Taču p...ēc tam pie viņa nāk citi, liela izmēra cilvēki un sāk teikt tādas dīvainas frāzes kā “ziņķārīgajai Barbarai tirgū norāva degunu”. Bērns ne vienmēr saprot vārdu jēgu, tomēr viņam ir skaidra kopējā aina – viņu aicina nebūt ziņkārīgam.
Pēc tam pie manis nāk šāda bērna vecāki un stāsta: "Mūsējais mācās otrajā klasē un vispār ne par ko neinteresējas!" Es uz to atbildu: “Kā jums tas izdevās?”
http://garavasara.com/articles/briviba-no-audzinasanas--2
Brīvība no audzināšanas
Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja bērnam neaizliegtu pirms vecmammas boršča ēst saldējumu un ar varu neliktu viņam iet uz skolu.
Galvenās vecāku lamatas
Dima Zicers: Nesen biju Londonā un lasīju lekciju par pedagoģijas filozofiju, par jaunākajiem pētījumiem. Vīrietis, kurš uz lekciju bija ieradies ar 15-gadīgu meitu, pēc tam teica: “Dima, tas viss tā kā skaidrs. Bet kā man viņu piespiest aizpogāties?!” Tai pat brīdī es sapratu, ka esmu stāstījis ne par to. Tāpēc sāksim uzreiz ar konkrētām tēmām, kas jūs interesē – tādām kā “kā likt bērnam aizpogāties”.
- Kā audzināt bērnu, lai viņš izaugtu par patstāvīgu cilvēku, tai skaitā arī konfliktsituācijās?
Nezinu, esat tam pievērsuši uzmanību vai nē, bet daudzās valodās vārda “izglītot” vietā tiek lietots “audzināt”. Valoda mums diktē noteiktus uzvedības rāmjus. “Audzināt” – sekot līdzi tam, lai bērns tiktu labi barots un tā joprojām. “Izglītot” - izgudrot uzvedības modeli, kam bērnam būtu jāatbilst. Kad jūs vaicājat, kā lai izglīto, jūs attopaties vienlaikus vairākās lamatās.
Pirmās lamatas: jūs domājat par to, ka jums no bērna jāizaudzina nez kas, par cik esat dzirdējuši, ka tas esot jādara, un pavadījuši daudz laika, lasot gudras grāmatiņas (kāds man šodien teica, ka lasa visus ar pedagoģijas tēmu saistītos izdevumus – atvainojos, tas taču ir ārprāts!). Bet uzdodiet sev jautājumu: no kurienes tas pats Dima Zicers lai zina, kā man būt kopā ar cilvēku, kuru mīlu, ar kuru pavadu ārkārtīgi daudz laika, ar kuru man, visdrīzāk, ir daudz kopīga un ar kuru reizēm strīdos? Pirmās lamatas nostāda vecākus stingros rāmjos. Lūk, piedzima cilvēks, jums ar viņu izveidojas kaut kādas attiecības, taču jums ir maza nojausma, ko ar viņu darīt. Jūs metaties viņu izglītot!
Šī nodarbe jūs burtiski velk kā piltuvē, arvien spēcīgāk un spēcīgāk. Un jūs iekļūstat otrās lamatās – sabiedriskā viedokļa lamatās. Iedomājaties situāciju: kaimiņienei bērns sāka čurāt podiņā gada vecumā! Padomā, kāds panākums! Bet mans bērns gada vecumā nečurā podiņā. Pēc idejas man būtu jābūt absolūti vienaldzīgam pret šīs kaimiņienes situāciju, jo man līdzās atrodas man mīļš cilvēks – mans bērns, ar kuru es darbojos un ar kuru man ir savas attiecības. Bet kas tā vietā ar mani notiek? Es nokļūstu lamatās – skaidrs, kādās. Vai arī eju ar bērnu pa kāpnēm, mums abiem ir brīnišķīgs noskaņojums, viņš lēkā uz vienas kājiņas, dzied un te iznāk tā pati kaimiņiene un brēc uz viņu: “Kāpēc tu klaigā?!” Un es šajā brīdī varētu viņai laipni un klusi pateikt: “Atvainojiet. Mēs jau ejam ārā.” Nē, ar mani sāk notikt kas dīvains. Pamājiet ar galvu, kurš saprot – kas tieši.
