otrdiena, 2012. gada 25. septembris

Tikai un vienīgi Tava Mīlestība...


Tikai un vienīgi Tava Mīlestība, Mīlestība Tevī izmainīs Tavu dzīvi, Tavu scenāriju un šo pasauli


Inese Maļinovska, Septembris 8, 2012
Vai zināt, kas mūs visus cilvēkus (Dvēseles) vieno, kuri esam sapulcējušies šajā pasaulē un tieši šajā laikā?! Mums visiem ir kopējs parametrs un galvenais iemesls, kāpēc esam atnākuši uz Zemi šajā dzīvē pirms Lielā gaidāmā notikuma, proti, Lielās Pārejas (cilvēces transformācijas Dievišķajā vibrācijā, vai kā citi teiktu – pāreja 5 attīstības līmenī/dimensijā) – kopējais zīmogs ir milzīgais nogurums esībai Ne-mīlestības scenārijā gan mūsos pašos katrā iekšā (cilvēkos Dievišķā Absolūtā Mīlestība šobrīd vēl pagaidām ir pavisam ciet un lielā gaidāmā transformācija nozīmē, ka tā vērsies vaļā), gan pasaulē kopumā šobrīd nav spēkā Dievišķās Mīlestības likums un scenārijs. Un tur kur nav Dievišķā, tur ir smagums, bailes, nogurums, kreņķis, sāpes, vientulība, neveiksme, dusmas, izsalkums gan iekšējs, gan ārējs un slimības utt.
Es uzsveru Dievišķā Mīlestība, jo tas, ko mēs kā cilvēki saucam par Mīlestību, tas ir skaisti, protams. Bet ar to nepietiek. Esam vienalga izsalkuši, jo, ja cilvēku starpā ir nosacījumi Mīlestībai, tas nozīmē, ka tās nepietiek, ir mīlestības iztrūkums. Dievišķā Mīlestība ir kas cits, tai ir cita būtība un jēga – proti, tā ir Augstākā Smalkākā vibrācija, kura dziedina, piepilda, vada, kurai nav nosacījumu, tā ir spēkā ik brīdi un jebkurā situācijā un tās spēks ir Visuvarens, tā dara Brīnumus. Tieši par to ikviens varēs ātrāk vai vēlāk pats pārliecināties, to esam nopelnījuši.
Šī Lielā Pāreja (Dievišķā transformācija, Dievišķā pārvērtība gan cilvēkā iekšēji, gan pasaulē globāli) būs pieejama ikvienam. Te nebūs izredzēto, kāds to saņems, kāds nesaņems. Saņems ikviens, jo uz to esam nākuši un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc šeit esam sapulcējušies.
Citi gaida 12.gada nogali, kad ir atzīmēts datums, kurā sāksies šī Lielā pāreja. Es saku, ka šīs lielās durvis atvērās 12.jūlijā jau, un visaugstākā virsotne Dievišķajā plānā, Dievišķajā Esībā ir pilnīgi brīvi pieejama, sajūtama un sataustāma. Tik jādodas ceļā, lai uzkāptu šajā virsotnē. Ceļš ir vaļā!! Cik ātri katrs tur nokļūsim, ir tikai un vienīgi mūsu ziņā un atkarīgs no katra paša.
