Kāda sieviete ik dienas cepa nelielus rausīšus visai savai
ģimenei un vēl vienu- kādam izsalkušam garāmgājējam.
To pēdējo viņa nolika uz palodzes, lai garāmgājējs, lai kurš
tas būtu, viegli varētu to paņemt. Un katru dienu rausi paņēma kāds kuprītis.
Ik reizi pateicības vietā kuprītis pie sevis nomurmināja:
“Tavi ļaunie darbi paliek ar tevi;
tavi labie darbi atgriežas pie tevis!”
Tā tas turpinājās dienu pēc dienas. Kuprītis ieradās, paņēma
rausi un pie sevis noteica:
“Tavi ļaunie darbi paliek ar tevi;
tavi labie darbi atgriežas pie tevis!”
Sievieti tas sāka satraukt. Pie sevis viņa noteica: “Neviena
pateicības vārda. Nekad. Un ik dienas šī viņa nesaprotamā dziesmiņa... ko tas
nozīmē? Ko viņš ar to domā?”
Kādu dienu viņa nolēma izbeigt kuprīša apciemojumus. Viņa noteica:
“Pietiek. Man jāatbrīvojas no viņa apciemojumiem.”
Un ko viņa izdarīja? Viņa pielika tieši tam rausim klāt
indi.
Brīdī, kad viņa lika rausi uz palodzes, rokas sāka drebēt. “Ko
es tagad grasos darīt?” Un tūlīt pat viņa iemeta ugunī saindēto rausi. Un izcepa
vēl vienu, nolikdama to vēlāk uz palodzes.
Kā jau ierasts, ieradās kuprītis un paņēma rausi, sakot:
“Tavi ļaunie darbi paliek ar tevi; tavi labie darbi
atgriežas pie tevis!”
Kuprītis devās savu ceļu, pilnīgi neko nenojauzdams par to,
kas notiek sievietes prātā. Ik dienas, liekot rausi uz palodzes, sieviete
domāja un lūdza par savu dēlu. Viņš bija devies uz tālām zemēm laimes
meklējumos. Un nu jau ilgāku laiku viņa nebija saņēmusi no dēla nekādas ziņas. Ik
dienas sieviete lūdza, lai dēls atgrieztos mājās sveiks un vesels.
Tajā vakarā pie durvīm kāds pieklauvēja. Kad viņa tās
atvēra, tad durvīs ieraudzīja savu dēlu. Viņš bija pavisam vājš, vārgs un izkrities.
Drēbes bija noskrandušas, netīras un savalkātas. Viņš bija izsalcis un
izbadējies.
Ieraugot māti, dēls teica: “Mammu, tas ir brīnums, ka esmu
te. Kad biju kādu jūdzi no mājas, tad biju tik noguris un izbadējies, ka
sabruku zemē. Es būtu nomiris. Bet tad garām gāja kāds kuprītis. Es lūdzu viņam
mazliet ēdiena, un viņš bija tik laipns, ka iedeva man veselu rausi. Dodot
rausi, kuprītis teica:
“Tādu rausi es ēdu katru dienu, bet šodien to iedošu tev,
tava vajadzība ir lielāka par manējo!”
Māte, izdzirdot dēla teikto, nobālēja. Nespēkā viņa
atspiedās pret durvīm. Viņa atcerējās saindēto rausi, ko bija no rīta izcepusi.
Ja nebūtu to sadedzinājusi, tad rausi būtu apēdis viņas dēls. Un būtu zaudējis
dzīvību.
Tikai tad viņa tā pa īstam saprata, ko nozīmē vārdi:
“Tavi ļaunie darbi paliek ar tevi; tavi labie darbi
atgriežas pie tevis!”
Morāle:
Dari labu un nekad nepārstāj darīt labu, pat ja to tajā
brīdī neviens nenovērtē.