Caur burvīgu, vasarīgu parku eju ar bērnu pie mammas (pie viņa vecmāmiņas) uz pusdienām. Esam arvien tuvāk un tuvāk mammas mājai. Mums ir lielisks garastāvoklis. Un, lūk, pie parka izejas viņš saka: “Tēt, nopērc saldējumu!” Ko mēs līdzīgos gadījumos parasti sakām? Kā likums: “Tu nepusdienosi!” Šajā brīdī man galvā kaut kas it kā pārslēdzās. Nupat vēl gāju pa parku ar sev mīļu cilvēku, mums viss bija ļoti labi, jutāmies laimīgi, un pēkšņi es “ieslēdzu” savu mammu, vai kaimiņieni, vai skolotāju un sāku melst blēņas. Jo taču pēc tam, kad bērns apēdīs saldējumu pirms boršča, viņš acīmredzot nespēs pieņemt patstāvīgus lēmumus nākotnē, nespēs piedalīties konfliktos un no tiem izkļūt ārā kā uzvarētājs. Vēlaties pārliecināties par parkā radušās situācijas absurdu? Aizstājiet bērnu ar mīļoto meiteni.
- Bet viņa taču ir pieaugusi!
Un kas par to, ka viņa ir pieaugusi? Kādēļ mēs domājam, ka mīļotā meitene ir pieaugusi un tiks galā pati, bet bērns pats nespēs tikt galā?
- Par bērnu atbildam mēs, bet pieaugušais pats par sevi.
Pareizi, lai meitene, muļķe, arī beidzas nost no saldējuma, pēc tam pieēdusies boršču!
- Pieaudzis cilvēks spēj pats prognozēt savu darbību sekas.
Un ko tad viņš saprognozēs? Ka viņš pēc saldējuma boršču neēdīs? Nav izslēgts. Varbūt gribēs, varbūt negribēs. Liela daļa mūsu, pieaugušo, ir gatava upurēt attiecības ar savu mīļo bērnu… nezināma mērķa vārdā! Neesmu pārliecināts, ka bērna vecmāmiņa sasniedz apmierinātības augstāko punktu, kad mazdēls apēd viņas boršču. Tas arī viss, nekā vairāk šajā sadursmē nav.
Kā pasargāt bērnu no “baltās nāves”
- Barot bērnu ar saldējumu ir kaitīgi!
Paturpināsim šo ceļu uz pekli kopā. Un kas tad notiks, ja viņš apēdīs saldējumu?
- Viņš neapēdīs boršču, tātad – nedaudz vēlāk sajutīs izsalkumu.
Un jūs, protams, viņam ēdienu neiedosiet. Pieņemsim, man ir pieci vai septiņi gadi. Un dēļ tā, ka es vēlos saldējumu, man jānoklausās vecāka lekcija par vecmāmiņas gaidāmo garastāvokli, garo ceļu mājup un mammas fantāzijām. Tāpēc, ka tā ir pilnīga fantastika: mamma, gluži kā Kasandra, jau iepriekš zina, vai man pēc divām stundām gribēsies ēst vai nē.
- Ja bērns ēdīs tikai saldējumu, tad pēc gada viņam būs cukura diabēts.
No kurienes tāda dīvaina fantāzija, ja bērns ēdīs tikai saldējumu? Ja vēlaties, lai jūsu bērns ēstu tikai saldumus, viņam tas vispirms ir jāiemāca. Cilvēks no dabas tiecas ēst visdažādāko ēdienu. Bet pats vienkāršākais veids, kā pieradināt pie saldumiem – izsniegt viņam konfektes kā atalgojumu. Tas ir, sākt pret bērnu izturēties kā pret suņuku un pēc neilga laika iegūt paredzamu rezultātu – viņš sāks uzvesties kā suņuks. Nav tādu bērnu, kas visu laiku ēdīs tikai saldējumu, ja viņiem to visu laiku pirks!
- Bet, ja bērns teiks, ka vēlas paostīt līmi vai izdzert bundžiņu ar benzīnu.
Pievērsiet uzmanību tam, cik ātri mēs pārgājām no saldējuma pie līmes! Jūs baidāties no tā, ka, līdzko vecāki novērsīsies, bērni tūlīt pat izlems izdzert bundžiņu benzīna. Kuram citam ar šīm bailēm jātiek galā, ja ne vien jums pašam?
Bērni absolūti nevēlas ne dzert benzīnu, ne ostīt līmi. Visu, ko tie sākotnēji ir iemācījušies, viņi pavisam noteikti iemācījušies no vecākiem. Lai bērns izdomātu ostīt līmi, kādam ar viņu tā jāpaosta kopā. Kāds teiks, ka skolā atradīsies tādi entuziasti. Uz to es atbildēšu: jūs nevarat bērnam iemācīt neostīt līmi, toties jums noteikti ir pa spēkam iemācīt viņam ko citu.
Ja bērns ir manipulators, padomājiet, kādā veidā viņš ir uzzinājis par to, kā manipulēt. Jo viņš taču ir piedzimis, lai mīlētu, un tas nav patoss!