Ikvienam kopš 12.jūlija (šajā vasarā) sāk beigties vecais scenārijs, proti, vecais-esošais ceļš-uzdevums-virzība. Vienam tas notiek straujāk, otram lēnāk. Turpinājuma vecajam ierakstam vairs nav. Ir tikai Lielā Pāreja, kura aizvedīs Dievišķajā scenārijā. Bet ziniet, iesaku nesēdēt un negaidīt, kad atnāks jaunais scenārijs, negaidīt, ka pēkšņi nokritīs no gaisa darbs, kuru tik ļoti vēlaties, vai pēkšņi atrisināsies jautājums, kurš tik ļoti sasāpējies. Teikšu otrādāk, līdz Dievišķajam scenārijam mums katram pašam ir sevi jāaizved, katram ir jāaiziet, katru veco ierakstu atstrādājot un katru parādu tās saknē nokārtojotgan cilvēka (cilvēkam ar cilvēku satiekoties) dzīvē, proti, fiziskajā telpā, gan Dvēseliskajā būtībā (Dvēselei ar Dvēseli satiekoties) – tas nozīmē Smalkās Esības telpā – (tas ir transformācijas process). Mums katram pašam tas ir jāatstrādā un jāizravē, vecie ieraksti un parādi paši no sevis neizzudīs un nedzēsīsies. Gaidot un neko nedarot, nepievēršoties šim mājas darbam un vienīgajam uzdevumam, kurš ir dienas kārtībā, pazaudēsiet laiku, proti, apdalīsiet sevi ar iespēju ātrāk sākt izbaudīt Dievišķās Mīlestības scenāriju šeit un tagad.
Daudzi būs sapratuši (tātad pārpratuši), ka Dievišķais scenārijs pats no sevis stāsies spēkā, ko nodrošinās Lielā Pāreja. Nē, tā gluži nebūs. Katram tas būs jānopelna, atdodot savus parādus, vairojot sevī Dievišķo. Tāpēc, ja jūtat, ka jūsu dzīvē kaut kas neiet uz priekšu, nenotiek. Nezināt, ko darīt un kāpēc vispār esat te, ziniet, jūs vecais scenārijs ir beidzies (sāk beigties) un jādodas ceļā, atpakaļ pie savas Dievišķās būtības, kur jūs gaida jaunas zināšanas, iespējams jauns talants un zaļā gaisma sākt to īstenot. Neko nedarot Dievišķo scenāriju varat arī sākt piedzīvot tikai pēc 200 gadiem, jo tieši tik daudz laika ir atvēlēts lai 100% uz Planētas Zeme stātos spēkā Dievišķais Mīlestības laikmets. Esiet modri, negaidiet tik ilgi, neapdaliet sevi, jo šodien šis scenārijs jau ir spēkā un šo Mīlestības pasauli/telpu var sākt izbaudīt, piedzīvot jau tagad.
Vecā scenārija beigas attiecas pilnīgi uz visiem, visiem, uz mani (jo īpaši), uz jums, uz visiem svētajiem un viedajiem. Tāpēc arī šovasar daži lielie skolotāji pameta šo pasauli, tieši tāpēc, ka savu darbu bija izpildījuši. Bet mums ir iespēja sākt pildīt nākošo darbu un tik ātri neaiziet – mums ir iespēja īstenot Augstāko uzdevumu, tikt līdz tam Dievišķajam instrumentam un Dievišķajām (tās fiziskajā telpā nav šobrīd pieejamas, tik Dievišķajā esībā mēs tās glabājām sevī) zināšanām, lai paliktu te un radītu jaunus risinājumus un katrs dotu iespēju pasaulei mainīties un vēl vairāk pilnveidoties!!
