pirmdiena, 2012. gada 10. septembris

Baltu Vienības uguns


Sveicināti, mīļie draugi!

Mums visiem ir tuva un svarīga mūsu tautas tagadne un nākotne. Un tikpat svarīga pagātnes apzināšanās.

Latviskās Dzīvesziņas centrs ZALTIS sadarbībā ar Beverīnas novada domi šai vasarā īstenoja brīnišķīgu sadarbības projektu un brīnišķīgu BALTU tautu pagātnes, tagadnes un nākotnes projektu - Otro Baltu krivuli - Baltu tradicionālās garīgās kultūras kopienu vadītāju un dalībnieku saietu, kuŗā piedalījās Latvijas, Lietuvas, Polijas (prūšu) un Baltkrievijas (gudu) tradīcijas pārstāvji.

Tagad sadarbībā ar Beverīnas novada domi tapis Aicinājums jums -  aktīviem un atbildīgiem ļaudīm Latvijā, - pašvaldību līderiem, folkloras kopu vadītājiem un koordinatoriem, sabiedrisko organizāciju un biedrību vadītājiem ... - Aicinājums 22.septembrī svētkalnos, pilskalnos un citās svētvietās iededzināt BALTU VIENĪBAS UGUNI.

Aicinājumu, lūdzu, skatiet piesaistnē! 

Turpat arī neliels vēsturnieka Arņa Radiņa raksts par Baltu Vienības nozīmību agrāk un mūsdienās un Latviskās Dzīvesziņas centra ZALTIS vizītkarte. 

Te arī neliela filmiņa - iedvesmai - http://www.youtube.com/watch?v=_NCGr9pt-_Y un karte no pagājušā gada Baltu vienības uguņu vietām - mūsu vēlme un nepieciešamība - lai šogad to Latvijas pusē vairāk : http://maps.google.lt/maps/ms?msid=212313771346103492846.0004ace5f6d4d72c57782&msa=0 - uzklikšķinot uz ugunskura, top redzams, kas un kur to dedzinās un kā ar viņu sazināties. Līdzīga karte taps arī šogad. Tāpēc laipni aicinu par savām Baltu uguns vietām un citiem Baltu vienības dienai veltītiem notikumiem paziņot uz ZALŠA e-pasta adresi: biedriba.zaltis@gmail.com


Lai mums visiem koša un skanīga Pilskalnu sasaukšanās! <><><><><> 

Sirsnīgā cieņā, 
biedrības Latviskās dzīvesziņas centrs ZALTIS valdes priekšsēdētāja 
Gunta Saule, 
tālr.: +371 28846708
http://dziveszinazaltis.blogspot.com/ 