- Bet vecmāmiņa, būdama veca, pēdējiem spēkiem pusi dienas vārījusi to boršču, taču bērns pēc saldējuma ēst vairs nevēlēsies. Mēs taču jau iepriekš ar bērnu norunājām iet pie viņas ciemos papusdienot. Vai uz viņas pūlēm jānospļaujas?
Ok, vecmāmiņa gatavoja ēst. Ļoti žēl viņas. Tad apēdiet viņas boršču, draugs! Jūs taču šobrīd cenšaties pateikt to, ka jums ir sarežģītas attiecības ar jūsu māti. Varbūt tās jārisina jums, nevis jūsu bērnam? Jums nav vienā maisā jāmet attiecības ar māti un attiecības ar bērnu. Ja zināt, ka jūsu māte apvainosies, ja bērns atteiksies no boršča, tad sakiet viņam patiesību, lai cik rūgta tā nebūtu, kā jūs bērnībā tikāt mācīts. “Klau, man ir sarežģītas attiecības ar mammu. Es no viņas baidos. Man rodas vēlme padarīt tevi par savu baiļu ķīlnieku. Bērniņ, palīdzi man izkļūt no šiem mēsliem!” – lūk, tā arī pasakāt bērnam. Varbūt bērns galu galā izlems pēc saldējuma ēst boršču, varbūt arī nē. Tas ir viņa lēmums un viņa vēders.
Ko darīt, ja bērns nevēlas mācīties
- Pieņemsim, ka es pavadu bērnu uz skolu un te pie paša sliekšņa viņš man saka: “Man kaut kā negribās uz turieni. Kaut tagad varētu uz karuseļiem!” Vai iet?
Vai skola ir svarīgāka nekā karuseļi?
- Jā!
Un kas jums to teica? Jūs ejat uz darbu lādējoties, piespiežoties, un bērns lai mokās no agras bērnības, vai ne? Ja jūsu bērns, sasniedzot skolas vecumu, uzskata, ka skolā ir nospiedoši un tur nav, ko darīt, bet atrakciju parkā kūsā dzīve, izeja ir acīmredzama – steidzami jāmaina skola. Citādāk jūs mīļoto cilvēku sūtat nogalināt dzīvi nospiedošā skolā uz veseliem vienpadsmit gadiem! Uz šo laiku viņš kļūst par jūsu fantāziju ķīlnieku.
- Ir tāda audzināšanas metode, saskaņā ar kuru bērnam jāļauj neko nedarīt un dzīvot tā, kā viņam ērtāk. Un cik ilgi jāgaida, kamēr viņš sagribēs apmeklēt stundas?
No tā, ka cilvēks nevēlas nodarboties ar to, kas viņam nepatīk, neizriet, ka viņš nevēlas darīt neko. Nevēlas tikai līķis. Cilvēks labi zina, ar ko vēlas nodarboties. Pat bērns. Bērnu grūti pieķert pilnīgā bezdarbībā. Pat, ja viņš gulšņā uz dīvāna, viņš par kaut ko domā. Vēlaties viņam iemācīt jaunu prasmi? Tad iemāciet. Pēc tam jau sākas tipiskie vecāku izteicieni: “Man nepatīk tas, ar ko viņš nodarbojas. Man ir savi priekšstati par to, kas viņam būtu jādara.” Interesanti, no kurienes jūs zināt, ar ko viņas labāk nodarboties?
Bērns piedzimst neticami ziņkārīgs. Viņš no gultiņas met laukā mantiņas un vēro, kā tās krīt lejup. Viņš izlej mērci un sāk ar to uz galda zīmēt attēlus. Taču pēc tam pie viņa nāk citi, liela izmēra cilvēki un sāk teikt tādas dīvainas frāzes kā “ziņķārīgajai Barbarai tirgū norāva degunu”. Bērns ne vienmēr saprot vārdu jēgu, tomēr viņam ir skaidra kopējā aina – viņu aicina nebūt ziņkārīgam. Pēc tam pie manis nāk šāda bērna vecāki un stāsta: "Mūsējais mācās otrajā klasē un vispār ne par ko neinteresējas!" Es uz to atbildu: “Kā jums tas izdevās?”
