Mēs kļūdāmies, domājot, ka vārdu salikums «vardarbība pret bērnu» attiecas tikai uz «tiem citiem» - deklasētiem tipiem, narkomāniem dzērājiem. Pilnīgi iespējams, ka vardarbības stāsts ir par mums. Nesen TVNET rakstīja par pirmklasnieku, kuru neuzņem skolā, jo bērns ir agresīvs un apdraud citus bērnus. Speciālisti norādīja, ka ne jau bērns ir «ļauns savā būtībā». Asociālās uzvedības cēlonis meklējams agrāk piedzīvotā vardarbībā. Lai saprastu, ko ietver vardarbības jēdziens, TVNET uz sarunu aicināja «Centra Dardedze» konsultāciju daļas vadītāju Lailu Balodi.
Kuras vardarbības formas ir tik ierastas, ka mēs parasti tās pat nepamanām?
Jēdziens «vardarbība pret bērnu» ir plašāks, nekā mums liekas. Vardarbība pret bērnu nenozīmē tikai redzamus miesas bojājumus, seksuālu izmantošanu vai kliedzošus emocionālās vardarbības gadījumus. Mēs pārāk maz pievēršam uzmanību ikdienas situācijām, kurās bērns tiek traumēts, lai gan sekas ir nozīmīgas. Priekšstats, ka par smagām sekām varam runāt tikai tad, ja bērns graiza rokas, aizbēg no mājām un kļūst par kriminālas organizācijas daļu, ir maldīgs. Cilvēka dzīves kvalitāti ietekmējošas sekas ir arī pazemināts pašvērtējums, nevēlēšanās vai neprasme veidot attiecības vai arī neveselīgas attiecības ar partneri, kurās dzimst bērni, kas turpina bēdu stāstu. Nereti sākuma punkts nav klasiski nelabvēlīga ģimene. Aizvien biežāk saskaramies ar situācijām, kad bērns smagi tiek traumēts vecāku šķiršanās laikā. Vecākiem vienam pret otru ir sakrājies rūgtums, tāpēc viņi viens otru sāpina, izmantojot bērnu, kas kļūst par rotaļlietu pieaugušo rokās un pārstāj dzīvot savu dzīvi. Vecāki savās aklajās dusmās nesaprot, cik ļoti nodara pāri bērnam.
Hiperaprūpe ir emocionālās vardarbības veids, jo vecāki liedz bērnam attīstīties. Bērna tiesības nenozīmē, ka viņam ir ļauts darīt visu, kas ienāk prātā.
«Centra Dardedze» konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode. Foto: TVNET
Un vēl: priekšstats, ka slavēšana vienmēr nostiprina bērna pozitīvo pašvērtējumu, ir maldīgs. Bērna novērtējumam jābūt atbilstošam – mēs nevaram bērnu slavēt par lietām, kas viņam neizdodas, tādējādi sagrozot patiesību. Vecākam pret bērnu jābūt patiesam. Ja bērns ir slikti uzzīmējis, bet tu saki, ka zīmējums ir lielisks, tu melo un liedz bērnam adekvātu novērtējumu. Ja bērns cītīgi strādājis, labāk paslavē viņu par centību vai palīdzi attīstīt citas dotības.
Pagalmā puikas vairs nedzenā bumbu, nekāpj kokā un bērni neskraida saplēstās biksēs, nobrāztiem ceļgaliem. Tā vietā viņi stiklainām acīm lūkojas gadžetos, ko viņiem iedevuši mīlošie vecāki. Kā virtuālā realitāte ietekmē bērnu psihi?
Nomācot bērna emocijas ar ekrānierīci, vecāki liedz bērnam apgūt spēju tikt galā ar dusmām vai garlaicību. Spēja garlaikoties ir ļoti svarīga! Pirms vairākiem gadu desmitiem bērni pa mašīnas logu vēroja kokus un mājas ceļa malā.
Foto: PantherMedia/Scanpix
Kāds astoņus gadus vecs zēns teica, ka virtuālajā spēļu pasaulē ir atradis dzīves jēgu.
Tas izklausās briesmīgi. Jāņem vērā, ka gadžeti bērnus padara mazkustīgus, bet viņiem ir jākustas, jārotaļājas, jādara blēņas, jākāpj kokos. Lai cilvēks kā personība augtu, ir jānonāk sarežģītās situācijās un jāatrod no tām izeja. Bieži vien bērns ir fiziski aprūpēts – ķeksītis ir ievilkts, bet emocionālā kontakta nav. Ļoti būtiski, lai vecāki veltītu bērnam nedalītu uzmanību, kas nozīmē, ka mamma vai tētis skatās nevis telefonā, bet sava bērna acīs un ieinteresēti ar viņu sarunājas.