Arheoloģiskas pārdomas Baltu vienības dienas sakarā
Arnis Radiņš, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors. 2007. gada 21. septembris 00:00
Vai katrs no mums ir domājis par to, kas ir baltu vienība? Ja tā vispār pastāv, tad ko šie divi vārdi nozīmē mums personīgi, jautā arheologs Arnis Radiņš.
Latvijā un Lietuvā 22.septembrī kārtējo reizi tiks atzīmēta Baltu vienības diena. Lēmumu par tās ierakstu mūsu atzīmējamo dienu kalendārā pieņēma Latvijas un Lietuvas parlamenti 2000.gada 18.maijā. Baltu vienības dienas būtība ir veicināt latviešu un lietuviešu, šodien pasaulē vienīgo baltu valodu runātāju, tuvināšanos un draudzību, kā arī sekmēt visu to, kas vieno Latviju un Lietuvu. Tuvu un draudzīgu attiecību nepieciešamības izjūta nepavisam nav jauna parādība.
Kopš XVIII gadsimta visa latviešu un lietuviešu apdzīvotā teritorija ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, pateicoties straujai ekonomiskajai attīstībai, Latvijas pilsētās dzīvoja ļoti daudz lietuviešu, to vidū nozīmīgs skaits izglītotās sabiedrības daļas pārstāvju. Līdz ar to veidojās labvēlīgi nosacījumi kopējai etnopolitiskajai attīstībai. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija 1869.gadā, pieņemot lēmumu par Latviešu muzeja dibināšanu, norādīja: "Muzejam krāt tikai tādas lietas, kas zīmējas uz Baltijas tautu etnogrāfiju un vēsturi, leišu tautu līdzskaitot." Pirms un pēc Pirmā pasaules kara izskanēja pat ierosinājumi veidot vienu valsti. Diemžēl apstākļi tam nebija nobrieduši.
Taču Latvijas un Lietuvas tuvināšanās idejas nesēji vienojās kopējā kustībā. 1921.gadā Rīgā nodibināja Latviešu-lietuviešu vienības biedrību, bet 1923.gadā Kauņā - Lietuviešu-latviešu vienības biedrību. Viena no to darbības nozīmīgām formām bija ikgadēji kongresi, kas pārmaiņus notika te vienā, te otrā valstī. Kustība darbību tajās vai citās formās nekad nav pārtraukusi un ir dzīva arī šodien. Kopš Baltu vienības dienas oficiālās stāšanās spēkā ir jau radušās zināmas tradīcijas un gūti panākumi. Šajā saistībā noteikti jāatzīmē Lietuvas - Latvijas forums, kas dod iespēju abu valstu kultūras, mākslas, zinātnes un citu sabiedrības grupu pārstāvjiem satikties nolūkā sekmēt abu brālīgo tautu savstarpējās izzināšanas un tuvināšanās procesus, veicināt Latvijas un Lietuvas sadarbību. Tagad tās vairs nav tikai atsevišķu entuziastu aktivitātes. Nozīmīgi, ka foruma ietvaros norisinājušās arī Latvijas un Lietuvas uzņēmēju tikšanās, citu jautājumu vidū diskutējot par tēmu - partneri vai konkurenti? Vēl noteikti jāmin latviešu un lietuviešu valodu mācīšanas sākums pierobežas skolās.
Baltu vienības dienas datuma izvēle saistās ar 1236.gada Saules kaujas norises laiku, kad lietuvieši kopā ar zemgaļiem sakāva Zobenbrāļu ordeni. Krustnešu karaspēka sastāvā ietilpa arī krievi, igauņi, latgaļi un lībieši. Jāsaka, ka tā bija tipiska šā laika parādība. Trūkstot vienotībai, krustneši ļoti sekmīgi izmantoja "skaldi un valdi" taktiku.
Atskaņu hronikā notikumi pirms 771 gada aprakstīti šādi:
"Uz krievu zemi sūtīja nu sūtņus viņš pēc palīga,
un prāvā pulkā igauņi šurp nāca itin nadzīgi;
leti, līvi līdzi gāja, mājās palikt nedomāja.
Par to bij krustnešiem liels prieks,
jo vīrs neviens tiem nebija lieks.
Tie prāvā bara priekšā stāja
un nu uz leišu zemi jāja,
jo svēta bija viņu lieta. [...]
Tiem apkārt salasījās pulks pagānu,
un otrā rītā
nu sākās cīņa negaidītā ar pagāniem,
vai tīk vai ne.
Tos nesargāja purvaine,
