Dzīve līdzinās braucienam vilcienā- ar pieturām, ar maršruta
izmaiņām, ar dažādiem notikumiem, ar gadījumiem un negadījumiem.
Mēs iekāpjam dzīves vilcienā tajā brīdī, kad piedzimstam.
Vecāki mums nopērk tam biļeti.
Mums šķiet, ka tie šajā vilcienā vienmēr brauks kopā ar mums.
Tomēr, kādā stacijā tie izkāps un atstās mūs.
Laikam ejot, vilcienā iekāpj vēl citi pasažieri. Daudzi no
tiem mums ir ļoti svarīgi, tuvi un mīļi cilvēki- radi, draugi, bērni, arī mūsu
dzīves mīlestība.
Ceļojuma laikā daudzi arī izkāpj no mūsu dzīves vilciena,
atstājot dzīvē paliekošu tukšumu.
Daudzi no tā izkāpj tik klusi, ka mēs pat nemanām, kad tie atbrīvojuši
savas vietas, kad vilcienu atstājuši!
Brauciena laikā mēs pieredzam gan prieku, gan bēdas, gan sapņus, gan ieceres, gan jaunas iepazīšanās un sastapšanās, gan atvadas.
Brauciena laikā mēs pieredzam gan prieku, gan bēdas, gan sapņus, gan ieceres, gan jaunas iepazīšanās un sastapšanās, gan atvadas.
Labs ceļojums mums veidojas tad, ja paši esam izpalīdzīgi,
mīloši, labās attiecībās ar citiem pasažieriem. Darot visu iespējamo, lai
padarītu ērtu un patīkamu arī citu cilvēku ceļojumu.
Šī brīnumainā ceļojuma noslēpums ir: mēs nezinām, kurā
pieturā izkāpsim paši. Tāpēc mums jādzīvo vislabākajā veidā- gan pielāgojoties,
gan piedodot, gan dodot citiem labāko, kas mums ir pašiem.
Tas ir svarīgi tāpēc, lai brīdī, kad pienāks mūsu kārta
izkāpt kādā no stacijām... mēs aiz sevis atstātu skaistas atmiņas tajos cilvēkos,
kuri vēl turpina ceļot dzīves vilcienā.
Paldies, ka esi viens no manas dzīves vilciena svarīgajiem
pasažieriem... mēs nezinām, kad pienāks mūsu izkāpšanas pietura, tāpēc
nekavēšos teikt jau tagad: “Paldies”.