Atceros brīdi, kad man sāka signalizēties, ka mans esošais uzdevums iet uz beigām, ka tas tūlīt beigsies, izbeigsies un vairs pasaulei nebūs vajadzīgs un ja vien nesaņemšu savu nākošo uzdevumu, ja vien pati pie tā neaiziešu (Dievišķā transformācija varētu tikt pielīdzināma mācību procesam. Esošajā pasaulē mums bija vajadzīga izglītība un papīrs, lai dabūtu darbu un saņemtu atalgojumu, Mīlestības laikmetā, 5 un 6 dimensijas attīstības laikmetā horizontālajai izglītībai vairs nav loma, tā dabiski, saudzīgi izbeigsies, taču visas zināšanas ir saņemamas, atveramas sevī tieši tuvojoties savām Dievišķajām, Augstākajām, Smalkajām zināšanām, kuras savos dziļumos un Viedajā būtībā sevī glabājam un nesam), tad man šeit īsti nav ko darīt – tās sajūtas nebija foršas, sapratu, ka kaut kam tuvojas beigas. Sākās satraukums par nākotni (viens no spēcīgākajiem signāliem, ja sāk beigties darāmais uzdevums), kā dzīvošu, no kurienes paēdīšu. Sākās pārdomas un jundījās augšā – kas es esmu? Ko es protu? Vai drīzāk, bija sajūta, ka neprotu un nesanāk. Jā, un pats galvenais signāls bija tas, ka to, ko darīju, vairs nevēlējos darīt (šis ir otrs spēcīgākais signāls), ja vairs nav prieka un patikas, gandarījums, tad ir jānāk kaut kam citam. Tieši caur šīm ne tik patīkamajam sajūtām, Dievišķais signalizē, ka kaut kas nav saskaņā ar Dievišķo plānu un scenāriju. Uznāk apnikums. Bet neļaujieties tam, jo drusku, drusku mazs darbiņš un atvērsiet sevī šo jauno zināšanu, izcelsiet no sevis šo unikālo Dievišķās vibrācijas instrumentu, kuru sevī glabājat un iedegsiet zaļo gaismu, lai savu Augstāko uzdevumu sāktu pildīt. Jo kā cilvēki esam atnākuši, piedzīvot šo Dievišķo transformāciju, bet kā Dvēseles, mums katram ir sava Dvēseles profesija – šis te Dievišķais instruments – un tāpēc, katrs esam atnācis šeit, lai izdarītu savu profesijas darbu (ko ļoti iespējams cits nevar izdarīt, jo tā ir mūsu profesija. Katram ir sava profesija un katrs ir atnācis savu „bruģīti ielikt „ jaunās pasaules tapšanā), dodieties pie šīm Smalkajām zināšanām sevī un nebūs jābēdā par darbu, kurš nepatīk un nebūs jāskumst par to, kas nepiepildās jūsu dzīvē!!
Lielā Pāreja ir klāt. Tā būs Dvēseļu modināšana, lai neviens nevilktu garumā un katrs pamostos īstajā brīdī, saskaņā ar Dievišķo plānu atnestu pasaulei savu unikālo instrumentu un liktu to lietā, Mīlestības Scenārija Radīšanai!
Tāpēc zināt, ka turpmāk cilvēku dzīvēs saasināsies viss, kas vien būs ne saskaņā ar Dievišķo scenāriju. Ziniet, ka viss, kas atbildīs vecajām (lai būtu korekti varbūt jāsauc aizejošajām vibrācijām, jo arī šīs vibrācijas un posms bijā kā neatņems evolūcijas posms mūsu attīstībā) vibrācijām, par sevi darīs zināmu!! Darīs zināmu tā, ka to nepamanīt nebūs iespējams un tajā brīdī, kad kaut kas jums neiepatīkas vai paliek grūti, atcerieties – tas viss notiek saskaņā ar Augstāko plānu. Tik jūsu izvēle sākt to pārvērst Dievišķajā scenārijā!
Mēs pietuvojamies kulminācijas momentam, mēs esam nopelnījuši pāriet Mīlestības vibrācijā un tās likumos arī fiziskajā dzīvē šeit un tagad. Lielā Pāreja nebūs viegla, transformācija pati par sevi dažreiz nav viegls process, tāpēc esiet kopā un mīliet viens otru. Lieku reizi paklusējiet, kad tik ļoti gribas aizrādīt, lamāt vai uzbļaut, apskaujiet viens otru, turiet cieši klāt un mīliet kā varat, kā protat un cik ir spēka!!! Tas ļoti atvieglos šo Pārdzimšanu jaunajā dimensijā!!!
