Es biju mirušais bērns. Bērns kādā ģimenē, par kuru neko nezinu. Cilvēki man apkārt rosījās, jutās sāpināti, skaidroja attiecības. Šķita, ka kāda sieviete ar savu izturēšanos visu laiku lūdz piedošanu. Ne man, bet mirušajam bērnam. Savukārt man jeb mirušajam bērnam šī jezga bija apnicīga: ko jūs gribat, kāpēc jāraud, es jūtos labi un pat garlaikojos šajā ģimenes drāmā. Laiku pa laikam es kā Antra sev pārmetu, ka neizjūtu empātiju. Taču ķermeniski jutos tik atsvešināta, ka nespēju pierunāt sevi izspiest kaut skopu asaru, kad raudāja citi. Tā notika mana iepazīšanās ar Berta Helingera sistēmisko ģimenes izvietojumu metodi.
«Vairākus gadus pats skeptiski izturējos pret šo metodi, bet tad izjutu, cik labu terapeitisku ietekmi tā atstāj uz mani un manu sistēmu. Parādās dzīves enerģija, dzīves straumei nav šķēršļu,» saka psihologs Gļebs Smirnovs.
Domāju, kā pareizāk raksturot Helingera metodi. Dzimtas remonts? Dzimtas karmas remonts? Laikam vārds «karma» neiederas.
Karma ir Austrumu jēdziens. Labāk izmantot jēdzienu «ģimenes sistēmu dinamika» vai, plašākā kontekstā, dzimtas sistēma. Lai palīdzētu cilvēkam, sistēmterapijā, ģimenes sistēmu modelēšanā izmantojam plašāku kontekstu. Es kā personība esmu iekļauts dzimtas sistēmā, tāpēc mani sistēmterapijā vajag apskatīt plašākā kontekstā, visu manu pieredzi kopumā, kompleksi. Ko esmu pārņēmis no vecākiem, viņi – no saviem vecākiem un tā tālāk. Es neesmu vientuļš, ar neredzamām saitēm vai diedziņiem esmu saistīts ar dzimtu. Biznesmeņu ģimenēs ļoti bieži izaug materiāli orientēti bērni, reliģiozā ģimenē bērns būs orientēts uz garīgo kalpošanu. Jo tādas ir sistēmas vērtības. Bērns varbūt grib nodarboties ar kaut ko citu, bet iekšējā kolektīvā sirdsapziņa ierobežo izvēles brīvību. Berts Helingers to nosauca par ģimenes sistēmas virzienu.
Manā ķermenī gēnu līmenī ir informācija par dzimtas slimībām. Pastāv varbūtība, ka noteiktos sociālos apstākļos, piemēram, stresa situācijā, un noteiktā vidē tās var manī aktivizēties.
Ir arī emocionālā sfēra. Cilvēku spēcīgi ietekmē emocijas. Reizēm smaidām, kaut gan iekšā viss vārās un gribas kādu pat fiziski ietekmēt. Taču ierunājas morāle: tā nedrīkst, es esmu inteliģents cilvēks. Tā rodas sekundārās jūtas, un primārās jūtas tiek izspiestas, iestumtas bezapziņā. Kad izspiesto negatīvo emociju summa sasniedz kritisko masu, tiek radīts simptoms un cilvēks var saslimt. Tāpēc emocijas vajag izreaģēt. Emocijas radām ģimenē, iegūstam pieredzi bērnībā. Vadoties no tā, mēs reaģējam uz situāciju. Vienā un tajā pašā situācijā cilvēkiem emocijas atšķirsies, jo mums ir savs emociju komplekts. Un tas veido cilvēka attiecības ar pasauli. Jo vairāk mums ir emocionālo stāvokļu, jo vairāk pārdzīvojumu iegūstam un veidojam vairāk sakaru. Tie rada atkal jaunas emocijas un dod vairāk instrumentu mijiedarbībā ar pasauli.
Tas nozīmē, ka vissvarīgākās ir attiecības ar vecākiem?
Kad pieņemu mammu un tēti tādus, kādi viņi ir, tad saņemu mīlestību tīrā veidā. Pati nozīmīgākā vērtība mūsu dzīvē ir dzīvība. Visa pārējā – karjeras, attiecību, veiksmes – nebūs, ja nav pašas dzīvības. Dzīvība rodas, pateicoties vecākiem. Tāpēc tas ir mūsu mūžīgais parāds vecākiem, mēs kā bērni nevaram atdot atpakaļ dzīvību, kuru viņi mums dāvājuši.