Vēl viena populāra apsēstība saucās “Vajag lasīt” – kurš nelasa, tas nebūs veiksmīgs. Pats vienkāršākais veids, kā panākt, lai bērns aizrautos ar lasīšanu ir pašam viņa klātbūtnē lasīt. Redzot, ka mamma tā vietā, lai skatītos televizoru, lasa Raini (tikai ne uz “aipada”!), viņš sapratīs, ka tā ir milzīga bauda. Bet, ja vecāks ar alus pudeli guļ dīvānā televizora priekšā vai runā pa telefonu, spēlē datorspēli vai aizņemts ar darbu un viņam saka: “Ej palasi”, tad bērnam radīsies kognitīvā disonanse. Kā tā var būt – tētis stāsta, ka lasīšana ir lieliska nodarbe, bet es viņu ne reizi neesmu redzējis lasām?
Tāda pati kognitīvā disonanse radīsies, kad pavēlēšu bērnam aizpogāties. Šajā brīdī es pārraidu domu par to, ka viņam noteikti ir auksti. Viņš šajā brīdī jau nu noteikti zina, ka viņam ir karsti, bet pienāk tētis un paziņo: “Tev ir auksti!” Pagaidām bērnam tēvs ir autoritāte. Tā kā viņš tic tētim, viņš aizpogāsies, bet vairs neticēs pats sev. Man šodien kā pirmo jautājumu vaicāja, kā iemācīt bērnam būt par patstāvīgu cilvēku. Iesākumam būtu lieliski, ja viņš pats varētu izlemt, kad viņam ir auksti un kad – karsti. Neticēsiet, bet cilvēki to saprot jau kopš pašas dzimšanas. Apbrīnojama īpašība tik maza izmēra cilvēkam, vai ne tā?
Kā atradināt bērnu no datorspēlēm un iestrēgšanas telefonā
- Ko lai dara ar “aipadiem”, kuros tagad spēlējas gandrīz visi bērni? Kā lai ierobežo spēlēm veltīto laiku, ja bērns visapkārt redz spēlējošus vienaudžus?
Mūsu bērnībā “aipadu” nebija, tāpēc mēs nezinām, kā tas ir – uzaugt ar tiem. Planšetes kļūst par vecāku biedu. Bet ko lai dara? Mēs nevaram uzspiest bērniem ievērot mūsu bērnības režīmu. Es personīgi neesmu redzējis nevienu saprotamu pētījumu, kas pierādītu, ka planšetes bērniem kaitē. Bet lai kontrolētu bērna kontaktu ar ierīci un aptvertu visas nianses, esat kopā ar bērnu. Spēlējiet arī jūs. Pārejiet viņa teritorijā. Interesējieties, par ko interesējas jūsu bērni – šis nosacījums ir vecs kā pasaule.
- Viens puika bija aizrāvies ar šaudīšanās spēlēm un nozaga vecākiem simts eiro, lai ieskaitītu savā spēles kontā. Viņš ir atkarīgs no šaudīšanās spēlēm!
Pati situācija, ka bērns ir spiests zagt naudu kam tādam, kas viņam patīk, izskatās mežonīga. Par atkarību no šaudīšanās spēlēm teikšu, lūk, ko. Tādas spēles, kur jāskrien pa koridoru un kādu “jāvāc nost”, kā likums, ir visnotaļ mehāniskas un trulas. Ja nevēlaties, lai bērns pārāk daudz spēlē, piedāvājiet viņam ne mazāk interesantu alternatīvu! Jūs parasti sakāt: “Ej papildi mājasdarbus” – neko teikt, laba alternatīva. Kad gadu vecs bērns reizi pa reizei nevaldāmi met priekšmetu uz zemes, viņš sajūsmināts vēro vispasaules gravitācijas likumu darbībā. Fizikā to mācās septītajā klasē. Tikai trīspadsmit gadus pēc tam, kad cilvēks ir šo likumu sev atklājis.
Bērns nekomunicē ar vienaudžiem – tie abi ir ieurbušies savos telefonos. Padomājiet, kur bērns iemācījies šādu “komunikāciju”, no kā to noskatījies? Droši vien no pieaugušajiem. Viņam piefiksējies uzvedības modelis, kas pieņem, ka bieži sēdēt telefonā ir drošāk un interesantāk, nekā sākt tiešas attiecības ar cilvēku. Lai bērns novērstos no ierīces, jābūt kam interesantākam par ierīci. Piekrītat, tas taču nostrādā arī gadījumos ar pieaugušajiem. Piemēram, jūs vakarā skatāties seriālu un ar vienu aci veraties telefonā, kaut ko publicējat “feisbukā”. Kādā brīdī jūs telefonu noliekat malā. Bet varbūt arī nenoliekat un turpiniet pašu interesantāko nodarbošanos pasaulē. Pamājiet ar galvu, kurš atpazina sevi.