***
Paldies Simona par Tavu rakstiņu http://inesemalinovska.wordpress.com/cat… un Pateicību. Tavi vārdi atmodināja vēlmi arī man atkal uzrakstīt kādu rindiņu. Visu vasaru neesmu rakstījusi, jo tas nelikās svarīgi. Pareizāk sakot – daudz svarīgāk šķita būt iekšā sevī, savā „vagā” un izmantot iespēju „izkaplēt” (Dievišķajā ceļā transformēt) visu to, kas mani vēl nošķir no Augstākās Dievišķās Esības scenārija. Gribējās izmantot katru sekundi, kura bija dota šajā vasarā, lai katru graudiņu, kurš vēl ir smags un tumšs manī – pārvērstu par Dievišķo pasauli sevī un ļautu pati sev pietuvoties vēl solīti tuvāk Dievišķajam Esībai.
Kopš marta nekur neesmu bijusi, neko īsti neesmu redzējusi, draugus neesmu satikusi, vasaru sajutu, bet jūra un citas vasaras izklaides neizvirzījās pirmajā vietā šogad, jo visam pāri bija tikai viena neatliekama vēlme – kļūt vēl tīrākai kā Dvēselei un kļūt vēl brīvākai no vecā scenārija kā cilvēkam. Proti, nekavēties, neliegt sev šo iespēju sākt īstenot Dievišķo scenāriju savā dzīvē priekš sevis un citiem.
Daudzus gadus (varbūt pat visu savu esības laiku, kuram robežas ir grūti noteikt), esmu vēlējusies radīt vietu un vidi, kurā valdītu Dievišķās Mīlestības likumi un principi. Izmisīgi esmu vēlējusies dzīvot Mīlestības pasaulē, līdz šim tas vēl nekādi nerealizējās. Un ļoti saprotami, jo Augstākais likums nosaka, tieciet katrs galā ar savu smago un tumšo sienu, kura jūs nošķir no Dievišķā scenārija, tad arī pārkāpsiet šo robežu un Mīlestības scenārijs jūsu dzīvē sāks īstenoties.
Lai arī cik ļoti esmu gribējusi, ka šāds brīnums notiek un Mīlestības pilsēta piedzimst – rodas dabā, vienmēr esmu zinājusi šo Augstāko likumu, kamēr pati sevi līdz Dievišķajam kodolam neaizvedīšu, kamēr katru savu šūnu neattīrīšu un mikro graudiņu neizcelšu ārā no vecajām vibrācijām, jā, tikai tad, kad katrs mata gals dzīvos ne vairs saskaņā vai saiknē ar Dievišķo pasauli, bet kad katrs mans milimetrs būs pārtapis ar Dievišķo Augstāko Mīlestības Vibrāciju – tad arī šis Lielais Plāns par Mīlestības telpu/vidi/ciematu sāks realizēties šeit un tagad. Jā, būtiski ir atkal un atkal pieminēt, ka runa ir par Absolūto Mīlestību, šajā gadījumā runa ir par to attīstības līmeni, kad paši esam kļuvuši par Beznosacījuma Mīlestību, ka Mīlestība – tie esam MĒS. Šeit vairs nav runa par to posmu, kurā mīlam, kurā vēlamies mīlēt, kurā saprotam, ka ir jāsāk mīlēt un otru pieņemt. Nu jau esam priekšvakarā Lielajam Burvīgajam Notikumam – kad visi ceļi šajā fiziskajā pasaulē, kā arī visi notikumi – cilvēku vedīs tikai vienā virzienā – uz staciju, kurā sāksies katra cilvēka pārtapšana (tā arī Dievišķā transformācija) par Beznosacījuma Mīlestību.
