Spēja mīlēt ir atkarīga no…

 

 
Spēja mīlēt ir atkarīga no mūsu varēšanas atbrīvoties no narcisma un grēcīgās pieķeršanās mātei un savam klanam; tā atkarīga no mūsu spējām augt, radoši orientēt mūsu attiecības ar pasauli un sevi.

Šim atbrīvošanās, piedzimšanas, pamošanās procesam kā obligāts nosacījums nepieciešama viena īpašība – ticība. Mīlas mākslas praktiskai apgūšanai nepieciešama ticības praktiska apgūšana.

Kas ir ticība? Vai šai ticībai noteikti jābūt ticībai Dievam vai reliģiskām mācībām? Vai ticība nepieciešamības dēļ ir pretsta­tīta jeb šķirta no saprāta un racionālās domāšanas? Pat lai sāktu izprast ticības jautājumu, jums jāprot atšķirt racionālo ticību no iracionālās. Ar iracionālu ticību es saprotu ticību (cilvēkam vai idejai), kas balstās uz jūsu padevību iracionālai varai. Racionālā ticība, tieši pretēji, ir pārliecība, kura sakņojas jūsu paša domu vai jūtu pieredzē. Racionālā ticība primāri nav ticība kaut kam, bet to raksturo tādas īpašības kā nelokāmība un stingrība, kas piemīt mūsu pārliecībai. Ticība ir vairāk rakstura īpašība, kas caurstrāvo visu personību, nevis kāda viena īpaša ticība.
 
Racionālā ticība sakņojas radošā intelektuālā un emocionālā darbībā. Racionālajā domāšanā, kurā, kā uzskata, ticībai nav vietas, svarīga loma ir ierādīta racionālajai ticībai. Piemēram, kā zinātnieks nonāk pie jauna atklājuma? Vai gan viņš taisa ekspe­rimentu pēc eksperimenta, vāc faktu pie fakta, neiztēlojoties, ko viņš cer atrast? Reti kad kādā nozarē šādā veidā ir veikts patiesi nozīmīgs atklājums. Pie svarīgiem secinājumiem cilvēki nav no­nākuši arī tad, ja dzinuši pēdas vienīgi savai fantāzijai. Radošs domāšanas process jebkurā cilvēciskas uzdrošināšanās jomā bieži sākas ar to, ko varētu saukt par “racionālo iztēli”, kas ir pamatīgu iepriekšēju studiju, pārdomu un vērojumu rezultāts. Ja zinātniekam izdodas savākt pietiekami daudz faktu vai izstrādāt matemātisku formulu, kas piešķir viņa sākotnējam iztēles auglim maksimālu ticamību, var apgalvot, ka viņš ir nonācis pie izmēģinājuma hipotēzes. Šis hipotēzes rūpīga ana­līze, lai pamanītu kādus aplinku norādījumus, un apstiprinošo datu vākšana noved pie vēl precīzākas hipotēzes un galu galā, iespējams, pie tās iekļaušanas visaptverošā teorijā.
 
Zinātnes vēsture ir bagāta ar tādiem piemēriem, kuros pausta ticība prātam un patiesības vīzijām. Koperniks, Keplers, Galilejs un Ņūtons – viņi visi bija pārņemti ar nesatricināmu ticību prātam. Par to Bruno tika sadedzināts uz sārta, bet Spinozu izraidīja no baznīcas. Ticība ir nepieciešama uz katra soļa, sākot ar racionālās iztēles jēdzienu un beidzot ar teorijas formu­lēšanu: ticība iztēlei kā racionāli pastāvošam mērķim, kuram jāseko, ticība hipotēzei kā iespējamam un ticamam priekšliku­mam un ticība galīgajai teorijai, vismaz tik ilgi, kamēr nav sa­sniegta vispārēja vienprātība par tās pamatotību. Šī ticība sakņojas jūsu paša pieredzē, paļāvībā uz savas domas spēku, novērošanas un spriešanas spējām. Iracionālā ticība kaut ko pieņem par patiesu vienīgi tāpēc, ka tā apgalvo kāda autoritāte vai vairākums, racionālā ticība sakņojas neatkarīgā pārliecībā, kas izriet no jūsu paša auglīgajiem novērojumiem un domāša­nas, par spīti vairākuma viedoklim.
 
