Sajūta, ka esmu nodzīvojusi nevis vienu, bet gan vairākas dzīves...šajā vienā dzīvē, tik intensīvas pieredzes, tāds ātrums...
Tik ātri viss mainās..mana dzīve, kā ātrvilciens - no 8 Oktobra 2014, kad manai dvēselei bija pienācis Laiks, LAI...
Es pat nezinu, kā to notikumu sēriju, kam gāju cauri, lai nosauc, bet kopš tā brīža viss kļuva cits...Tas bija kā devītais vilnis, vai pat kā Cunami - mirklis, un NAV nekā no manas vecās pierastās pasaules, vides, cilvēkiem, kas bija apkārt, nav..jo pati esmu vienā mirklī, jau kļuvusi cita, un Zinu...un pēkšņi sevi apmānīt vairs nav iespējams, jo ir tik ļoti skaidrs, kas ir un, kas nav man..un pat noklīdusi doma, par to, kas man neder - uzreiz izraisa sapņu sēriju, kas paskaidro, kur esmu iegājusi..ne savās durvīs..Debesis uzmana...
Tik strauji mainījās un arvien mainās manas dzīves dekorācijas - attiecības, reakcijas, kas man patīk, kas ne, ko spēju, un ko vairs pat nekad nevēlos varēt...pat mūzika, tik ātri jau ko citu vēlos dzirdēt. Šķiet, ja tagad satiktu sevi, kāda biju gadu atpakaļ...pat nepazītu..tik lielu daļu sevis pašas.
Daudz ir šajā laikā piedzīvots un pārdzīvots, saprasts, piedots, sajusts, uzzināts, atrasts un pazaudēts. Pa maldu ceļiem augstprātībā pastaigāts, un rūgtu seku paēsts. Amplitūda, no nāves bailēm - slimnīcā guļot ar nenoskaidrotu diagnozi, kas turpinās ilgi..pārāk ilgi, un Tu nezini, kas būs.. līdz svētlaimei, kad piedzīvoju, ka Debesis ar mani runā, un atbalsta Ceļā..ar gudrību, dziedināšanu un mīlestību, cauri tam visam mani kāds spēks nes, un brīžiem ar tik brīnumainu sajūtu sirdī, ka tad, ja kaut kam jānotiek manā dzīvē, jo tāds ir Debesīm plāns, tad visa pasaule palīdz, un cilvēki, kas apkārt, pat to nenojaušot, arī piedalās, lai tas taptu..tā ir tik skaista sajūta, apziņa, ka viss ir vienots un mīlošs, kalpo vienam mērķim.
Tik interesants ir kļuvis laiks..savādāks, sajūta, ka tas rit nevis lineāri, bet, ka paceļos kaut kur citur...augstāk...
Un sapratne, ka iestājies tāds, jau citas atbildības, laikmets tagad - par visu uzreiz atprasa - padomāju ne to, uzreiz jūtams smagums... Ilgāk padomāju ne to, sākas notikumi, ne tie jaukākie..vairs tā nedrīkst, viss kļuvis tik intensīvs, un radošs, gan labais, gan sliktais materializējas. Cēloņu -seku likuma paātrinājums...katra atbildības laiks.
Smaidu, mazliet skumji...izietās karmas sarkanie karodziņi pagātnē māj...paldies mīļīe mani , skolotāji, kas mācījāt, un bijāt manā dzīvē, jo es nekad nebūtu tā, kas esmu tagad, mēs visi augam tikai ejot viens caur otru... Atvadīšanās un piedošanas svētki, atlaišana un pateicība par visu...sirds tik viegla un gaiša kļūst...viss, kas bijis, ir bijis vērtīgs, es jau esmu viss, kas ar mani ir noticis...
Es esmu iemācījusies atlaist..nebaidoties pazaudēt, cilvēks tikai, kad neķeras vairs pie kaut kā, vai kāda, kļūst pats...un brīvs. Un tagad zinu, ka tā vietā, lai izvēlētos bēgt...dažreiz, tas ko prasa - ir ļauties pieredzei, un necīnīties pretī, lai iegūtu atbrīvošanos un dziedināšanu - dažkārt ir jāiemīl "ienaidnieks" Un tas ienaidnieks, kas atnācis cilvēka veidolā, un tagad jāiemīl, izrādās, ir daļa, kas tevī pašā vēl cīnās.. Miers sevī...rada mieru ārpasaulē, attiecībās, reakcijās...
Vecais beidzies, un jaunais vēsmo...kaut kur manī, sajūtās, zīmēs, sapņos..brīžiem tik aizkustinoši un smeldzīgi skaists, tik ļoti mans, vibrācijās tuvs un man pazīstams, rotaļīgi smejošs prieks, kaut kur nojaušams tuvumā - tas viss tajā Tevis nojautā, kas mani sirdī un sapņos pie sevis, mājās sauc...Gde ti..kāpēc krieviski tev patīk izteikties nezinu..bet tā ir...lai paliek vēl noslēpumā tas. Vēl nav laiks...