Mūsu bērni nonāks nelāgās situācijās arī bez mums. Savā ceļā viņi satiks milzīgu skaitu cilvēku, kas padarīs viņu dzīvi sliktāku. Un, otrādi, viņu ceļā būs ne tik daudz cilvēku, kas viņus pieņems tādus, kādi viņi ir, bez kontribūcijas nosacījumiem. Varbūt tādi cilvēki priekš viņiem būsit jūs, vecāki?
* Avots: https://snob.ru/
* No krievu valodas tulkoja Kaspars speciāli priekš www.garavasara.com
Galvenās vecāku lamatas
Dima Zicers: Nesen biju Londonā un lasīju lekciju par pedagoģijas filozofiju, par jaunākajiem pētījumiem. Vīrietis, kurš uz lekciju bija ieradies ar 15-gadīgu meitu, pēc tam teica: “Dima, tas viss tā kā skaidrs. Bet kā man viņu piespiest aizpogāties?!” Tai pat brīdī es sapratu, ka esmu stāstījis ne par to. Tāpēc sāksim uzreiz ar konkrētām tēmām, kas jūs interesē – tādām kā “kā likt bērnam aizpogāties”.
- Kā audzināt bērnu, lai viņš izaugtu par patstāvīgu cilvēku, tai skaitā arī konfliktsituācijās?
Nezinu, esat tam pievērsuši uzmanību vai nē, bet daudzās valodās vārda “izglītot” vietā tiek lietots “audzināt”. Valoda mums diktē noteiktus uzvedības rāmjus. “Audzināt” – sekot līdzi tam, lai bērns tiktu labi barots un tā joprojām. “Izglītot” - izgudrot uzvedības modeli, kam bērnam būtu jāatbilst. Kad jūs vaicājat, kā lai izglīto, jūs attopaties vienlaikus vairākās lamatās.
Pirmās lamatas: jūs domājat par to, ka jums no bērna jāizaudzina nez kas, par cik esat dzirdējuši, ka tas esot jādara, un pavadījuši daudz laika, lasot gudras grāmatiņas (kāds man šodien teica, ka lasa visus ar pedagoģijas tēmu saistītos izdevumus – atvainojos, tas taču ir ārprāts!). Bet uzdodiet sev jautājumu: no kurienes tas pats Dima Zicers lai zina, kā man būt kopā ar cilvēku, kuru mīlu, ar kuru pavadu ārkārtīgi daudz laika, ar kuru man, visdrīzāk, ir daudz kopīga un ar kuru reizēm strīdos? Pirmās lamatas nostāda vecākus stingros rāmjos. Lūk, piedzima cilvēks, jums ar viņu izveidojas kaut kādas attiecības, taču jums ir maza nojausma, ko ar viņu darīt. Jūs metaties viņu izglītot!
Šī nodarbe jūs burtiski velk kā piltuvē, arvien spēcīgāk un spēcīgāk. Un jūs iekļūstat otrās lamatās – sabiedriskā viedokļa lamatās. Iedomājaties situāciju: kaimiņienei bērns sāka čurāt podiņā gada vecumā! Padomā, kāds panākums! Bet mans bērns gada vecumā nečurā podiņā. Pēc idejas man būtu jābūt absolūti vienaldzīgam pret šīs kaimiņienes situāciju, jo man līdzās atrodas man mīļš cilvēks – mans bērns, ar kuru es darbojos un ar kuru man ir savas attiecības. Bet kas tā vietā ar mani notiek? Es nokļūstu lamatās – skaidrs, kādās. Vai arī eju ar bērnu pa kāpnēm, mums abiem ir brīnišķīgs noskaņojums, viņš lēkā uz vienas kājiņas, dzied un te iznāk tā pati kaimiņiene un brēc uz viņu: “Kāpēc tu klaigā?!” Un es šajā brīdī varētu viņai laipni un klusi pateikt: “Atvainojiet. Mēs jau ejam ārā.” Nē, ar mani sāk notikt kas dīvains. Pamājiet ar galvu, kurš saprot – kas tieši.
Caur burvīgu, vasarīgu parku eju ar bērnu pie mammas (pie viņa vecmāmiņas) uz pusdienām. Esam arvien tuvāk un tuvāk mammas mājai. Mums ir lielisks garastāvoklis. Un, lūk, pie parka izejas viņš saka: “Tēt, nopērc saldējumu!” Ko mēs līdzīgos gadījumos parasti sakām? Kā likums: “Tu nepusdienosi!” Šajā brīdī man galvā kaut kas it kā pārslēdzās. Nupat vēl gāju pa parku ar sev mīļu cilvēku, mums viss bija ļoti labi, jutāmies laimīgi, un pēkšņi es “ieslēdzu” savu mammu, vai kaimiņieni, vai skolotāju un sāku melst blēņas. Jo taču pēc tam, kad bērns apēdīs saldējumu pirms boršča, viņš acīmredzot nespēs pieņemt patstāvīgus lēmumus nākotnē, nespēs piedalīties konfliktos un no tiem izkļūt ārā kā uzvarētājs. Vēlaties pārliecināties par parkā radušās situācijas absurdu? Aizstājiet bērnu ar mīļoto meiteni.
