Astroloģija un reliģija.
Gandrīz katrā reliģijā ir atrodamas astroloģijas ietekmes pēdas. Ebreju “Vecajā Derībā” sastopamas daudzas astroloģiskas un astronomiskas alegorijas. Gandrīz visa Grieķijas un Romas mitoloģija tika sasaistīta ar Zvaigžņu grupām. Daži rakstnieki uzskata, ka arī ebreju alfabēta galvenie divdesmit divi burti tikuši izveidoti no zvaigžņu grupām un ka zvaigžņu veidotais raksts debesīs ar vārdiem izsakāms sekojoši: nekustīgās zvaigznes – līdzskaņi, bet planētas un spīdekļi - patskaņi. Šie burti visdažādākajos savienojumos veido vārdus, kurus pareizi izlasot, iespējams paredzēt nākotnes notikumus. Sekojoši tam kā zodiaka lente apzīmē saules ceļu cauri zvaigznājiem, izveidojās gadalaiku nomaiņas fenomens. Gads vienmēr sākās ar pavasara saulgriežiem, kas tiek atzīmēts 21. martā, kad Saule šķērso ekvatoru uz ziemeļiem no zodiakālā loka. Vasaras saulgrieži iestājās tad, kad saule sasniedz galējo ziemeļu stāvokli, tās diena - 21. jūnijs. Pēc tam saule sāk tiekties uz ekvatoru, kuru tā šķērsoja rudens saulgriežos – 21. septembrī. Galējo dienvidu stāvokli saule sasniedz ziemas saulgriežos – 21. decembrī.
Četras Zodiaka zīmes pastāvīgi tiek veltītas saulgriežiem, un kaut arī zīmes vairs neatbilst tiem senajiem zvaigznājiem pie kuriem tās tika pieskaitītas un no kuriem tās ieguvušas vārdus, tās, kā pamatu atskaites punktam pieņēma arī mūsdienu astronomi. Pavasara saulgrieži tagad norisinās Auna zvaigznājā. Ir patīkami pieņemt, ka Auns atrodas visu debesu dzīvnieku pulka priekšgalā, kas veido zodiaka lentu. Kristiānisma periodā šo zvaigznāju sauca par Dieva Jēru. To dēvēja arī par Glābēju, kas paglābs cilvēki no tās grēkiem. Pie tā vienmēr vērsās ar cieņu un ar uzrunu “Kungs” un “Pavēlnieks”. Sauca par “Dieva Jēru”, kas uzņēmās visus pasaules grēkus”. Dievticīgie cilvēki, savās lūgšanās pastāvīgi atkārtoja vārdus:” Ak Dieva Jērs, paņem visus pasaules grēkus, sniedz tai piedošanu, sniedz mums mieru”.
Tātad, Dieva Jērs ir vārds, kurš tika dots Saulei, kurai katru gadu jāpiedzimst Auna zīmē. Vasaras saulgrieži iesākas ar Vēža zīmi. Tagad arī ir skaidrs kāpēc Vēzis ir dzimstības simbols, jo tās ir Mēness, varenās visu lietu Mātes un Dabas dzīves spēku sargātājas mājas. Diāna, grieķu Mēness dieviete tika saukta par Pasaules Māti. Ričards Peins Neits, pieskaroties sievietes kā mātišķuma principa pielūgsmei, rakstīja: ”Pievelkot vai atgrūžot okeāna ūdeņus, tā(Mēness) dabiski ir visa mitrā pavēlniece un spēcīgi iedarbojas uz sievietes konstitūciju, tā mums ir kā barošanas un pasīvās dzimšanas patronese un regulātore: tāpēc tā sevī ietver visas savas nimfas, tai pakļautās okeāna dievības.
Viņa bieži parādās kā okeāna krabja simbols, dzīvnieka, kurš spēj spontāni pamest savas ekstremitātes, ievainots, bet spējīgs tajā pašā vietā atjaunot( atdzemdēt) citu.” (Senās mākslas un mitoloģijas simboliskā valoda). Neticīgie(pagāni) šo ūdens zīmi, kas ir Dabas mātišķā principa simbols, uzskatīja par visas dzīves avotu un tā bija dabīgā Mēness māja. Rudens saulgrieži iesākas ar Svariem. Svari tika ieviesti Zodiakā, lai simbolizētu izvēles spēku, ar kura palīdzību cilvēks var līdzsvarot vienu problēmu pēc otras. Miljoniem gadu atpakaļ, kad cilvēka rase atradās vēl veidošanās stadijā, cilvēks līdzinājās eņģelim, kas nepazina labo un ļauno. Labo un ļauno cilvēks apzinājās tad, kad dievi cilvēkā iesēja prāta sēklas.
Ar prātu cilvēks attīra savu pieredzi, kas sniedz tam iespēju atgūt zaudēto stāvokli un individuālo saprātu. Paracels teica: ”Cilvēka ķermenis ir veidots no dvēseles – zvaigznēm un gara – t.i. no Dieva. Visu to, ko intelekts spēj uztvert, rodas no zvaigznēm (alegoriski tie ir zvaigžņu gari, nevis faktiskie zvaigznāji).” Ziemas saulgrieži sākas ar Mežāzi. Mežāzis ir sarežģīta būtne. Viņa galva un ķermeņa augšējā daļa ir no kazas, bet aste – zivs. Šajā zīmē saulei ir vismazākais spēks. Grieķi saka, ka Jupiters (Saules Dieva vārds) barojas ar kazas pienu. Jaunu un savdabīgu Zodiaka simbolismu savā grāmatā ” Traktāts par apaļo Tentira Zodiaku Ēģiptē” piedāvā Džons Kouls: “Āža simbols, kas veidots no Zivs ķermeņa (Mežāzis), apbrīnojami precīzi liecina par Babilonijas monumentālajām celtnēm, kas paceļas purvainajā apkārtnē; divi Āža ragi apzīmē divu pilsētu emblēmu – Ninevijas un Babilonas. Pirmā no šīm pilsētām atrodas Tigras upes krastā, bet otra – Eifratas. Abas pilsētas bija pakļautas vienai varai. 2160 gadu ilgo periodu dēvē par gadsimtu. Saskaņā ar šo sistēmu, gadsimts savu nosaukumu iegūst no atbilstošās zodiaka zīmes, caur kuru gadu no gada pēc ekvatora šķērsošanas iziet Saule vasaras saulgriežu laikā.