tur tos kā sievas apkāva.
Man žēl ir daža varoņa,
ko neaizsargātu tur sita.
Daudz citu izmisumā krita
un mājup muka, ko vien spēja.
Zemgaļi nu nekavēja bez žēlastības apsist tos,
gan nabagos, gan bagātos.
Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs gan pretojās vēl itin jestrs,
līdz viņiem zirgus nomaitāja.
Tad kājās viņi cīņā gāja un dažu vīru nogāza,
līdz beidzot viņus pieveica."
Zobenbrāļu ordeņa sagrāve paātrināja krustnešu spēku apvienošanos. Tā paliekas 1237.gadā pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā atzaru - Livonijas ordeni. Jau apvienotajiem spēkiem XIII gadsimta vidū un beigās izdevās iekarot baltu tautu prūšu, kuršu, zemgaļu u.c. zemes. Interesanti, ka Saules kaujas vieta dabā nav precīzi lokalizēta. Pastāv divas galvenās hipotēzes - pie Šauļiem Lietuvā vai pie Vecsaules Latvijā.
Tajā tālajā pagātnē ir bijušas arī citas baltu vienības dienas, bet vēl vairāk nevienību dienu. Ieskatīsimies tikai dažos XIII gadsimta notikumos: 1205.gadā zemgaļu valdnieks Viestarts slēdz mieru ar bīskapu, saņemot vācu palīdzību karaspēka apmācībā, 1208.gadā lietuvieši iebrūk Zemgalē, bet cieš sakāvi; 1210.gadā kurši uzbrūk Rīgai, taču, nesaņēmuši solīto zemgaļu, lietuviešu, lībiešu u.c. atbalstu, cieš neveiksmi; 1219.gadā Mežotnes zemgaļi lūdz bīskapa Alberta palīdzību pret lietuviešiem, par to pieņemot kristīgo ticību; 1237.gadā žemaiši iebrūk Kursā, nogalina tās bīskapu, daļa kuršu saceļas un atbrīvojas no vācu varas; 1253.gadā Lietuvas karalis Mindaugs dāvina Livonijas ordenim sēļu zemes; 1260.gadā kaujā pie Durbes lietuvieši kopā ar to pusē pārgājušiem kuršiem sakauj Livonijas ordeņa karspēku, kurši atbrīvojas no vācu virskundzības, sākas prūšu vispārējā sacelšanās; 1279.gadā Cēsu latgaļi pulcējas zem sarkanbaltsarkanā karoga, lai kopā ar krustnešiem dotos cīņā pret zemgaļiem utt.
Ja pirmā gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos būtu pārsvarā bijušas baltu vienības dienas, tad nav šaubu, ka Eiropas karte un mūsu vēsture būtu daudz savādāka. Prūšu, lietuviešu, augštaišu, žemaišu, kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu u.c. pašapvienošanās varēja radīt ļoti spēcīgus valstiskus veidojumus ar salīdzinoši ievērojamu iedzīvotāju skaitu.
Bet tagadējā robeža starp Latviju un Lietuvu atbilst krustnešu iekarojumiem XIII gadsimtā un neatspoguļo tā laika etnisko un politisko iedalījumu. Nesenajā pagātnē neapšaubāmi dominē vienības dienas. Atcerēsimies: kopējs liktenis padomju okupācijā, cīņa par tiesībām identificēt sevi par lietuvieti un latvieti, par tiesībām runāt dzimtajā valodāun attīstīt savu kultūru, baltu identitātes meklējumi un folkloras kustība kā "dziedošo revolūciju" sastāvdaļa, Baltijas brīvības ceļš u.c. Tas neapšaubāmi joprojām veido pozitīvu fonu tuvām un draudzīgām šodienas un nākotnes attiecībām.
Kas tad ir balti? Viņi ir lielajai indoeiropiešu valodu saimei piederošs patstāvīgs etnoss. Daļa pētnieku domā, ka 5.-4.g.tūkst.pr.Kr. visi indoeiropieši dzīvojuši vienā vietā un runājuši vienā valodā. Pēc vienas no populārākajām hipotēzēm viņu pirmdzimtene atradusies mūsdienu Ziemeļirānā, Austrumturcijā un Dienvidkaukāzā. No šīs teritorijas pirmtautas daļas atšķirīgos laikos izceļojušas dažādos virzienos. Vispirms atdalījusies tā grupa, kurai raksturīgas Anatolijas jeb hetu-luviešu valodas. Nākamā nodalījusies grieķu, armēņu, indoirāņu jeb āriešu valodu nesēju grupa utt. Savu indoeiropeisko pirmdzimteni pametuši arī seneiropiešu valodu nesēji. Viņi apmetušies uz dzīvi Melnās jūras ziemeļu krastā.
