Mammas klēpī sarunājas divi mazuļi. Viens jautā otram:
“Vai tici dzīvei pēc piedzimšanas? “
Otrais atbild:
“Protams. Kaut kam noteikti ir jābūt pēc piedzimšanas.
Iespējams, ka te mēs tagad esam tāpēc, lai sagatavotos tam, kas būsim vēlāk.”
“Muļķības un nieki” saka pirmais. “Pēc piedzimšanas nav
nekādas dzīves. Kāda gan tā varētu būt?”
Otrais saka: “Es nezinu, bet tad varbūt būs vairāk gaismas
nekā ir te. Varbūt, ka mēs staigāsim ar savām kājām un ēdīsim ar savām mutēm.
Varbūt mums būs vēl citas sajūtas, kuras tagad nespējam nemaz saprast.”
Pirmais atbild:” Tas ir absurdi. Staigāšana ir neiespējama.
Un ēst ar muti? Smieklīgi! Nabas saite nodrošina barošanu un to, kas mums
vajadzīgs. Turklāt nabas saite ir tik īsa. Pavisam loģiski, dzīve pēc
piedzimšanas ir izslēgta.”
Otrais uzstāj: “Tomēr es domāju, ka kaut kas ir un,
iespējams, tas ir citādāk nekā būt te. Varbūt, ka mums vairs nebūs vajadzīga šī
fiziskā saite.”
Pirmais atbild: “Nieki. Ja tur būtu dzīve, tad kāpēc neviens
no turienes nekad nav atgriezies uz šejieni? Piedzimšana ir dzīves beigas un
pēc piedzimšanas nav nekas cits kā tikai tumsa, klusums un aizmirstība. Tā
nekur neved.”
Otrais: “Labi, es droši nezinu, bet mēs taču satiksim savu
Māti un viņa par mums parūpēsies.”
Pirmais: “Māti? Vai tu patiešām tici Mātei? Jāsmejas. Ja
eksistē Māte, tad kur Viņa ir tagad?”
Otrais: “Viņa ir visapkārt mums. Viņa mūs aptver. Mēs esam
no Viņas. Mēs dzīvojam Viņā. Bez Viņas šī pasaule nevar un nespēj eksistēt.”
Pirmais: “Bet es viņu neredzu. Un loģiski, ka Viņa neeksistē.”
Otrais atbild: “Dažreiz, kad apkārt ir klusums, mēs esam
klusi un sevī, kad ieklausāmies pa īstam, tad varam uztvert Viņas klātbūtni,
tad varam dzirdēt viņas mīlošo balsi, kas skan no augšas.”
