Jebkura neatrisināma problēma ir neatrisināma tajā apziņas līmenī, kurā to mēģina atrisināt. Un ir divi ceļi: vērsties pēc palīdzības pie kāda daudz augstāka un varenāka – tas saucas lūgšana, vai arī pašam pāriet nepieciešamajā līmenī – tas saucas izaugsme. Manā pasaules kartē Visums var neatsaukties uz mūsu lūgšanām, lai netraucētu mūsu izaugsmi.
Sauciens no Viņas Puses
Kā saka mans sens draugs: "Dzīve ir iekārtota tā, ka vienā brīdī ir garlaicīgi, citā – bailīgi". Kaut kādā ziņā cilvēka dzīvi var salīdzināt ar milzīgu bērnu sētiņu komplektu, kas saliktas viena otrā kā matrjoškas. Sētiņas iekšpusē ir mierīgi un droši, tikai viena nelaime – tur esošās rotaļlietas agri vai vēlu apnīk. Aiz sētiņas robežām ir tik daudz interesanta, taču var ievērt pirkstus durvīs. Vai vēl ko. Nelaime...
Tomēr balsi no Viņas Puses sadzird visi, un katrs atsaucas savā veidā. Pats drošākais veids – palasīt grāmatu vai ieslēgt televizoru. Tad var dzīvot interesantu un piepildītu dzīvi, sēžot sētiņas iekšpusē, un, pats galvenais, jebkurā brīdī var nospiest pogu uz pults vai aizcirst grāmatu. Hop. Un es esmu sētiņā. Brīnišķīgi! Lūk, mans knupītis, lūk, mans grabulītis, lūk, mans spilventiņš,
Reiz es spēlēju leģendāro kompjūtera spēli “Morrowind” un nodomāju, – kas man traucē to, ko es meklēju šajā spēlē, atrast reālajā dzīvē? Visums vienmēr atsaucas uz tādiem lūgumiem. Sacīts – darīts. Lūk, es jau esmu Lielajā Spēlē. Pēc kāda laika, gulēdams viens pats zem klajām debesīm naksnīgajā Peru stepē, gluži kā kaujinieks pēc cīņas uz Kuļikovas lauka, izgājis aiz visu iespējamo rāmju rāmjiem, pārdzīvojis šausmu šausmas, es atkal nodomāju: "Kādēļ gan es nevarēju palikt spēlēt to kompjūtera spēli?" Muļķīga doma, es to tūdaļ atmetu, un tajā mirklī šī doma manī radīja dzīvinošu un glābjošu smaidu. Paldies tai!
Taču atgriezīsimies pie parastām cilvēciskām robežām. Reiz man patika jokot, ka šajā dzīvē ir divas ļoti bīstamas lietas: mīlestība un radošums. Tas, kura sirds nekad nav bijusi atmodusies, atrodas drošībā, siltu un mēreni grūtu attiecību robežās. Dziļa mīlestība personībai ir nāvējoša. Robežas tiks pārkāptas. Lai divas dvēseles satiktos, tām ir jāiziet no savām sētiņām un jādodas vienai pretim otrai. Īsta mīlestība vienmēr ir abpusēja, savādāk nemēdz būt. Mentola cigarešu paciņa ir viena no labākajām “pultīm”, ko cilvēce ir izdomājusi. Indiāņi ar tabakas palīdzību apturēja karus, baltie – mīlestību. Savādi. Tomēr, kā dziedāja Visockis: “И чудаки – еще такие есть – Вдыхают полной грудью эту смесь. И ни наград не ждут, ни наказанья”. (“Dīvaiņi, – vēl tādi ir, – To ieelpo ar pilnu krūti. Un negaida ne balvas tie, ne sodu.”) Jebkurš, kurš ar pilnu krūti ieelpojis mīlestību, vairs negriezīsies atpakaļ. Robeža ir pārkāpta. Viņam būs skumji dzīvot bez mīlestības elpas.
Otra bīstamā robeža – radošums. Tas, kurš netīšām pārkāpis šo robežu, pieskardamies Dievišķajam sevī, kaut kādā ziņā top zudis "normālai cilvēciskai dzīvei".