No tā arī veidojas termini: Vērša gadsimts, Auna gadsimts, Zivs gadsimts, Ūdensvīra gadsimts. Šo periodu vai gadsimtu laikā reliģiozā pielūgsme tika attiecināta uz tā attiecīgā zvaigznāja zīmes formu, kura tēlu ieņem saule, tieši tādā pašā veidā gars iekļūst ķermenī. Šīs divpadsmit zīmes ir dārgakmeņi krūšu bruņās, bet Saules mirdzums rodas no šiem dārgakmeņiem. Aplūkojot šo sistēmu kļūst skaidrs, kāpēc dažādos zemes vēstures periodos tika pieņemti dažādi reliģiozie simboli; 2160 gadus Saule atradās Vērša zvaigznājā un Saules Dievība ieguva Apisa formu, bet Vērsis tika veltīts Ozirisam. (Astroloģisko simbolu attiecības ar bībeles simboliem var apskatīt Maksa un Augustes Foss Heindeļu grāmatā “Zvaigžņu ziņojumi”).
Auna gadsimtā jēriņš kļūst svēts, bet priesteri tiek dēvēti par ganiem. Altārim tika ziedotas aitas un kazas, bet grēkāzis bija paredzēts visu Izraēlas grēku nešanai. Zivs gadsimtā Zivs bija dievišķs simbols un Saules dievība tika barota ar divām mazām zivtiņām. Frontispis grāmatas Inmana“Senās ticības” dieviete Izīda tiek attēlota ar zivtiņu uz galvas, bet indiešu dievs glābējs – Krišna vienā no savām pārmiesošanās reizēm parādās no zivs mutes. Jēzus bieži tika dēvēts par Cilvēku Zvejnieku. Vārds “zivs” ir saīsinājums no pilnā Jēzus Kristus titula, Dieva Dēls, Glābējs, Krustā sistais. Ar šo vārdu mistiskā izpratnē tiek apzīmēts Kristus, tāpēc, ka viņš bija spējīgs dzīvot bez grēka mirstīgo eksistences bezdibeņos, tāpat kā ūdens dziļumos (Monumentālā kristietība).
Daudzi kristieši ievēro piektdienas, kas tiek veltīta Jaunavai (Venērai). Šajā dienā uzturā netiek lietota gaļa, bet tiek ēstas zivis. Zivs zīme ir viens no senākajiem kristietības simboliem, un tad, kad tā parādās smiltīs, tas nozīmēja - viens kristietis dod ziņu otram kristietim par savu klātbūtni. Ūdensvīrs tiek simbolizēts ar Ūdens nesēja zīmi, vai arī, kā Jaunajā Derībā - cilvēks ar ūdens krūzi uz pleca. Dažreiz tas tiek attēlots kā eņģeļa figūra, tuva androgīniskai, lejoša ūdeni no trauka, vai nesoša uz pleca trauku ar ūdeni. Austrumu tautu vidū, bieži vien simboliski tiek attēlots vienīgi kā trauks ar ūdeni. Edvards Uphams savā “Budisma vēsturē un doktrīnās” apraksta Ūdensvīru kā būtni, kam ir “poda forma zili - dzeltenā krāsā; un šī zīme bija kā vienīgā Saturna māja”. Kad Geršels atklāja planētu Urāns, Ūdensvīra zīmes otra daļa tika piesaistīta šai planētai. Ūdens, kas līst no Ūdensvīra trauka, tiek dēvēts par “mūžīgās dzīves ūdeni” un tas simbolismā parādās daudzas reizes.
Tas pats notiek arī ar visām citām zīmēm. Tādējādi, saule savā ceļā kontrolē tās formas, kuras cilvēks piešķir tai Augstākajai Dievībai, kuru tas pielūdz. Runājot par to, ka Saule atrodas noteiktā zodiaka zīmē, senie cilvēki uzskatīja, ka saule patiesībā ieņem tieši pretī atrodošos zīmi un ar saviem stariem skar māju, kuras tronī tā atrodas. Tātad, ja saka, ka saule ir Vērsī, tas (astronomiski) nozīmē , ka saule atrodas zīmē, kas atrodas pretī Vērsim, tātad Skorpionā. Tas atspoguļots divās dažādās filozofijas skolās: viena – ģeocentriskā un eksotēriskā, otra – ģeliocentriskā un ezotēriskā. Laikā, kad neizglītotās tautas masas pielūdza iepriekš Saules apspīdēto Vērša māju, gudrajie pielūdza īsto saules mītnes māju, kuram šajā gadījumā ir jābūt Skoprionam vai Čūskai, kas ir slēptās garīgās gudrības simbols. Šai zīmei ir trīs dažādi simboli.
Visizplatītākais ir Skorpions, kuru tā nodēvēja ļaunas mēles, jo tas ir krāpšanas un izvirtības simbols; otrs (ne tik izplatīts) simbols ir Čūska, ko senie bieži izmantoja kā gudrības simbolu. Visretāk sastopamā Skorpiona zīmes forma ir Ērglis. Zvaigžņu izvietojums zvaigznājā atgādina lidojošu putnu tikpat lielā mērā cik tas atgādina skorpionu. Skorpions kā okultās iniciācijas zīme, bet lidojošais ērglis – putnu karalis, kas norāda uz Skorpiona augstāko un garīgāko tipu, kurā tiek pārspēts indīgais zemes rāpulis. Kaut arī Skorpions un Vērsis zodiakālā sistēmā ir pilnīgi pretējas zīmes, to simbolismi bieži vien sajaucas. Cienījamais E.M.Plakets savā “Senajos kalendāros un zvaigznājos” saka, ka: ”Skorpions (Skorpiona zvaigznājs Zodiakā ir izvietots tieši pretī Vērsim) ar Mitru uz Vērsi apvieno, un pavasara un rudens gari saulgriežos piedalās visos priecīgajos un skumjajos notikumos”. Ēģiptieši, babilonieši un asīrieši, kuri Sauli pazina kā Vērsi, dēvēja Zodiaku par vagoto, ko veicis lielais debesu Vērsis velkot aiz sevis saules arklu. No tā izrietēja arī jauno un skaisto vērsēnu ziedošana lielajā tautu saplūšanas laikā. Upurēšanai paredzētie dzīvnieki tika izgreznoti ar ziedu vītnēm, tos aplenca priesteri, dejotājas un muzikanti.