Doma un spriedums nav vienīgā pieredzes joma, kurā iz­paužas racionālā ticība. Cilvēcisko attiecību jomā ticība ir jebku­ras vērā ņemamas draudzības vai mīlestības nepieciešama vēr­tība. “Ticēt” otram cilvēkam nozīmē paļauties uz viņa uzticību, uz viņa pamatattieksmju, personības kodola, mīlestības patstā­vību. Es negribu teikt, ka cilvēks nedrīkst mainīt savus uzska­tus, bet gan to, ka viņa pamatmotīvi paliek nemainīgi; ka, pie­mēram, viņa nopietnā attieksme pret dzīvi un cilvēciskā paš­cieņa ir tā viņa sastāvdaļa, kas nepakļaujas izmaiņām.
 
Tādā pašā veidā mēs ticam paši sev. Mēs apzināmies, ka pastāv kāds Es, kāds kodols mūsu personībā, kurš ir nemainīgs un turpina eksistēt visā mūsu dzīves laikā, par spīti mainīgiem apstākļiem un zināmam izmaiņām mūsu uzskatos un jutas. Šis ir tas kodols, kurš ir vārda Es realitāte un uz kuru balstās mūsu pārliecība par savu identitāti. Ja mēs neticam sava Es pastāvēša­nai, tiek apdraudēta mūsu personības izjūta un mēs kļūstam atkarīgi no citiem cilvēkiem, kuru vērtējums rezultātā kļūst par pamatu mūsu personības izjūtai. Tikai tāds cilvēks, kas tic pats sev, var būt uzticams citiem, jo tikai viņš var būt drošs, ka nā­kotnē viņš būs tāds pats kā šodien un tāpēc domās un rīkosies tā, kā viņš to darītu šodien. Ticība sev nozīmē mūsu spējas ap­solīt, un, kā teicis Nīče, tā kā cilvēku var pazīt pēc viņa spējām apsolīt, ticība ir viens no cilvēces eksistences nosacījumiem. Runājot par mīlestību, svarīga ir ticība savai mīlestībai, tās spē­jai izraisīt mīlestību pārējos un tās uzticamībai.
 
Ticība cilvēkam var nozīmēt arī ticību citu spējām. Vis­primitīvākajā formā šī ticība pastāv kā mātes ticība savam jaunpiedzimušajam zīdainim – ka viņš dzīvos, augs, staigās un runās. Taču bērna attīstība šajā ziņā notiek tik normāli, ka tās gaidīšanas procesā ticība, šķiet, nav nepieciešama. Citādi ir ar tām potencēm, kuras var nerealizēties, – bērna spēja mīlēt, būt laimīgam, izmantot saprātu un vēl citas specifiskākas spējas – mākslinieciskie talanti u. c. Tās ir sēklas, kuras aug un kļūst redzamas tad, kad ir radīti attiecīgie nosacījumi to attīstībai, bet tās var sastingt, ja šo nosacījumu nav.

Viens no būtiskākajiem nosacījumiem – lai cilvēks, kuram ir svarīga loma bērna dzīvē, ticētu šīm potencēm. Šīs ticības klātbūtne parāda izglītošanas un manipulācijas atšķirību. Izglī­tošana nozīmē palīdzēt bērnam apjēgt savas iespējas. Audzi­nāšanai pretēja ir manipulācija, kas balstīta uz ticības trūkumu bērna iespēju izaugsmei un uz pārliecību, ka bērns rīkosies pareizi vienīgi tad, kad pieaugušie ieliks viņa veļamo un no­māks to, kas šķiet nevēlams. Nav nepieciešams ticēt robotam, jo arī tajā nav dzīvības.
 