Reiz satiku savu pirmo teātra mākslas skolotāju, kurš apvienošanas kārtībā bija arī fiziķis slepenā objektā. Viņš man izstāstīja skumju un interesantu stāstu. Pēkšņi no viņa aizgāja sieva. Bez strīdiem un brīdinājuma. Sākotnēji viņam sākās briesmīga ekzēma, izskatījās, it kā āda no plaukstām dzīvam būtu novilkta. Par laimi, oficiālā medicīna viņu neizārstēja. Pēc tam ekzēma pārgāja, un atnāca dzeja. Nepārtrauktā straumē. Tobrīd, kad mēs satikāmies, viņš jau bija izdevis trīs krājumus un ierakstījis divus diskus. Tikai viena nelaime – viņš vairs nevarēja strādāt par fiziķi. Galvā formulu vietā bija dzejoļi. Pie manis viņš vērsās ar dīvainu jautājumu: "Slavik, kā man tagad tos nerakstīt?". Atceroties šo stāstu, joprojām kļūst jautri. Viņš nesaprata, cik stipri ir "iekritis". "Nekā", es viņam atbildēju. "Tagad tu esi dzejnieks un režisors, nevis fiziķis. Vajadzēja laicīgi dzert prednizolonu". Viņam paveicās, bet cik daudzus medicīna ir apārstējusi?
Sieviete paliek drūma, ja nevar realizēties kā mūza. Kādā attiecību attīstības mirklī ar mīlestību vien ir par maz. Gribas pārkāpt robežas. Lai ko arī mūza darītu – viņai vienmēr ir taisnība.
Ir arī daudz skarbākas robežas. Ja satieku cilvēku, kuru oficiālā medicīna ir atzinusi par neizdziedināmi slimu, es viņam saku apmēram šādi: "Kaut kam ir pienākušas beigas – vai nu tavai vecajai personībai, vai arī tavai zemes dzīvei. Izvēlies". Es zinu bijušos neizārstējami slimos, kuri pateicas liktenim par to, ka Visums nolicis viņus tik skarbas izvēles priekšā, jo citādāk viņi joprojām spēlētos savā sētiņā. Tie, kuri ilgu laiku izvairās no izaicinājumiem savā dzīvē, agri vai vēlu nokļūst Izaicinājuma priekšā.
Visuma mīlestība ir absolūti nežēlīga. Es jau esmu rakstījis par to, ka jebkura neatrisināma problēma ir neatrisināma tajā apziņas līmenī, kurā to mēģina atrisināt. Un ir divi ceļi: vērsties pēc palīdzības pie kāda daudz augstāka un varenāka – tas saucas lūgšana, vai arī pašam pāriet nepieciešamajā līmenī – tas saucas izaugsme. Manā pasaules kartē Visums var neatsaukties uz mūsu lūgšanām, lai netraucētu mūsu izaugsmi. "Palīdzība no muļķa – ļaunāka par ienaidnieku".
Brīdinājums! Turpmākais teksts var saturēt informāciju, kas ir Viņpus lasītāja apziņas. Ja neesat pārliecināts, ka Jums vajadzētu turpināt lasīt – nelasiet. Ja lasāt, tad dariet to uz savu risku un atbildību.
Robežu saglabāšana nav mazāk svarīga par iziešanu ārpus tām. Arnolds Mindells sauc realitāti, kurā mēs visi dzīvojam, par norunāto realitāti. Kaut kādā ziņā ir ērti, ja pasaule ir paredzama, tās likumi ir zināmi, un tos var apgūt skolā, saglabājot norunāto realitāti tādu, kā norunāts. Mums visiem tā ir labi.
Šodien, no rīta pamostoties, man atnāca apjausma par vienu no miega nozīmēm cilvēka dzīvē. Sapnī nav nekādu rāmju un norunātu likumu. Varbūt tādēļ miegs ir tik salds? Katru nakti mūsu katra apziņa bauda visu to skaistumu un neparedzamību, kas ir Viņpus. Bet no rīta ir brīnumaina iespēja atgriezties vispārcilvēciskajā bērnu sētiņā. Vai tad tas nav brīnišķīgi?!