- Bet viņa taču ir pieaugusi!
Un kas par to, ka viņa ir pieaugusi? Kādēļ mēs domājam, ka mīļotā meitene ir pieaugusi un tiks galā pati, bet bērns pats nespēs tikt galā?
- Par bērnu atbildam mēs, bet pieaugušais pats par sevi.
Pareizi, lai meitene, muļķe, arī beidzas nost no saldējuma, pēc tam pieēdusies boršču!
- Pieaudzis cilvēks spēj pats prognozēt savu darbību sekas.
Un ko tad viņš saprognozēs? Ka viņš pēc saldējuma boršču neēdīs? Nav izslēgts. Varbūt gribēs, varbūt negribēs. Liela daļa mūsu, pieaugušo, ir gatava upurēt attiecības ar savu mīļo bērnu… nezināma mērķa vārdā! Neesmu pārliecināts, ka bērna vecmāmiņa sasniedz apmierinātības augstāko punktu, kad mazdēls apēd viņas boršču. Tas arī viss, nekā vairāk šajā sadursmē nav.
Kā pasargāt bērnu no “baltās nāves”
- Barot bērnu ar saldējumu ir kaitīgi!
Paturpināsim šo ceļu uz pekli kopā. Un kas tad notiks, ja viņš apēdīs saldējumu?
- Viņš neapēdīs boršču, tātad – nedaudz vēlāk sajutīs izsalkumu.
Un jūs, protams, viņam ēdienu neiedosiet. Pieņemsim, man ir pieci vai septiņi gadi. Un dēļ tā, ka es vēlos saldējumu, man jānoklausās vecāka lekcija par vecmāmiņas gaidāmo garastāvokli, garo ceļu mājup un mammas fantāzijām. Tāpēc, ka tā ir pilnīga fantastika: mamma, gluži kā Kasandra, jau iepriekš zina, vai man pēc divām stundām gribēsies ēst vai nē.
- Ja bērns ēdīs tikai saldējumu, tad pēc gada viņam būs cukura diabēts.
No kurienes tāda dīvaina fantāzija, ja bērns ēdīs tikai saldējumu? Ja vēlaties, lai jūsu bērns ēstu tikai saldumus, viņam tas vispirms ir jāiemāca. Cilvēks no dabas tiecas ēst visdažādāko ēdienu. Bet pats vienkāršākais veids, kā pieradināt pie saldumiem – izsniegt viņam konfektes kā atalgojumu. Tas ir, sākt pret bērnu izturēties kā pret suņuku un pēc neilga laika iegūt paredzamu rezultātu – viņš sāks uzvesties kā suņuks. Nav tādu bērnu, kas visu laiku ēdīs tikai saldējumu, ja viņiem to visu laiku pirks!
- Bet, ja bērns teiks, ka vēlas paostīt līmi vai izdzert bundžiņu ar benzīnu.
Pievērsiet uzmanību tam, cik ātri mēs pārgājām no saldējuma pie līmes! Jūs baidāties no tā, ka, līdzko vecāki novērsīsies, bērni tūlīt pat izlems izdzert bundžiņu benzīna. Kuram citam ar šīm bailēm jātiek galā, ja ne vien jums pašam?
Bērni absolūti nevēlas ne dzert benzīnu, ne ostīt līmi. Visu, ko tie sākotnēji ir iemācījušies, viņi pavisam noteikti iemācījušies no vecākiem. Lai bērns izdomātu ostīt līmi, kādam ar viņu tā jāpaosta kopā. Kāds teiks, ka skolā atradīsies tādi entuziasti. Uz to es atbildēšu: jūs nevarat bērnam iemācīt neostīt līmi, toties jums noteikti ir pa spēkam iemācīt viņam ko citu.
Ja bērns ir manipulators, padomājiet, kādā veidā viņš ir uzzinājis par to, kā manipulēt. Jo viņš taču ir piedzimis, lai mīlētu, un tas nav patoss!
- Bet vecmāmiņa, būdama veca, pēdējiem spēkiem pusi dienas vārījusi to boršču, taču bērns pēc saldējuma ēst vairs nevēlēsies. Mēs taču jau iepriekš ar bērnu norunājām iet pie viņas ciemos papusdienot. Vai uz viņas pūlēm jānospļaujas?