Foto: PantherMedia/Scanpix
Plaisa starp paaudzēm ir pastāvējusi vienmēr, bet, manuprāt, tā nekad nav bijusi tik dziļa kā mūsdienās. Vecmāmiņa, kura ada zeķes un rušinās mazdārziņā, nespēj saprast pusaugu mazdēlu, kura pirmās jūtas dzimst planšetdatorā. Turpat ir viņa draugi un intereses.
Lai sarunātos, ir jābūt saskarsmes punktiem! Ja cilvēkiem ir attiecības, viņiem būs par ko runāt, neraugoties uz atšķirīgu dzīvesveidu un uztveri. Lai gan gadžets vecam cilvēkam var šķist kā bubulis, tas tomēr ir tikai saskarsmes instruments, kas kalpo tām pašām vajadzībām, kas bijušas iepriekšējām paaudzēm, – vēlmei pēc piederības, draugiem, pieņemšanas, attiecībām. Būtībā nekas jau nav mainījies, tikai instrumenti ir citi.
Arī vecmāmiņas mūsdienās nav tādas kā agrāk, mēs vairs nedzīvojam paplašinātās ģimenēs. Viņas ir aktīvas, strādā, ceļo.
Speciālisti, kas strādā ar atkarību gūstā nonākušajiem bērniem, saka, ka pusaudži, kas lieto narkotikas, alkoholu, osta līmi un gaisa atsvaidzinātājus, kļūst aizvien jaunāki – 11, 12 gadu veci. Ar ko tas saistīts?
Vielu lietošana daudz neatšķiras no ieslīgšanas virtuālajā realitātē – gan vienā, gan otrā gadījumā tā ir bēgšana no realitātes, tikai izpildījums atšķirīgs. Tas nozīmē, ka šajā pasaulē bērnam ir slikti – viņš jūtas pamests, vientuļš, atstumts. Atkarībā no sociālās vides un tajā valdošajām ieražām bērns izvēlas bēgšanas veidu – sēdēt internetā, uzpīpēt kāsi vai iejaukt kādu kokteilīti. 90. gados strādāju ar bērniem, kas nokļuva policijas redzeslokā. Tolaik modē bija momentlīme.
Mums, pieaugušajiem, ir liga - mēs vienmēr gribam būt perfekti, bet mums katram šajā dzīvē ir dota brīnišķīga iespēja kļūdīties un izlabot kļūdas. Ja mēs šai tēmai izejam cauri ar bērnu, arī viņš iemācās nebaidīties no kļūdām.
Jēdziens «vardarbība pret bērnu» ir plašāks, nekā mums liekas. Vardarbība pret bērnu nenozīmē tikai redzamus miesas bojājumus, seksuālu izmantošanu vai kliedzošus emocionālās vardarbības gadījumus. Mēs pārāk maz pievēršam uzmanību ikdienas situācijām, kurās bērns tiek traumēts, lai gan sekas ir nozīmīgas. Priekšstats, ka par smagām sekām varam runāt tikai tad, ja bērns graiza rokas, aizbēg no mājām un kļūst par kriminālas organizācijas daļu, ir maldīgs. Cilvēka dzīves kvalitāti ietekmējošas sekas ir arī pazemināts pašvērtējums, nevēlēšanās vai neprasme veidot attiecības vai arī neveselīgas attiecības ar partneri, kurās dzimst bērni, kas turpina bēdu stāstu. Nereti sākuma punkts nav klasiski nelabvēlīga ģimene. Aizvien biežāk saskaramies ar situācijām, kad bērns smagi tiek traumēts vecāku šķiršanās laikā. Vecākiem vienam pret otru ir sakrājies rūgtums, tāpēc viņi viens otru sāpina, izmantojot bērnu, kas kļūst par rotaļlietu pieaugušo rokās un pārstāj dzīvot savu dzīvi. Vecāki savās aklajās dusmās nesaprot, cik ļoti nodara pāri bērnam.
Bērna prāts tiek sašķelts – viņš nokļūst tādā kā šizofrēniskā situācijā, jo viņa apziņā vecāki ir kaut kas vienots, viņš abus mīl vienlīdz spēcīgi.