Vai no mums to prasa?
Dažreiz bērns domā, ka viņam ir tāds pienākums. Ja bērns nepieņem savu un vecāku dzīvi un nesaprot, ka viņš ir atsevišķa personība un viņam ir pašam savs liktenis, tad viņš var kaut ko nerealizēt savā dzīvē. Piemēram, sistēmterapijā varam modelēt situāciju un redzēt paradoksu, kāpēc viens cilvēks droši dodas sabiedrībā, bet otrs baidās mainīt darbu. Psihoanalīzē var ļoti ilgi analizēt vienu situāciju, pēc tam citu. Sistēmterapijā tas notiek ātri, kā uzliesmojums apziņā. Un kontekstā redzam: mamma uzzināja, ka ir stāvoklī, nopriecājās, pateica vīram. Viņš pārmeta: šobrīd nevaram atļauties, taisi abortu. Kādas emocijas izjuta mamma un bērns! Sieviete devās izraudāties pie vecākiem, un viņas mamma pēkšņi teica: tiešām, kāpēc tev bērns, ja nav sava dzīvokļa? Nedzimušais bērns to visu jūt. Manā pieredzē šāds cilvēks baidās no apkārtējās pasaules un ir atkarīgs no viedokļa. Bērns vēl nav dzimis, kad viņam jau saka nē, aizliedz dzīvot. Vienīgi mamma paziņo, ka dzemdēs un varonīgi audzinās savu bērnu. Tāds bērns pusi dzīves pavadīs ar mammu, jo viņa ir komforts, dieviete, kas izglāba dzīvību, un viņš jutīs pienākumu būt kopā ar mammu. Viņam ir grūti atdalīties, jo pasaule ir naidīga, bet mamma sargā.
Ja saprotu pareizi, tad ar šo metodi var uzrakt dzimtas noslēpumus un izlabot kļūdas. Es neticu liktenim un nolemtībai, neticu dzimtas lāstam, bezlaulības vainagam un tamlīdzīgām blēņām, bet ticu, ka cilvēks pats var daudz izdarīt savā un citu labā.
Ja cilvēks nesaprot, kāpēc atsakās no labām iespējām, atkārto, ka nav pelnījis neko labu, un turpina sevi mocīt, vainot un žēlot, tad skatāmies plašākā kontekstā, kāpēc viņš tā dzīvo. Piemērs. Puisis dzer. Skatāmies, kāda ir dēla un mātes saikne, kādā veidā viņš saņēma rūpes un mīlestību, lai varētu realizēties. Ar vecākiem viss ir kārtībā, laba ģimene. Bet vecvectēvs bijis karā, un, izejot cauri kara gaļasmašīnai, zaudējot tur draugu, daļa viņa dvēseles palika tur, karā. Nevarēdams to pārdzīvot, viņš dzēra. Sieva varonīgi cieta, līdz paņēma bērnus un aizgāja. Citi kaut kā pārlēca šai pieredzei dzimtā, bet mazmazdēls rezonē ar senci un viņa dvēseli, viņi ir saistīti savā starpā. Jaunais cilvēks dzer, bet nesaprot, kāpēc. Nesaprot tik ilgi, kamēr nesākam meklēt ietekmi. Par šo dzimtas vēsturi nav pieņemts runāt. Sistēmā tā ir smaga pieredze, bet tā tur ir un paliek. Nevar pateikt – šo no dzīves es pieņemu, šo ne. Jāpieņem ir viss. Mūsu senču emocijas paliek sistēmā ilgu laiku un tiek nodotas tālāk neredzamā līmenī. Es ne pārāk ticu dzimtas lāstiem, bet ticu, ka emocijas vai emocionālais impulss pastāv.
