Pārējie apmeklētāji nepatikā novērsās, bet dēls uzvedās
pavisam mierīgi.
Pēc maltītes dēls saudzīgi paņēma aiz rokas veco tēvu un
aizveda uz tualeti, kur ar ūdeni notīrīja notrieptās drēbes, ēdiena paliekas un
traipus, saķemmēja tēvam matus un sakārtoja sašķiebušās brilles.
Kad abi iznāca no tualetes telpas, tad visi restorāna apmeklētāji,
valdot absolūtam klusumam, pētoši skatījās uz abiem vīriem.
Dēls pasūtīja rēķinu un abi devās uz izejas pusi. Pēkšņi kāds
restorāna apmeklētājs pasauca dēlu un jautāja tam:
“Kā tev šķiet, vai tu neesi mums kaut ko atstājis?”
Dēls papurināja galvu un teica nē.
Vīrietis nerimās un stingrā balsī teica:
“Esi gan. Tu katram dēlam esi atstājis kādu mācību un katram
tēvam esi devis kādu cerību.”
Restorānā atkal iestājās dziļš klusums.