Vienas no pirmajām seneiropiešu otrreizējo pirmdzimteni pametušas kaujas cirvju un auklas keramikas kultūras ciltis. Tās aizņēmušas plašas teritorijas Eiropas mežu joslā no Reinas līdz Volgai. Minētie cilvēki saistāmi ar baltu cilšu un valodu veidošanos. No seneiropiešiem vēl cēlušies ģermāņu, slāvu, ķeltu, senitāļu, ilīriešu, venedu valodu nesēji. Pirmbaltu valoda izveidojās Vislas lejteces, Dņepras un Volgas augšteces, Daugavas un Nemunas upju baseinā pirms 4000 gadiem. Tā bija teritorija, kur auklas keramikas kultūras nesēji saplūda ar eiropeīdajām Narvas, Nemunas, Dņepras-Doņecas un Augšvolgas kultūru ciltīm. Uz ziemeļiem no Daugavas pirmbaltu kaimiņi bija somi, uz rietumiem no Vislas - pirmslāvi, venedi un pirmģermāņi, bet viņu dienvidaustrumu kaimiņi bija irāņi.
Apzīmējumu "balti" kā terminu, izmantojot Baltijas jūras nosaukumu, ieviesa vācu valodnieks F.Neselmanis XIX gadsimta otrajā pusē. Interesanti, ka, iespējams, XI gadsimta otrās puses vācu hronists Brēmenes Ādams bija pirmais, kurš lietoja mare Balticum, t.i., Baltijas jūras vārdu. Jaunais nosaukums pamazām izspieda iepriekšējos - Venedu jūra, Skitu jūra, Aistu jūra, Austrumu jūra u.c. Jāsaka, ka antīkie un agro viduslaiku autori kā Tacits, Jordans, Kasidiors, Einhards u.c. savos darbos baltus dēvēpar aistiem. Vēlāk minētais nosaukums vairs netiek lietots, bet rakstītajos avotos parādās atsevišķu baltu cilšu etnonīmi - pruzze (prūši), cori (kurši), litva (lietuvieši), seimgaler (zemgaļi), letgola (latgaļi), selones (sēļi) u.c.
Balstoties uz hidronīmijas datiem, t.i., upju un ezeru nosaukumiem, ir noteikts iespējamais baltu izplatības areāls. Tas plešas no Vislas līdz Daugavai, no Baltijas jūras līdz Volgas un Okas augštecēm. Vēl XIII gadsimtāpastāvēja baltu etniskās vienības prūši, galindi, jātvingi, skalvji, augštaiši, lietuvieši, žemaiši, kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi. Šodien baltus pārstāv vairs tikai latviešu un lietuviešu tautas.
Baltu vienības idejas aspektā līdz šim maz izskanējis arheologu vārds. Jāsaka, ka viņi jau vairāk nekā 100 gadu vienoti sekmīgi strādā, meklējot kopīgo un atšķirīgo baltu senvēsturē. Simboliski, ka tieši pilskalnos tradicionāli tiek iedegti baltu vienības ugunskuri. Sadarbība arheologu starpā arī turpmāk būs viena no panākumu atslēgām. Kaut latviešu un lietuviešu pētnieku darbībā bijuši gan pacēlumi, gan kritumi, tā vienmēr devusi nozīmīgus rezultātus etniskās, materiālās un nemateriālās kultūras izzināšanā. Turpinājumā par šodienas situāciju baltu arheoloģijā. Viens no nozīmīgiem Latvijas arheoloģijas uzdevumiem ir baltu arheoloģijas pētniecība ne tikai tās šaurākajā, bet arī plašākajā izpratnē. Ar to saprotama visu kādreiz dzīvojošo baltu valodām piederošo etnisko vienību izzināšanu un "kopainas" radīšana.
Kā zināms, ar baltu arheoloģiju nodarbojas ne tikai Latvijā, bet arīLietuvā, Polijā, Baltkrievijā, Krievijā. Objektīvu un subjektīvu iemeslu rezultātā pašlaik pētniecība vairāk koncentrēta katrai savas valsts konkrētās teritorijas izzināšanā, atstājot nedaudz novārtā "kopainas" problēmas. Ir lieli panākumi atsevišķu pieminekļu pētniecībā, kultūru un etnisko grupu izzināšanā, bet pēdējo divdesmit gadu laikā nav tapis neviens apkopojošs darbs par visiem baltiem. Kā vēl viena problēma atzīmējama savstarpējā