Vēl viens gadījums. Kāda mana kliente nekādi nevarēja nokārtot braukšanas eksāmenu. Kā sēdās pie stūres kopā ar instruktoru, iestājās panika, pat temperatūra paaugstinājās. Viņa nezināja iemeslu. Izrādījās, ka viņas bērnībā tuvu radinieku notrieca mašīna. Par to nebija pieņemts runāt. Kad izveidojām izvietojumu, ko viņai nozīmē iegūt tiesības, viņas kā pieauguša cilvēka apziņā parādījās bērnībā piedzīvotās šausmas. Sieviete atcerējās, ka pieaugušie runājuši – trieciens bijis tik spēcīgs, ka radiniekam norauta galva. Bērnam tas bija šoks. Viņa nonāca rezonansē ar šo stāstu un zemapziņā baidījās kļūt par slepkavu pie stūres. Kad to apzinājās, pēc dažām dienām nolika tiesības
Iedomāsimies kara laiku, kad pie bagāta saimnieka atnāca nabadzīgs, komunisma ideju pārņemts kaimiņš un viņu nogalināja. Ko jūt sieviete, kad viņas acu priekšā nogalina vīru, atņem māju, bet bērni nomirst badā? Kādas emocijas saglabājas! Kā jūtas slepkavas pēcteči, kas ir saistīti vienā sistēmā ar upuru dzimtu? Pēc dažām paaudzēm šajās dzimtās var notikt ļoti interesantas lietas, jo slepkavības gadījumā tiek izjaukts līdzsvars.
Kas tad notiek? Jāmaksā grēki līdz septītajam augumam?
No sistēmas dinamikas viedokļa parādās saikne starp laupītāju un aplaupīto, viņi ir sistēmas daļa. Pēc dažām paaudzēm kāds kļūst par spēlmani un nospēlē visu naudu, ko ieguvuši senči. Man bija klients ar azartspēļu atkarību. Vecāki nesaprata, kas notiek. Normāla ģimene, inteliģenti. Puisis stāstīja: kad zaudēju naudu, jūtos atvieglots. Izrādās, vectēvs bija uzraugs Salaspils nometnē. Pēc kara viņš «atsēdēja», bet ģimenē palika ebreju zelts un dārglietas. Šis asiņainais zelts bija ģimenes relikvija. Tāpēc vajag saprast, ko simptoms nozīmē man. Dzimtā ir kopīga sirdsapziņa, kopīga dvēsele, un tās ietvaros visi esam saistīti. Sistēma pūlas atgūt līdzsvaru un meklē ceļu, kā to izdarīt. Šis puisis neapzināti spēlēja un paspēlēja, bet nesaprata, kāpēc. Kas viņu dzina? «Es spēlēju kā apsēsts,» viņš stāstīja. Kad saprata cēloni, pārstāja spēlēt un sarāva saikni ar pagātni. Spēlējot viņš atdeva parādu, ko paņēma vectēvs. Es nedodu padomus, bet ko darīt šajā gadījumā? Asiņaina bagātība laimi nenesīs. Teicu, ka māju par to uzbūvēt nevajag, labāk ziedot ebreju draudzei vai uzcelt baznīcu.
Mēdz teikt, ka beidzot atvērušās acis.
Jā. Kad saprotu, apzinos, tad neapzinātais zaudē jēgu. Kad rīkojos neapzināti, tas vada mani, kad apzinos, es atrodos virs notikuma, jo saprotu, kāpēc viss tā notiek. Saprotu, ka varu tā nedarīt, ka ir citi varianti. Tāpēc izvietojumus labāk veikt situatīvi, kad ir problēma un citā veidā to atrisināt nevar.
Vai var palīdzēt tam, kurš atņēmis citam dzīvību? Vai var palīdzēt pedofilam, kura upuru skaits ir vairāki desmiti, lai pārtrauktu noziegumu un upuru ķēdīti šajās dzimtās?
Ja ir pārkāpta robeža tik tālu, ka nevar atgriezties, tad neko nevar izdarīt. Ja kāds ir nogalinājis, tad viņš ir pārkāpis bausli «nenokauj!». Viņam palīdzēt vairs nevar, bet var palīdzēt nākamajām paaudzēm. Iespējams, sistēmā ir nedzimuši bērni, par kuriem nerunā.
Aborts?
Jā. Iespējams, sistēma spriedzi izlādēja šādā veidā, un viss, turpinājums nesekos. Lai tas neturpinātos, vajag visu upuru priekšā noliekt galvu, saprast, kas notika, un saraut saiti ar šo notikumu. Jo upuris un slepkava ir viena sistēma.
Dzimtas noslēpumus nevajag glabāt, jo tik un tā viss izlīdīs gaismā?