Tradicionālā civilizētā zinātne pat nespēj iedomāties, ka šīs pasaules likumus ir iespējams ne tikai izzināt, bet arī mainīt. Pārsarunāt. Protams, ne uz savu risku un atbildību. Vienkārši pajautājot Visumam – varbūt tam ir kas jauns? Kāds Sistēmas atjauninājums? Starp desmit Bībeles baušļiem nav tāda, kas to aizliegtu. Cilvēki viegli pārkāpj jebkuru no baušļiem, bet Matricu neaiztiek. Kā patiesībā tas ir noticis – cilvēki atklāja likumus vai paši tos izdomāja? Man patīk jokot par to, ka oficiālā zinātne neizkustēsies ne no vietas, kamēr nesapratīs, kādēļ senie Inki neizmantoja riteni? Viņi zināja par tā eksistenci, izmantoja rituālu vajadzībām, taču ikdienas dzīvē neizmantoja. Acīmredzot nepietika prāta!
Starp citu, par prātu. Tieši tas rada nepieciešamo robežu. Katru nakti sapņos mēs atpūšamies no šīs robežas. Daudzas varenas idejas un atklāsmes ir atnākušas sapnī vai sapnim līdzīgā meditatīvā stāvoklī. Kāds izskrēja no sētiņas, ātri pagrāba kādu rotaļlietu no Viņas Puses un skriešus atpakaļ pie citiem bērniem: "Skatieties, ko es jums atnesu".
Es centos atnest jaunas rotaļlietas psihologiem. Kijevas 13. geštalta konferences organizatori man neatļāva novadīt meistarklasi. Konferences kārtas numurs ir visnotaļ simbolisks. Es piedāvāju izvēlēties vienu no trim meistarklasēm: par lielu naudu – "geštaltpieejas sakrālie pamati", par simbolisku samaksu – "psihoterapijas robežas" un pilnīgi par velti – "psihoterapijas gals". Tagad skumstu par to, ka pārrunas notika kuluāros. Bija vērts iestāties par to, lai mūsu domstarpības tiktu atklāti izrunātas visas konferences priekšā. Pati šī diskusija jau būtu meistarklase, jo kaut kādā ziņā mūsu pārrunas atspoguļoja pasaules procesu –mijiedarbību starp tiem, kuri saglabā norunāto realitāti, un tiem, kuri tās teritorijā steidzas ienest ko jaunu. Gan vienu, gan otru misija ir cienījama un nepieciešama. Kā saka mani bērni: "Ar mammu ir droši, ar tevi – interesanti".
Visos laikos "robežu sargātāji" ir uzvedušies skarbāk un aktīvāk nekā Viņas Puses pionieri. Un tas ir saprotams, jo Viņiem ir bail! Kā piemēru man patīk minēt to, ka pavisam nesen, kādus piecsimt gadus atpakaļ, jebkuru, kurš paziņoja, ka Zeme riņķo apkārt Saulei, varēja sadedzināt uz sārta, lai apturētu jaunus zinātniskos pētījumus. Daudzām senajām kultūrām balto centieni skaidrot, kā ir iekārtota pasaule, ir izraisījuši un izraisa daudz jautrības.
Arnijs Mindells ir sacījis, ka jebkurš psihologs un psihoterapeits agri vai vēlu nonāk līdz savu zināšanu robežām un jūt, ka aiz šīm robežām kaut kas ir, taču viņam nav ne paņēmienu, ne instrumentu, lai ietu tālāk. Es varētu piebilst, ka līdz tādām robežām agri vai vēlu nonāk jebkurš biznesmenis, politiķis, mediķis, ķīmiķis, fiziķis, botāniķis, sētnieks un vispār jebkurš cilvēks, kurš attīstās.