informācijas apmaiņas nepietiekamība - maz konferenču un izstāžu, grūtības literatūras iegūšanā. Kā solis uz priekšu informācijas sniegšanā par latviešu arheologu veikumu vērtējama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sagatavotā izstāde Senās Latvijas dārgumi, kas no aprīļa līdz oktobrim ar lieliem panākumiem tiek eksponēta Polijā Valsts arheoloģijas muzejā Varšavā un Biskupinas arheoloģijas muzejā. Pagātnē palikušas baltu etniskajai vēsturei veltītās pārrobežu konferences 1977. un 1985.gadā Rīgā, 1981. un 1991.gadā Viļņā. Tās sekmēja tiešo un netiešo šķēršļu nojaukšanu dažādu zinātņu nozaru kompleksa priekšstata veidošanā par baltu etniskajām vienībām, kuru pārstāvji kādreiz aizņēma plašas teritorijas Austrumeiropā.
Diemžēl uzkrātā pozitīvā tendence panorāmas skata izstrādē neguva atbilstošu turpinājumu. Šodien mūsu rīcībā ir uzkrāts liels daudzums jaunu arheoloģisko liecību un informācijas baltu etnisko vienību pētniecībā, kas gan sašķobījušas un sagrāvušas, gan pāraugušas esošos uzskatus un hipotēzes. Piemēram, baltu izcelsmes (laiks, areāls, procesa dalībnieki) jautājumā pastāv vairākas hipotēzes. Vecākā no tām, ka auklas keramikas kultūras nesēji kā baltu senči ieradās Austrumbaltijā vēlajā neolītā ap 2000. gadu pr.Kr., izveidojās XX gadsimta vidū,kur vieni pētnieki skaidroja viņus kā atnācējus no šodienas Vācijas teritorijas, bet otri - kā atnācējus no Dņepras upes baseina. Jaunākā no tām, kas savukārt noformulējās XX gadsimta pēdējā ceturksnī, saskata indoeiropiešus jau daudz agrāk, jau mezolītā. Šajā aspektā interesants jautājums ir par to, vai arheoloģiskās liecības var fiksēt to, kas pārvietojās - valodas vai šajās valodās runājošie cilvēki, vai arī kā arheoloģiskās liecības atspoguļo caur materiālo kultūru etnisko identitāti.
Avotu bāzes kvalitāte un kvantitāte pati par sevi negarantē problēmu sekmīgu risināšanu. Līdz ar pētniecības metožu pilnveidošanu tāpat svarīgi nodefinēt aktuālāko pētniecības priekšmetu. Viens no tiem būtu baltu izcelsme un senākā vēsture. Nav šaubu, ka ir nobriedusi nepieciešamība pēc baltu arheoloģijas kongresa. Saprotamu iemeslu dēļ būtu vairāk kā nepareizi domāt, ka mums pašiem nav jāuzzina, kas mēs esam, iniciatoriem jābūt Lietuvas un Latvijas zinātniekiem. Kā zināmu iestrādi šajā virzienā var atzīmēt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Lietuvas Nacionālā muzeja 2010. vai 2011.gadā paredzēto baltu senvēstures izstādi un konferenci. Minētās institūcijas realizē kopprojektu par latviešu un lietuviešu kopējām saknēm. Tā ietvaros jau sagatavotas konferences un izstādes par zemgaļiem (2003), par sēļiem (2005) un tiek gatavota par kuršiem (2008). Tāpat publicētas grāmatas: Zemgaļi senatnē. Žiemgaliai senoveje. Rīga, 2003; Pētījumi zemgaļu senatnē. Rīga, 2004; Žiemgaliai. The Semigallians. Vilnius, 2005; Sēļi un Sēlija. Selonians and Selonia. Rīga, 2005; Pētījumi sēļu senatnē. Rīga, 2006; Seliai. The Selonians. Vilnius, 2007.
Latvijas un Lietuvas arheoloģijā ir visi nosacījumi, lai realizētu minēto uzdevumu. Baltu arheoloģijas kongress neapšaubāmi kalpotu ne tikai pētniecības rezultātu apkopošanā un analīzē, jauno virzienu un perspektīvu noteikšanā,bet arī baltu identitātes kopējo sakņu atsegšanas un baltu vienības un tuvināšanās aspektā.