Jā, dažreiz šis darbiņš nav viegls un dažreiz pat tas ir grūts gan fiziski, gan emocionāli. Jo ne tik ļoti gribas satikties ar savu Dvēseles sāpi un to dziedināt, ne tik ļoti gribas iemīlēt to, uz kuru ir (it kā) pamats dusmoties. Ne tik ļoti gribas sajust to tumsu – tas nozīmē, ne Dievišķo daļu un spēku sevī. Jo tumsa, tas nozīmē, tātad tur nav Dievišķās klātbūtnes un nav Dievišķā scenārija, – rada bailes, izmisumu, tur mitinās skumjas (jo Dievišķajā scenārijā nav neviens no šiem sāpīgajiem pārdzīvojumiem. Dievišķajā scenārijā ir Mīlestības Pasaule un tādi pat skaisti brīži un dāvanas), tur kur ir slimības vai ķermeniskās sāpes, arī ziniet, tas viss ir jāpārvērš par Dievišķo daļu sevī – tad ikviena slimība atkāpsies.
Ja dzīvē neīstenojas kāda jūsu dziļākā un patiesākā vēlēšanās – ziniet, tātad vēl neesat ticis galā sevī ar to, kas vēl satur ierakstu par veco scenāriju jūsos un jūsu dzīvē. Tas nozīmē, ka kaut kādi darbiņi vēl nav izdarīti un jūs neesat nonācis Dievišķajā scenārijā. Jā, tie smagumi un grūtumi, tā tumšā siena, kura mūs nošķir no Dievišķās būtības ir drusku, drusku grūtāka, smagāka un apjomīgāka, ne kā mēs cilvēks to vēlētos – tieši tāpēc, dažreiz zūd ticība, tieši tāpēc, izgaist spēks un vēlme, vai paļāvība un tāpēc arī ir grūti brīži. Un katrs, katrs, kurš mēros šo ceļu – uz savu Dievišķo Augstākās labklājības un Mīlestības scenāriju, katrs pāris reizes saskarsies ar zemāko punktu, kad šķitīs, ka vairs nav spēka. Bet tajos brīžos ziniet, jūs paņems rokās un nesīs uz rokām, jums dos spēku un Mīlestību, līdz brīdim, kad atkal atgūsiet spēku un varēsiet noturēt rokā savu darba „kapli”, lai nojauktu un Dievišķi transformētu savu smago un tumšo sienu, kura katru cilvēku nošķir no Dievišķā Mīlestības scenārija. Šī sajuta ir fantastiska, zināt un just, ka neesam vieni šajā darbiņā un ceļā ne sekundi.
Jā, mana Dvēsele izvēlējas pamatīgi pastrādāt šovasar (atlikt citas darbošanās) un kā cilvēks tik varu būt pateicīga par šādu iespēju. Aizvien vairāk sevī pietuvojoties Dievišķajam scenārijam, šis lielās iespējas sāk rasties arī fiziskajā dzīvē. Vispār jau šis Augstākais likums ir gaužām vienkāršs: proporcionāli tam, kas Tu esi un kuras vibrācijas/scenārijs Tevī ir valdošais un vairākumā, atbilstoši tam, ātri gūstam iespējas, vai tieši negūstam iespējas kaut kam notikt vai nenotiki šajā cilvēka dzīvē un laikmetā. Proti, ar mums var notikt tikai un vienīgi tas, īstenoties tas scenārijs, kurš ir mūsos (mūsu Dvēseles ierakstā) ierakstīts. Jo vairāk mūsos Dievišķo vibrāciju, jo vairāk pārtopam (transformējamies) par Dievišķo Esību un kļūstam par būtnēm, kuras vairs drīz nesauks par „cilvēku”, bet par Dievišķo būtni, jo attiecīgi vairāk mēs piedzīvojam Dievišķo scenāriju un plānu. Jo mūsos vēl ir pārsvarā vai vairākumā vecās, zemās, karmisko parādu, mācībstundu vibrāciju (ierakstu), jo attiecīgi tādu scenāriju, tādu ceļu un tādu dzīvi arī dzīvojam un tādās situācijās nokļūstam.
