Vienotības svētība* (dikša) un attiecības

Vienotības svētība* un attiecības

Iespējams, ka pirmā un visizplatītākā sfēra, kurā cilvēki ievēro pārmaiņas dzīvē pēc Vienotības Svētības saņemšanas, ir attiecības. Bruno un Sesila Hendrikseni apprecējās Dānijā. Abi bija tik tikko pārkāpuši divdesmit gadu slieksni. Bruno strādāja IBM kā komunikāciju analītiķis, Sesila bija klientu menedžere vienā no lielākajām Kopenhāgenas reklāmas aģentūrām. Lai labi nopelnītu, abi ļoti daudz strādāja un tieši tāpēc nebija pietiekami daudz laika kopīgai atpūtai un izklaidei.

Tuvojoties trīsdesmit gadu vecumam, Bruno sāka izjust iekšējas ilgas, nepiepildītību. Viņš lasīja daudz garīga satura grāmatas un ļoti nopietni ieinteresējās par budismu. “Tad starp mums sāka veidoties atsvešinātība,” atceras Sesila, “jo es nesapratu par ko viņš runā. Mēs vairs nerunājām vienā valodā. Nebija tā, ka mani tas neinteresēja, es tikai nevarēju uz sevi attiecināt tās  idejas un  domas, kuras viņš izlasīja šajās grāmatās. Mana garīgā dzīve bija diezgan atšķirīga. Es savienojos ar zemi, ar Zemes māti, ar dabu caur sajūtām. Man radās sajūta, ka Bruno grib tikt prom no šīs planētas cik ātri vien iespējams. Tas bija grūti. Es savā ziņā jutos kā piemānīta, piekrāpta.” Bruno piekrita, ka tas bija tā it kā viņi atrastos katrs savā nometnē.  

Tēva nāve pastiprināja Bruno garīgos meklējumus. Abi ar Sesilu nolēma paņemt uz vienu gadu atvaļinājumus no saviem darbiem un doties uz Āziju. Lai gan Sesila iepazina Bruno garīguma mācību arvien dziļāk, ik pa brīdim izpaudās viņu atsvešināšanās, kas attiecībās radīja dziļas sāpes un ciešanas. Dānijā viņi atgriezās ar jaunām cerībām jaunam attiecību sākumam. Pirms vairākiem gadiem viņiem bija ļoti iepatikusies kāda veca lauku saimniecība ar jauku dzīvojamo māju attālajā Samsoe salā. Viņi to nopirka un pārcēlās tur dzīvot. Kad piedzima viņu meita Milla, sākumā viņi no jauna sajuta savu attiecību stiprumu un savstarpējās uzticēšanās dziļumu. Taču mazulis atnesa arī jaunas grūtības.

Bruno laiku pa laikam devās prom uz vairākām dienām, lai strādātu kā konsultants, atstājot Sesilu vienu ar mājas saimniecību un mazuli. Atgriezies mājās, viņš gribēja “atpūsties no cilvēkiem”, pabūt vienatnē un meditēt, savukārt Sesila gribēja aprunāties, būt kopā ar Bruno. Laiku pa laikam uzliesmoja strīdi. Sesila jutās neapmierināta, noraidīta un dusmojās par Bruno noslēgšanos. Bruno savukārt jutās tā it kā Sesila viņam uzbruktu, kaitināja viņas vajadzības, un viņš arvien vairāk iegāja jogā, klusumā un savā ingvera tējas dzeršanā, gaidot nākamo iespēju paglābties vienatnē. Šajos spriedzes brīžos Bruno juta, ka tādi kā tērauda vārti noslēdz viņa sirdi.

