Kāda 92 gadus veca, sīciņa, bet stalta un izskatīga dāma,
kura ik rītu jau pirms astoņiem ir saģērbusies un saposusies, ar kārtīgi saveidotiem
matiem un atbilstošu kosmētiku, kaut arī patiesībā ir pilnīgi akla, pārcēlās uz
dzīvi vecu ļaužu aprūpes namā.
Pavisam nesen bija miris viņas vīrs ar kuru DRAUDZĪGI kopā
bija nodzīvoti 70 gadi. Tas arī bija iemesls dzīves vietas maiņai.
Pēc tam, kad sirmgalve bija daudzas stundas pacietīgi
gaidījusi aprūpes nama uzgaidāmajā zālē, viņa mīļi pasmaidīja brīdī, kad istaba
beidzot bija sagatavota.
Dodoties uz liftu viņai stāstīja par to, kāda būs viņas ļoti
maziņā istabiņa, arī par plānajiem aizkariem, kas piekarināti pie loga. “Man
tādi patīk” viņa apņēmīgi teica, kas līdzinājās astoņgadīga bērna entuziasmam
par mazu kucēnu.
“Džonsa kundze, jūs vēl neesat redzējusi istabu... pēc maza
mirklīša.”
“Tam nav nekāda
sakara ar aizkariem vai istabu”. Bija viņas atbilde. “Laime ir kas tāds ko izlemjam
jau iepriekš. Vai man patīk vai nepatīk istaba- tas nav atkarīgs no mēbeļu
izkārtojuma. Tas atkarīgs no mana prāta nostādnes. Es jau esmu nolēmusi, ka man
patiks šī istaba. Tāds ir mans lēmums. Katru rītu man ir izvēle- es varu visu
dienu pavadīt gultā un uzskaitīt visas tās grūtības un sāpes, kas ir manā
ķermenī un to, kas vairs nestrādā tā kā agrāk, vai arī izkāpt no gultas un
pateikties tam, kas man ir vesels un darbojas. Katra diena ir dāvana. Tiklīdz no
rīta atveru acis, es pievēršos jaunai dienai un visām uzkrātajām laimīgajām
atmiņām. Tās es esmu uzkrājusi tieši šim laikam.”
Tad sirmā kundzīte turpināja: “Vecums līdzinās bankas kontam
no kura izņemam to, ko esam uzkrājuši. Mans padoms- noguldiet tajā laimīgas
atmiņas un piepildiet to ar pateicību. Paldies arī jums par savu ieguldījumu
manā Atmiņu bankā. Es joprojām to papildinu.”
Un, smaidot, piebilda: “Iegaumējiet piecus vienkāršu
likumus, kas cilvēkam ļauj būt laimīgam:
1.
Neturiet sirdī naidu.
2.
Atbrīvojiet prātu no raizēm.
3.
Dzīvojiet vienkārši.
4.
Vairāk dodiet.
5.
Mazāk sagaidiet.”
