Mīlestībai ir trīs veidi. Pirmais ir atkarības veids, kas parādās lielākajā daļā attiecību. Vīrs ir atkarīgs no sievas vai sieva ir atkarīga no vīra; viņi viens otru izmanto, pakļauj un pazemo, padarot par preci. Deviņdesmit deviņos procentos gadījumu notiek tieši tā. Šī iemesla dēļ mīlestība, kas spētu atvērt paradīzes durvis, atver vien durvis uz elli.
Otra veida mīlestība – tā ir mīlestība starp diviem neatkarīgiem cilvēkiem. Pa retam tā notiek, taču arī tā atnes ciešanas tāpēc, ka turpinās nemitīgs konflikts. Nav iespējama saskaņošanās, jo abi ir tik neatkarīgi, ka neviens nav gatavs kompromisam, lai pielāgotos otram. Ar dzejniekiem, māksliniekiem, domātājiem, zinātniekiem, ar visiem, kas dzīvo sava veida neatkarībā (vismaz savos prātos), nav iespējams dzīvot, jo viņi ir pārāk ekscentriski cilvēki. Viņi dod viens otram brīvību, taču viņu brīvība drīzāk atgādina vienaldzību, un izskatās tā, it kā tiem būtu vienalga, it kā viņiem tas neko nenozīmē. Viņi ļauj viens otram dzīvot savā dzīves telpā. Attiecības šķiet tikai virspusējas; viņi baidās iedziļināties viens otrā, tāpēc, ka vairāk ir pieķērušies savai brīvībai, nekā mīlestībai un negrib iziet uz kompromisiem.
Trešā iespēja ir savstarpēja saikne. Tā gadās ļoti reti, taču, ja gadās, tad tā ir paradīze zemes virsū. Divi cilvēki – ne atkarīgi, ne neatkarīgi, bet bezgalīgā sinhronitātē, it kā ar kopīgi elpotu, it kā viena dvēsele būtu iemiesojusies divos ķermeņos. Kad tā notiek, tad rodas mīlestība. Tikai šo sauciet par mīlestību. Pirmajos divos veidos patiesībā mīlestības nav, vienkārši tiek pieņemti mēri – sociāli, psiholoģiski vai bioloģiski.
Trešais veids – tas jau ir kaut kas garīgs.
(…)
Kad bērns piedzimst, viņš ir atkarīgs no mātes. Viņa mīlestība pret māti ir “mīlestība – nepieciešamība” – viņam ir nepieciešama māte, viņš nevar izdzīvot bez mātes. Viņš mīl māti tāpēc, ka māte – tā ir viņa dzīvība. Patiesībā tā nav mīlestība, viņš mīlēs jebkuru sievieti, kura viņu aizsargās, palīdzēs viņam izdzīvot un apmierinās viņa vajadzības. Māte savā ziņā ir barība, ko viņš ēd. Viņš saņem no mātes ne tikai pienu, bet arī mīlestību, kas ir viena no viņa vajadzībām.
Miljoniem cilvēku paliek bērni visu mūžu; viņi nekad nepieaug. Pieaug viņu gadu skaits, bet viņi nekad nekļūst pieauguši prātā; viņu psiholoģija paliek infantila, nenobriedusi. Viņi vienmēr izjūt vajadzību pēc mīlestības, vienmēr alkst pēc tās kā pēc barības.
Cilvēks kļūst nobriedis tajā mirklī, kad viņš sāk mīlēt tā vietā, lai izjustu nepieciešamību. Viņš sāk piepildīties, dalīties; viņš sāk atdot. Uzsvars ir pilnīgi cits. Pirmajā uzsvars tiek likts uz to, kā vairāk saņemt. Otrajā uzsvars ir uz to, kā atdot, kā atdot vairāk un kā atdot bez nosacījumiem. Tā ir izaugsme, tuvojas briedums. Nobriedis cilvēks atdod. Tikai nobriedis cilvēks var atdot, jo tikai nobriedušam cilvēkam tas ir. Tad mīlestība ir neatkarīga. Tad tu vari būt mīlošs neatkarīgi no tā, vai otrs tevi mīl. Tad mīlestība nav attieksme, bet stāvoklis.
Kas notiek, ja ziediņš uzzied meža biezoknī, kur nav neviena, kas par to jūsmotu, kur neviens nenoiet garām un nesaka, cik tas ir skaists, neviens neredz tā skaistumu un prieku – nav, ar ko dalīties. Kas notiek ar ziediņu? Tas nomirst? Tas cieš? Tas krīt panikā? Izdara pašnāvību? Tas turpina ziedēt, vienkārši turpina ziedēt. Nav nozīmes tam, vai kāds paiet garām, vai ne; tas nav svarīgi. Ziediņš turpina atdot savu smaržu vējiem. Tas turpina piedāvāt savu prieku Dievam, veselumam. Ja esmu viens, arī tad būšu tikpat mīlošs, kāds biju ar tevi. Ne tu radi manu mīlestību. Ja tu būtu radījis manu mīlestību, tad dabiski, ka tad, ja tevis vairs nebūtu, nebūtu arī manas mīlestības. Ne tu izraisi manī mīlestību, es to izleju pār tevi. Tā ir mīlestība – dāvana, mīlestība – esība.
Mīlestība var rasties tikai tad, kad esi nobriedis. Tu kļūsti spējīgs mīlēt, tikai tad, kad esi pieaudzis. Kad tu zini, ka mīlestība – tā nav vajadzība, bet piepildījums, mīlestība – esība vai mīlestība – dāvana. Tad tu vari to dot bez jebkādiem nosacījumiem.