Viņu attiecībās bija nosacīta līdzsvara un saskaņas periodi, tomēr arvien biežāk viņi atkal un atkal juta, ka viens no otra atsvešinās. Pēc kāda laika viņu savstarpējā atturība un noslēgtība tikai pieauga, viņi apmainījās tikai ar pašām nepieciešamākajām frāzēm. Virs vecās lauku mājas kā bieza migla krājās arvien lielāks neizpausto un neizrunāto sajūtu kalns. Viņi tikai pa retam saskatījās. Kad viņi sastapās uz vecās mājas šaurajām kāpnēm, tad Bruno atkāpās tik daudz, lai viņu drēbes pat nesaskartos. Sesila savās krūtīs juta metālisku aukstumu un arvien pieaugošu nicinājumu. Tas bija ļoti sāpīgi abiem.

Ik pa brīdim uzliesmoja aukstais karš. Parasti viņa “uzsprāga” un meta ar kaut ko vai kliedza. Bruno jutās ļoti slikti, sastopoties ar šādu ārēji izpaustu dusmu izvirdumu. Viņš savas sajūtas noslēpa dziļi sevī, viņa noslēgtības dēļ sprandas muskuļi bija kļuvuši kā nostieptas tērauda stīgas, un tad viņš ar Sesilu nerunāja vairākas dienas.

Kad tagad viņi atceras šo nelaimīgo laiku, tad bieži vien izlaužas smiekli, viņi tagad priecājas par šīm atmiņām. “Šī filma atkārtojās un atkārtojās, atkārtojās un atkārtojās,” atceras Sesila. “Vienmēr bija vienas un tās pašas reakcijas un darbības, tikai zem dažādiem nosaukumiem.” Viņi apmeklēja pāru psihoterapeitu un beigās izlēma šķirties. Bruno plānoja doties uz kādu garīgu kopienu Jaunzēlandē, bet Sesila teica, ka paliks lauku mājā. Tomēr abus plosīja un ārdīja ne tikai jautājums par meitas tālāko audzināšanu, bet arī sapņa par laimīgu ģimeni zaudēšana.

Īsi pirms plānotās šķiršanās Sesila jau zināja, ka viņas līdz šim lietotā pieeja, kā tikt galā ar sāpēm, vairs nedarbojas. Viņa jutās tik ļoti sāpju pārņemta, ka nolēma vienatnē paslēpties mazajā jumtistabiņā, kas reiz bija bijusi kalpones istaba, un palikt tur veselu nedēļu.

“Bruno,” viņa teica, “es vairs netieku galā ar to, ko jūtu. Man ir jāpabūt vienatnē un visā pilnībā. Es šajā laikā neiesaistīšos nekādos ikdienas darbos un rūpēs, ja nu vienīgi par Millu, kad tiešām nevarēs iztikt bez manas palīdzības.” Bruno piekrita.

Viņa raudāja un raudāja, raudāja visas septiņas dienas.

“Viss uzpeldēja virspusē. Es visu saskatīju kā tas bija, visi mani bēgšanas un izvairīšanās ceļi bija slēgti. Vairs nedarbojās. Es redzēju, ka neko vairs nevaru darīt, jo viss, ko biju darījusi, mani noveda atpakaļ turpat, kur jau biju bijusi, pie tām pašām sāpēm un ciešanām, pie tās pašas nošķirtības sajūtas, pie tā paša paštaisnuma. Es vienkārši padevos.”  

Jāsaka, ka ļoti daudz cilvēku nonāk tieši līdz šādai atziņai pirms uzzina par Vienotības Svētību.

Kamēr Sesila uzturējās jumtistabiņā, Bruno pārsvarā bija divatā ar Millu. Viņš glābiņu atrada divdesmit pirmā gadsimta vientuļnieku palīgā– internetā. Septītajā dienā Bruno atrada informāciju par Ammu, Bagavānu un Vienotības universitāti, un izdrukāja to, lai vēlāk izlasītu.

“Līdz pat šai dienai es nevaru pateikt- kāpēc es izdarīju to, ko izdarīju,” saka Sesila. “Viņš jau gadiem ilgi ir drukājis dažādus garīgus rakstus un mani tas nekad nav interesējis. Šoreiz septītajā dienā, kad iznācu no jumta istabiņas, uzreiz devos pie printera un paņēmu visus tikko izdrukātos rakstus, pat neieskatoties tajos, un devos lejā uz dzīvojamo istabu, lai tos izlasītu.”

