīs, ko darījis uz zemes. Patiešām, daži evolūcijas augstākā līmeņa cilvēki dara labu, pat nezinādami, cik cilvēkus darījuši laimīgus, cik daudziem devuši prieku, laimi, dzīvi; viņi to darīja instinktīvi, nedomājot. Taču Kosmiskais Saprāts vēlas, lai cilvēki zina visu. Pēc nāves nepieciešams, lai šie neapzinīgie labvēļi sajūt visu to labo, ko viņi darījuši un paši sajūsminās.
Pēc tam viņi ceļas augstāk, augstākā mentālā plāna reģionos un kauzālajā plānā, tur viņiem piedāvā visas bagātības, visus dārgumus, viņiem paveras Visuma noslēpumi, viss debesu reģionu skaistums. Pēc tam ceļas vēl augstāk, budiskajā plānā, saplūst ar Visuma Dvēseli, dzīvo neizsakāmā laimē. Bet tas jau notiek atmiskajā plānā, tam vārdu nav, - tā ir pilnīga savienošanās ar Radītāju…
Kad cilvēkam pienāk reinkarnācija, viņš pretējā kārtībā iziet visus reģionus (atmisko, budisko, kauzālo), katrā paņemot materiālu savam apvalkam, tas ir, ķermenim, arvien blīvākam atkarībā no tā, kā tuvojas matērijai. Kad beidzot viņš ierodas fiziskajā plānā zīdaiņa izskatā, viņš vairs neko neatceras: ne to, kāpēc cietis, ne par ko priecājies, ne to, ko iemācījies. Tomēr tas viss ir viņā uzkrājies, kaut kad viņš to atcerēsies, ja Skolotāja vadībā apgūs noteiktus paņēmienus, noteiktus noteikumus. Tie, kuriem izdevies no savas būtības dziļumiem pacelt atmiņas par to, kā pārdzīvojuši ārpus šīs dzīves robežām, ātrāk virzās pa evolūcijas ceļu.
Diemžēl vairums cilvēku ir tik pieķērušies zemes priekiem un kaislībām, ka visas šīs zināšanas, visas bagātības, kuras slēpjas viņu dziļākajā būtībā, tur paliks vēl ilgi, līdz šie cilvēki iemācīsies tās izmantot. Laimīgi tie, kuri par šo procesu zina un tam tic, tādi cilvēki vairs nebūs ar mieru dzīvot kā viduvējības. Viņi ik dienu grib iet uz priekšu, attīstīt prātu, mīlestību pret cilvēkiem, paškontroli, lai kļūtu noderīgi visai cilvēcei.
Tomēr atgriezīšos pie galvenā: vienalga, vai mēs ticam vai neticam dzīvei pēc nāves, bez mūsu ziņas mūsos viss ir ierakstīts. Daba jau sen pārspējusi dižus zinātniekus elektronikas jomā, tā uz sirds spicās smailītes novietojusi mazītiņu spolīti, tikai viena atoma lielumā, kura visu dzīvi griežas un neapstājas. Kad cilvēks dodas uz citu pasauli, viņš no sava fiziskā ķermeņa atdalās, bet šo spolīti paņem līdzi. Augstākie Tiesneši klusēdami uzaicina noskatīties viņa dzīves filmu un viņš no jauna to redz visos sīkumos.
Jā, no šī likuma neviens nespēj izvairīties: dzīvē viss tiek reģistrēts, bet astrālajā plānā jāmaksā par katru pārkāpumu, kas šeit, uz zemes, izdarīts, un to visu jāpārdzīvo ar daudz lielāku intensitāti, jo cilvēkam vairs nav aizsardzības fiziskā ķermeņa veidā.
Nav nekā šausmīgāka, kā atrasties kailam un ievainojamam astrālajā plānā: visas dzīvo domas, visas jūtas nosēžas uz tevis, lai kostu, dzeltu, dedzinātu. Nav glābiņa. Pat dzīvo nozēla un palicēju sāpes, kurus atstājam uz zemes, nomirušajiem sagādā ciešanas. Tikai tad, kad nonāk kauzālajā plānā, nekas vairs nespēj plosīt, tur jūs atrodaties maģiskā gaismas lokā, un, ja paši to negribēsiet, neviens tā robežas nespēs pārkāpt.
Dvēseles un gara joma patiesi ir bezgala bagāta un interesanta, un, ja jūs, atrazdamies Atklāsmju skolā, pratīsiet būt pacietīgi un neatlaidīgi, tad daudz apgūsiet.
Taču brīdinu, esiet piesardzīgi: ja atļausiet sev aizrauties ar niekiem, ja atteiksieties no gara bagātībām par labu ikdienas sīkumiem, tad, nonākot aiz šīs dzīves robežas, būs jāiziet cauri neaprakstāmām apziņas ciešanām par to, ka nepratāt novērtēt tīro, sakrālo, dievišķo.
Jūs teiksiet: „Bet tas viss taču sīkumi, es taču nevienu neesmu nogalinājis!”. Nu nē, jau paši šie vārdi, fakts, ka jūs nespējat novērtēt dievišķo dzīves aspektu, - tā jums ir slikta pazīme. Tas nozīmē, ka pagātnē jums bijis tik nosodāms dzīves veids, ka esat padarījuši nelietojamus savus astrālos un mentālos ķermeņus. Jūs tā esat atpalikuši savā evolūcijā, ka jums trūkst elementa, kurš piešķir jūtību pret dievišķo pasauli, un jums nāksies daudz pārciest, lai šo elementu iegūtu.
Bonfena, 26. septembris, 1975. gads.