Ok, vecmāmiņa gatavoja ēst. Ļoti žēl viņas. Tad apēdiet viņas boršču, draugs! Jūs taču šobrīd cenšaties pateikt to, ka jums ir sarežģītas attiecības ar jūsu māti. Varbūt tās jārisina jums, nevis jūsu bērnam? Jums nav vienā maisā jāmet attiecības ar māti un attiecības ar bērnu. Ja zināt, ka jūsu māte apvainosies, ja bērns atteiksies no boršča, tad sakiet viņam patiesību, lai cik rūgta tā nebūtu, kā jūs bērnībā tikāt mācīts. “Klau, man ir sarežģītas attiecības ar mammu. Es no viņas baidos. Man rodas vēlme padarīt tevi par savu baiļu ķīlnieku. Bērniņ, palīdzi man izkļūt no šiem mēsliem!” – lūk, tā arī pasakāt bērnam. Varbūt bērns galu galā izlems pēc saldējuma ēst boršču, varbūt arī nē. Tas ir viņa lēmums un viņa vēders.
Ko darīt, ja bērns nevēlas mācīties
- Pieņemsim, ka es pavadu bērnu uz skolu un te pie paša sliekšņa viņš man saka: “Man kaut kā negribās uz turieni. Kaut tagad varētu uz karuseļiem!” Vai iet?
Vai skola ir svarīgāka nekā karuseļi?
- Jā!
Un kas jums to teica? Jūs ejat uz darbu lādējoties, piespiežoties, un bērns lai mokās no agras bērnības, vai ne? Ja jūsu bērns, sasniedzot skolas vecumu, uzskata, ka skolā ir nospiedoši un tur nav, ko darīt, bet atrakciju parkā kūsā dzīve, izeja ir acīmredzama – steidzami jāmaina skola. Citādāk jūs mīļoto cilvēku sūtat nogalināt dzīvi nospiedošā skolā uz veseliem vienpadsmit gadiem! Uz šo laiku viņš kļūst par jūsu fantāziju ķīlnieku.
- Ir tāda audzināšanas metode, saskaņā ar kuru bērnam jāļauj neko nedarīt un dzīvot tā, kā viņam ērtāk. Un cik ilgi jāgaida, kamēr viņš sagribēs apmeklēt stundas?
No tā, ka cilvēks nevēlas nodarboties ar to, kas viņam nepatīk, neizriet, ka viņš nevēlas darīt neko. Nevēlas tikai līķis. Cilvēks labi zina, ar ko vēlas nodarboties. Pat bērns. Bērnu grūti pieķert pilnīgā bezdarbībā. Pat, ja viņš gulšņā uz dīvāna, viņš par kaut ko domā. Vēlaties viņam iemācīt jaunu prasmi? Tad iemāciet. Pēc tam jau sākas tipiskie vecāku izteicieni: “Man nepatīk tas, ar ko viņš nodarbojas. Man ir savi priekšstati par to, kas viņam būtu jādara.” Interesanti, no kurienes jūs zināt, ar ko viņas labāk nodarboties?
Bērns piedzimst neticami ziņkārīgs. Viņš no gultiņas met laukā mantiņas un vēro, kā tās krīt lejup. Viņš izlej mērci un sāk ar to uz galda zīmēt attēlus. Taču pēc tam pie viņa nāk citi, liela izmēra cilvēki un sāk teikt tādas dīvainas frāzes kā “ziņķārīgajai Barbarai tirgū norāva degunu”. Bērns ne vienmēr saprot vārdu jēgu, tomēr viņam ir skaidra kopējā aina – viņu aicina nebūt ziņkārīgam. Pēc tam pie manis nāk šāda bērna vecāki un stāsta: "Mūsējais mācās otrajā klasē un vispār ne par ko neinteresējas!" Es uz to atbildu: “Kā jums tas izdevās?”
Vēl viena populāra apsēstība saucās “Vajag lasīt” – kurš nelasa, tas nebūs veiksmīgs. Pats vienkāršākais veids, kā panākt, lai bērns aizrautos ar lasīšanu ir pašam viņa klātbūtnē lasīt. Redzot, ka mamma tā vietā, lai skatītos televizoru, lasa Raini (tikai ne uz “aipada”!), viņš sapratīs, ka tā ir milzīga bauda. Bet, ja vecāks ar alus pudeli guļ dīvānā televizora priekšā vai runā pa telefonu, spēlē datorspēli vai aizņemts ar darbu un viņam saka: “Ej palasi”, tad bērnam radīsies kognitīvā disonanse. Kā tā var būt – tētis stāsta, ka lasīšana ir lieliska nodarbe, bet es viņu ne reizi neesmu redzējis lasām?