“Hei, ko tu dari?” Bruno protestēja. “Es tos tikko izdrukāju, tie ir mani…” Viņa bija jau pusceļā uz apakšējo stāvu.

Beidzās ar to, ka abi lasīja šos izdrukātos rakstus, un ievēroja vēl ko. Viņu saskarsme bija kļuvusi vieglāka. Viņi runājās par tikko izlasīto un nolēma nedēļas nogalē apmeklēt divu dienu Vienotības kursu. “Jau no paša sākuma es sajutu, ka manas agrākās robežas sāka kust,” atceras Bruno,” likās, ka kāds svešs spēks atbrīvo manas krūtis.” Pēc tam viņi piedalījās arī garākos Vienotības procesos.

“No sākuma bija spēcīga pretestība,” atceras Sesila. “Mans prāts kliedza. Man jau šķita, ka pietiek. Es iegāju mežā un raudāju. Kad atgriezos nodarbību telpā, sajutu, ka mans prāts ir “atvienots”, ka tas ir zaudējis savu spēku. Tas bija apklusis un tāds arī palika visas pārējās šī procesa septiņas dienas. Kad atgriezos mājās pie Bruno, “atvienošanās” nebija vairs tik intensīva, tomēr joprojām bija. Tas deva iespēju mums abiem savstarpēji dziedināties. Es neko vairs neuztvēru tik personīgi kā agrāk.”

Pēc dažām nedēļām viņi abi vienojās, ka Bruno dosies uz Vienotības universitāti uz mācību kursu, lai kļūtu par Svētības devēju.

Indijā pēc daudzu Vienotības Svētību saņemšanas, Bruno patiesībā jutās iesprūdis un neapmierināts. Un tad pēkšņi, vienā naktī notika dziļas pārmaiņas. “Nākamajā rītā, kad izgāju no ēkas, sajutu, ka mans ķermenis iet un kustās pats. Es piedzīvoju to, ka prāts ir pilnībā “atvienots” un mani piepilda klātbūtnes sajūta. Kad redzēju citus cilvēkus nākam ārā no ēkām, vairāk nesajutu ne viņu vērtēšanu, ne atšķirtību, ne arī atdalītību. Es katru no viņiem saskatīju kā citu mani pašu. Vislielākās ciešanas man līdz šim bija sagādājusi sevis un citu nosodīšana, kritizēšana. Vēlāk, runājot ar vienu dasu (palīgs, skolotājs), skaidroju manis pieredzēto.

“Šī ir kārtējā no pārejošajām pieredzēm, vai ne?” es jautāju.

“Bruno,” palīgs atbildēja. “Šeit nav atpakaļceļa.”

“Viņam bija taisnība. Šis stāvoklis bija paliekošs, tas tāds palika arī tad, kad atgriezos mājās. Tas iekšējais soģis un kritizētājs, kurš lika man distancēties, ieiet sevī, kurš lika man aizvērt sirdi attiecībās ar Sesilu, tas bija prom, tā vairs manī nebija. Es vienmēr biju juties garīgi attīstītāks par viņu. Es uzskatīju, ka viņas dusmas ir kaitīgas apkārtējai videi, ka dusmoties nav garīgi. Šī mana garīgā nosodīšana bija vienkārši izzudusi. Es vairs nejutos garīgi pārāks. Mēs esam vienādi. Tas ir tāds atvieglojums! Izgaismojās dziļas savienotības pieredze. Joprojām ik pa brīdim uzpeldēja dažas agrāk sāpīgas lietas, bet tagad tās uztvērām un pieredzējām no pavisam citas perspektīvas, cita skatījuma, atvērti un ar humoru. Tagad es ar viņu varu būt kopā tieši ar tādu, kāda viņa ir. Pat, ja viņa sāk dusmoties uz mani vai uz kādu citu, es to pilnībā pieredzu un tas ir fantastiski. Es jūtu prieku! Dažkārt es sajūtu prieku pat tad, kad pats dusmojos. Pat, ja viņa “uzspiež” uz manām jūtīgajām “pogām”, es vēroju kā es reaģēju ar kādu asu komentāru, un arī tas ir ļoti labi un atbilstoši. Mēs smejamies, un tad pēc kādām piecām vai desmit sekundēm tas ir beidzies.”