Dzimtā mēdz būt izslēgtie cilvēki. Piemēram, vecmāmiņa mira dzemdībās, tas ir biedējoši, tāpēc par viņu nerunā. Bet nevaram izslēgt cilvēku, jo tādējādi izslēdzam pieredzi jeb dvēseles daļu, sāpes, smagu pieredzi, sāpīgu informāciju. Mēs cenšamies to neatcerēties, bet dzimtas sistēmā neko nedrīkst pazaudēt. Tā ir kā puzle – ja kaut ko izslēdz, tad trūkstošo gabaliņu tik un tā aizvietos. Varbūt tas būs kāds no pēctečiem ar savu dzīvesveidu vai slimību, kurš norādīs: skatieties, lūdzu, tur. Dēls, kurš dzēra, it kā teica: mammīt, paskaties uz savu vectēvu! Neviens nesaprata, kāpēc vectēvs dzer, un no viņa novērsās. Nesaprata, ka viņa dvēseles daļa palika ar frontes draugu.
Piemēram, meitene uztraucas, ka nevienu neiemīlēs un nekad neapprecēsies. Izvietojumā redzam, ka vecāmāte ir bēdīga, vecvecmamma – vēl bēdīgāka. Liekam blakus vīru. Viņš ir dusmīgs. Vecvecmamma neskatās uz vīru, bet citur. Tur liekam vīrieša figūru. Jā, viņa kļūst priecīga un ar mīlestību iet viņam pretī. Un meitene atceras ģimenes leģendu par aizliegto mīlu. Vecvecmamma bija iemīlējusies citā, bet atšķirīgā statusa dēļ nevarēja precēties. Tas aktivizējas pavisam citā paaudzē.
Cilvēks to nesapratīs, kamēr neizvilks no zemapziņas un neieraudzīs. Tas, ko gribam aizmirst, atgriežas, tāpēc jebkuru smagu pieredzi vajag piedzīvot, nevis aizmirst. Tā ir dvēseles valoda, cita saziņas valoda. Es paklanos Bertam Helingeram, ka viņš atklāja kolektīvo sirdsapziņu, kas saista paaudzes dažādos līmeņos.
Interesanti, ka arī tad, kad mani neizvēlējās dalībai izvietojumā un novēroju no malas, izjutu, ka redzētais ļauj saprast personisku situāciju.
Ja cilvēks saprot, ar ko vajag strādāt, ja ir gatavs paskatīties plašāk uz situāciju un sevi šīs situācijas kontekstā, tad saprot, ka nav viens. Pastāv saikne ar sievu, vīru, bērniem, vecākiem, draugiem, tuviem cilvēkiem, kolēģiem. Ir daudz attiecību, kas iedarbojas noteiktos brīžos, un katra no tām rezonē ar noteiktu emocionālu stāvokli. Situācijas izvietojumā klients redz, kādas attiecības veido viņa emocijas, jo īpaši – neapzinātas attiecības. Ja ir konflikts un cilvēks nesaprot, kāpēc, tad izvietojumā palīdzam ieraudzīt to, ko viņš neapzinājās. Tāpat kā telefonā. Ir daudz numuru, un tie visi ir sakari, bet tuvu sakaru nav daudz. Sakaru aktivizēšana notiek atkarībā no emocijām. Kad esmu priecīgs, zvanu un kādu uzaicinu uz kafiju. Ja ir slikts noskaņojums, zvanu citam un varu sarunāt nejaucības. Ir arī neaktīvi sakari, kurus neizmantoju.
Caur emocijām varam uzzināt, kāpēc sakari ir aktīvi. Ja cilvēks iemācās kontrolēt emocijas, tad sakarus var ieslēgt un izslēgt kā resursu, pārslēdzoties uz citu emociju. Izvietojums palīdz labāk iepazīt sevi un nodarboties ar pašregulāciju. Es saprotu, kāpēc šādā emocionālā stāvoklī man apkārt ir tādi cilvēki. Kad esmu bēdīgs, būs kāds, kas pažēlo, bet cits par to priecāsies. Tas izriet no sakaru konteksta.
Prasās pēc secinājuma: ja negribam atkārtot senču kļūdas, tad savus bērnus labāk pasaulē nelaist, pirms nav sakārtota dzimtas vēsture. Pārāk ideāls un tāpēc nereāls scenārijs, jo personīgā dzīve, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava.
Visi gribam labu scenāriju bērniem, bet kas vienam ir labs, tas otram – slikts. Vērtības un ideāli atšķiras. Tāpēc ir jāsaprot likumi, kas darbojas sistēmas iekšienē, kādi ir ģimenes funkcionēšanas principi. Tad cilvēks pārtrauc pārkāpt pamatprincipus, par kuriem runāja Helingers. Viņš neko jaunu neizgudroja. Viņš runā par atgriešanos pie tradīcijām – vajag cienīt vecākus, jo pēdējos gados, īpaši Eiropas valstīs, uzskata: es pats varu, vecāki man nav autoritāte, man viņus nevajag. Pie kā nonākam? Demogrāfiskā situācija Rietumu sabiedrībā ir katastrofāla.
