Ziemas Saulgrieži. Šodien. 21. decembrī. Šie mazliet savādāki, neparastāki, dīvaināki. Pilsēta šķiet skumja, kā mistiska nolemtības sajūta to ieskāvusi. Mākslīgās egles un krāsainās lampiņas apspīd garāmgājējus, bet sirdi pārņem klusums. Šķiet viss sen beidzies, tik kā pagātnes atbalss cilvēki turpina rosīties. Sajūtās kā atvadoties. Spēcīgas enerģijas plūsmas šobrīd sasniegušas zemi. Vaļā, šķiet, pavērušies visi iespējamie portāli. Realitātes saplūstot viena ar otru liek izd...zīvot vairākas dzīves pat dažu dienu laikā. Šis ir lielu pārmaiņu laiks. To pārmaiņu, kuras sen esam gaidījuši. Nav vairs nekādi pēdējie soļi, nav nekādas atvadas dzelzsceļa stacijā.
Mēs visi jau esam ceļā. Ceļā uz katrs savu pasauli, katrs savu realitāti. Ceļā sastaptie šķēršļi šķiet kļūstam arvien grūtāki un nepārvaramāki. Ne spēka pacelt rokas, ne pavilkt kājas. Brīdi liekas, zuduši esam. Nekas vairs nelīdz. Ne meditācijas, ne psihotehnikas. Viss gluži bezspēcīgs palicis. Izmisums. Tas pārņem. Bet ir vēl kas palīdz. Tas savādāk, tas neparastāk. Pieņemšana un paļaušanās. Pat brīžos kad ej cauri piķa melnai tumsai, paļaujies uz savu sirdi. Un pieņem visu. Pieņem to kur esi un kam ej cauri. Pieņem gan labo, gan ne tik labo. Saplūsti ar visu un ļauj tam aiziet. Atceramies senos vārdus: "Ticība, Cerība un Mīlestība," tik uztveram tos mazliet savādāk. Ne tā aklā ticība kādam citam kurš stāsta, ka būs labi, bet dziļā Ticība un Paļaušanās uz savu augstāko būtību. Ne tā cerība, kas cer ka gan jau būs labi, bet klusā Cerība un mierīgā Pārliecība, ka būs tā, ka ir tā. Un mīlestība.
Ne tā cilvēciskā mīlestība, kas visiem zināma kā pret otru kad mīlam, bet dziļā cieņa, bezprecendenta pieņemšana, kas klusa sirdī kā teju dzirdama saruna ar bezgalību. Ar šīm sajūtām, klusā pārliecībā turpinam ceļu. Noliecam galvu pateicībā šim Saulgriežu brīdim. Atstājam visas domas un prāta radītās pārliecības. Ielaižam sevī Dzīvo Klusumu. Un atlaižam grožus. Viss notiek. Lai notiek! Lai Tev viegli! Lai gaiši! Un Paldies Tev, ka esi.
Mēs visi jau esam ceļā. Ceļā uz katrs savu pasauli, katrs savu realitāti. Ceļā sastaptie šķēršļi šķiet kļūstam arvien grūtāki un nepārvaramāki. Ne spēka pacelt rokas, ne pavilkt kājas. Brīdi liekas, zuduši esam. Nekas vairs nelīdz. Ne meditācijas, ne psihotehnikas. Viss gluži bezspēcīgs palicis. Izmisums. Tas pārņem. Bet ir vēl kas palīdz. Tas savādāk, tas neparastāk. Pieņemšana un paļaušanās. Pat brīžos kad ej cauri piķa melnai tumsai, paļaujies uz savu sirdi. Un pieņem visu. Pieņem to kur esi un kam ej cauri. Pieņem gan labo, gan ne tik labo. Saplūsti ar visu un ļauj tam aiziet. Atceramies senos vārdus: "Ticība, Cerība un Mīlestība," tik uztveram tos mazliet savādāk. Ne tā aklā ticība kādam citam kurš stāsta, ka būs labi, bet dziļā Ticība un Paļaušanās uz savu augstāko būtību. Ne tā cerība, kas cer ka gan jau būs labi, bet klusā Cerība un mierīgā Pārliecība, ka būs tā, ka ir tā. Un mīlestība.
Ne tā cilvēciskā mīlestība, kas visiem zināma kā pret otru kad mīlam, bet dziļā cieņa, bezprecendenta pieņemšana, kas klusa sirdī kā teju dzirdama saruna ar bezgalību. Ar šīm sajūtām, klusā pārliecībā turpinam ceļu. Noliecam galvu pateicībā šim Saulgriežu brīdim. Atstājam visas domas un prāta radītās pārliecības. Ielaižam sevī Dzīvo Klusumu. Un atlaižam grožus. Viss notiek. Lai notiek! Lai Tev viegli! Lai gaiši! Un Paldies Tev, ka esi.