1926.gadā iznākušā izdevuma Latvijas archailoģija, kas bija pirmā latviešu valodā publicētā Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata, ievadā ievērojamais somu arheologs A.Talgrēns rakstīja: "Kaut latviešu arheoloģijas nākotne būtu gaiša un laimīga. Kaut tauta iepazītos ar savu aizvēsturi un to cienītu. Kaut tauta tādejādi izprastu savas spējas un savu spēju robežas. Pozitīvais darbs noteic tautas likteni. Nedz partijas, nedz vārdi, nedz programmas, tikai dzimtenes mīlestība un darbs - pareiza dzīves izpratne rada tautas spēku un dzīvības spēju."
Šis vēlējums ir spēkā vēl šodien. Latviešu un lietuviešu identitāte veidojusies vairāku tūkstošu gadu laikā. Šodien visai grūti pateikt, kas iesakņojies no senvēstures laikiem un pārmantots no kopējām baltu saknēm. Tas būtu jānoskaidro. Savukārt, lai to izzinātu, kā jau tas iepriekš tika atzīmēts, nepieciešama baltu arheoloģiskā u.c. pētniecība. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka baltu identitāte ir tikai valodas kopība. Skaidrs, ka vēstures gaitā līdz šim visu laiku notikusi arī atšķirību veidošanās. Te vienas no nozīmīgākajām ir tās tradīcijas, kas radās, ejot dažādu ceļu uz latviešu un lietuviešu tautu un valstiskuma rašanos. XIII gadsimta laikā lietuvieši ārēju draudu rezultātā spēja pašapvienoties un izveidot karalisti. Dižkunigaitis Mindaugs tika kronēts par karali 1253.gadā. Latvieši formējās krustnešu iekarojumu rezultātā izveidotās Livonijas sastāvā un valstiskumu ieguva tikai XX gadsimtā.
Nav noslēpums, ka valstiskuma sajūta un vēsturiskā atmiņa, kā arī pieredze lietuviešiem un latviešiem ir dažāda. Latvijas un Lietuvas draudzīgo attiecību atslēga slēpjas cilvēkos, viņu kontaktos. Vai katrs no mums ir domājis par to, kas ir baltu vienība? Ja tā vispār pastāv, tad ko šie divi vārdi nozīmē mums personīgi? Vai mūsu ir daudz, kam tā vajadzīga, jo ne to var ēst, ne dzert, ne bankā noguldīt? Vai mums ir kas vienojošs bez piederības baltu valodas grupai, vēl vairāk, runājot latviski un lietuviski, saprast vienam otru ir grūti. Tuvināšanās idejai ir ilgstoša vēsture. Nav šaubu, ka Lietuvā un Latvijā ir daudz cilvēku, kam tā tuva. Baltu vienība kā jauna tradīcija ir jāveido un jākopj. Tā jau kļuvusi par mūsu valstu attiecību neatņemamu sastāvdaļu, kurā iesaistīti dažādi sabiedrība slāņi.
Vai mēs mazīsti pazīstam viens otru? Joprojām noteikti ne. Baltu vienības dienas ideja ļauj arvien tuvāk iepazīt vienam otru, kas savukārt paver ceļu turpmākai virzībai. Par to runāts vairāk, bet darīts mazāk. Integrētajā Eiropā pastāv reģionālisma tendences, kuru pamati reizēm iesniedzas pat pirmsvalstu periodā. Šajā aspektā varam runāt par baltu reģionu un Baltijas reģionu. Pēc sava satura tie nav viens un tas pats, kaut arī daļēji pārsedzas. Baltu etnosa valodas tradīciju, identitātes un mentalitātes savdabības uzturēšana ir vērtība, kas kļūst arvien nozīmīgāka šodienas globālajā pasaulē. Šajā nozīmē tā nav tikai lietuviešu un latviešu vienība. Tas ir plašāks jēdziens. Ārpus mūsu valstīm ir tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, kuri jūt piederību baltu saimei un gatavi darboties. Vācijā darbojas kustība, kas cenšas atdzīvināt un atsākt lietot prūšu valodu. Tai ir atbalstītāji arī Lietuvā un Latvijā. Arī Baltkrievijā eksistē kustība savu baltu sakņu apzināšanā. Baltu vienības diena ir tikai datums kalendārā, baltu vienība ir darbs ik dienas šīs idejas vārdā. Kāds varētu būt labums no pēdējo baltu tautu vienības, mēs varam tikai minēt un prognozēt, bet to kas ir noticis baltu tautu nevienības rezultātā, mēs jau zinām.