Filozofi nepiedalījās šajos elku pielūgšanas svētkos, tomēr uzskatīja, ka tie ir visai piemēroti parastās tautas prātiem. Tie nedaudzie, kuriem bija dziļāks domāšanas veids, savas pieres izdaiļoja ar ursusu – Čūskas - Skorpiona simbolu, un svētkos piedalījās vairāk kā skatītāji. Bieži vien Saule tika simbolizēta kā spīdeklis ar stariem biezu krēpju veidā. Apskatot masoņu pieņemto Lauvas nozīmi, Roberts Hjūits Brauns 32 grādus traktēja: “21. jūnijā saule kā vienmēr atrodas vasaras saulgriežu stāvoklī, Lauvas zvaigznājs, kas atrodas 30 grādus Saulei priekšā, it kā ved Sauli un ar savām spēcīgajām ķetnām palīdz Saulei pacelties augšup pa Zodiakālo loku. Šī acīmredzamā saikne starp Lauvas zvaigznāju un saules atgriešanos savā slavas un varenības vietā, Karaliskās Arkas – Debesu Loka virsotnē, izrādījās bija principiāls iemesls, lai senie cilvēki šo zvaigznāju godātu visvairāk. Kā vienīgo Saules māju astrologi piešķīra Lauvas zīmei. Lauvu godāja gan Austrumos, gan Rietumos, gan ēģiptieši, gan meksikāņi. Britānijas Augstāko Druīdu attēloja Lauvas veidolā (Zvaigznāju teoloģija un masonu astronomija).
Kad iestājās Ūdensvīra gadsimts, Saule atradās Lauvas zvaigznājā, tas izriet no augstāk uzskaitītajām atšķirībām starp ģeocentrisko un ģeliocentrisko astroloģiju. Un patiešām, pasaules slepenajās reliģijās iniciācija bieži notiek ar Lauvas Ķetnas kampienu. Antīkajos laikos Zodiaks tika apspriests ļoti intensīvi. Mēģinājumi attiecināt Zodiaka pirms sākumu uz periodu, kas ir tikai dažas tūkstošgades pirms kristiānisma ēras, ir kļūdaina, ko izdara tie, kas cenšas noteikt šo datumu. Zodiakam jābūt pietiekami senam, tik senam, ka tā zīmēm un simboliem precīzi jāsakrīt ar tiem zvaigznājiem, kuru personāžu tēliem saules aktivitāte savā gaitā katram no divpadsmit mēnešiem piešķir. Viens no autoriem, kurš ilgus gadus pētījis šo priekšmetu, nonāca pie viedokļa, ka Zodiakam ir aptuveni pieci miljoni gadu.
Acīmredzot Zodiaks ir viena no tām daudzajām lietām, ko mēs esam saņēmuši no Atlantīdas vai Lemūrijas civilizācijām. Aptuveni desmit tūkstošus gadu pirms kristiānisma ēras iestājās tāds periods, kas ilga daudzus gadsimtus, kad jebkuras zināšanas tika apspiestas, aprakstītās tāfelītes tika iznīcinātas, monumenti nogāzti un visas materiālās pēdas, ko varēja atstāt iepriekšējās civilizācijas, pilnībā tika iznīcinātas un izdzēstas. Palikuši vienīgi vara naži, bultas, rupji zīmējumi uz alu sienām – civilizāciju klusējošie liecinieki. Kaut kur palikušas gigantiskās būves, līdzīgi kā dīvainie monolīti Lieldienu salā. Tie ir zaudēto mākslu, zinātņu un pazudušo cilvēka rases liecinieki. Cilvēciskā rase ir neticami sena. Mūsdienu zinātne saka, ka tai ir tūkstošiem gadu; okultisms – desmitiem miljonu gadu. Ir sena paruna:” Māte zeme no saviem pleciem nopurinājusi daudzas civilizācijas”, - un nav nemaz neprātīgi uzskatīt, ka astroloģijas un astronomijas principi ir radušies miljoniem gadu vēl pirms baltā cilvēka parādīšanās.
Seno laiku okultisti turējušies pie patiesi brīnišķīga evolūcijas principu izpratnes. Viņi dzīvi aplūkoja kā esamību dažādās veidošanās stadijās. Viņi uzskatīja, ka planētu formēšanās laikā cilvēki jau ir bijuši, ka saules sistēmas formēšanās laikā jau ir bijušas planētas, ka saules sistēmas jau pastāvējušas kosmiskās esības ķēdes formēšanās periodā un tā tālāk līdz bezgalībai. Viena no šīm stadijām ir pārejas stadija no saules sistēmas uz kosmiskās esības ķēdi uz saucas par Zodiaku. Tātad, no ezotēriķu redzējuma, kādā noteiktā laikā saules sistēma attīstījās Zodiakā. Zodiaka Mājas kļuva par divpadsmit Debesu Hierarhijas troņiem, vai arī, kā uzskatīja daži senatnes gudrajie – Desmit Dievišķajām Kārtībām.
