Dažreiz tā notiek, ka kāds cilvēks pēkšņi atvieglo mūsu dvēseles sāpes un sadziedē mūsu brūces. Piemēram, sāk par mums rūpēties, kad nevaram to paši izdarīt. Vai redz un pieņem mūs tā, kā nekad nav pieņēmuši mūsu vecāki. Vai arī iedod tādu tuvības pakāpi, kāda mums ir nepieciešama. Dažreiz kāds cits iedod mums to, kas mums ir ļoti vajadzīgs un ko mēs paši sev iedot nevaram.
Un tad tā notiek, ka attiecības ar šo cilvēku kļūst supervērtīgas. Dažreiz tās tiek uztvertas kā mīlestība vai kā liela pieķeršanās. Dažreiz kā spēcīga draudzība vai pat atkarība. Bet bieži, kad attiecības ir supervērtīgas, mēs tajās pārstājam justies brīvi. Mēs sākam orientēties uz otru cilvēku un darīt visu, lai ‘nesabojātu’ attiecības un ‘saglabātu’ kontaktu.
Metaforiski to var aprakstīt tā, it kā kāds turētu roku uz mūsu asiņojošas un sāpošas brūces. Un mēs tad orientētos nevis uz to, kur mēs vēlamies virzīties, bet uz to, kā lai izvairās no šķiršanās ar šīm rokām, kas mums palīdz. Mēs stāvam nekustoties, lai tikai nejustu sāpes. Pielāgojamies un kļūstam atkarīgi.
Bieži supervērtīgajās attiecībās mēs sākam piespēlēt otram cilvēkam un zaudējam izvēles brīvību, jo tā var mūs novest pie sāpēm. Ja mēs pakustēsimies savu vēlmju virzienā, tad pastāv risks, ka supervērtīgais cilvēks negribēs doties ar mums, un tad mēs atkal paliksim viens pret vienu ar savām problēmām, brūcēm, skumjām un sāpēm. Un mēs sākam domāt, kā tik nepateikt ko lieku. Kā tik neizdarīt, neaizvainot, neapbēdināt un neiztraucēt. Kā nesadusmot. Un šajā mirklī mēs zaudējam spontanitāti, dzīvīgumu un brīvību. Un, protams, piesaistām to, no kā baidāmies.
Mūsu partneris arī jūt mūsu neizpaustās emocijas, mēs tās nelaižam ārā. Un viņš zaudē interesi, jo mūsos nav radīšanas enerģijas. Viņš zaudē brīvības sajūtu, jo mēs to neapzināti kontrolējam. Un tas var novest pie šķiršanās, no kuras mēs tik ļoti cenšamies izvairīties. Vēl sāpīgākas šķiršanās dēļ tā, ka mēs kaut kur sirds dziļumos jau gaidām to nākam.
Kopā ar šķiršanās sāpēm, lai cik tas nebūtu dīvaini, atnāk atvieglojums. Atvieglojums, jo vairs nav jāizliekas un var būt sev pašam… Un pēc brīža savā brīvībā mēs jau atkal esam gatavi satikt kādu, ar ko kopā riskējam pazaudēt savu radošo sākumu, jo baidāmies no šķiršanās. Tā notiek daudziem.
Patiesībā tuvas attiecības nav domātas tam, lai atrastu kādu, ar kuru kopā nav tik sāpīgi dzīvot, un tad sastingt kopā ar viņu. Pieaugšanas process sevī ietver to, ka mēs saārstējam paši savas brūces un iemācamies patstāvīgi par sevi rūpēties. Lai perspektīvā satiktu otru cilvēku kā personību, nevis kā mums ērtu īpašību kopumu.
Tuvu attiecību būtība ir palikt sev pašam, pat ja tas potenciāli var sagādāt dvēseles sāpes. Palikt ievainojamam kopā ar tuviem cilvēkiem, pat ja droši nezinām, kā viņi reaģēs. Iet uz priekšu pa sevis izvēlēto ceļu, pat ja neesam pārliecināti, vai otrs cilvēks mums sastādīs kompāniju. Un katru nākamo dienu censties būt vēl nedaudz īstākam, nevis ērtākam.
Būtība ir tajā, ka attiecībās ir jāattīsta šī te brīvība. Bet šajā situācijā ir liels risks, ka var būt sāpīgi un vientuļi. Taču ir arī iespēja, ka notiks īsta mīlestība un īsta tuvība! Kad bez jūsu mēģinājumiem un saspringuma otrs cilvēks vienkārši vēlēsies doties jums līdzi. Kad notiks kas tāds, ko jūs nevarat ekspektēt, prognozēt un nokontrolēt. Notiks īsta mīlestība, īsta divu cilvēku satikšanās. Kad otrs cilvēks nav neaizvietojams un supervērtīgs, bet vienkārši tāpat vien vērtīgs un mīļš. Nevis vienīgais šajā pasaulē, bet tas, ar ko izvēlāties būt kopā katru dienu. Tad arī varat paši būt pārliecināti, ka otrs cilvēks ir ar jums kopā nevis tādēļ, ka apzināti vai neapzināti kontrolējat viņu, bet tādēļ, ka katru dienu viņš pats to vēlas un izvēlās.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Tīlija Klusa
