Juris jautā: Kāda ir bērna radīšanas loma mūsu dzīvē? Kādēļ mums vispār būtu jārada pēcnācēji? Vai tas ir tikai apkārtējās pasaules spiediens
un pieradums (vai pat aizspriedums), ka mums jārada pēcnācēji? Liktenis? Pateicība? Pienākums? Iespējas došana citām dvēselēm, kuras grib iemiesoties?
Elvita Rudzāte atbild: Bērna radīšana ir absolūti Dievišķs process un tā tiešām ir iespējas došana bērnam nākt iemiesojumā.
Katram mums dzīves laikā ir jāapgūst savas mācību stundas. Bērni ir skolotāji vecākiem un vecāki ir skolotāji bērniem. Ģimenes dzīve var būt grūta, bet ļoti vērtīga iespēja apgūt ļoti daudz mācības. Bērns pirms iemiesošanās izvēlas laiku kad piedzimt, vietu, kur piedzimt un vecākus, no kuriem vislabāk var apgūt savas neapgūtās mācības. Mācāmies mēs caur slikto. Bērns mācās no vecāku kļūdām un neapzināti atspoguļo vecākiem viņu neapgūtās mācības.
Dievs mums ir devis brīvo gribu un saprātu. Mēs varam izvēlēties vai veidot ģimeni un laist pasaulē bērnus vai izdarīt izvēli – dzīvot bez bērniem. Abas izvēles ir pareizas. Tas ir stereotipiski domāt, ka pilnvērtīgs cilvēks ir tikai tāds, kuram ir bērni. Bērni ir Dieva brīnums un sniedz vecākiem milzīgu laimes izjūtu, ja vecāku un bērnu savstarpējās attiecības ir labas, bet var cilvēks justies laimīgs arī bez bērniem.
Cilvēkam nav obligāti jārada pēcnācēji, ja viņa iekšējā būtība tam pretojas. Man ir nācies sastapties ar gados veciem cilvēkiem, kuri jaunībā izdarīja izvēli, ka nevēlas bērnus, bet vecumdienās to ļoti nožēloja. Tas nozīmē, ka viņu gars vēlējās iegūt pieredzi kā tas ir dzīvot bezrūpībā, neuzņemoties ne par vienu atbildību vai vienkārši baidoties no atbildības. Iegūstot šo pieredzi, viņi saprata, ka tomēr ir skaisti, ja tev ir bērni, mazbērni un nākamajā dzīvē viņi noteikti vēlēsies ģimeni. Bet noteikti ir cilvēki, kuri arī vecumdienās jūtas laimīgi bez bērniem.
Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet augsti attīstīti cilvēki nevēlas nekādas saistības ar laicīgo dzīvi, t.i., viņi pilnībā savu dzīvi ir nodevuši Dieva rokās, kalpojot cilvēcei. Ja cilvēks izdara šādu izvēli, tad viņam ir jāievēro celibāts, jo ģimene saskaņā ar Dievišķo likumu vienmēr ir pirmā vietā un cilvēks nevar sevi pilnībā atdot Kalpošanai. Tāpēc Svētajiem nebija ģimenes.
Mums ir zināmas ģimenes ar bērniem, kur abi vecāki bija augsti garīgi attīstīti un Kalpoja Dievam, piemēram, Rērihu ģimene. Viņiem Dievs bija uzticējis kopīgi veikt Dievišķu uzdevumu, tāpēc viņi viens otru atbalstīja kopīgajā uzdevumā.
Ja Dievs mums dāvā bērnu, tad mums tas tiešām ir jāuztver ar Pateicību, uzņemoties par bērnu atbildību. Ja mēs pret šo Dieva dāvanu attiecamies vieglprātīgi, tad mēs agrāk vai vēlāk apzināsimies savu kļūdu, piedzīvojot ciešanas.
http://domatajs.lv/kada-ir-berna-radisanas-loma-musu-dzive/