Pitagors mācīja, ka 10, ir desmitā sistēmas pamats, kas ir vispilnīgākais no visiem skaitļiem, un skaitli 10 viņš simbolizē ar mazāko tetraktisu, struktūru no desmit punktiem uz augšu pavērsta trijstūra veidā. Senie debesu novērotāji, pēc Zodiaka sadalījuma mājās, vēl katru māju sadalīja trijās daļās 10 grādi katrai daļai un tās nodēvēja par dekāniem. Dekāni, savukārt, tika sadalīti uz pusēm un tādā veidā viss Zodiaks tika sadalīts septiņdesmit divos duodekānos par pieciem grādiem katrs. Ebreji virs katra no šiem duodekāniem izvietoja debesu saprātus vai eņģeļus. No šīs sistēmas veidojās septiņdesmit divu svēto vārdu kaballistiskais veidojums, kas atbilda septiņdesmit diviem ziediem, pumpuriem un mandelēm uz septiņiem Ziedojumu Sargātājas Kandelabra zariem un septiņdesmit diviem cilvēkiem, kas tika izvēlēti no Divpadsmit Izraēlas Cilmēm. Vienīgās zīmes, ko neesam vēl pieminējuši ir Strēlnieks un Dvīņi. Dvīņi zvaigznājā attēloti kā divi bērni, kuri atbilstoši senajiem cilvēkiem, ir dzimuši (izšķīlušies) no olām, iespējams, no tām pašām, kuras Vērsis sasitis ar saviem ragiem.
Stāsts par Kastoru un Polluksu, Romulu un Remu, iespējams ir šo debesu dvīņu mīta atbalss. Dvīņu simbols ir pārcietis daudzas modifikācijas. Arābi to izmantoja pāvam. Divas vissvarīgākās Dvīņu zvaigznāja zvaigznes joprojām tiek dēvētas par Kastoru un Polluku. Dvīņu zīme tiek uzskatīta par falliskās pielūgsmes patronu, bet divi obeliski, divi stabi pirms ieejas templī vai baznīcā ir tie paši Dvīņu simboli. Strēlnieka zīmi simbolizē kentaurs, sarežģīta būtne, kurai apakšējā ķermeņa daļa bija kā zirgam, bet augšējā – cilvēciska. Pie tam, Kentaurs tiek attēlots ar loku un tajā ieliktu uzvilktu bultu, kas mērķēta tālumā uz zvaigznēm. Tāpēc Strēlniekam ir divi atšķirīgi principi: pirmais - tas parāda cilvēka garīgo evolūciju, jo cilvēciskā forma izriet no dzīvnieciskās; otrais - tas ir centienu, tieksmju un ambīciju simbols, jo kentaurs mērķē uz zvaigznēm, tātad, tas nozīmē, ka katra cilvēciska būtne izvēlas sev mērķus, kurus nav iespējams sasniegt.
Alberts Čečvords “ Pirms sākuma cilvēka zīmēs un simbolos” runā par Zodiaka ietekmi uz reliģiozo simbolismu: ” Šeit ir sadalījums divpadsmit daļās, divpadsmit Zodiaka zīmēs, divpadsmit Izraēlas cilmēs, divpadsmit debesu vārtos, kas pieminēti Atklāsmes grāmatā, un divpadsmit ieejās vai portālos, kurus šķērsojot, pirms augstākā līmeņa galīgās sasniegšanas, var iekļūt Lielajā Piramīdā un divpadsmit Apustuļus no kristiānisma doktrīnām, un masonu divpadsmit izejas un pilnības punktiem.” Senie cilvēki ticēja teorijai, saskaņā ar kuru cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Viņi apstiprina, ka Visums esot liels cilvēka organismam līdzīgs organisms, un ka katra šī Universālā Ķermeņa fāze un funkcija atbilst cilvēciskajai.
Visdārgākā Gudrības Atslēga, ko priesteri nodeva tālāk izredzētajiem, bija tas, ko tie dēvēja par analoģijas likumu. Tātad, senajiem cilvēkiem zvaigžņu pētniecība bija svēta zinātne, jo tie debesu ķermeņu kustībā saskatīja visur esošā Bezgalīgā Tēva aktivitāti. Bieži vien pitagoriešiem nepelnīti pārmeta tā saucamās metempsihozes doktrīnas vai dvēseļu pārvietošanās doktrīnas izplatīšanu. Šī koncepcija, kas cirkulēja starp neizredzētajiem, bija vienkāršs svētās patiesības slēpšanas veids. Grieķu ezotēriķi ticēja, ka cilvēka garīgā daba nolaižas materiālajā eksistencē caur Piena Ceļu – dvēseles sēklu – caur vienu no divpadsmit lielās zodiakālās lentes vārtiem.
Tātad, Garīgā daba iemiesojas simboliskās būtnes formā, ko, lai noteiktu un parādītu dažādos zodiakālos zvaigznājus, radījuši maģiskie zvaigžņu pētnieki. Ja gars iemiesojies caur Auna zīmi, tas dzimis auna ķermenī; ja caur Vērša zīmi, tad tas ir dzimis debesu vērša ķermenī. Visas cilvēciskās būtnes tādā veidā tika simbolizētas ar divpadsmit noslēpumainām būtnēm, caur kuru dabu tās spēja pārmiesoties materiālajā pasaulē. Transmigrācijas teorija attiecināma nevis uz cilvēka redzamo materiālo ķermeni, bet gan uz neredzamo, nemateriālo garu, kurš klīstot starp zvaigznēm, evolūcijas gaitā, pieņem kādu no svētā zodiaka dzīvnieku formām.
Trešajā Džuliusa Maternusa “Matezisa” grāmatā parādās sekojoši izvilkumi attiecībā uz debesu ķermeņu stāvokli zemākā visuma veidošanās laikā: ”Atbilstoši Eskulapam turpinājumā arī Anubisam, kam dievišķais Merkurs tika paziņojis astroloģiskās zinātnes noslēpumus, pasaules horoskops izskatās šādi: Saule atrodas piecpadsmitajā Lauvas daļā, Mēness atrodas piecpadsmitajā Vēža daļā, Saturns – piecpadsmitajā Mežāža daļā, Jupiters piecpadsmitajā Strēlnieka daļā, Marss – piecpadsmitajā Skorpiona daļā, Venēra piecpadsmitajā Svaru daļā, Merkurs – piecpadsmitajā Jaunavas daļā un Horoskops piecpadsmitajā Vēža daļā.