Ar bērnu ir viegli manipulēt, jo viņam trūkst dzīves pieredzes. Jāsaprot, ka arī attiecību izbeigšana ir saistīta ar attiecībām, tāpēc centrā vajadzētu likt nevis savu milzīgo aizvainojumu un vēlmi atriebties, bet gan bērnu. Tas ir kaut kas, par ko jākliedz pilnā balsī, jo ģimenes, kas šķiras, mēs nekādi nevaram uzskatīt par nelabvēlīgām, lai gan risku ir ārkārtīgi daudz.
Reklāma
Vides, kurās Latvijā aug bērni, kardināli atšķiras. Ne mazums ir tādu, kurās riska faktors ir nabadzība, slikti dzīves apstākļi. Tomēr līdzās klasiskai vardarbībai pastāv arī tendence pārlieku rūpēties par bērnu, sargājot viņu no visa. Ģimenes svinībās vai lielveikalā – visur bērns ir uzmanības centrā! Kā tas ietekmē bērna attīstību?Hiperaprūpe ir emocionālās vardarbības veids, jo vecāki liedz bērnam attīstīties. Bērna tiesības nenozīmē, ka viņam ir ļauts darīt visu, kas ienāk prātā.
Bērnam ir tiesības saņemt no pieaugušajiem adekvātu audzināšanu, tostarp disciplīnu.
Bērnam augot, aplociņam, ja izmantojam analoģiju ar aitiņām, kas mīt aplokā, jākļūst aizvien plašākam. Ja bērna brīvības teritorija ir pārāk plaša, viņš apjūk un nezina, ko iesākt. Ja pārāk šaura, viņš neiemācās elementāras lietas. Viņš nespēj parūpēties par otra cilvēka emocionālo labklājību, jo viņam nav ideju, ka bez viņa vēl kādam šajā pasaulē ir vajadzības. Hiperaprūpēto bērnu pašvērtējums var būt pārāk augsts – viņiem var šķist, ka pasaule griežas ap viņiem. Vecākiem ir jāseko līdzi bērnu vajadzībām, ļaujot bērnam saskarties ar grūtībām, kas jāpārvar. Austrumos saka, ka personība attīstās tikai tad, kad izejam ārpus komforta zonas. Ja bērnam nav vajadzība konfrontēties ar savu ego, pārkāpt savām vēlmēm, personības briedums neiestājas. Gadās, ka hiperaprūpes dēļ bērni nonāk izolācijā – mājmācībā, jo vecākiem liekas, ka skolotāji un klasesbiedri ir slikti. Tomēr cilvēks ir sociāla būtne, kurai jāiemācās sadarboties, kontaktēties, veidot attiecības, strīdēties un salabt.
Bērnam ir jāprot arī strīdēties.
Ir vecāki, kuri uzskata, ka ir pareizi 5. klasē vest meitu vai dēlu uz skolu pie rokas un noteikt, ar ko bērns drīkst draudzēties.«Centra Dardedze» konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode. Foto: TVNETPagalmā puikas vairs nedzenā bumbu, nekāpj kokā un bērni neskraida saplēstās biksēs, nobrāztiem ceļgaliem. Tā vietā viņi stiklainām acīm lūkojas gadžetos, ko viņiem iedevuši mīlošie vecāki. Kā virtuālā realitāte ietekmē bērnu psihi?
Nomācot bērna emocijas ar ekrānierīci, vecāki liedz bērnam apgūt spēju tikt galā ar dusmām vai garlaicību. Spēja garlaikoties ir ļoti svarīga! Pirms vairākiem gadu desmitiem bērni pa mašīnas logu vēroja kokus un mājas ceļa malā.
Tētis teica: «Sameklē zirgu ceriņu krāsā!» Bērns skatījās: viens, otrs, trešais...
Tieši garlaikojoties mēs attīstām fantāziju un iemācāmies būtiskas lietas. Kad bērnībā slimoju, es būvēju pilis no grāmatām, veidoju frizūras lellēm. Garlaikojoties bērns ir spiests trenēt kreativitāti. Kādreiz bērni pagalmā no vecām kastēm radīja pilsētas, ar augu lapām iekārtoja mājas. Turpretim, lūkojoties ekrānierīcē, bērna smadzenēs neveidojas tik daudz jaunu neironu savienojumu, jo intelektam ir vajadzīgi redzes, dzirdes un taustes stimuli, ko piedāvā realitāte. Ekrānierīce tikai izskatās koša, bet patiesībā ir plakana un gatava. Tu tikai pieskaries, un kaut kas jau lec un izdveš skaņas. To kāds jau ir izdomājis tavā vietā.Foto: PantherMedia/ScanpixTas izklausās briesmīgi. Jāņem vērā, ka gadžeti bērnus padara mazkustīgus, bet viņiem ir jākustas, jārotaļājas, jādara blēņas, jākāpj kokos. Lai cilvēks kā personība augtu, ir jānonāk sarežģītās situācijās un jāatrod no tām izeja. Bieži vien bērns ir fiziski aprūpēts – ķeksītis ir ievilkts, bet emocionālā kontakta nav. Ļoti būtiski, lai vecāki veltītu bērnam nedalītu uzmanību, kas nozīmē, ka mamma vai tētis skatās nevis telefonā, bet sava bērna acīs un ieinteresēti ar viņu sarunājas.
