Džerijs ir restorāna menedžeris. Viņam vienmēr ir lielisks
garastāvoklis. Ja kāds viņam jautā: “Kā klājas?”, tad viņa parastā atbilde ir: “Man
varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi!”
Ja Džerijs mainīja darbu, tad ļoti bieži arī daudzi
oficianti gāja prom kopā ar viņu. Lai tikai strādātu kopā ar viņu.
Kāpēc?
Jo Džerijam piemita kāda īpašība.
Ja kādam darbiniekam bija slikts noskaņojums, tad Džerijs
bija klāt un mudināja skatīt dzīvi un situāciju no pozitīvās puses.
Kādu dienu piegāju pie viņa un teicu: “Džerij, nevar taču
cilvēks visu laiku būt pozitīvs. Kā tev tas izdodas?”
Džerijs atbildēja: “Katru rītu es mostos un saku sev- man ir
divas izvēles. Varu izvēlēties būt labā noskaņojumā vai varu izvēlēties būt
sliktā noskaņojumā. Es izvēlos labo. Ja notiek kas slikts, tad manā varā ir
izvēlēties- vai esmu upuris, vai arī mācos no notikušā. Es izvēlos mācīties. Ik
reizi, kad man nākas uzklausīt sūdzības, tad izvēlos, vai nu pieņemt sūdzēšanos
vai arī ieraudzīt notikuma labo pusi. Es vienmēr izvēlos pozitīvo dzīves pusi.”
“Bet tas ne vienmēr ir viegli!”
Džerijs piekrita: “Jā. Dzīve sastāv no mūsu izvēlēm. Kad atmetam
visu lieko, tad katra situācija ir izvēle. Mēs katrs pats izvēlamies, kā ik
brīdi reaģēt un uzvesties. Mēs paši izvēlamies to, kā citi ietekmēs mūsu
garastāvokli. Mēs paši izvēlamies būt vai nu labā noskaņojumā, vai sliktā. Tā ir
mūsu katra paša izvēle- kā dzīvot savu dzīvi.”
Pēc dažiem gadiem notika negadījums. Džerijs bija aizmirsis
aizslēgt restorāna sētas durvis. No rīta, atnākot pirmajam uz darbu un ieejot
restorānā, viņam uzbruka trīs bruņoti laupītāji un lika atvērt seifu. Džerijs
satraukumā nespēja nospiest pareizi seifa atvēršanas kodu, un laupītāji, esot
panikā, izšāva uz viņu. Laimīgā kārtā Džerijs ātri vien tika atrasts un
aizvests uz slimnīcu.
Pēc 18 stundu ilgas operācijas un garām nedēļām intensīvajā
aprūpē, Džerijs visbeidzot tika izlaists no slimnīcas. Joprojām viņa ķermenī
atradās lodes daļiņas.
Es atkal satiku Džeriju kādus sešus mēnešus pēc negadījuma. Kad
jautāju: “Kā tev klājas?”, saņēmu atbildi: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā
gadījumā, ja es būtu divi. Vai gribi redzēt manas rētas?”
Es noliedzoši papurināju galvu, bet vēlējos uzzināt, kā viņš
juties un ko domājis uzbrukuma laikā.
“Pirmais, ko nodomāju bija- vajadzēja aizslēgt durvis,
vajadzēja pārbaudīt dubultā. Bet jau pēc šāviena, kad gulēju uz grīdas, es atcerējos,
ka man ir divas iespējas- vai nu izvēlos dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.”
“Vai tev nebija bailes? Vai tu nebiji nobijies?”
Džerijs turpināja: “Ātrās palīdzības komanda bija lieliska. Viņi
man visu laiku atkārtoja, ka ar mani viss būs labi. Bet, kad mani ieveda
uzņemšanā un redzēju ārstu un māsiņu sejas, tad gan nobijos ne pa jokam. Viņu acīs
izlasīju- viņš nav dzīvotājs. Un tajā brīdī es zināju, ka man ir jārīkojas.”
“Ko tu darīji?”
Džerijs turpināja: “Kāda liela auguma māsa uzdeva man veselu
rindu jautājumus, tai skaitā arī- vai man esot kādas alerģiskas reakcijas? Teicu:
“Jā.” Visi sastinga un gaidīja manu atbildi. Ievilku dziļu elpu un teicu: “Pret
lodēm.” Kad smiekli bija noklusuši, turpināju: “Esmu izvēlējies dzīvot. Lūdzu,
operējiet mani kā dzīvu cilvēku nevis mirušu.””
Džerijs izdzīvoja ne tikai pateicoties ārstu prasmei, bet
arī pateicoties savai attieksmei.
No viņa es guvu šādas atziņas:
·
Ik dienas mēs varam izvēlēties- vai nu dienu
pavadīt priecājoties vai nīstot.
·
Vienīgais, ko patiešām tikai mēs paši varam
kontrolēt, noteikt un mainīt ir- mūsu attieksme. Ja par to spējam parūpēties,
tad viss, viss, viss dzīvē kļūst daudz vieglāk.