Ticība citiem cilvēkiem sasniedz savu kulmināciju ticībā cilvēcei. Rietumu pasaulē šī ticība izpaudās ar jūdaisma un kristietības reliģiskās valodas palīdzību, bet laicīgajā pasaulē tā savu spēcīgāko izpausmi radusi pēdējo simt piecdesmit gadu humānisma politiskajās un sociālajās idejās. Tāpat kā ticība bērnam, tā balstās uz domu, ka cilvēkam piemīt spējas, ar kuru palīdzību, pastāvot attiecīgiem nosacījumiem, viņam izdotos radīt tādu sabiedrisku iekārtu, kurā valdītu vienlīdzības, taisnī­bas un mīlestības principi. Cilvēks vēl nav radījis tādu iekārtu, tāpēc apgalvojumam, ka viņš to spēj izdarīt, ir nepieciešama ticība. Tāpat kā visu veidu racionālā ticība, arī šī nav ilgu pilna sapņošana, bet gan ticība, kas balstīta uz cilvēces pagātnes sa­sniegumu liecībām un katra indivīda iekšējo pieredzi, uz perso­niskiem prāta un mīlestības pārdzīvojumiem.
 
Iracionālā ticība sakņojas padevībā tādai varai, kura tiek uz­tverta kā ārkārtīgi spēcīga, visu zinoša un visu varoša, tā sakņo­jas savas varenības un spēka noliegumā, bet racionāla ticība balstās uz pretēju pieredzi. Mēs ticam kādai domai tāpēc, ka tā ir mūsu pašu novērojumu un domāšanas rezultāts. Mēs ticam savējām, citu cilvēku un visas cilvēces iespējām tāpēc un tikai tiktāl, ciktāl mēs esam izbaudījuši paši sava spēka vairošanos, augšanas realitāti sevī, paši sava saprāta varu un mīlestības spēku. Racionālās ticības pamats ir produktivitāte; dzīvot saskaņā ar savu ticību nozīmē dzīvot produktīvi. No tā izriet, ka pakļau­šanās varai (kundzības nozīmē) un varas izmantošana ir pretstats ticībai. Pakļaušanās varai, kas eksistē, ir tas pats, kas neticība to spēju augšanai, kuras vēl ir neapjaustas. Tā ir nākot­nes paredzēšana, kas balstās vienīgi uz acīm redzamo tagadni; bet izrādās, ka tā ir bijusi smaga pārrēķināšanās, absolūti nesaprātīgs un kļūdains cilvēka iespēju un cilvēka izaugsmes novēr­tējums. Nav racionālas ticības varai. Ir pakļaušanās tai vai vēlē­šanās to paturēt tiem, kam šī vara jau pieder. Lai gan daudziem šķiet, ka vara ir visreālākā no visām lietām, cilvēces attīstības vēsture ir pierādījusi, ka tas ir visnepastāvīgākais no visiem cilvēces sasniegumiem. Pateicoties tam, ka ticība un vara viena otru izslēdz, visas reliģijas un politiskās sistēmas, kuras sākot­nēji ir balstījušās uz racionālo ticību, top amorālas un galu galā zaudē savu spēku, ja tās paļaujas uz varu vai apvienojas ar to.

Ticībai vajadzīga drosme, spēja riskēt, pat gatavība izciest sāpes un vilšanos. Tas, kas uzskata, ka drošība un paļāvība ir dzīves primārie nosacījumi, nespēj ticēt; tas, kas sevi iesloga aiz­sardzības sistēmā, kur atturība un īpašums ir viņa drošības līdzekļi, pats sevi padara par cietumnieku. Lai tiktu mīlēts un lai mīlētu, ir vajadzīga drosme, drosme novērtēt zināmas vērtības kā ārkārtīgi svarīgas – tad saņemties un likt uz spēles visu pret šīm vērtībām.