Lai arī kas būtu Tavā dzīvē – bēdas, vientulība, bailes, skumjas, smagums, neveiksmes, dusmas, agresija, neapmierinātība – zini, izeja ir – šo visu transformēt sevī par Dievišķo formu un piedzīvot Augstākās Mīlestības scenāriju gan kā Dvēselei, bet pats galvenais kā cilvēkam – saņemt to un sastapt to, vai piedzīvot to, ko tik ļoti vēlamies!!
Visi neizvēlas šobrīd šo ceļu, daudzi neizvēlējās šovasar šo iespēju – pamatīgi pastrādāt, lai izmainītu savu scenāriju un fizisko dzīvi. Bet tas nekas. Izvēlējās vai nu tie, kuri jau ir pārāk pārguruši sevī iekšā gan kā cilvēki, gan kā Dvēseles no vecā scenārija un notikumiem dzīvē, ko tie rada un sekas kādas tie atstāj. Vai arī izvēlējās tie, kuri jūt šo otru pusi, proti, zina, ka ir iespēja. Ka ir iespēja dzīvot citādāk. Ir daudzi, kuri vienkārši atceras, ka pāreja Dievišķajā esības vibrācijā un formā – arī nodrošinās Dievišķā scenārija īstenošanos cilvēka dzīvē.
Un nav jāsatraucas par tiem, kuri vēl nav ne pārguruši no „dzīves” – no vecā scenārija, kā arī nav jādomā par tiem, kuri neatceras šo Dievišķo ceļu un Lielo pāreju, kuru varam izmantot. Jo katram ir savs laiks.
Satraukumam nav pamata. Viens iet pirmais un tieši tāpēc kāds iet pirmais, lai pēc tam nākošajam, kurš nāks šo ceļu būtu līdzās (ja būs nepieciešams), lai drusku ierādītu ceļu, lai drusku izgaismotu ceļu. Un tā lēnā garā, katrs, kurš būs izvēlējies (šo procesu pārvalda Brīvās izvēles likums, tas nozīmē, ka esam tiesīgi izvēlēties šo transformāciju un neizvēlēties, sodu nesaņems neviens, tik atšķirīgi būs scenāriji, kuros katrs dzīvos), pāries Mīlestības pasaulē un scenārijā. Un vien dien, tas vairs nav aiz kalniem – šo pasauli apdzīvos jauna civilizācija, kas būsim mēs paši, tikai jau ar citām domām, citiem redzējumiem, citiem darbiem, citiem uzdevumiem, citu sistēmu un pasaules iekārtojumu. Nav vairs ilgi jāgaida un mēs to piedzīvosim, kad cilvēks būs vesels (nebūs iemesls slimot. Mēs sevī vairs nenesīsim to kodu un sēklu, kura liek tam ar mums notikt), cilvēks būs mīlēts – mīlēs pats un tiks mīlēts. Cilvēks būs skaists, bet skaists no dabas. Būsim tīri. Kopā būs jautri un viegli. Tikai mazs darbiņš mums katram ir jāizdara un šī Mīlestības vide izveidosies, turklāt ļoti vienkārši un harmoniski tas notiks!!
***
Man vienmēr ir gribējies pašai tādu vietu, kur aizbraukt, kur būt, kur satikt cilvēkus. Ir gribējies, lai ir tāda māja un vieta, kur brīvi drīkst braukt, kad vien vēlos, vai kad ir tāda vajadzība. Lai ir vieta, kur palikt(nevienam neprasot atļauju un nejūtoties parādā) gan, kad gribas dabu un klusumu, gan, kad kopā ar kādu gribas paadīt zeķes, uzcept svaigu kanēļmaizīti. Vai vietu, kur var uzvārīt kartupeļus un arī citus sasaukt pie viena galda (pat nepazīstamos pacienāt). Vieta, kur būt kopā un dzīvoties kopā. Vieta, kur var būt, kad gribas un vajag un vieta, kuru var pamest, kad, jādodas tālāk.
