Ian Lisakov
2012.gada 23.augusts
No krievu valodas tulkoja Sandra
Šņoriņa
Dažkārt, lai gan pēdējā laikā arvien biežāk, es
vēršos pie saviem Gidiem ar personīgiem jautājumiem. Atbilde, kuru es saņēmu
šajā reizē, ne tikai izskaidroja man to, ko es jautāju, bet arī sniedza
pietiekami interesantu kopējo ainu, ko vēlos arī šeit atspoguļot.
Iztēlojieties diezgan nelīdzenu, kalnainu apkārtni,
pārklātu ar daudziem ceļiem. Katram no tiem ir savi līkumi, savi pakalni un
nogāzes, savi apvedceļi, savas bedres un savi taisni, līdzeni ceļi. Daži no šiem
ceļiem reizēm satuvinās un krustojas viens ar otru; citi atrodas tik tālu viens
no otra, ka to tuvināšanos vai krustošanos pat teorētiski nav iespējams
iztēloties. Un pa visiem šiem ceļiem iet un iet cilvēki. Šie ceļi nav parasti.
Kustēties pa tiem ir iespējams tikai vienā virzienā – uz priekšu. Tajos ir kaut
kas no transportiera lentas vai metro eskalatora. Pat, ja jūs gribēsiet iet
pretēji kustības virzienam, un pat, ja pieliksiet pūles to darot, jūs vienalga
tiksiet aiznesti pareizajā virzienā, tikai tagad tas notiks atmuguriski.
Šo ceļu ir neticami daudz un tie ir ļoti dažādi,
taču uz visiem pēdējā laikā ir redzama viena un tā pati ceļazīme. Šī zīme ir –
„TUNELIS”. Pagaidām vēl tas nav visiem redzams ceļa līkumu vai pagriezienu dēļ.
Bet tiem, kuri mēģina iet atmuguriski, tas, dabiski, nav redzams vispār, taču
tas tik un tā tur ir. Visi mūsu ceļi kaut kādā veidā paliek atsevišķi, tomēr tai
pat laikā starpdimensionāli tie nonāk pie viena un tā paša tuneļa. Nav nekādas
iespējas tam tikt garām. Mums visiem, tādā vai citādā veidā, katram atsevišķi un
visiem VIENLAICĪGI būs jātiek tam cauri. Daži no tiem, kuri ir koncentrējušies
uz savu virzību/kustību vai, kuriem vienkārši patīk ziņkārības dēļ ielūkoties
tālu uz priekšu nākotnē, jau redz tā ieejas tumšo arku, uz kuras deg sarkani
cipari 12:12. Ir paredzams, ka virs šī tuneļa izejas degs zaļi cipari 21:12, un
visi ceļi atkal pašķirsies, katrs uz savu pusi. Taču par to mums katram vēl
nāksies pārliecināties.
Šī tuneļa īpatnība, atskaitot
neizbēgamību, ir tumsa. Tas nelīdzinās tiem labi aprīkotajiem,
drošajiem un apgaismotajiem tuneļiem, pie kuriem daudzi ir pieraduši. Vienīgais
līdzeklis, kā nodrošināt drošību šajā tunelī, ir iekšējais
miers un paša tunelim cauri ejošā koncentrēšanās, bet vienīgā gaisma
– VIŅA PAŠA IEKSĒJĀ GAISMA. Daudzus tas ārkārtīgi biedē. Dažus tik ļoti, ka viņi
ir gatavi izdarīt VISU, lai tikai izvairītos no došanās cauri šim tunelim, lai
gan VIENĪGĀ iespēja šādā gadījumā ir nolekt no sava ceļa vēl lielākā NEZINĀMAJĀ.
Un viņi tā arī dara, izvēloties neieskatīties sevī un neattīstīt šo savu Gaismu,
jo šis process viņiem šķiet briesmīgāks par nezināmo un par tuneļa tumsu. Citi
saprot, ka ir pārāk noguruši visās jomās un vairs vienkārši nespēs vai nepaspēs
attīstīt šo Gaismu sevī. Tāpēc viņiem vienīgā iespēja patiešām ir lēciens. Taču
pārējie, tā vai citādi, apzināti vai neapzināti, ar seju pa priekšu vai
atmuguriski, virzās pretim šim tunelim.
Priekš viņiem tas jau ir diezgan tuvu. Ir atlicis
vairs ne pārāk daudz laika un brīvības manevra veikšanai. Ir vērts pēc iespējas mazāk rosīties un pēc iespējas koncentrēties
galvenajam, kas palīdzēs salīdzinoši viegli un droši iziet tam cauri, t.i.
[koncentrēties] – pašam uz sevi, uz savu iekšējo
Gaismu. Koncentrēties uz to, lai atklātu to sevī un, lai attīrītu ekrānus, kas
apslēpj šo gaismu. Jo tīrāki būs šie ekrāni, jo spožāk šī Gaisma izstarosies uz
āru un, jo gaišāka un vienkāršāka būs šī pāreja cauri šim tunelim.
Protams, pastāv iespēja izlikties, ka nekā tāda nav
un turpināt parasto „niekošanos un gara mocīšanu” vai arī [turpināt] kustēties
uz priekšu atmuguriski. Taču tad pastāv bīstamība, ka ieeja šajā tunelī var
cilvēku pārsteigt nesagatavotu kādā visai neērtā stāvoklī: ejam sāniski vai jau
atkal atmuguriski, ar ilgām raugoties pagātnē uz aizejošo, nosacīti gaišo ieejas
punktu. Diezin vai tas ir produktīvs stāvoklis. Tāpat, kā arī centieni steidzīgi
kaut kur apgriezties un noorientēties tumsā. Ja tas ir neizbēgami, labāk tomēr
sagatavoties tam savlaicīgi.
Mūs neapšaubāmi kaut kur iznesīs. Un es ticu tam, ka
viss nav tik briesmīgi un arka ar cipariem 21:12 patiešām pastāv un nozīmē
Tuneļa beigas un nonākšanu jaunā ielejā. Vismaz mani Gidi mani cenšas
pārliecināt par to. Tā jau nav pirmā pāreja mūsu vēsturē un
nav arī pēdējā. Visa mūsu dzīve un vēsture ir cikliska un
„spirālveidīga”. Es ticu arī, ka šī jaunā ieleja būs kaut kādā ziņā
līdzenāka, laipnāka un gaišāka par mūsu pašreizējo vietu un ZINU, ka, lai arī
mūsu ceļi tur no jauna pašķirsies visā savā daudzveidībā, NEVIENS NO MUMS pēc
šīs pārejas nebūs tāds pats kā IEPRIEKŠ. Un šīs (tāpat kā jebkuras tādas)
pārejas mērķis acīmredzot ir tieši tāds.