Šī drosme ļoti atšķiras no tās drosmes, par kuru izteicās sla­venais lielībnieks Musolīni savā devīzē “dzīvot bīstami”. Viņa drosme bija nihilisma drosme. Tā sakņojās iznīcinošā attieksmē pret dzīvi, vēlmē aizsviest dzīvi prom, jo viņš nebija spējīgs to mīlēt. Izmisuma drosme ir pretstats mīlestības drosmei, tāpat kā ticība varai ir pretstatā dzīves ticībai.

Vai ir iespējams kaut kādā veidā lietot ticību un drosmi? Jā, ticība ir lietojama jebkurā brīdī. Ticība ir nepieciešama, lai uzau­dzinātu bērnu; ticība ir nepieciešama, lai aizmigtu; ticība ir nepieciešama, uzsākot jebkuru darbu. Taču mēs visi esam piera­duši pie šīs ticības. Ja kādam tās nav, viņš cieš no pārmērīgām rūpēm par savu bērnu, no bezmiega vai no nespējas veikt jeb­kādu radošu darbu; vai arī viņš ir aizdomīgs un izvairās no jebkādām tuvākām attiecībām vai grūtsirdīgs, vai nespēj izdomāt nekādus tālejošākus plānus.  Turēties pie saviem spriedumiem par kādu cilvēku, pat ja tos šķietami atspēko sabiedrības uzskati vai kādi neparedzēti apstākļi, turēties pie sa­vas pārliecības, kaut arī tā ir nepopulāra, — tas prasa ticību un drosmi. Ticība un drosme ir vajadzīga, lai uztvertu dzīves grū­tības, šķēršļus un bēdas kā izaicinājumu, kuru pārvarot mēs kļūstam stiprāki, nevis kā pelnītu sodu, kuram nevajadzēja skart mūs.

Ticības un drosmes lietošana sākas ar ikdienas sīkumiem. Vispirms ir jāpavēro, kur un kad jūs pazaudējāt ticību, jāpārlūko visas racionālās metodes, kuras tiek izmantotas, lai apslēptu šo ticības zudumu, ir jāsaprot, kad jūs rīkojaties gļēvi, un atkal — ar kādu paņēmienu jūs pārvarat šādu situāciju. Ir jāsaprot, kā jūs kļūstat vājāks katru reizi, kad jūs nododat ticību, un kā pavairots vājums ved pie jaunas nodevības un tā aizvien, kā ap­burtā lokā. Tālāk jūs sapratīsit arī to, ka, lai gan apzināti jūs baidāties no tā, ka jūs nemīl, īstās, kaut arī parasti neapzinātās bailes ir bailes mīlēt. Mīlēt nozīmē uzticēties bez garantijām, atdot sevi pilnīgi, cerot, ka mūsu mīlestība izraisīs pretmīlu iemīļotajā cilvēkā. Mīlestība ir ticības akts, un, kam ir vāja ticība, tam ir arī vāja mīlestība. Vai kāds var pateikt par ticības lietojumu vēl ko vairāk? Kāds varbūt varētu; ja es būtu dzejnieks vai sprediķo-tājs, es varētu pamēģināt. Bet, tā kā es neesmu ne viens, ne otrs, es pat nedrīkstu mēģināt teikt kaut ko vairāk par ticības lieto­jumu, taču es esmu pārliecināts, ka ikviens, kas ir patiesi ieinteresēts, spēj iemācīties ticēt, tāpat kā bērns iemācās staigāt.