Sesila turpina Bruno aizsākto stāstījumu. “Kad es biju Indijā, tad iepazinu dievišķo savā sirdī. Es iekšēji jūtos pilnīga. Manī vairs nav alkas, sīkās vajadzības, nav vairs agrākās stratēģijas, kuras izmantoju situācijas pārspīlēšanai, lai no Bruno iegūtu to, kas mani piepildītu, jo es tagad sevī jūtos pilnīga un pilnībā piepildīta. Neko vairs neuztveru personīgi. Tagad pieredzu Bruno kā pilnīgu meistardarbu katrā viņa izpausmē. Viņš ir kā savāds un interesants eksotisks dzīvnieks, un es mīlu viņu. Es mīlu katru viņa izpausmi, arī tās izpausmes, kas agrāk mani kaitināja un dažreiz kaitina arī tagad. Agrāk es salīdzināju sevi, savas spējas un prasmes ar viņu. Bija pastāvīga salīdzināšana, vērtēšana un nosodīšana. Tagad neko nenosodu, neko nesalīdzinu. Tas ir tik liels atvieglojums.”

Viņi abi jūt, ka vislielākais ieguvējs no viņu transformācijām ir viņu meita Milla. Viņa ir uzplaukusi šajā savienotības un saskaņas atmosfērā.

“Agrāk sev nepārtraukti pārmetu par to, ko esmu izdarījusi vai arī, kā esmu kaut ko izdarījusi vai pateikusi. Es nepārtraukti vērtēju sevi, kāda esmu kā māte, dusmojos uz sevi, ja nebiju pietiekami mīļa vai radoša pret Millu. Es to nesu sevī dienu vai pat vairākas dienas. Tagad neko nenesu sev līdzi. Attiecības kļuvušas daudz vieglākas un gaišākas. Kad esmu dusmīga, dažreiz es to izpaužu arī Millai. Viņa varbūt paliek bēdīga, tad es viņu nomierinu, un dusmas ir izzudušas. Bet es sevi vairs nešaustu. Kad dusmas pāriet, tad atkal esmu priecīga. Tas viņai ir tiešām labs piemērs– neko neturēt sevī. Tā būtu pārāk smaga nasta, tā vienkārši nav būtiska, tai nav jēgas. Es redzu, kā Milla tagad staro. Viņa ir ļoti mīloša un zinātkāra. Viņa grib izzināt visu. Un tas viss rit tik harmoniski un viegli.”  

Tulkots no grāmatas Arjuna Ardagh “Awakening Into Oneness. The Power of Blessing in the Evolution of Consciousness”, Indus Source Books, 2008, 210 p.

*Vienotības Svētība jeb dikša - ir dievišķās jeb kosmiskās enerģijas sūtījums, kas vairo mūsu būtībā mītošos radošos spēkus un smadzenēs sniedz atmodas impulsu. Dikša atmodina smadzenes visaugstākajam potenciālam, pārceļot cilvēku no zemākas smadzeņu aktivitātes uz augstāku smadzeņu aktivitāti. Tajā vietā mīt prieks, pārpilnība, miers un savienojums ar augstāko realitāti. To mēs saucam arī par atmodu vienotības apziņai. Plašākā nozīmē Vienotības Svētības jēdziens tiek lietots arī Vienotības mācību un kursu ierosināto apziņas attīstības procesu apzīmēšanai. 

Divu dienu Vienotības universitātes Atmodas mācība notiks Limbažos 6.-7.jūnijā. Tuvāka info un pieteikšanās- marabrante@inbox.lv vai 29266349