Piekritīsiet, ka vecāki vienmēr nevar būt autoritāte.
Piekrītu. Taču vecāki ir mūsu dzīves pamats. Mīlestību saņemam no mammas un tēta, no viņiem saņemam visu. Pats spēcīgākais dzinulis un spēks ir mīlestība, un galvenā vērtība ir dzīvība. Svarīgi saprast, ka sakrālā nozīmē mēs esam mūžīgi parādā saviem vecākiem, jo viņi devuši mums dzīvību, ko turpinām savos bērnos. Jā, kā personības vecāki varbūt ne pārāk pareizi izturējās pret bērnu, bet dzīves mistikas izpratnē viņi ir pati pilnība, jo dāvājuši dzīvību. Lai kādas pretenzijas viņiem vēlāk izvirzītu, ja nebūtu viņu, nebūtu mūsu. Ja to saprotam, mēs pārslēdzamies uz citu kontaktu – dvēseles līmenī.
Mīlam arī tos, kuri dzer, ir vardarbīgi, kuri pamet bērnu novārtā?
Mēs nerunājam par audzināšanas metodēm. Ar cieņu jāskatās uz cilvēku, kurš deva man iespēju piedzimt. Ja es to noliedzu, tad noliedzu dzīvības avotu. Uz to balstās Helingera filozofija. Interesanti, ka Berts saka – lai kas notiktu, pat visnepatīkamākais, briesmīgākais scenārijs un liktenis, aiz visa stāv mīlestība.
Saprast un piedot?
Visu nevar piedot. Kā es lai piedodu sava tuvinieka slepkavam? Es varu samierināties ar situāciju, saprotot, kāpēc viņš tā rīkojās. Tas nav viegli.
Vai pats esat spējis piedot?
Man bijis grūti piedot sev. Kādu laiku pret sevi biju garīgi vardarbīgs. Centos pilnveidoties ar diezgan nežēlīgām metodēm.
Sanāca?
Kā kuru reizi. Paldies dievam, augu pilnā ģimenē, labos apstākļos. Piedzimu padomju sistēmā un jau skolā sapratu, ka kaut kas valsts nostādnēs nav pareizi. Pretojos dažām lietām, ko mācīja skolā. Taču tagad, kad esmu ieguvis dzīves pieredzi, ar pateicību uzņemu jebkādu pieredzi. Es sev saku, ka sliktas pieredzes nav, viss mūs bagātina un paplašina robežas. Pat traumatiska pieredze, ja vien neesam noslēgušies, dod spēku un resursus. Viss atkarīgs no tā, kā izturamies pret piedzīvoto.
Pēdējā laikā ir liela interese par Helingera metodi. Kāpēc tā?
To nosaka dzīves ātrums. Cilvēkiem gribas rezultātu pēc iespējas ātrāk, nav laika ilgi iet uz terapiju, finansiālās iespējas ir ierobežotas. Turklāt mēs attīstāmies. To informācijas apjomu, ko tagad cilvēks iegūst dienas laikā, pirms simt gadiem apguva gada laikā. Mēs nespējam apstrādāt visu informāciju, ko iegūstam, mums vajag ātri saņemt palīdzību un apgūt pašregulācijas metodes. Pat tradicionālā joga Rietumu cilvēkam neder, jo viņam vajag ātru rezultātu. Taču mēs esam talantīgi, ātri uztveram, saprotam un maināmies.
Kāpēc vispār jāiet sevis iepazīšanas ceļš?
Rietumu ceļš ir es, ego, tāpēc jāiepazīst sevi. Esam attālinājušies no tradīcijām. Mūsu senči vadījās pēc pamatlikumiem. Jā, sociālā dzīve viņiem nebija spoža, nebija viedtālruņu un datoru, bet nebija arī tik daudz cilvēku ar psihiskām novirzēm kā pašlaik. Jau Freids teica, ka ir grūti palīdzēt cilvēkiem, jo katrs ceturtais nav vesels. Ja agrāk paļāvās uz ģimeni vai dzimtu, tad diemžēl 20. gadsimtā visiem zināmu notikumu rezultātā sāka noārdīt tradicionālas vērtības. Tāpēc cilvēks sāka ciest.