Ošo
* No krievu valodas tulkoja Mārīte Ramša speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
Otra veida mīlestība – tā ir mīlestība starp diviem neatkarīgiem cilvēkiem. Pa retam tā notiek, taču arī tā atnes ciešanas tāpēc, ka turpinās nemitīgs konflikts. Nav iespējama saskaņošanās, jo abi ir tik neatkarīgi, ka neviens nav gatavs kompromisam, lai pielāgotos otram. Ar dzejniekiem, māksliniekiem, domātājiem, zinātniekiem, ar visiem, kas dzīvo sava veida neatkarībā (vismaz savos prātos), nav iespējams dzīvot, jo viņi ir pārāk ekscentriski cilvēki. Viņi dod viens otram brīvību, taču viņu brīvība drīzāk atgādina vienaldzību, un izskatās tā, it kā tiem būtu vienalga, it kā viņiem tas neko nenozīmē. Viņi ļauj viens otram dzīvot savā dzīves telpā. Attiecības šķiet tikai virspusējas; viņi baidās iedziļināties viens otrā, tāpēc, ka vairāk ir pieķērušies savai brīvībai, nekā mīlestībai un negrib iziet uz kompromisiem.
Trešā iespēja ir savstarpēja saikne. Tā gadās ļoti reti, taču, ja gadās, tad tā ir paradīze zemes virsū. Divi cilvēki – ne atkarīgi, ne neatkarīgi, bet bezgalīgā sinhronitātē, it kā ar kopīgi elpotu, it kā viena dvēsele būtu iemiesojusies divos ķermeņos. Kad tā notiek, tad rodas mīlestība. Tikai šo sauciet par mīlestību. Pirmajos divos veidos patiesībā mīlestības nav, vienkārši tiek pieņemti mēri – sociāli, psiholoģiski vai bioloģiski.
Trešais veids – tas jau ir kaut kas garīgs.
(…)
Kad bērns piedzimst, viņš ir atkarīgs no mātes. Viņa mīlestība pret māti ir “mīlestība – nepieciešamība” – viņam ir nepieciešama māte, viņš nevar izdzīvot bez mātes. Viņš mīl māti tāpēc, ka māte – tā ir viņa dzīvība. Patiesībā tā nav mīlestība, viņš mīlēs jebkuru sievieti, kura viņu aizsargās, palīdzēs viņam izdzīvot un apmierinās viņa vajadzības. Māte savā ziņā ir barība, ko viņš ēd. Viņš saņem no mātes ne tikai pienu, bet arī mīlestību, kas ir viena no viņa vajadzībām.
Miljoniem cilvēku paliek bērni visu mūžu; viņi nekad nepieaug. Pieaug viņu gadu skaits, bet viņi nekad nekļūst pieauguši prātā; viņu psiholoģija paliek infantila, nenobriedusi. Viņi vienmēr izjūt vajadzību pēc mīlestības, vienmēr alkst pēc tās kā pēc barības.
Cilvēks kļūst nobriedis tajā mirklī, kad viņš sāk mīlēt tā vietā, lai izjustu nepieciešamību. Viņš sāk piepildīties, dalīties; viņš sāk atdot. Uzsvars ir pilnīgi cits. Pirmajā uzsvars tiek likts uz to, kā vairāk saņemt. Otrajā uzsvars ir uz to, kā atdot, kā atdot vairāk un kā atdot bez nosacījumiem. Tā ir izaugsme, tuvojas briedums. Nobriedis cilvēks atdod. Tikai nobriedis cilvēks var atdot, jo tikai nobriedušam cilvēkam tas ir. Tad mīlestība ir neatkarīga. Tad tu vari būt mīlošs neatkarīgi no tā, vai otrs tevi mīl. Tad mīlestība nav attieksme, bet stāvoklis.
Kas notiek, ja ziediņš uzzied meža biezoknī, kur nav neviena, kas par to jūsmotu, kur neviens nenoiet garām un nesaka, cik tas ir skaists, neviens neredz tā skaistumu un prieku – nav, ar ko dalīties. Kas notiek ar ziediņu? Tas nomirst? Tas cieš? Tas krīt panikā? Izdara pašnāvību? Tas turpina ziedēt, vienkārši turpina ziedēt. Nav nozīmes tam, vai kāds paiet garām, vai ne; tas nav svarīgi. Ziediņš turpina atdot savu smaržu vējiem. Tas turpina piedāvāt savu prieku Dievam, veselumam. Ja esmu viens, arī tad būšu tikpat mīlošs, kāds biju ar tevi. Ne tu radi manu mīlestību. Ja tu būtu radījis manu mīlestību, tad dabiski, ka tad, ja tevis vairs nebūtu, nebūtu arī manas mīlestības. Ne tu izraisi manī mīlestību, es to izleju pār tevi. Tā ir mīlestība – dāvana, mīlestība – esība.
Mīlestība var rasties tikai tad, kad esi nobriedis. Tu kļūsti spējīgs mīlēt, tikai tad, kad esi pieaudzis. Kad tu zini, ka mīlestība – tā nav vajadzība, bet piepildījums, mīlestība – esība vai mīlestība – dāvana. Tad tu vari to dot bez jebkādiem nosacījumiem.
Ošo
* No krievu valodas tulkoja Mārīte Ramša speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
