Līdz 7–8 gadiem bērns auga ģimenē un iepazina tās tradīcijas. Pēc tam bērnu atdeva klosterim, kur viņu audzināja līdz 25 gadu vecumam. Skolotāji sniedza viņiem zināšanas par tikumību un morāles zelta likumu, kā arī mācīja, kā novirzīt savu seksuālo enerģiju uz augstākajām čakrām. Audzināšanas pamatu pamats bija tikumība. 25 gadu vecumā jauniešiem tika atļauts precēties. Pirmdzimtā ieņemšanai tika rīkots īpašs reliģisks rituāls, kura laikā visu labāko, kas viņos bija, jaunieši koncentrēja uz bērna ieņemšanu. Uz to tika virzīts viss17 gados uzkrātais potenciāls. Var tikai iztēloties, cik veselīgs, garīgs un spēcīgs bija šis bērns. Un tas krasi atšķiras no tā, kas notiek mūsdienās, kad sabiedrība diskutē par to, no kāda vecuma jāsāk dzimumaudzināšana. Te nav runa par tikumību, bet par to, no kāda vecuma var nodarboties ar seksu.
