Mīlestības mūžīgais pavadonis ir cieņa. Bez cieņas mīlestība nav iespējama. Līdzko cieņa attiecībās pazūd, tās vietu itin steidzīgi ieņem jūtu rinda, kas īpašo un skaisto mīlestībā spēj iznīcināt.
Viena no tām ir žēlums. Tā izskatās pēc cēlas un labvēlīgas emocijas, tomēr mīlestībai tā bruģē ceļu uz elli. Žēlojot kādu, mēs paziņojam, ka esam skaistāki, labāki, dvēseliskāki jeb „no augstāka plaukta”- ”Ko nu tas nabadziņš, viņam jau gan tai dzīvē neiet!” Paties...ībā žēlotājs šeit pauž diezgan augstu iekšējās iedomības līmeni.
Bez tam, žēlojot, mēs noniecinām otru, norādot, ka viņš nav spējīgs pieņemt lēmumus – “Viņš jau laikam nesaprot, kas viņam dzīvē vajadzīgs, nesaprot, kur jāiet, kam jāzvana, kas jādara lietas labā.” Vienalga, vai runa ir par attiecībām, darbu vai ko citu.
Dažkārt mēs ne tikai paužam savu nostāju, bet arī metamies paveikt mūsuprāt nepieciešamās darbības žēlojamā objekta vietā. Tādējādi mēs cilvēku pazemojam un parādām necieņu, jo domājam vai ticam, ka viņš nav spējīgs sasniegt savus mērķus, ka viņa dzīves pieredze nav nekā vērta, ka vispār cilvēks nav rīcībspējīgs un mēs visu zinām labāk. Iepriekšminētais ir novērojams vecāku un viņu pieaugušo bērnu starpā, pāru starpā un, kas ir vēl trakāk - attiecībās pašam ar sevi.
Tur, kur ir žēlums, mīlestības vairs nav. Tur procesu vada bailes un destruktīva iedomība. Žēluma pretpols un veselīgā sajūta ir līdzcietība. Tā parādās tad, kad ar cieņu un sapratni izturamies pret to, ka kādam kaut kas neizdodas vai ir notikusi ķibele. Nevis metamies žēlot, bet uzticamies cilvēka spējai pieņemt lēmumus un rīkoties vai nerīkoties. Akceptējam viņa izvēli, pat tad, ja tā kardināli atšķiras no tās, kura, mūsuprāt, ir labākā. Ja ir nepieciešamība, mēs varam sniegt palīdzīgu roku, uzmundrināt vai iedvesmot otru, bet ar cieņu, bez žēluma pilnajām acīm…
Šādu attieksmi ir vērts lietot arī attiecībās ar sevi - cienīt savas dzīvē apgūtās prasmes un mācības, zināt savus spēkus vai nespēkus, cienīt un lietot savu izvēli! Tikai tā ir iespējama īsta mīlestība pret sevi un otru cilvēku.
Mīlestība ir cieņpilna darbība!
Cieņā,
Janita Andersone
Dažkārt mēs ne tikai paužam savu nostāju, bet arī metamies paveikt mūsuprāt nepieciešamās darbības žēlojamā objekta vietā. Tādējādi mēs cilvēku pazemojam un parādām necieņu, jo domājam vai ticam, ka viņš nav spējīgs sasniegt savus mērķus, ka viņa dzīves pieredze nav nekā vērta, ka vispār cilvēks nav rīcībspējīgs un mēs visu zinām labāk. Iepriekšminētais ir novērojams vecāku un viņu pieaugušo bērnu starpā, pāru starpā un, kas ir vēl trakāk - attiecībās pašam ar sevi.
Tur, kur ir žēlums, mīlestības vairs nav. Tur procesu vada bailes un destruktīva iedomība. Žēluma pretpols un veselīgā sajūta ir līdzcietība. Tā parādās tad, kad ar cieņu un sapratni izturamies pret to, ka kādam kaut kas neizdodas vai ir notikusi ķibele. Nevis metamies žēlot, bet uzticamies cilvēka spējai pieņemt lēmumus un rīkoties vai nerīkoties. Akceptējam viņa izvēli, pat tad, ja tā kardināli atšķiras no tās, kura, mūsuprāt, ir labākā. Ja ir nepieciešamība, mēs varam sniegt palīdzīgu roku, uzmundrināt vai iedvesmot otru, bet ar cieņu, bez žēluma pilnajām acīm…
Šādu attieksmi ir vērts lietot arī attiecībās ar sevi - cienīt savas dzīvē apgūtās prasmes un mācības, zināt savus spēkus vai nespēkus, cienīt un lietot savu izvēli! Tikai tā ir iespējama īsta mīlestība pret sevi un otru cilvēku.
Mīlestība ir cieņpilna darbība!
Cieņā,
Janita Andersone