Reiz man dziedāja eņģelis. Es negaidīju, ka tas notiks, un nedomāju, ka tas vispār var notikt. Eņģeļa dziesma mani veda Viņpus realitātes, taču mans prāts modri stāvēja uz vakts. Tā vietā, lai baudītu to, kas man tiek dots, es pēkšņi sāku lepoties ar personīgo izaugsmi, manu apziņu pildīja domas par to, cik lielisks es esmu. Eņģeļa dziesma attālinājās kaut kur otrajā plānā. Peruāņu meistars pamanīja manu stāvokli, pienāca pie manis un noņēma no manas apziņas visu manu izrādīšanos, šī vārda burtiskajā nozīmē. Eņģeļa dziesma atkal ieņēma centrālo vietu, un atkal pie manis sāka nākt Visuma zināšanas un kosmiskās harmonijas principi. Mans prāts sacēlās vēl vairāk nekā iepriekš: "Es esmu lieliskāks par visiem lieliskākajiem!" Pienāca cits meistars un arī attīrīja manu apziņu. Ak, kaut tas būtu līdzējis! Acīmredzot biju ļoti sailgojies pēc atzinības. Starp kosmisko skaistumu un harmoniju un kosmisku izrādīšanos es izvēlējos kosmisku izrādīšanos. Meistari man vairs nepalīdzēja. Tik tiešām, lai jau bērns priecājas...
Tomēr tas, kam bija jānotiek, notika. Eņģeļa dziesma mani izveda no manas smilšu kastes. Vēlāk es satiku citus cilvēkus, kuri bija dzirdējuši eņģeļus. Tas ir solis, kam nav atgriešanās. Reiz sasniedzot tādu apziņas stāvokli, gribas tur atkal atgriezties. Gribas, lai te ir, tāpat kā tur. Ja nav, tad ir skumji. Lūk arī tagad, kamēr Jūs lasāt šīs rindas, varbūt kādam no Jums klusiņām dzied eņģelis. Kas notiks, ja Jūs nomierināsiet savu prātu un ieklausīsieties? Uzmanīgāk. Jūs varat vairs neietilpt vecajā sētiņā...
Nodedziniet manus tiltus.
Kliedējiet manu trauksmi.
Atrodiet manī to,
Kas dzimis no Dieva Mātes!
Sauciet mani vienmēr,
Kad dvēselē nav miera,
Un varbūt Jūsu Zvaigzne
Atklās Jums ko citu,
Ne smieklīgu bērnu spēles
Tēva Radītāja plaukstās.
Un visas dienas
Saplūdīs vienā mirklī.
Un Pasaule atkal pārvērtīsies
Par paradīzes putna teiksmu,
Par to, ka Dievs ir Mīlestība,
Viss pārējais ir tikai sapnis...
Pura Vida. Ar visu savu mīlestību. Vjačeslavs Gusjevs.
Avots: http://snob.ru/
* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
Tomēr balsi no Viņas Puses sadzird visi, un katrs atsaucas savā veidā. Pats drošākais veids – palasīt grāmatu vai ieslēgt televizoru. Tad var dzīvot interesantu un piepildītu dzīvi, sēžot sētiņas iekšpusē, un, pats galvenais, jebkurā brīdī var nospiest pogu uz pults vai aizcirst grāmatu. Hop. Un es esmu sētiņā. Brīnišķīgi! Lūk, mans knupītis, lūk, mans grabulītis, lūk, mans spilventiņš,
Reiz es spēlēju leģendāro kompjūtera spēli “Morrowind” un nodomāju, – kas man traucē to, ko es meklēju šajā spēlē, atrast reālajā dzīvē? Visums vienmēr atsaucas uz tādiem lūgumiem. Sacīts – darīts. Lūk, es jau esmu Lielajā Spēlē. Pēc kāda laika, gulēdams viens pats zem klajām debesīm naksnīgajā Peru stepē, gluži kā kaujinieks pēc cīņas uz Kuļikovas lauka, izgājis aiz visu iespējamo rāmju rāmjiem, pārdzīvojis šausmu šausmas, es atkal nodomāju: "Kādēļ gan es nevarēju palikt spēlēt to kompjūtera spēli?" Muļķīga doma, es to tūdaļ atmetu, un tajā mirklī šī doma manī radīja dzīvinošu un glābjošu smaidu. Paldies tai!