Mana laika līnija..ceļš..uz kura tagad stāvu..apkārt vēl tik tumšs, bet jau redzamas zvaigznes...ausma, sārta gaisma pamalē...
Es smaidu....mazliet grūti ir Zināt...brīžiem par daudz, škiet tik Debesu noteikts ir kļuvis mans ceļš, tik ļoti daudz zīmju, sapņu, norādījumu par virzienu, kur jāiet..Debesis runā, nu jau vairs ne tikai sapņos, bet caur daudz ko..pat caur tuvajiem cilvēkiem...turot mani uz Ceļa. Pat ja Ego šad tad pretojas, es zinu, ka tas ir - manas sirds ceļš, tāpēc man dod zināt...paldies Debesīm, visiem, kas manā liktenī šajā dzīvē, un cauri mūžībām bijuši, kā ūdens oli mani cauri pieredzēm, un laika upei, slīpējuši..visām dvēselēm pateicos, kas ar mani kopā vienojās - dzīvot un mīlēt mācīties..te..
Es vairs nedomāju, ka jūku prātā , jo.Debesis nedara neko lieku, ja man to dod, ko tagad saņemu, tātad esmu gatava tam, kas ar mani notiek...arvien pilnīgāk pieredzēt Sevi, iepazīt pat caur dzīvēm daudzajām, kā kosmisku būtni, iemācīties izdziedināt vispirms sevi, tad tos, kuri manā dzīves ceļā nāk.. Un sadarboties ar tām tuvajām dvēselēm, kas manā ceļā tagad jaunas atnāk, kuru būtībā un atspoguļojumā arvien vairāk pazīstu Sevi. Tā visa ir mīlestība, tai ir tik daudz seju un nokrāsu...tieši tik skaista un daudzšķautņaina ir mana tuvo dvēseļu ģimene...sajūtas, kā ceļojumā uz mājām, pie Dieva - radīšanas brīdī, manai ģimenei, uzklātā atkalsatikšanās svētku galda, tik silti...tuvi un mīļi ir tie, kurus atpazīstu...ienākam manā dzīvē.
Un arī caur tām praksēm, jūtu vadību un Ceļa sava daļu, kurās pēkšņi ielecu, un kuru laikā sirdī jūtu un zinu, kā jādara...kaut neesmu to ilgi un cītīgi apguvusi gadiem....tas, ko tad zinu un daru, nāk no Debesīm, caur mīlestību, kalpošanai...paldies.
Tagad viss top jauns..dziedināts...es nojaušu, kam vēl būs būt un notikt, ļaujos lai mani ved, un gatavo, kārtu pēc kārtas atklājot man un pasaulei manu īsto Dieva radīto būtību. Ceļš mans Debesīs ir ierakstits, caur sirdi tā stīga mirdz...un es eju...un mīlu visu un visus, kas manā ceļā..
Leida Adamante Tīlika
Tik ātri viss mainās..mana dzīve, kā ātrvilciens - no 8 Oktobra 2014, kad manai dvēselei bija pienācis Laiks, LAI...
Es pat nezinu, kā to notikumu sēriju, kam gāju cauri, lai nosauc, bet kopš tā brīža viss kļuva cits...Tas bija kā devītais vilnis, vai pat kā Cunami - mirklis, un NAV nekā no manas vecās pierastās pasaules, vides, cilvēkiem, kas bija apkārt, nav..jo pati esmu vienā mirklī, jau kļuvusi cita, un Zinu...un pēkšņi sevi apmānīt vairs nav iespējams, jo ir tik ļoti skaidrs, kas ir un, kas nav man..un pat noklīdusi doma, par to, kas man neder - uzreiz izraisa sapņu sēriju, kas paskaidro, kur esmu iegājusi..ne savās durvīs..Debesis uzmana...
Daudz ir šajā laikā piedzīvots un pārdzīvots, saprasts, piedots, sajusts, uzzināts, atrasts un pazaudēts. Pa maldu ceļiem augstprātībā pastaigāts, un rūgtu seku paēsts. Amplitūda, no nāves bailēm - slimnīcā guļot ar nenoskaidrotu diagnozi, kas turpinās ilgi..pārāk ilgi, un Tu nezini, kas būs.. līdz svētlaimei, kad piedzīvoju, ka Debesis ar mani runā, un atbalsta Ceļā..ar gudrību, dziedināšanu un mīlestību, cauri tam visam mani kāds spēks nes, un brīžiem ar tik brīnumainu sajūtu sirdī, ka tad, ja kaut kam jānotiek manā dzīvē, jo tāds ir Debesīm plāns, tad visa pasaule palīdz, un cilvēki, kas apkārt, pat to nenojaušot, arī piedalās, lai tas taptu..tā ir tik skaista sajūta, apziņa, ka viss ir vienots un mīlošs, kalpo vienam mērķim.
Tik interesants ir kļuvis laiks..savādāks, sajūta, ka tas rit nevis lineāri, bet, ka paceļos kaut kur citur...augstāk...