Īpaši tumšajos ziemas mēnešos, lietainajos aukstajos vakaros, it īpaši ar maziem bērniem – kad īsti nav uz kurieni izkustēties (un mēnešiem esmu spiesta palikt četrās sienās), lai visiem būtu ērti, labi un harmoniski, ir tik ļoti gribējies kaut būtu tāda vieta, kurā man būtu atļauts braukt un būt (lielveikals kā laika pavadīšana nav īsti tas pēc kā sirds ilgojas) un turklāt būt kopā ar citiem cilvēkiem un būt jau tajā attīstības un Mīlestības scenārijā, kad viens otru nekaitina, bet var harmoniski kopā pabūt. Tik ļoti ir bijusi vēlme pēc tādas vietas, lai bērniem būtu sava vide, rotaļas, izklaides un satikšanās ar citiem bērniem. Lai man būtu iespēja apsēsties tuvāk kamīnam kaut ko patamborēt un iepazīt citus cilvēkus, tik ļoti ir gribējies kopā kaut ko radīt. Tik ļoti tādu neuzspiestu, bez pienākumu un bez saistību kopā būšanu esmu vēlējusies, kur sapulcējas katrs, kurš var ar kaut ko padalīties un lai beidzas tas, ka vienam vajag visu izdarīt un paspēt, kā arī nodrošināt.
Ir gribējies tādu kopīgu māju, kura it kā nevienam nepieder, bet tai pat laikā pieder visiem (katrs kādu savu mazo darbiņu tur padarījis) un vietu, kura dzīvo Mīlestības scenārija noteikumos. Vietu, kura neuzspiež un ļauj būt tam, kas tiešām esi. Vieta, uz kuru var atbraukt, tad atkal katrs var aizdodies savās gaitās, kad sajūt vēlmi atkal var atbraukt un pabūt šajā vietā, kurā varētu notikt lielās un mazās satikšanās. Tik ļoti ir gribējies, lai arī manu bērnu kāds 5min pieskata, ja vajag aizskriet zupu apmaisīt, vai ieskriet iekšā siltu džemperīti uzvilkt. Lai ir tā viena veseluma sajūta ar šo pasauli. Ka mēs esam viens vesels un esam atnākuši, lai būtu kopā. Lai dzīvotos kopā, citādi drusku pietrūkst jēga šim visam … Tik jauki ir radīt kopēju telpu, kur būt, neko neprasot pretī vai atpakaļ, tikai, lai ir vieta, kur būt un kur cilvēkiem satikties, neuzprasoties pie kāda ciemos un neapgrūtinot citus. Tik izmisīgi dažreiz ir bijusi vajadzība pēc vietas, kurp aizdoties, kad negribas būt vienai, vai kad ir tik grūti palikt vienai.
Tik ļoti ir gribējies vietu, kur varētu satikties cilvēki, kur nebūtu komercijas pamatprincipi, bet gan Mīlestības saistības un plūdums, katrs iedod un ienes to ko var, lai visiem būtu labi, silti un mājīgi. Turklāt, mums katram, katram ir ar ko padalīties un kopā varam tik daudz izdarīt!!!
Vienmēr esmu prātojusi, ja man šāda ideja ir bijusi tik tuva visu dzīvi, tad noteikti būs kāds, kuru vēl šī ideja un drīzāk jau vajadzība uzrunās. Lai tā arī būtu. Lai notiek tas, kam ir jēga, lai īstenojas tas, kas var satuvināt cilvēkus un vairot Mīlestību. Lai stājas spēkā Dievišķais scenārijs Zemes virsū.
Zināju, kad būšu tikusi tik tālu savā Dievišķajā transformācijā – pārtapšanā par Dievišķo Mīlestību, šāda iespēja būs un šāda vieta radīsies tepat netālu. Šāda vieta būs, jo cilvēki sāk dalīties Mīlestībā un tieši to paredz Dievišķais scenārijs. Un viss šīs vasaras darbs, ceļš un dažreiz pat ļoti pagrūtais process sevī ir attaisnojies (citādi vispār nevar būt), tik vajadzēja aiziet līdz turienei, kur tas manā Dievišķajā ceļā un plānā ir ierakstīts.