Vēl par kādu attieksmi, kura nepieciešama mīlestības māk­slas praksei un kura līdz šim tikusi pieminēta bez tālākiem pa­skaidrojumiem, vajadzētu pārrunāt sīkāk, jo mīlestības praksē tai ir būtiska nozīme, proti, par aktivitāti. Es jau iepriekš minēju, ka ar šo aktivitāti jāsaprot nevis “kaut kā darīšana”, bet iekšēja aktivitāte, jūsu spēju produktīvs lietojums. Mīlestība ir aktivi­tāte; ja es mīlu, es pastāvīgi esmu aktīvas intereses stāvoklī attiecībā pret mīļoto cilvēku, bet ne tikai pret viņu. Es vairs nespēšu aktīvi saistīt sevi ar mīļoto cilvēku, ja es būšu slinks, ja es pa­stāvīgi nebūšu zinošs, modrs un aktīvs. Miegs ir vienīgais pie­ņemamais stāvoklis bezdarbībai; nomoda stāvoklī slinkums ne­drīkst rast sev vietu. Ļoti daudzi cilvēki šodien ir paradoksālā situācijā — viņi ir pa pusei aizmiguši, būdami nomodā, un pa pusei pamodušies, kad viņi guļ vai vēlas gulēt. Pilnīgs nomoda stāvoklis ir nosacījums tam, lai jūs netiktu traucēts vai lai jūs nebūtu par traucēkli, un, patiešām netraucēt vai netikt traucē­tam ir viens no galvenajiem mīlestības nosacījumiem. Būt aktī­vam domās, jūtās, ar acīm un ausīm visu cauru dienu, izvairīties no iekšēja slinkuma — vai tas izpaustos kā uzmanīga klausīša­nās, mantas krāšana vai atklāta laika tērēšana — tas ir obligāts nosacījums mīlas mākslas praksei. Ir maldīgi ticēt iedomām, ka jūs varēsit sadalīt dzīvi tā, lai spētu būt ražīgs mīlas laukā un ne­ražīgs visos citos laukos. Produktivitāte nepieļauj šādu darba dalīšanu. Mīlestības spējām nepieciešams intensīvs nomoda stā­voklis, iedvesmas pilna vitalitāte, kas var rasties vienīgi kā ra­došas un aktīvas orientācijas rezultāts daudzās citās dzīves jo­mās. Ja jūs neesat radošs citās jomās, jūs neesat radošs arī mī­lestībā.

Runājot par mīlas mākslu, nevar aprobežoties vienīgi ar to, ka tiek apgūtas un pilnveidotas tās personiskās īpašības un attieksmes, kuras aprakstītas šajā nodaļā. Tā ir nesaraujami sais­tīta ar sociālo jomu. Ja mīlēt nozīmē izturēties ar mīlestību pret visiem, ja mīlestība ir rakstura iezīme, tai noteikti jāizpaužas jūsu attiecībās ne vien ar jūsu ģimeni un draugiem, bet arī ar tiem cilvēkiem, ar kuriem jūs saskaraties savā darbā, lietišķos darījumos, savā profesijā. Mīlestība sev un mīlestība citiem ne­atzīst savstarpēju “darba dalīšanu”. Gluži otrādi, otrās esamība ir nosacījums pirmās esamībai. Uztvert šo apgalvojumu no­pietni nozīmē patiešām radikāli izmainīt jūsu sabiedriskās attiecības salīdzinājuma ar jau pierastajam. Lai gan ar vardu plūdiem tiek apliecināts reliģiskais mīlestības ideāls uz savu tuvāko, patiesībā mūsu attiecības nosaka labākajā gadījumā godīguma princips. Godīgums nozīmē nekrāpt un neblēdīties savstarpējā preču un pakalpojumu apmaiņā. “Es dodu tev tik­pat, cik tu dod man” — gan materiālajā izteiksmē, gan mīlestībā tāds ir kapitālistiskās pasaules valdošais ētikas princips. Var pat apgalvot, ka godīguma ētikas attīstība ir kapitālistiskās sabie­drības īpašs ieguldījums ētikā.

Šā fakta iemesli meklējami pašā kapitālisma sabiedrības raksturā. Pirmskapitālistiskajās sabiedrībās preču apmaiņu dik­tēja vai nu tiešais spēks, tradīcijas, vai arī mīlestības un draudzī­bas personiskās saites. Kapitālismā visu noteicošais spēks ir maiņas tirgus. Vai mēs runājam par preču tirgu, darba tirgu vai pakalpojumu tirgu, katrs cilvēks maina to, kas viņam ir pārdo­dams, pret to, ko viņš vēlas nopirkt, pastāvot attiecīgajiem tir­gus noteikumiem, nelietojot ne spēku, ne krāpšanos.