Un sapratne, ka iestājies tāds, jau citas atbildības, laikmets tagad - par visu uzreiz atprasa - padomāju ne to, uzreiz jūtams smagums... Ilgāk padomāju ne to, sākas notikumi, ne tie jaukākie..vairs tā nedrīkst, viss kļuvis tik intensīvs, un radošs, gan labais, gan sliktais materializējas. Cēloņu -seku likuma paātrinājums...katra atbildības laiks.
Smaidu, mazliet skumji...izietās karmas sarkanie karodziņi pagātnē māj...paldies mīļīe mani , skolotāji, kas mācījāt, un bijāt manā dzīvē, jo es nekad nebūtu tā, kas esmu tagad, mēs visi augam tikai ejot viens caur otru... Atvadīšanās un piedošanas svētki, atlaišana un pateicība par visu...sirds tik viegla un gaiša kļūst...viss, kas bijis, ir bijis vērtīgs, es jau esmu viss, kas ar mani ir noticis...
Es esmu iemācījusies atlaist..nebaidoties pazaudēt, cilvēks tikai, kad neķeras vairs pie kaut kā, vai kāda, kļūst pats...un brīvs. Un tagad zinu, ka tā vietā, lai izvēlētos bēgt...dažreiz, tas ko prasa - ir ļauties pieredzei, un necīnīties pretī, lai iegūtu atbrīvošanos un dziedināšanu - dažkārt ir jāiemīl "ienaidnieks" Un tas ienaidnieks, kas atnācis cilvēka veidolā, un tagad jāiemīl, izrādās, ir daļa, kas tevī pašā vēl cīnās.. Miers sevī...rada mieru ārpasaulē, attiecībās, reakcijās...
Vecais beidzies, un jaunais vēsmo...kaut kur manī, sajūtās, zīmēs, sapņos..brīžiem tik aizkustinoši un smeldzīgi skaists, tik ļoti mans, vibrācijās tuvs un man pazīstams, rotaļīgi smejošs prieks, kaut kur nojaušams tuvumā - tas viss tajā Tevis nojautā, kas mani sirdī un sapņos pie sevis, mājās sauc...Gde ti..kāpēc krieviski tev patīk izteikties nezinu..bet tā ir...lai paliek vēl noslēpumā tas. Vēl nav laiks...
Mana laika līnija..ceļš..uz kura tagad stāvu..apkārt vēl tik tumšs, bet jau redzamas zvaigznes...ausma, sārta gaisma pamalē...
Es smaidu....mazliet grūti ir Zināt...brīžiem par daudz, škiet tik Debesu noteikts ir kļuvis mans ceļš, tik ļoti daudz zīmju, sapņu, norādījumu par virzienu, kur jāiet..Debesis runā, nu jau vairs ne tikai sapņos, bet caur daudz ko..pat caur tuvajiem cilvēkiem...turot mani uz Ceļa. Pat ja Ego šad tad pretojas, es zinu, ka tas ir - manas sirds ceļš, tāpēc man dod zināt...paldies Debesīm, visiem, kas manā liktenī šajā dzīvē, un cauri mūžībām bijuši, kā ūdens oli mani cauri pieredzēm, un laika upei, slīpējuši..visām dvēselēm pateicos, kas ar mani kopā vienojās - dzīvot un mīlēt mācīties..te..
Es vairs nedomāju, ka jūku prātā , jo.Debesis nedara neko lieku, ja man to dod, ko tagad saņemu, tātad esmu gatava tam, kas ar mani notiek...arvien pilnīgāk pieredzēt Sevi, iepazīt pat caur dzīvēm daudzajām, kā kosmisku būtni, iemācīties izdziedināt vispirms sevi, tad tos, kuri manā dzīves ceļā nāk.. Un sadarboties ar tām tuvajām dvēselēm, kas manā ceļā tagad jaunas atnāk, kuru būtībā un atspoguļojumā arvien vairāk pazīstu Sevi. Tā visa ir mīlestība, tai ir tik daudz seju un nokrāsu...tieši tik skaista un daudzšķautņaina ir mana tuvo dvēseļu ģimene...sajūtas, kā ceļojumā uz mājām, pie Dieva - radīšanas brīdī, manai ģimenei, uzklātā atkalsatikšanās svētku galda, tik silti...tuvi un mīļi ir tie, kurus atpazīstu...ienākam manā dzīvē.
Un arī caur tām praksēm, jūtu vadību un Ceļa sava daļu, kurās pēkšņi ielecu, un kuru laikā sirdī jūtu un zinu, kā jādara...kaut neesmu to ilgi un cītīgi apguvusi gadiem....tas, ko tad zinu un daru, nāk no Debesīm, caur mīlestību, kalpošanai...paldies.
Tagad viss top jauns..dziedināts...es nojaušu, kam vēl būs būt un notikt, ļaujos lai mani ved, un gatavo, kārtu pēc kārtas atklājot man un pasaulei manu īsto Dieva radīto būtību. Ceļš mans Debesīs ir ierakstits, caur sirdi tā stīga mirdz...un es eju...un mīlu visu un visus, kas manā ceļā..
Leida Adamante Tīlika