Šāda vieta ir atnākusi necik tālu, tepat skaistajā Latvijā, ir stabils pamats un pirmās iespējas, notiek reāli darbi, viss notiek un realizējas. Un zinu, ka vēl ne tagad, bet pavisam drīz es varēšu teikt, jums ir vieta, kur braukt, kur būt un kur palikt, brīžos, kad ir vientuļi un gribas kādu līdzās, vai arī brīžos, kad tieši pretēji, kad pašam ir tik daudz un rodas vajadzība ar to dalīties. Te mēs visi varēsim satikties, lai vairotu Mīlestību un radītu jaunu telpu, kurā dzīvot!
***
Vēl tik pēdējā mazā vēstulīte visiem. Paldies jums tiem, kuri man raksta vēstules un jautā padomus, vai vēlas dzirdēt kādu manu ieteikumu, vai stāsta savu dzīvesstāstu. Paldies jums, es ar milzu cieņu pret to izturos, lai arī neesmu ne uz vienu jūsu vēstuli atbildējusi. Galvenokārt tāpēc, ka fiziski nepietiek laika, visas vēstules izlasīt. Bet šis būtu tikai mazais attaisnojums, kāpēc neesmu atbildējusi uz vēstulēm. Lielais un visu būtiskais iemesls ir tas, ka es neesmu tiesīga dot padomus, jo neviens šajā pasaulē nezina labāk par katru pašu, kas viņam darāms, neviens cits nevar mūsu vietā izdarīt izvēles. Galvenokārt neviens jau neesam tik viedi, lai teiktu, kas otram jādara, jo katrs pats tikai to zina. Katram savs ceļš, kuru paši esam sarakstījuši. Tiklīdz cits sāk iejaukties, mana pieredze rāda sākas maldīšanās vai staigāšana pa apli. Es varu būt līdzās. Es varu izgaismos ceļu, kuru nevarat iet, jo tas ir tumšs vai slēgts. Es varu paņemt jūs Dvēseli „pie rokas” un pavest uz priekšu, bet es nevaru pateikt, kas jums darāms un kāds iemesls ir kādām jūsu ķibelēm. Es tikai zinu ceļu, ka to visu sakārtot, vērst par labu un izmainīt.
Tāpēc tik varu atkārtoties vēlreiz, man visiem, visiem un ikvienam ir tikai viens lielais padoms un ieteikums (katram mums savs ceļš, notikumi un kreņķi, bet risinājums un izeja mums visiem viena, tāpēc jau esam te atnākuši, lai to izmantotu un apstādinātu vai arī izmainītu visu to, kas nepatīk mums mūsu dzīvēs un sajūtās), šī izeja, nešaubīgi un pārbaudīta ir Atgriešanās Dievišķajā scenārijā. Esošās dzīves un savas iekšējās pasaules pārvērtība Dievišķajā esībā!! Tā ir izeja ikvienai situācijai, stāstam un kreņķim.
Pirmsākumos es parasti darīju tā, kad man bija grūti un nezināju, kurp doties, kas man jādara vai kāds ir risinājums, es vienmēr darīju zināmu pati sev un visiem Augstāk stāvošajiem, es miljoniem reižu atkal un atkal izdarīju izvēli un darīju to visiem zināmu – ES EJU DIEVIŠĶO CEĻU. ES IZVĒLOS DIEVIŠĶO. Tajā brīdī, kad cilvēks to izvēlas, tas ceļš sāk pavērties un nokļūdīties vairs nav iespējams!! Iespējas atveras, kuras vedīs Dievišķajā virzienā.
Inese Maļinovska
Septembris 8, 2012