Taču atgriezīsimies pie parastām cilvēciskām robežām. Reiz man patika jokot, ka šajā dzīvē ir divas ļoti bīstamas lietas: mīlestība un radošums. Tas, kura sirds nekad nav bijusi atmodusies, atrodas drošībā, siltu un mēreni grūtu attiecību robežās. Dziļa mīlestība personībai ir nāvējoša. Robežas tiks pārkāptas. Lai divas dvēseles satiktos, tām ir jāiziet no savām sētiņām un jādodas vienai pretim otrai. Īsta mīlestība vienmēr ir abpusēja, savādāk nemēdz būt. Mentola cigarešu paciņa ir viena no labākajām “pultīm”, ko cilvēce ir izdomājusi. Indiāņi ar tabakas palīdzību apturēja karus, baltie – mīlestību. Savādi. Tomēr, kā dziedāja Visockis: “И чудаки – еще такие есть – Вдыхают полной грудью эту смесь. И ни наград не ждут, ни наказанья”. (“Dīvaiņi, – vēl tādi ir, – To ieelpo ar pilnu krūti. Un negaida ne balvas tie, ne sodu.”) Jebkurš, kurš ar pilnu krūti ieelpojis mīlestību, vairs negriezīsies atpakaļ. Robeža ir pārkāpta. Viņam būs skumji dzīvot bez mīlestības elpas.
Otra bīstamā robeža – radošums. Tas, kurš netīšām pārkāpis šo robežu, pieskardamies Dievišķajam sevī, kaut kādā ziņā top zudis "normālai cilvēciskai dzīvei".
Reiz satiku savu pirmo teātra mākslas skolotāju, kurš apvienošanas kārtībā bija arī fiziķis slepenā objektā. Viņš man izstāstīja skumju un interesantu stāstu. Pēkšņi no viņa aizgāja sieva. Bez strīdiem un brīdinājuma. Sākotnēji viņam sākās briesmīga ekzēma, izskatījās, it kā āda no plaukstām dzīvam būtu novilkta. Par laimi, oficiālā medicīna viņu neizārstēja. Pēc tam ekzēma pārgāja, un atnāca dzeja. Nepārtrauktā straumē. Tobrīd, kad mēs satikāmies, viņš jau bija izdevis trīs krājumus un ierakstījis divus diskus. Tikai viena nelaime – viņš vairs nevarēja strādāt par fiziķi. Galvā formulu vietā bija dzejoļi. Pie manis viņš vērsās ar dīvainu jautājumu: "Slavik, kā man tagad tos nerakstīt?". Atceroties šo stāstu, joprojām kļūst jautri. Viņš nesaprata, cik stipri ir "iekritis". "Nekā", es viņam atbildēju. "Tagad tu esi dzejnieks un režisors, nevis fiziķis. Vajadzēja laicīgi dzert prednizolonu". Viņam paveicās, bet cik daudzus medicīna ir apārstējusi?
Sieviete paliek drūma, ja nevar realizēties kā mūza. Kādā attiecību attīstības mirklī ar mīlestību vien ir par maz. Gribas pārkāpt robežas. Lai ko arī mūza darītu – viņai vienmēr ir taisnība.
Ir arī daudz skarbākas robežas. Ja satieku cilvēku, kuru oficiālā medicīna ir atzinusi par neizdziedināmi slimu, es viņam saku apmēram šādi: "Kaut kam ir pienākušas beigas – vai nu tavai vecajai personībai, vai arī tavai zemes dzīvei. Izvēlies". Es zinu bijušos neizārstējami slimos, kuri pateicas liktenim par to, ka Visums nolicis viņus tik skarbas izvēles priekšā, jo citādāk viņi joprojām spēlētos savā sētiņā. Tie, kuri ilgu laiku izvairās no izaicinājumiem savā dzīvē, agri vai vēlu nokļūst Izaicinājuma priekšā.