Tāda pati kognitīvā disonanse radīsies, kad pavēlēšu bērnam aizpogāties. Šajā brīdī es pārraidu domu par to, ka viņam noteikti ir auksti. Viņš šajā brīdī jau nu noteikti zina, ka viņam ir karsti, bet pienāk tētis un paziņo: “Tev ir auksti!” Pagaidām bērnam tēvs ir autoritāte. Tā kā viņš tic tētim, viņš aizpogāsies, bet vairs neticēs pats sev. Man šodien kā pirmo jautājumu vaicāja, kā iemācīt bērnam būt par patstāvīgu cilvēku. Iesākumam būtu lieliski, ja viņš pats varētu izlemt, kad viņam ir auksti un kad – karsti. Neticēsiet, bet cilvēki to saprot jau kopš pašas dzimšanas. Apbrīnojama īpašība tik maza izmēra cilvēkam, vai ne tā?
Kā atradināt bērnu no datorspēlēm un iestrēgšanas telefonā
- Ko lai dara ar “aipadiem”, kuros tagad spēlējas gandrīz visi bērni? Kā lai ierobežo spēlēm veltīto laiku, ja bērns visapkārt redz spēlējošus vienaudžus?
Mūsu bērnībā “aipadu” nebija, tāpēc mēs nezinām, kā tas ir – uzaugt ar tiem. Planšetes kļūst par vecāku biedu. Bet ko lai dara? Mēs nevaram uzspiest bērniem ievērot mūsu bērnības režīmu. Es personīgi neesmu redzējis nevienu saprotamu pētījumu, kas pierādītu, ka planšetes bērniem kaitē. Bet lai kontrolētu bērna kontaktu ar ierīci un aptvertu visas nianses, esat kopā ar bērnu. Spēlējiet arī jūs. Pārejiet viņa teritorijā. Interesējieties, par ko interesējas jūsu bērni – šis nosacījums ir vecs kā pasaule.
- Viens puika bija aizrāvies ar šaudīšanās spēlēm un nozaga vecākiem simts eiro, lai ieskaitītu savā spēles kontā. Viņš ir atkarīgs no šaudīšanās spēlēm!
Pati situācija, ka bērns ir spiests zagt naudu kam tādam, kas viņam patīk, izskatās mežonīga. Par atkarību no šaudīšanās spēlēm teikšu, lūk, ko. Tādas spēles, kur jāskrien pa koridoru un kādu “jāvāc nost”, kā likums, ir visnotaļ mehāniskas un trulas. Ja nevēlaties, lai bērns pārāk daudz spēlē, piedāvājiet viņam ne mazāk interesantu alternatīvu! Jūs parasti sakāt: “Ej papildi mājasdarbus” – neko teikt, laba alternatīva. Kad gadu vecs bērns reizi pa reizei nevaldāmi met priekšmetu uz zemes, viņš sajūsmināts vēro vispasaules gravitācijas likumu darbībā. Fizikā to mācās septītajā klasē. Tikai trīspadsmit gadus pēc tam, kad cilvēks ir šo likumu sev atklājis.
Bērns nekomunicē ar vienaudžiem – tie abi ir ieurbušies savos telefonos. Padomājiet, kur bērns iemācījies šādu “komunikāciju”, no kā to noskatījies? Droši vien no pieaugušajiem. Viņam piefiksējies uzvedības modelis, kas pieņem, ka bieži sēdēt telefonā ir drošāk un interesantāk, nekā sākt tiešas attiecības ar cilvēku. Lai bērns novērstos no ierīces, jābūt kam interesantākam par ierīci. Piekrītat, tas taču nostrādā arī gadījumos ar pieaugušajiem. Piemēram, jūs vakarā skatāties seriālu un ar vienu aci veraties telefonā, kaut ko publicējat “feisbukā”. Kādā brīdī jūs telefonu noliekat malā. Bet varbūt arī nenoliekat un turpiniet pašu interesantāko nodarbošanos pasaulē. Pamājiet ar galvu, kurš atpazina sevi.
Mūsu bērni nonāks nelāgās situācijās arī bez mums. Savā ceļā viņi satiks milzīgu skaitu cilvēku, kas padarīs viņu dzīvi sliktāku. Un, otrādi, viņu ceļā būs ne tik daudz cilvēku, kas viņus pieņems tādus, kādi viņi ir, bez kontribūcijas nosacījumiem. Varbūt tādi cilvēki priekš viņiem būsit jūs, vecāki?
* Avots: https://snob.ru/
* No krievu valodas tulkoja Kaspars speciāli priekš www.garavasara.com