Pilskalnu sasaukšanās – Baltu Vienības uguns
      

22.septembris ir īpaša diena baltu tautām, Baltu vienības diena, - laika ritējumā tā gūst arvien lielāku svaru. Daudzi no mums to zina. Un tai pat laikā daudziem tā vēl arvien ir mazzināma.

No kurienes tad nāk Baltu vienības dienas sākums? 1236.gada Rudens saulstāvjos Saules kaujā mūsu senči – senās baltu ciltis – vienojās kopējā cīņā un sakāva Zobenbrāļu ordeni. Rakstu liecības par saulstāvjiem pirms 776 gadiem nav saglabājušas daudz ziņu. Dažas no tām ir pretrunīgas. Vēsturniekiem joprojām nav drošas skaidrības par to, kur īsteni norisinājusies Saules kauja — pie Vecsaules Latvijā vai Šauļu apkaimē Lietuvā, tomēr skaidrs ir tas, ka kaujas vieta bija Saules zeme, Baltu zeme. Un nav šaubu par pašu notikumu un tā nozīmību — toreiz notikušās kaujas iznākums pavērsa mūsu nākotnes gaitu tai virzienā, kā tā ritēja turpmāk.

Apzinoties šī notikuma nozīmību, 22.septembris tika nodēvēts par Baltu vienības dienu - 2000.gada 18.maijā gan Latvijas, gan Lietuvas  parlamenti pieņēma Lēmumu to ierakstīt abu valstu atzīmējamo dienu sarakstā. Laika gaitā šķietami zudusi notikuma vēsturiskā nozīmība, taču tai pat laikā daudzu mūsu apziņā dienas svarīgums saglabājas un pat paplašinās, - tā kļuvusi par zīmi baltu pēcteču tautu garīgajai vienotībai.