Tāds debesu spīdekļu izvietojums runā par to, ka cilvēku likteņus iespējams uzzināt no Eskulapa grāmatas “Muriogenesiz” (tas ir “Desmit tūkstoši vai bezgalīgs daudzums horoskopu”), pie kam, iespējams pārliecināties par to, ka nekas nav pretrunā augstāk minētajam pasaules horoskopam. ”Septiņi cilvēka vecumi atrodas planētu ietekmē: zīdaiņa vecuma – Mēness; Bērnība – Merkura; jaunība – Veneras; brieduma vecums - Saules; vidējais vecums – Marsa, vecišķums – Saturns.
Četras Zodiaka zīmes pastāvīgi tiek veltītas saulgriežiem, un kaut arī zīmes vairs neatbilst tiem senajiem zvaigznājiem pie kuriem tās tika pieskaitītas un no kuriem tās ieguvušas vārdus, tās, kā pamatu atskaites punktam pieņēma arī mūsdienu astronomi. Pavasara saulgrieži tagad norisinās Auna zvaigznājā. Ir patīkami pieņemt, ka Auns atrodas visu debesu dzīvnieku pulka priekšgalā, kas veido zodiaka lentu. Kristiānisma periodā šo zvaigznāju sauca par Dieva Jēru. To dēvēja arī par Glābēju, kas paglābs cilvēki no tās grēkiem. Pie tā vienmēr vērsās ar cieņu un ar uzrunu “Kungs” un “Pavēlnieks”. Sauca par “Dieva Jēru”, kas uzņēmās visus pasaules grēkus”. Dievticīgie cilvēki, savās lūgšanās pastāvīgi atkārtoja vārdus:” Ak Dieva Jērs, paņem visus pasaules grēkus, sniedz tai piedošanu, sniedz mums mieru”.
Tātad, Dieva Jērs ir vārds, kurš tika dots Saulei, kurai katru gadu jāpiedzimst Auna zīmē. Vasaras saulgrieži iesākas ar Vēža zīmi. Tagad arī ir skaidrs kāpēc Vēzis ir dzimstības simbols, jo tās ir Mēness, varenās visu lietu Mātes un Dabas dzīves spēku sargātājas mājas. Diāna, grieķu Mēness dieviete tika saukta par Pasaules Māti. Ričards Peins Neits, pieskaroties sievietes kā mātišķuma principa pielūgsmei, rakstīja: ”Pievelkot vai atgrūžot okeāna ūdeņus, tā(Mēness) dabiski ir visa mitrā pavēlniece un spēcīgi iedarbojas uz sievietes konstitūciju, tā mums ir kā barošanas un pasīvās dzimšanas patronese un regulātore: tāpēc tā sevī ietver visas savas nimfas, tai pakļautās okeāna dievības.
Viņa bieži parādās kā okeāna krabja simbols, dzīvnieka, kurš spēj spontāni pamest savas ekstremitātes, ievainots, bet spējīgs tajā pašā vietā atjaunot( atdzemdēt) citu.” (Senās mākslas un mitoloģijas simboliskā valoda). Neticīgie(pagāni) šo ūdens zīmi, kas ir Dabas mātišķā principa simbols, uzskatīja par visas dzīves avotu un tā bija dabīgā Mēness māja. Rudens saulgrieži iesākas ar Svariem. Svari tika ieviesti Zodiakā, lai simbolizētu izvēles spēku, ar kura palīdzību cilvēks var līdzsvarot vienu problēmu pēc otras. Miljoniem gadu atpakaļ, kad cilvēka rase atradās vēl veidošanās stadijā, cilvēks līdzinājās eņģelim, kas nepazina labo un ļauno. Labo un ļauno cilvēks apzinājās tad, kad dievi cilvēkā iesēja prāta sēklas.
Ar prātu cilvēks attīra savu pieredzi, kas sniedz tam iespēju atgūt zaudēto stāvokli un individuālo saprātu. Paracels teica: ”Cilvēka ķermenis ir veidots no dvēseles – zvaigznēm un gara – t.i. no Dieva. Visu to, ko intelekts spēj uztvert, rodas no zvaigznēm (alegoriski tie ir zvaigžņu gari, nevis faktiskie zvaigznāji).” Ziemas saulgrieži sākas ar Mežāzi. Mežāzis ir sarežģīta būtne. Viņa galva un ķermeņa augšējā daļa ir no kazas, bet aste – zivs. Šajā zīmē saulei ir vismazākais spēks. Grieķi saka, ka Jupiters (Saules Dieva vārds) barojas ar kazas pienu. Jaunu un savdabīgu Zodiaka simbolismu savā grāmatā ” Traktāts par apaļo Tentira Zodiaku Ēģiptē” piedāvā Džons Kouls: “Āža simbols, kas veidots no Zivs ķermeņa (Mežāzis), apbrīnojami precīzi liecina par Babilonijas monumentālajām celtnēm, kas paceļas purvainajā apkārtnē; divi Āža ragi apzīmē divu pilsētu emblēmu – Ninevijas un Babilonas. Pirmā no šīm pilsētām atrodas Tigras upes krastā, bet otra – Eifratas. Abas pilsētas bija pakļautas vienai varai. 2160 gadu ilgo periodu dēvē par gadsimtu. Saskaņā ar šo sistēmu, gadsimts savu nosaukumu iegūst no atbilstošās zodiaka zīmes, caur kuru gadu no gada pēc ekvatora šķērsošanas iziet Saule vasaras saulgriežu laikā.