Godīguma ētika ļauj sevi sajaukt ar Zelta likuma ētiku. Principu “Darīt citiem tā, kā tu vēlētos, lai viņi dara tev” var skaidrot šādi — “esi godīgs maiņas darījumā ar otru”. Sākotnēji tas tika formulēts kā Bībeles izteiciena “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” populārāks variants. Patiesībā jūdaisma un kristietības brāļu mīlestība ir pilnīgi atšķirīga no godīguma ētikas. Pirmā nozīmē mīlēt savu tuvāko, tas ir, justies atbildīgam par viņu un vienotam ar viņu, bet godīguma ētika nenozīmē justies atbildī­gam un vienotam, tā nozīmē distancēšanos un šķiršanos; tā nozīmē sava tuvākā tiesību cienīšanu, nevis mīlēšanu. Tā nav nejaušība, ka Zelta likums šodien kļuvis par vispopulārāko reli­ģisko principu; tā kā to var izskaidrot ar godīguma ētikas vārdiem, tad tas ir reliģisks princips, kuru katrs saprot un vēlas lietot. Bet mīlestības praksei jāsākas ar prasmi atšķirt godīgumu no mīlestības.

Te tomēr rodas nopietns jautājums. Ja visa mušu sabied­riskā un ekonomiskā organizācija ir balstīta uz to, ka ikviens meklē savu labumu, ja pār visu valda egoisma princips, kuru mīkstina vienīgi godīguma ētikas princips, kā jūs varat nodar­boties ar tirdzniecību, kā jūs varat darboties pastāvošajā sabied­rībā un vienlaikus mīlēt? Vai tad mīlestība nenozīmē atmest visas laicīgās lietas un dalīties ar visnabadzīgākajiem? Šādu jautājumu uzdeva un uz to sniedza radikālu atbildi kristiešu mūki un tādi cilvēki kā Tolstojs, Alberts Šveicers un Simona Veila. Bija vēl arī citi*, kas piekrita uzskatam, ka mūsu sabied­rībā mīlestība un normāla laicīga dzīve ir savā būtībā nesavie­nojamas. Viņi nonāca pie secinājuma, ka runāt par mīlestību šodien nozīmē piedalīties vispārējā krāpšanā; viņi apgalvoja, ka vienīgi moceklis vai vājprātīgais var mīlēt šodienas pasaulē, un tātad visas runas par mīlestību nav nekas cits kā moralizēšana. Šis ļoti cienījamais viedoklis bez grūtībām un racionāli ļauj iz­skaidrot cinismu. Faktiski tas neapšaubāmi piemīt vidusmēra cilvēkam, kas domā: “Es gribētu būt labs kristietis, bet man būs jābadojas, ja es par to domāšu nopietni.” Šī “radikālisma” rezul­tātā rodas morālais nihilisms. Gan “radikālie domātāji”, gan vidusmēra cilvēki ir mīlēt nespējīgi cilvēki, un viņu vienīgā atšķirība ir tā, ka pēdējie to neapzinās, toties pirmie to zināja un saprata šī fakta “vēsturisko nepieciešamību”.

Esmu pārliecināts, ka šī atbilde par mīlestības un “nor­mālas” dzīves absolūtu nesavienojamību ir pareiza tikai ab­straktā nozīmē. Princips, kas ir pamatā kapitālistiskajai sabiedrī­bai, un mīlestības princips ir nesavienojami. Taču mūsdienu sa­biedrība, ja to aplūko konkrēti, ir sarežģīta parādība. Nederīgas preces pārdevējs, piemēram, nevar ekonomiski funkcionēt bez melošanas; prasmīgs strādnieks, ķīmiķis vai fiziķis — var. Līdzīgā veidā fermeri, strādnieki, skolotāji un daudzu citu veidu biznesmeņi var mēģināt praktizēt mīlestību, nezaudējot ekonomiskas funkcionēšanas spējas. Pat ja jūs atzīstat, ka ka­pitālisma princips nav savienojams ar mīlestības principu, jums jāatzīst, ka “kapitālisms” kā tāds ir sarežģīta un pastāvīgi mai­nīga struktūra, kas tomēr pieļauj lielu devu nepakļāvības un personiskas iecietības.