Ja vecāks izmet dežūrfrāzes, sūtot īsziņas telefonā vai rakstot kaut ko tviterī, viņš nav kopā ar bērnu.
Runājot par ekrānierīcēm, ir svarīgi saprast, ka zināmi noteikumi vienlīdz jāievēro visiem ģimenes locekļiem, ne tikai bērniem. Mēs vienmēr gribam padarīt bērnus labākus par sevi – smēķējot iemācīt viņus nesmēķēt. Par to, ka pie ēdamgalda katrs ierodas ar savu viedtālruni, atbildīgi ir vecāki. Ja mamma nes darbu mājās, mēs nevaram gaidīt, ka bērns nesēdēs pie ekrāna. Bet varbūt bērnam mājās nav ar ko parunāties, ja viņš pieķeras gadžetam. Pieaugušajiem vajadzētu padomāt arī par to. Progresīvās izglītības iestādēs sākumskolas skolēniem telefoni jāatstāj ārpusē. Tomēr problēma ir tā, ka mēs visi neesam uz viena viļņa - ir vecāki, kas ir izmetuši televizoru un izpratuši ekrānierīču riskus, bet citās ģimenēs bērnam apkārt ir vairāki stimuli – televizors, dators, telefons.Foto: PantherMedia/ScanpixLai sarunātos, ir jābūt saskarsmes punktiem! Ja cilvēkiem ir attiecības, viņiem būs par ko runāt, neraugoties uz atšķirīgu dzīvesveidu un uztveri. Lai gan gadžets vecam cilvēkam var šķist kā bubulis, tas tomēr ir tikai saskarsmes instruments, kas kalpo tām pašām vajadzībām, kas bijušas iepriekšējām paaudzēm, – vēlmei pēc piederības, draugiem, pieņemšanas, attiecībām. Būtībā nekas jau nav mainījies, tikai instrumenti ir citi.
Arī vecmāmiņas mūsdienās nav tādas kā agrāk, mēs vairs nedzīvojam paplašinātās ģimenēs. Viņas ir aktīvas, strādā, ceļo.
Mūsdienu omes steidzas uz randiņiem.
Tomēr nekas nav zaudēts – cilvēki dzīvo ilgāk, un tas nozīmē, ka bērniem ir vecvecmāmiņas.Speciālisti, kas strādā ar atkarību gūstā nonākušajiem bērniem, saka, ka pusaudži, kas lieto narkotikas, alkoholu, osta līmi un gaisa atsvaidzinātājus, kļūst aizvien jaunāki – 11, 12 gadu veci. Ar ko tas saistīts?
Vielu lietošana daudz neatšķiras no ieslīgšanas virtuālajā realitātē – gan vienā, gan otrā gadījumā tā ir bēgšana no realitātes, tikai izpildījums atšķirīgs. Tas nozīmē, ka šajā pasaulē bērnam ir slikti – viņš jūtas pamests, vientuļš, atstumts. Atkarībā no sociālās vides un tajā valdošajām ieražām bērns izvēlas bēgšanas veidu – sēdēt internetā, uzpīpēt kāsi vai iejaukt kādu kokteilīti. 90. gados strādāju ar bērniem, kas nokļuva policijas redzeslokā. Tolaik modē bija momentlīme.
Bērns teica, ka tad, kad viņš to sapīpējas, tad jūtas kā rozā zilonītis, kas lidinās gaisā, no animācijas filmas.
Respektīvi viņš radīja sev iedomu pasauli, jo īstajā mamma dzēra un viņš nevienam nebija vajadzīgs.Mums, pieaugušajiem, ir liga - mēs vienmēr gribam būt perfekti, bet mums katram šajā dzīvē ir dota brīnišķīga iespēja kļūdīties un izlabot kļūdas. Ja mēs šai tēmai izejam cauri ar bērnu, arī viņš iemācās nebaidīties no kļūdām.