No tā arī veidojas termini: Vērša gadsimts, Auna gadsimts, Zivs gadsimts, Ūdensvīra gadsimts. Šo periodu vai gadsimtu laikā reliģiozā pielūgsme tika attiecināta uz tā attiecīgā zvaigznāja zīmes formu, kura tēlu ieņem saule, tieši tādā pašā veidā gars iekļūst ķermenī. Šīs divpadsmit zīmes ir dārgakmeņi krūšu bruņās, bet Saules mirdzums rodas no šiem dārgakmeņiem. Aplūkojot šo sistēmu kļūst skaidrs, kāpēc dažādos zemes vēstures periodos tika pieņemti dažādi reliģiozie simboli; 2160 gadus Saule atradās Vērša zvaigznājā un Saules Dievība ieguva Apisa formu, bet Vērsis tika veltīts Ozirisam. (Astroloģisko simbolu attiecības ar bībeles simboliem var apskatīt Maksa un Augustes Foss Heindeļu grāmatā “Zvaigžņu ziņojumi”).
Auna gadsimtā jēriņš kļūst svēts, bet priesteri tiek dēvēti par ganiem. Altārim tika ziedotas aitas un kazas, bet grēkāzis bija paredzēts visu Izraēlas grēku nešanai. Zivs gadsimtā Zivs bija dievišķs simbols un Saules dievība tika barota ar divām mazām zivtiņām. Frontispis grāmatas Inmana“Senās ticības” dieviete Izīda tiek attēlota ar zivtiņu uz galvas, bet indiešu dievs glābējs – Krišna vienā no savām pārmiesošanās reizēm parādās no zivs mutes. Jēzus bieži tika dēvēts par Cilvēku Zvejnieku. Vārds “zivs” ir saīsinājums no pilnā Jēzus Kristus titula, Dieva Dēls, Glābējs, Krustā sistais. Ar šo vārdu mistiskā izpratnē tiek apzīmēts Kristus, tāpēc, ka viņš bija spējīgs dzīvot bez grēka mirstīgo eksistences bezdibeņos, tāpat kā ūdens dziļumos (Monumentālā kristietība).
Daudzi kristieši ievēro piektdienas, kas tiek veltīta Jaunavai (Venērai). Šajā dienā uzturā netiek lietota gaļa, bet tiek ēstas zivis. Zivs zīme ir viens no senākajiem kristietības simboliem, un tad, kad tā parādās smiltīs, tas nozīmēja - viens kristietis dod ziņu otram kristietim par savu klātbūtni. Ūdensvīrs tiek simbolizēts ar Ūdens nesēja zīmi, vai arī, kā Jaunajā Derībā - cilvēks ar ūdens krūzi uz pleca. Dažreiz tas tiek attēlots kā eņģeļa figūra, tuva androgīniskai, lejoša ūdeni no trauka, vai nesoša uz pleca trauku ar ūdeni. Austrumu tautu vidū, bieži vien simboliski tiek attēlots vienīgi kā trauks ar ūdeni. Edvards Uphams savā “Budisma vēsturē un doktrīnās” apraksta Ūdensvīru kā būtni, kam ir “poda forma zili - dzeltenā krāsā; un šī zīme bija kā vienīgā Saturna māja”. Kad Geršels atklāja planētu Urāns, Ūdensvīra zīmes otra daļa tika piesaistīta šai planētai. Ūdens, kas līst no Ūdensvīra trauka, tiek dēvēts par “mūžīgās dzīves ūdeni” un tas simbolismā parādās daudzas reizes.
Tas pats notiek arī ar visām citām zīmēm. Tādējādi, saule savā ceļā kontrolē tās formas, kuras cilvēks piešķir tai Augstākajai Dievībai, kuru tas pielūdz. Runājot par to, ka Saule atrodas noteiktā zodiaka zīmē, senie cilvēki uzskatīja, ka saule patiesībā ieņem tieši pretī atrodošos zīmi un ar saviem stariem skar māju, kuras tronī tā atrodas. Tātad, ja saka, ka saule ir Vērsī, tas (astronomiski) nozīmē , ka saule atrodas zīmē, kas atrodas pretī Vērsim, tātad Skorpionā. Tas atspoguļots divās dažādās filozofijas skolās: viena – ģeocentriskā un eksotēriskā, otra – ģeliocentriskā un ezotēriskā. Laikā, kad neizglītotās tautas masas pielūdza iepriekš Saules apspīdēto Vērša māju, gudrajie pielūdza īsto saules mītnes māju, kuram šajā gadījumā ir jābūt Skoprionam vai Čūskai, kas ir slēptās garīgās gudrības simbols. Šai zīmei ir trīs dažādi simboli.
Visizplatītākais ir Skorpions, kuru tā nodēvēja ļaunas mēles, jo tas ir krāpšanas un izvirtības simbols; otrs (ne tik izplatīts) simbols ir Čūska, ko senie bieži izmantoja kā gudrības simbolu. Visretāk sastopamā Skorpiona zīmes forma ir Ērglis. Zvaigžņu izvietojums zvaigznājā atgādina lidojošu putnu tikpat lielā mērā cik tas atgādina skorpionu. Skorpions kā okultās iniciācijas zīme, bet lidojošais ērglis – putnu karalis, kas norāda uz Skorpiona augstāko un garīgāko tipu, kurā tiek pārspēts indīgais zemes rāpulis. Kaut arī Skorpions un Vērsis zodiakālā sistēmā ir pilnīgi pretējas zīmes, to simbolismi bieži vien sajaucas. Cienījamais E.M.Plakets savā “Senajos kalendāros un zvaigznājos” saka, ka: ”Skorpions (Skorpiona zvaigznājs Zodiakā ir izvietots tieši pretī Vērsim) ar Mitru uz Vērsi apvieno, un pavasara un rudens gari saulgriežos piedalās visos priecīgajos un skumjajos notikumos”. Ēģiptieši, babilonieši un asīrieši, kuri Sauli pazina kā Vērsi, dēvēja Zodiaku par vagoto, ko veicis lielais debesu Vērsis velkot aiz sevis saules arklu. No tā izrietēja arī jauno un skaisto vērsēnu ziedošana lielajā tautu saplūšanas laikā. Upurēšanai paredzētie dzīvnieki tika izgreznoti ar ziedu vītnēm, tos aplenca priesteri, dejotājas un muzikanti.