Vai gribat teikt, ka jāatgriežas pie tradīcijām? Tad nenotiks attīstība.
Tas notiks citādi – jaunā viedā. Tas ir vienīgais izdzīvošanas veids. Dzīvnieku pasaulē izdzīvo bars, ja kādu no bara izdzen, tas ilgi nenodzīvo. Arī cilvēkam, lai vairotos un dzīvotu, jāpieder baram, grupai, dzimtai, un tas ir ļoti svarīgi.
Helingera metodes kontekstā iedomājos, kādos elles lokos jāmokās Staļina un citu diktatoru pēctečiem.
Es negribu runāt par politiku, svarīgs ir cilvēks.
Arī man nav prātā politika. Domāju par to, ja senča noziegumi ir bijuši tik šaušalīgi, kas notiek šajā dzimtā mūsdienās?
Neesmu to pētījis, bet, runājot par rīcību, dažādas politiskas grupas savu interešu un apstākļu vārdā redz vienu aspektu, mēs – citu. Hitlers pacēla nacionālo garu, kad Vācija atradās dziļā depresijā pēc Versaļas līguma. Kādus instrumentus viņš izmantoja, tas ir cits jautājums. Es nevērtēju – labs, slikts. Dzīve notiek ārpus laba un ļauna. Sirdsapziņa darbojas ārpus laba un ļauna. Kāds pievēršas demokrātiskai idejai, cits komunistiskai un atkarībā no tās redz un atspoguļo pasauli. Kādam Staļins ir dievs, citam slepkava. Jā, sistēma izlādējas tik traģiskos veidos. Hitlers un Staļins bija monstri, bet viņi veidoja vēsturi. Viņi sasniedza apogeju, pēc viņiem šādu cilvēku vairs nebija. Interesanta ideja – papētīt individuāli, kāda ir ietekme uz viņu pēctečiem, jo ikvienai darbībai ir sekas. To cilvēku ģimenēs, kas pasaulē pārvalda kapitālu – Rokfelleru, Rotšildu, Morganu – lielākā daļa naudas iegūta karos. Tā ir ne pārāk tīra nauda. Viņu pēctečiem ir problēmas ar veselību, jo līdzsvars ir izjaukts.
Kad Staļins bija mazs, viņš nebija diktators. Bērnībā Hitlers nebija diktators, arī Napoleons neiekaroja valstis. Kucēns piedzimst labs, bet, ja visu laiku viņu spārda, izaugs ļauns. Arī cilvēks kādu iemeslu dēļ kļūst par diktatoru, slepkavu. Mans kolēģis sistēmterapeits Ukrainā pētīja maniaku tēmu. Čikatilo ģimenē 30. gados bada laikos nomira radiniece, un viņu apēda. Pateicoties viņas nāvei, ģimene izdzīvoja. Es neapgalvoju, ka tikai tāpēc Čikatilo kļuva par sērijveida slepkavu. Tomēr sistēmā spriedze izlādējās tik šausmīgā veidā, un tādējādi apēstās radinieces mirusī un mieru neradusī dvēsele atgriezās sistēmā, jo viņa no tās bija izstumta.
GĻEBA SMIRNOVA CV
Dzimis 1972. gadā.
Sertificēts psihologs (transpersonālā terapija); cigun terapeits;
praktizē jogu; vairāk nekā 20 gadu pieredze un apmācība, izmantojot psihofizioloģiskās pašattīstības metodes; portāla «Samopoznanie.lv» veidotājs.
PAR BERTA HELINGERA METODI
Berts Helingers (pēc profesijas teologs) izveidoja sistēmisko ģimenes izvietojumu metodi. Psihoterapijā to uzskata par netradicionālu metodi. Helingers atklāja likumsakarības, kas noved pie smagiem konfliktiem starp ģimenes locekļiem, un izstrādāja efektīvas metodes to risināšanai. Problēmas rodas tāpēc, ka ģimenē un dzimtā kā sistēmā kaut kas funkcionē nepareizi, jo ir pārtraukta mīlestības plūsma. Ģimenē un dzimtā var tikt pārmantotas jūtas, ko ģimenes locekļi pat neapzinās. Izmaiņas vienā ģimenes dalībniekā ievieš izmaiņas visā sistēmā jeb ģimenē un dzimtā. Nereti individuālais problēmu risinājums ir meklējams dzimtas vēsturē.
Avots: interneta materiāli
