Apvainošanās

Visu mūžu esmu ar to slimojusi. Ar apvainošanos. Zinu katru centimetru, kā izskatās tur iekšā. Tajā telpā, kur nonāk cilvēks, kurš apvainojas. Grūti man ir bijis, taču arī šķirties no šādiem stāvokļiem negribējās – ieguvumu tomēr daudz. Prāts aizņemts, pati nozīmīga. Taču nogurdinoši. Un tad dzīve man uzdāvināja iespēju savu apvainošanos mazināt.

Vienkārši iepazinos ar cilvēku, kurš apvainojas vēl vairāk kā es. Vai apmēram tik pat daudz. Ej nu izmēri precīzi.

Un tā nu es iepazinu arī bezpalīdzību, ko izjūt cilvēks, kas ir tuvu otram, kas bieži, nu ļoti bieži apvainojas. Iepazinu bailes sadusmot. Vēlmi iepriecināt, mainot savu uzvedību. Un svētīgā kārtā es iepazinu arī strupceļu, kur tas viss noved.

Jo, ja kāds ir nolēmis apvainoties, nekādi ārēji apstākļi tam nav šķērslis. Var apvainoties, ja otrs ne tā paskatās, ne tā runā, ne to pasaka, ir pārāk aktīvs, ir pārāk pasīvs, pievērš par daudz uzmanības, pievērš par maz uzmanības. Jo apvainošanās ir mentāls stāvoklis.  Iemesls tam ir “iekšējs”. Nekādi ārēji iemesli nevar likt cilvēkam apvainoties, ja viņš to “nevēlas”. Ja viņam nav tāda paterna. Ja viņš spēj paraudzīties uz situāciju plašāk, pieņemt to, ieraudzīt otru, ieraudzīt situāciju no cita fokusa. Un nekādi ārēji iemesli nevar izvest cilvēku no apvainošanās stāvokļa, ja viņš – apzināti vai neapzināti – ir nolēmis tajā uzturēties. Tēze ir vienkārša: “Es tagad jūtos slikti un citi (tu, tu, tu!!!) esi vainīga / vainīgs.”

Ļoti dziedinoši. Esmu ļoti pateicīga. Tādas jau parasti ir tās labākās zāles – rūgtas, toties iedarbīgas.

https://sanitaribena.wordpress.com/2016/04/24/apvainosanas/