To apgalvojot, es tomēr nedomāju, ka mums vajadzētu ticēt, ka pašreizējā sociālā sistēma turpināsies bezgalīgi, un tajā pašā laikā cerēt, ka piepildīsies brāļu mīlestības ideāls. Cilvēki, kas pastāvošajā sistēmā spēj mīlēt, katrā ziņā ir izņēmums. Nepie­ciešamības dēļ mīlestība mūsdienu Rietumu pasaulē ir blakus parādība. Ne tik daudz tāpēc, ka neskaitāmie darbi neļautu mīlēt, bet tāpēc, ka uz ražošanu orientētās, preču kārās sabiedrī­bas gars ir tāds, pret kuru vienīgi disidents ir spējīgs veiksmīgi aizsargāties. Tiem, kas nopietni uzskata mīlestību par vienīgo racionālo atbildi uz cilvēka eksistences jautājumu, jānonāk pie secinājuma, ka mūsu sabiedriskajā struktūrā ir nepieciešamas nopietnas un būtiskas izmaiņas, ja mīlestībai jākļūst par sabied­risku un nevis dziļi individuālu blakus parādību. Šajā grāmatā varam dot vienīgi mājienu par šādu izmaiņu virzienu. Mūsu sabiedrībā valda direktoru birokrātija, profesionāli politiķi;

cilvēkus virza masu suģestijas spēks, viņu mērķis ir vairāk ražot un vairāk patērēt, tas ir pašmērķis. Visa darbība tiek pakļauta ekonomiskiem mērķiem, līdzekļi ir kļuvuši par mērķiem; cil­vēks ir robots — labi paēdis, labi apģērbies, taču bez mazākās intereses par savu sevišķo cilvēcisko īpašību un funkciju. Ja cilvēkam jābūt spējīgam mīlēt, viņam jāierāda visizcilākā vieta, kas viņam pienākas. Ekonomikas mašīnai jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Viņam jādod iespēja dalīties pieredzē, dalīties darbā, nevis, labākajā gadījumā, dalīt ienākumus. Sabiedrība jāorganizē tā, lai cilvēka draudzīgā, mīlošā daba tiktu nevis šķirta no viņa eksistences sabiedrībā, bet gan vienota ar to. Ja ir taisnība, kā esmu centies pierādīt, ka mīlestība ir vienīgā saprā­tīgā un apmierinošā atbilde uz cilvēka eksistences jautājumu, tad jebkurai sabiedrībai, kura relatīvi izslēdz mīlestības pro­blēmu, laika gaitā jāiet bojā pašai no savām pretrunām ar cilvēka dabas pamatvajadzībām. Patiesi runāt par mīlestību nenozīmē “sprediķot” tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas nozīmē runāt par ārkārtēju un reālu nepieciešamību jebkurā cilvēkā. Tas apstāklis, ka šī nepieciešamība ir bijusi apslēpta, vēl nenozīmē, ka tā nepastāv. Analizēt mīlestības dabu šodien nozīmē atklāt tās vispārējo trūkumu un kritizēt tos sociālos apstākļus, kuri ir atbildīgi par šo trūkumu. Ticība mīlestības kā sociāla, ne tikai individuāla fenomena iespējamībai ir racionāla ticība, kas balstās uz cilvēka dabas dziļākās būtības izpratni.


– Ērihs Fromms (Mīlestības māksla)
……………….
© SIA “J.L.V.”, izdevums latviešu valodā, 2003
© Baiba Jansone, tulkojums latviešu valodā, 1994