Man nepatīk jebkādas klišejas par piedošanu.
Par to es zinu katru parunu, katru padomu un vispārpieņemtos uzskatus, jo pūlējos atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi visus rakstus blogos, kuri veltīti dusmu atlaišanas mākslai. Esmu izrakstījusi Budas citātus un iemācījusies tos no galvas – un nekas no tā nav nostrādājis. Zinu, ka attālums starp “lēmumu piedot” un patiesu, mierpilnu izlīgšanu var būt nepārvarams. Es zinu.
Piedošana ir kā neizbrienami džungļi tiem no mums, kuri alkst taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds izies sveikā cauri nesodīts pēc visa, ko izdarījis, sāpina. Negribam turēt tīras rokas – pāridarītāju asiņu pēdas uz tām mūs pilnībā apmierinātu. Mēs gribam nokārtot rēķinus. Gribam, lai viņi uz savas ādas izdzīvo to, ko likuši pārciest mums.
Piedošana šķiet sevis paša nodošana, bet jūs negribat padoties kaujā par taisnīgumu. Dusmas gruzd jūsu iekšienē un saindē pašas ar savu indi. Jūs to zināt, bet vienalga nevarat palaist notikušo. Dusmas kļūst par daļu no jums – kā sirds, smadzenes vai plaušas. Man šī sajūta ir pazīstama. Zinu, kā tas ir, – kad niknums asinīs pukst vienā ritmā ar jūsu pulsu.
Bet, lūk, ko vajadzētu atcerēties par dusmām – tās ir instrumentālas emocijas. Mēs dusmojamies, jo vēlamies taisnību. Jo domājam, ka tas nāks par labu. Jo uzskatām – jo dusmīgāki būsim, jo vairāk izmaiņu panāksim. Dusmas nesaprot, ka notikušais jau ir pagātne, un ļaunums jau ir nodarīts. Tās saka, ka atriebība visu var labot.
Šādi dusmoties – tas burtiski ir kā ik reizi atplēst asiņojošu brūci, uzskatot, ka tā varēs pasargāt sevi no rētas veidošanās. It kā cilvēks, kurš jūs ievainojis, reiz atnāks un uzliks šuves ar tik neticamu precizitāti, ka no brūces nepaliks nekādas pēdas. Patiesībā dusmas vienkārši ir atteikšanās no ārstēšanas. Jums ir bail, jo, kad brūce sadzīs, jums būs jādzīvo jaunā, nepazīstamā ādā. Bet jūs gribat atgriezt veco. Un dusmas saka, ka labāk ir ļaut asins tecēšanai neapstāties.
Kad viss iekšā vārās, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu saprotam, ka tas būtu veselīgs lēmums. Mēs vēlamies mieru, ko nes piedošana. Mēs vēlamies atbrīvošanu. Vēlamies, lai šī mutuļošana smadzenēs apstātos, bet neko nevaram ar sevi izdarīt.
Jo pašu galveno lietu par piedošanu neviens tā arī nav izstāstījis – tā pat netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu notikušo. Tā neatcels sāpes, ar kurām dzīvojāt, un nenesīs acumirklīgu mieru. Šī iekšējā miera meklējumi – tas ir garš un grūts ceļš. Piedošana ir tikai tas, kas ļaus izbēgt no “atūdeņošanās” šai ceļā.
Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni. Tā ir sapratne, ka viss ir beidzies, putekļi nosēdušies, un sagrautais nekad netiks atjaunots sākotnējā izskatā. Tā ir sapratne, ka ne ar kādām burvestībām nevar izlabot radušos zaudējumus. Jā, vētra bija netaisnīga, tomēr jums jāturpina dzīvot savā izpostītajā pilsētā. Un nekādas dusmas to neuzcels no jauna. Jums tas būs jādara pašiem.
Piedošana nozīmē uzņemties savu personisko atbildību – ne par zaudējumiem, bet gan par atjaunošanos. Tas ir lēmums atgriezt sevī mieru.
Piedošana nenozīmē, ka pāridarītāju vaina ir nolīdzināta. Tā nenozīmē, ka jums jādraudzējas ar viņiem vai kā citādi jāsimpatizē. Vienkārši pieņemiet to, ka viņi ir atstājuši pēdas jūsos, un jums ar to būs jāsadzīvo. Tad jūs pārstāsiet gaidīt cilvēku, kurš jūs salauzis, lai viņš atgrieztu visu “kā bija”. Jūs sāksiet dziedēt ievainojumus neatkarīgi no tā, vai paliks pēdas. Tas ir lēmums dzīvot tālāk ar visām savām rētām.
Piedošana – tā nav netaisnības uzvara. Runa ir par paša taisnību, paša karmu un likteni. Runa ir par to, lai atkal nostātos uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam pagātnes dēļ. Piedošana – tā ir sapratne par to, ka jūsu pagātnes rētas nenoteiks jūsu nākotni.
Piedošana nenozīmē padošanos. Tā nozīmē, ka esat gatavs sakopot spēkus un kustēties tālāk.
* Avots: thoughtcatalog.com/
* No krievu valodas tulkoja Liene Strole speciāli priekš garavasara.com;
* Korektore: Liene Lāce