Visuma mīlestība ir absolūti nežēlīga. Es jau esmu rakstījis par to, ka jebkura neatrisināma problēma ir neatrisināma tajā apziņas līmenī, kurā to mēģina atrisināt. Un ir divi ceļi: vērsties pēc palīdzības pie kāda daudz augstāka un varenāka – tas saucas lūgšana, vai arī pašam pāriet nepieciešamajā līmenī – tas saucas izaugsme. Manā pasaules kartē Visums var neatsaukties uz mūsu lūgšanām, lai netraucētu mūsu izaugsmi. "Palīdzība no muļķa – ļaunāka par ienaidnieku".
Brīdinājums! Turpmākais teksts var saturēt informāciju, kas ir Viņpus lasītāja apziņas. Ja neesat pārliecināts, ka Jums vajadzētu turpināt lasīt – nelasiet. Ja lasāt, tad dariet to uz savu risku un atbildību.
Robežu saglabāšana nav mazāk svarīga par iziešanu ārpus tām. Arnolds Mindells sauc realitāti, kurā mēs visi dzīvojam, par norunāto realitāti. Kaut kādā ziņā ir ērti, ja pasaule ir paredzama, tās likumi ir zināmi, un tos var apgūt skolā, saglabājot norunāto realitāti tādu, kā norunāts. Mums visiem tā ir labi.
Šodien, no rīta pamostoties, man atnāca apjausma par vienu no miega nozīmēm cilvēka dzīvē. Sapnī nav nekādu rāmju un norunātu likumu. Varbūt tādēļ miegs ir tik salds? Katru nakti mūsu katra apziņa bauda visu to skaistumu un neparedzamību, kas ir Viņpus. Bet no rīta ir brīnumaina iespēja atgriezties vispārcilvēciskajā bērnu sētiņā. Vai tad tas nav brīnišķīgi?!
Tradicionālā civilizētā zinātne pat nespēj iedomāties, ka šīs pasaules likumus ir iespējams ne tikai izzināt, bet arī mainīt. Pārsarunāt. Protams, ne uz savu risku un atbildību. Vienkārši pajautājot Visumam – varbūt tam ir kas jauns? Kāds Sistēmas atjauninājums? Starp desmit Bībeles baušļiem nav tāda, kas to aizliegtu. Cilvēki viegli pārkāpj jebkuru no baušļiem, bet Matricu neaiztiek. Kā patiesībā tas ir noticis – cilvēki atklāja likumus vai paši tos izdomāja? Man patīk jokot par to, ka oficiālā zinātne neizkustēsies ne no vietas, kamēr nesapratīs, kādēļ senie Inki neizmantoja riteni? Viņi zināja par tā eksistenci, izmantoja rituālu vajadzībām, taču ikdienas dzīvē neizmantoja. Acīmredzot nepietika prāta!
Starp citu, par prātu. Tieši tas rada nepieciešamo robežu. Katru nakti sapņos mēs atpūšamies no šīs robežas. Daudzas varenas idejas un atklāsmes ir atnākušas sapnī vai sapnim līdzīgā meditatīvā stāvoklī. Kāds izskrēja no sētiņas, ātri pagrāba kādu rotaļlietu no Viņas Puses un skriešus atpakaļ pie citiem bērniem: "Skatieties, ko es jums atnesu".
Es centos atnest jaunas rotaļlietas psihologiem. Kijevas 13. geštalta konferences organizatori man neatļāva novadīt meistarklasi. Konferences kārtas numurs ir visnotaļ simbolisks. Es piedāvāju izvēlēties vienu no trim meistarklasēm: par lielu naudu – "geštaltpieejas sakrālie pamati", par simbolisku samaksu – "psihoterapijas robežas" un pilnīgi par velti – "psihoterapijas gals". Tagad skumstu par to, ka pārrunas notika kuluāros. Bija vērts iestāties par to, lai mūsu domstarpības tiktu atklāti izrunātas visas konferences priekšā. Pati šī diskusija jau būtu meistarklase, jo kaut kādā ziņā mūsu pārrunas atspoguļoja pasaules procesu –mijiedarbību starp tiem, kuri saglabā norunāto realitāti, un tiem, kuri tās teritorijā steidzas ienest ko jaunu. Gan vienu, gan otru misija ir cienījama un nepieciešama. Kā saka mani bērni: "Ar mammu ir droši, ar tevi – interesanti".
