Reiz dzīvoja kāds karalis, kuram piederēja 10 mežonīgi suņi.
Viņš tos visvisādi spīdzināja un mocīja. Ja kāds ministrs kļūdījās, tad atdeva
šo cilvēku mežonīgajiem dzīvniekiem.
Kādu dienu kāds ministrs karalim izteica nepareizu viedokli,
kas karalim nepavisam nepatika… un viņš pavēlēja ministru iemest pie suņiem.
Bet ministrs lūdza:” Esmu tev kalpojis 10 gadus, vai dosi
man 10 dienas pirms atdod mani suņiem?” Karalis piekrita.
Ministrs devās pie sarga, kurš apsargāja un baroja suņus, un
izteica vēlēšanos šajās desmit dienās aprūpēt mežonīgos dzīvniekus. Sargs apmulsa,
bet piekrita. Un tā ministrs sāka barot, apkopt, mazgāt un rūpēties par suņiem.
Pagāja 10 dienas. Karalis pavēlēja ministru atdot suņiem,
lai tas saņemtu sodu. Bet, kāds bija visu pārsteigums, kad redzēja, ka suņi
nevis klupa virsū ministram, bet metās tam laizīt kājas!
Karalis, to redzot, pavisam apjuka: “Kas noticis ar suņiem? “
Ministrs atbildēja: “Es kalpoju šiem suņiem desmit dienas un tie nav aizmirsuši
manu darbu… bet tev esmu kalpojis 10 gadus un tikai par vienu vienīgu kļūdu tu
gribi mani atdot saplosīšanai!”
Karalis saprata savu kļūdu un atbrīvoja ministru.
Lai šis stāstiņš mums atgādina to, ka bieži aizmirstam visu
iepriekšējo labo tiklīdz parādās mazākā problēma. Neaizmirstiet pagātni, kas
piepildīta ar daudziem labiem notikumiem, tikai kāda maza nepatīkama
starpgadījuma dēļ.