Filozofi nepiedalījās šajos elku pielūgšanas svētkos, tomēr uzskatīja, ka tie ir visai piemēroti parastās tautas prātiem. Tie nedaudzie, kuriem bija dziļāks domāšanas veids, savas pieres izdaiļoja ar ursusu – Čūskas - Skorpiona simbolu, un svētkos piedalījās vairāk kā skatītāji. Bieži vien Saule tika simbolizēta kā spīdeklis ar stariem biezu krēpju veidā. Apskatot masoņu pieņemto Lauvas nozīmi, Roberts Hjūits Brauns 32 grādus traktēja: “21. jūnijā saule kā vienmēr atrodas vasaras saulgriežu stāvoklī, Lauvas zvaigznājs, kas atrodas 30 grādus Saulei priekšā, it kā ved Sauli un ar savām spēcīgajām ķetnām palīdz Saulei pacelties augšup pa Zodiakālo loku. Šī acīmredzamā saikne starp Lauvas zvaigznāju un saules atgriešanos savā slavas un varenības vietā, Karaliskās Arkas – Debesu Loka virsotnē, izrādījās bija principiāls iemesls, lai senie cilvēki šo zvaigznāju godātu visvairāk. Kā vienīgo Saules māju astrologi piešķīra Lauvas zīmei. Lauvu godāja gan Austrumos, gan Rietumos, gan ēģiptieši, gan meksikāņi. Britānijas Augstāko Druīdu attēloja Lauvas veidolā (Zvaigznāju teoloģija un masonu astronomija).
Kad iestājās Ūdensvīra gadsimts, Saule atradās Lauvas zvaigznājā, tas izriet no augstāk uzskaitītajām atšķirībām starp ģeocentrisko un ģeliocentrisko astroloģiju. Un patiešām, pasaules slepenajās reliģijās iniciācija bieži notiek ar Lauvas Ķetnas kampienu. Antīkajos laikos Zodiaks tika apspriests ļoti intensīvi. Mēģinājumi attiecināt Zodiaka pirms sākumu uz periodu, kas ir tikai dažas tūkstošgades pirms kristiānisma ēras, ir kļūdaina, ko izdara tie, kas cenšas noteikt šo datumu. Zodiakam jābūt pietiekami senam, tik senam, ka tā zīmēm un simboliem precīzi jāsakrīt ar tiem zvaigznājiem, kuru personāžu tēliem saules aktivitāte savā gaitā katram no divpadsmit mēnešiem piešķir. Viens no autoriem, kurš ilgus gadus pētījis šo priekšmetu, nonāca pie viedokļa, ka Zodiakam ir aptuveni pieci miljoni gadu.
Acīmredzot Zodiaks ir viena no tām daudzajām lietām, ko mēs esam saņēmuši no Atlantīdas vai Lemūrijas civilizācijām. Aptuveni desmit tūkstošus gadu pirms kristiānisma ēras iestājās tāds periods, kas ilga daudzus gadsimtus, kad jebkuras zināšanas tika apspiestas, aprakstītās tāfelītes tika iznīcinātas, monumenti nogāzti un visas materiālās pēdas, ko varēja atstāt iepriekšējās civilizācijas, pilnībā tika iznīcinātas un izdzēstas. Palikuši vienīgi vara naži, bultas, rupji zīmējumi uz alu sienām – civilizāciju klusējošie liecinieki. Kaut kur palikušas gigantiskās būves, līdzīgi kā dīvainie monolīti Lieldienu salā. Tie ir zaudēto mākslu, zinātņu un pazudušo cilvēka rases liecinieki. Cilvēciskā rase ir neticami sena. Mūsdienu zinātne saka, ka tai ir tūkstošiem gadu; okultisms – desmitiem miljonu gadu. Ir sena paruna:” Māte zeme no saviem pleciem nopurinājusi daudzas civilizācijas”, - un nav nemaz neprātīgi uzskatīt, ka astroloģijas un astronomijas principi ir radušies miljoniem gadu vēl pirms baltā cilvēka parādīšanās.
Seno laiku okultisti turējušies pie patiesi brīnišķīga evolūcijas principu izpratnes. Viņi dzīvi aplūkoja kā esamību dažādās veidošanās stadijās. Viņi uzskatīja, ka planētu formēšanās laikā cilvēki jau ir bijuši, ka saules sistēmas formēšanās laikā jau ir bijušas planētas, ka saules sistēmas jau pastāvējušas kosmiskās esības ķēdes formēšanās periodā un tā tālāk līdz bezgalībai. Viena no šīm stadijām ir pārejas stadija no saules sistēmas uz kosmiskās esības ķēdi uz saucas par Zodiaku. Tātad, no ezotēriķu redzējuma, kādā noteiktā laikā saules sistēma attīstījās Zodiakā. Zodiaka Mājas kļuva par divpadsmit Debesu Hierarhijas troņiem, vai arī, kā uzskatīja daži senatnes gudrajie – Desmit Dievišķajām Kārtībām.
Pitagors mācīja, ka 10, ir desmitā sistēmas pamats, kas ir vispilnīgākais no visiem skaitļiem, un skaitli 10 viņš simbolizē ar mazāko tetraktisu, struktūru no desmit punktiem uz augšu pavērsta trijstūra veidā. Senie debesu novērotāji, pēc Zodiaka sadalījuma mājās, vēl katru māju sadalīja trijās daļās 10 grādi katrai daļai un tās nodēvēja par dekāniem. Dekāni, savukārt, tika sadalīti uz pusēm un tādā veidā viss Zodiaks tika sadalīts septiņdesmit divos duodekānos par pieciem grādiem katrs. Ebreji virs katra no šiem duodekāniem izvietoja debesu saprātus vai eņģeļus. No šīs sistēmas veidojās septiņdesmit divu svēto vārdu kaballistiskais veidojums, kas atbilda septiņdesmit diviem ziediem, pumpuriem un mandelēm uz septiņiem Ziedojumu Sargātājas Kandelabra zariem un septiņdesmit diviem cilvēkiem, kas tika izvēlēti no Divpadsmit Izraēlas Cilmēm. Vienīgās zīmes, ko neesam vēl pieminējuši ir Strēlnieks un Dvīņi. Dvīņi zvaigznājā attēloti kā divi bērni, kuri atbilstoši senajiem cilvēkiem, ir dzimuši (izšķīlušies) no olām, iespējams, no tām pašām, kuras Vērsis sasitis ar saviem ragiem.