Visos laikos "robežu sargātāji" ir uzvedušies skarbāk un aktīvāk nekā Viņas Puses pionieri. Un tas ir saprotams, jo Viņiem ir bail! Kā piemēru man patīk minēt to, ka pavisam nesen, kādus piecsimt gadus atpakaļ, jebkuru, kurš paziņoja, ka Zeme riņķo apkārt Saulei, varēja sadedzināt uz sārta, lai apturētu jaunus zinātniskos pētījumus. Daudzām senajām kultūrām balto centieni skaidrot, kā ir iekārtota pasaule, ir izraisījuši un izraisa daudz jautrības.
Arnijs Mindells ir sacījis, ka jebkurš psihologs un psihoterapeits agri vai vēlu nonāk līdz savu zināšanu robežām un jūt, ka aiz šīm robežām kaut kas ir, taču viņam nav ne paņēmienu, ne instrumentu, lai ietu tālāk. Es varētu piebilst, ka līdz tādām robežām agri vai vēlu nonāk jebkurš biznesmenis, politiķis, mediķis, ķīmiķis, fiziķis, botāniķis, sētnieks un vispār jebkurš cilvēks, kurš attīstās.
Reiz man dziedāja eņģelis. Es negaidīju, ka tas notiks, un nedomāju, ka tas vispār var notikt. Eņģeļa dziesma mani veda Viņpus realitātes, taču mans prāts modri stāvēja uz vakts. Tā vietā, lai baudītu to, kas man tiek dots, es pēkšņi sāku lepoties ar personīgo izaugsmi, manu apziņu pildīja domas par to, cik lielisks es esmu. Eņģeļa dziesma attālinājās kaut kur otrajā plānā. Peruāņu meistars pamanīja manu stāvokli, pienāca pie manis un noņēma no manas apziņas visu manu izrādīšanos, šī vārda burtiskajā nozīmē. Eņģeļa dziesma atkal ieņēma centrālo vietu, un atkal pie manis sāka nākt Visuma zināšanas un kosmiskās harmonijas principi. Mans prāts sacēlās vēl vairāk nekā iepriekš: "Es esmu lieliskāks par visiem lieliskākajiem!" Pienāca cits meistars un arī attīrīja manu apziņu. Ak, kaut tas būtu līdzējis! Acīmredzot biju ļoti sailgojies pēc atzinības. Starp kosmisko skaistumu un harmoniju un kosmisku izrādīšanos es izvēlējos kosmisku izrādīšanos. Meistari man vairs nepalīdzēja. Tik tiešām, lai jau bērns priecājas...
Tomēr tas, kam bija jānotiek, notika. Eņģeļa dziesma mani izveda no manas smilšu kastes. Vēlāk es satiku citus cilvēkus, kuri bija dzirdējuši eņģeļus. Tas ir solis, kam nav atgriešanās. Reiz sasniedzot tādu apziņas stāvokli, gribas tur atkal atgriezties. Gribas, lai te ir, tāpat kā tur. Ja nav, tad ir skumji. Lūk arī tagad, kamēr Jūs lasāt šīs rindas, varbūt kādam no Jums klusiņām dzied eņģelis. Kas notiks, ja Jūs nomierināsiet savu prātu un ieklausīsieties? Uzmanīgāk. Jūs varat vairs neietilpt vecajā sētiņā...
Nodedziniet manus tiltus.
Kliedējiet manu trauksmi.
Atrodiet manī to,
Kas dzimis no Dieva Mātes!
Sauciet mani vienmēr,
Kad dvēselē nav miera,
Un varbūt Jūsu Zvaigzne
Atklās Jums ko citu,
Ne smieklīgu bērnu spēles
Tēva Radītāja plaukstās.
Un visas dienas
Saplūdīs vienā mirklī.
Un Pasaule atkal pārvērtīsies
Par paradīzes putna teiksmu,
Par to, ka Dievs ir Mīlestība,
Viss pārējais ir tikai sapnis...
Pura Vida. Ar visu savu mīlestību. Vjačeslavs Gusjevs.
Avots: http://snob.ru/
* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
http://garavasara.com/articles/sauciens-no-vinas-puses
