Svētceļojums sevī..

Laika..gadu, dienu, mirkļu...
Liktenīgo dzīves pavērsienu,
Karmas loku atmiņas,
Atlaižot un piedodot balo..
Viss kas dziļi sāp gan Tev, gan man,
Kas nav bijis mīlestība..
Neizprotot, ļauns kas bijis nodarīts
Dziedināts un saprasts top it viss..
Caur visām savām dzīvēm,
Pašai atkal kā svētceļojumā ejot,
Ar Dieva lielo dāvanu un mīlestību sirdī
Sirds apziņas un atziņas Gaismu..
Nesot, to kā baltu sveci savās rokās..
Izgaismojot neziņas tumsu..

Atlaižot un piedodot balo...
Kas ir bijis nemīlestībā Sev un citiem nodarīts,
Balti mazgāts un šķistīts top atkal viss
Pagātnes pieredžu putekļi..
Beidzot aiziet pa vējam...
Klusi kā baltas pieneņpūkas
Vai kā svētlaimīgi putni,
Kas beidzot izlaisti no sprostiem,
Jo ir dabūjuši spārnus..aizlidot..
Aiz tāliem aizmirstības lokiem..

Tik daudz to ceļu,
Kuros dzīvēs daudzās staigāts...iets
Pagātnē palikuši tikai nedzīvi un bāli tēli,
Un dzīvs pat tagad Tevī ir tik tas,
Kas paša sirdī kādreiz..vienmēr..
Tā pa īstam mīlēts, sāpēts, justs...
Tu jau pats esi, tas kas debesīs ir siets
Ar savas sirds siltumu iedzīvināts..
Dieva mīlestības sirdī iegravēts.

Nekā mums īstenībā nav...
Te uz zemes nīcīgās,
Un tomēr ir viss, kas vajadzīgs,
Jo tā tikai tava dzīvā sirds,
Caur kuru Tevī dzīve atkal stīdz...
Kā zelta pavediens...
Tavs sirds ceļš jel paveries
Cik drosmīgs, skaists un svētumā kluss
Dieva plaukstā klusi dus..
Dzīves, dzīvības un atdzimšanas brīnums.

Tas mūžīgais zelta pavediens..,
Tas vēl šīs dzīves laika ceļa gabaliņš..
Te uz zemes sāpīgi skaistās un brīnišķās,
Kur arī ķermeņi mums, kā dāvanas ir doti,
Lai varam otru arī apskaut, mīlēt..skriet un diet..
No laika sākumiem, kur dzimām Tu un Es..
Mūs atkal kopā mīlestībā, laiku galā savedīs...


Leida Adamante Tīlika