Stāsts par Kastoru un Polluksu, Romulu un Remu, iespējams ir šo debesu dvīņu mīta atbalss. Dvīņu simbols ir pārcietis daudzas modifikācijas. Arābi to izmantoja pāvam. Divas vissvarīgākās Dvīņu zvaigznāja zvaigznes joprojām tiek dēvētas par Kastoru un Polluku. Dvīņu zīme tiek uzskatīta par falliskās pielūgsmes patronu, bet divi obeliski, divi stabi pirms ieejas templī vai baznīcā ir tie paši Dvīņu simboli. Strēlnieka zīmi simbolizē kentaurs, sarežģīta būtne, kurai apakšējā ķermeņa daļa bija kā zirgam, bet augšējā – cilvēciska. Pie tam, Kentaurs tiek attēlots ar loku un tajā ieliktu uzvilktu bultu, kas mērķēta tālumā uz zvaigznēm. Tāpēc Strēlniekam ir divi atšķirīgi principi: pirmais - tas parāda cilvēka garīgo evolūciju, jo cilvēciskā forma izriet no dzīvnieciskās; otrais - tas ir centienu, tieksmju un ambīciju simbols, jo kentaurs mērķē uz zvaigznēm, tātad, tas nozīmē, ka katra cilvēciska būtne izvēlas sev mērķus, kurus nav iespējams sasniegt.
Alberts Čečvords “ Pirms sākuma cilvēka zīmēs un simbolos” runā par Zodiaka ietekmi uz reliģiozo simbolismu: ” Šeit ir sadalījums divpadsmit daļās, divpadsmit Zodiaka zīmēs, divpadsmit Izraēlas cilmēs, divpadsmit debesu vārtos, kas pieminēti Atklāsmes grāmatā, un divpadsmit ieejās vai portālos, kurus šķērsojot, pirms augstākā līmeņa galīgās sasniegšanas, var iekļūt Lielajā Piramīdā un divpadsmit Apustuļus no kristiānisma doktrīnām, un masonu divpadsmit izejas un pilnības punktiem.” Senie cilvēki ticēja teorijai, saskaņā ar kuru cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Viņi apstiprina, ka Visums esot liels cilvēka organismam līdzīgs organisms, un ka katra šī Universālā Ķermeņa fāze un funkcija atbilst cilvēciskajai.
Visdārgākā Gudrības Atslēga, ko priesteri nodeva tālāk izredzētajiem, bija tas, ko tie dēvēja par analoģijas likumu. Tātad, senajiem cilvēkiem zvaigžņu pētniecība bija svēta zinātne, jo tie debesu ķermeņu kustībā saskatīja visur esošā Bezgalīgā Tēva aktivitāti. Bieži vien pitagoriešiem nepelnīti pārmeta tā saucamās metempsihozes doktrīnas vai dvēseļu pārvietošanās doktrīnas izplatīšanu. Šī koncepcija, kas cirkulēja starp neizredzētajiem, bija vienkāršs svētās patiesības slēpšanas veids. Grieķu ezotēriķi ticēja, ka cilvēka garīgā daba nolaižas materiālajā eksistencē caur Piena Ceļu – dvēseles sēklu – caur vienu no divpadsmit lielās zodiakālās lentes vārtiem.
Tātad, Garīgā daba iemiesojas simboliskās būtnes formā, ko, lai noteiktu un parādītu dažādos zodiakālos zvaigznājus, radījuši maģiskie zvaigžņu pētnieki. Ja gars iemiesojies caur Auna zīmi, tas dzimis auna ķermenī; ja caur Vērša zīmi, tad tas ir dzimis debesu vērša ķermenī. Visas cilvēciskās būtnes tādā veidā tika simbolizētas ar divpadsmit noslēpumainām būtnēm, caur kuru dabu tās spēja pārmiesoties materiālajā pasaulē. Transmigrācijas teorija attiecināma nevis uz cilvēka redzamo materiālo ķermeni, bet gan uz neredzamo, nemateriālo garu, kurš klīstot starp zvaigznēm, evolūcijas gaitā, pieņem kādu no svētā zodiaka dzīvnieku formām.
Trešajā Džuliusa Maternusa “Matezisa” grāmatā parādās sekojoši izvilkumi attiecībā uz debesu ķermeņu stāvokli zemākā visuma veidošanās laikā: ”Atbilstoši Eskulapam turpinājumā arī Anubisam, kam dievišķais Merkurs tika paziņojis astroloģiskās zinātnes noslēpumus, pasaules horoskops izskatās šādi: Saule atrodas piecpadsmitajā Lauvas daļā, Mēness atrodas piecpadsmitajā Vēža daļā, Saturns – piecpadsmitajā Mežāža daļā, Jupiters piecpadsmitajā Strēlnieka daļā, Marss – piecpadsmitajā Skorpiona daļā, Venēra piecpadsmitajā Svaru daļā, Merkurs – piecpadsmitajā Jaunavas daļā un Horoskops piecpadsmitajā Vēža daļā.
Tāds debesu spīdekļu izvietojums runā par to, ka cilvēku likteņus iespējams uzzināt no Eskulapa grāmatas “Muriogenesiz” (tas ir “Desmit tūkstoši vai bezgalīgs daudzums horoskopu”), pie kam, iespējams pārliecināties par to, ka nekas nav pretrunā augstāk minētajam pasaules horoskopam. ”Septiņi cilvēka vecumi atrodas planētu ietekmē: zīdaiņa vecuma – Mēness; Bērnība – Merkura; jaunība – Veneras; brieduma vecums - Saules; vidējais vecums – Marsa, vecišķums – Saturns.