Kopš 2000.gada katru gadu 22.septembrī Latvijā un Lietuvā, notiek kopīgi svētki – kaŗavīru daudzinājumi, baltu kopienu pulcēšanās, svinīgas uzrunas, folkloras kopu un koru sadziedāšanās un galvenām kārtām - uguņu iedegšana pilskalnos. Laika gaitā arī citos baltu pēcteču apdzīvotos apvidos Baltkrievijā, Polijā un citviet mostas ļaužu apziņa seno baltu zināšanu apguvei, izpratnei un daudzināšanai, un pašstiprināšanās šais zināšanās gūst arvien dižāku nozīmi. Mūsu spēks ir mūsu saknēs, mūsu senajā dzīves un pasaules izpratnē. Mūsu nākamība ir senatnes pētīšana un daudzināšana, dzīve atbilstoši pasaules un saules dzīvības ritējumam.

Latviskās Dzīvesziņas centrs ZALTIS kopā Beverīnas novada domi aicina šī rudens Baltu vienības dienu svētīt ikvienā Latvijas novadā un iedegt Baltu vienības uguņus katrā pilskalnā un svētkalnā.

Mēs aicinām ļaudis uz Pilskalnu sasaukšanos - sestdien, 22.septembrī, plkst. 20.00 sanāksim kopā sev tuvajos pilskalnos un svētkalnos un aizdegsim Baltu vienības ugunis! Lai tās ir mūsu, baltu garīgās vienotības apliecinājums un stiprinājums.

Mēs aicinām iedegt Baltu vienības uguņus ik vietā, kur baltu pēcteči mīt dažādu laiku un notikumu aiznesti – ne tikai Rīgā Daugmalē, Dignājā, Beverīnā un Sidrabenē, ... bet arī Omskā, Luksemburgā, Londonā, Drodhedā, Kalifornijā, Toronto, Brisbenā, Šanhajā, Sidnejā, Maskavā, Breslavā, Oslo, ...


_______________________________                                               _________________________

Latviskās dzīvesziņas centra „ZALTIS”                                                  Beverīnas novada domes
valdes priekšsēdētāja                                                                             izpilddirektors 
Gunta Dombrovska (Gunta Saule)                                                         Sandris Brālēns
Tālr.: 28846708
biedriba.zaltis@gmail.com



Latviskās Dzīvesziņas centrs ZALTIS


Biedrība Latviskās Dzīvesziņas centrs ZALTIS  ir dibināta 2012.gada 11.janvārī ar mērķi pētīt, uzturēt, attīstīt un izplatīt latvisko dzīvesziņu. Biedrības uzdevums ir radīt idejiskus, organizatoriskus, un materiālus priekšnosacījumus latviskās dzīvesziņas kopšanā iesaistīto biedrību un fizisko personu darbībai un sadarbībai.

Latviskās dzīvesziņas centrs ZALTIS ir sabiedriska organizācija, kuru dibinājušas un kurā apvienojušās vairākas ar tradicionālo kultūru un latviskās dzīvesziņas izpēti, uzturēšanu, attīstīšanu un izplatīšanu saistītas juridiskas un fiziskas personas.

Latviskās dzīvesziņas centra ZALTIS dibinātāji un dalīborganizācijas ir
Biedrība Lauku pirtnieki /valdes priekšsēdētājs Juris Batņa/
Folkloras informācijas centrs /pārstāv Ivo Rubīns uz pilnvaras pamata/
Latvijas Folkloras biedrība  /valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts/
Latvijas Dievturu sadraudze /dižvadonis Valdis Celms/
Kultūras un izglītības studija “Talantu pilsēta”  /valdes  priekšsēdētāja Laura Liepiņa/
Biedrība Tava skola /pārstāv Jānis Vītols uz pilnvaras pamata/
Latvijas Tradicionālās kultūras asociācija /valdes priekšsēdētāja Gunta Neretniece/

Biedrības Latviskās Dzīvesziņas centrs ZALTIS valdes priekšsēdētāja ir Gunta Dombrovska (Gunta Saule)

Tālr.: 28846708

Rekvizīti: Biedrība Latviskās Dzīvesziņas centrs ZALTIS, Reģ.nr. 40008188441
Bankas konts : Swedbank LV32HABA0551032684464