Ko tu meklē?

Ko tu meklē ? ( Jeb citāti no U.G.Krišnamurti )

 (Paldies Gatim par tulkojumu Vairāk var lasīt db grupā Advaita.)

... Tu esi akls. Tu neredzi neko. Kad tu patiešām redzi un uztver pirmo reizi, tad nav sevis, ko realizēt, nav psihes, kuru attīrīt, nav dvēseles, kuru atbrīvot, tas viss nāks kā milzīgs šoks tam instrumentam. Tu tajā esi investējis visu – dvēseli, prātu, psihi, sauc to kā gribi – un pēkšņi tas eksplodē kā mīts. Tev ir grūti skatīties uz realitāti, uz tavu patieso situāciju. Viens skatiens izdara savu; tad tu esi pabeigts.

...Tu pūlies, lai būtu bezpiepūles stāvoklī. Kā, pie velna, tu vari izmantot pūles, lai būt bezpiepūles stāvoklī? Tu domā, ka tu vari dzīvot bezpiepūļu dzīvi caur izvēli, cīņu un piepūli. Diemžēl, tas ir viss, ko tu vari darīt. Pūles ir viss, ko tu zini. “Tu” un viss, ko tas ir sasniedzis, ir bijis pūļu rezultāts. Bezpiepūle caur pūlēm ir kā miers caur karu. Kā tev var būt miers caur karu?

“Prāta miers”, ko tu gribi, ir šī pūļu un cīņu kara papildinājums. Tā arī meditācija ir karadarbība. Tu sēdi meditācijā, kamēr tevī rūc kauja. Rezultāts ir tevī urdzošas vardarbīgas, ļaunas domas.

...Enerģija, ko tu velti meklējumiem, tehnikām, savai sādhanai, vai vienalga kā tu to gribi saukt, atņem enerģiju, kas vajadzīga, lai tu dzīvotu. Tu esi pārņemts ar nozīmes dzīvē atrašanu, un tas patērē daudz enerģijas. Ja tā enerģija tiktu atsvabināta no jēgas meklējumiem, tā varētu būt izmantota, lai redzētu visu meklējumu veltīgumu. Tad tava dzīve kļūst jēgpilna, un enerģija var tikt izmantota kādam lietderīgam mērķim. Dzīvei, tā sauktajai materiālajai dzīvei, pašai sevī ir sava nozīme. Bet tev ir pateikuši, ka tai jēgas nav, un pārklājuši tai pāri fiktīvu “garīgu” slāni.

.... Tāpēc, ka tu esi radījis mērķi – teiksim, nesavtīgumu – tu paliec iesprūdis savtīgumā. Ja nesavtīguma mērķa nav, vai tu esi savtīgs? Tu esi izgudrojis nesavtību kā objektu, uz kuru tiekties, kamēr turpini būt savtīgs. Kā tu jebkad varētu izbeigt savu savtīgumu, kamēr tu tiecies uz nesavtīgumu? Noteikts daudzums praktiska savtīguma ir nepieciešams izdzīvošanai, protams, bet ar tevi tā ir kļuvusi par milzīgu, neatrisināmu problēmu.
... Gadsimtiem ilgi mums svētie ir skalojuši smadzenes, ka mums ir jākontrolē savas domas. Bez domāšanas tu paliktu par līķi. Bez domāšanas svētajiem nebūtu veida, kā mums pateikt, ka jākontrolē domas

... Domāšana ir dzīves sastāvdaļa, un dzīve ir enerģija. Iedzert glāzi alus vai izsmēķēt cigareti ir tieši tas pats, kas skaitīt lūgšanas, atkārtot svētos vārdus un lasīt rakstus. Aiziet uz krogu vai uz templi ir precīzi viens un tas pats, tā ir fiksa salāpīšanās. Tu lūgšanām un tempļiem pievieno īpašu nozīmi bez nekāda cita iemesla, kā tikai aizsprieduma dēļ, kas liek tev justies pārākam par tiem, kuri bieži iet uz krogiem un bordeļiem.
...Ja tu tos jogu vai narkotiku-inducētos stāvokļus sauc par svētlaimīgiem, vairāk izsmalcinātākiem vai jebkādā veidā vairāk patīkamākiem nekā “parastās” pieredzes, tu stiprini savu ego un nostiprini atdalošo struktūru, nelietderīgi izmantojot savas domas, tulkojot uztvērumus augstākos vai zemākos, patīkamākos un sāpīgākos. Viss, ko tu pieredzi kā enerģiju, ir domu-inducēta enerģija. Tā nav dzīves enerģija.

...Doma ir radījusi rītdienu. Tu jūties bezcerīgi, jo tu esi radījis rītdienas cerību. Tava vienīgā iespēja ir tagad – nav vajadzīga nekāda cerība.

...Pieprasījums būt brīvam ir tavu problēmu iemesls. Tu gribi redzēt sevi kā brīvu. Tas, kurš saka “Tu neesi brīvs”, ir tas pats, kurš saka tev, ka pastāv “brīvības” stāvoklis, kurš būtu jāmeklē. Bet meklējumi ir vergošana, pats brīvības noliegums. Es nezinu neko par brīvību, jo es nezinu neko par sevi, brīvu, vergojošu vai savādāku. Brīvība un sevis zināšana ir saistīti. Jo es nezinu sevi, un man nav veida, kādā sevi redzēt, izņemot caur zināšanām, ko man ir devusi kultūra, jautājums par gribēšanu būt brīvam vispār nepaceļas. Zināšanas, kuras tev ir par brīvību, noliedz pašu brīvības iespējamību. Kad tu izbeidz uz sevi skatīties ar zināšanām, kādas tev ir, pieprasījums pēc brīvības no šī sevis atkrīt.