Īstā dzīve sākas tad, kad cilvēks sastopas ar izmisumu un bezizeju saprotot, ka nekādas citas dzīves nebūs. Ka liktenis ir tieši tāds un ka pieredzi nav iespējams atcelt. Un ka daudz ko nav spēka mainīt. Ka ar tuvajiem un mīļajiem neko nepadarīsi, lai kā necenstos. Ka vecāki ir iedevuši to, ko ir iedevuši, un to vairs nevar nedz labot, nedz aizmirst. Ka visi sapņi par citu realitāti ir tikai sapņi.
Kad apjēdz, ka ikvienā lēmumā cilvēks ir viens. Ka nav pieredzes, kas neatstāj sekas ķermenī. Ka neviens manā vietā nesakārtos mēslus, neparūpēsies par dvēseles rētām un neko neizdarīs ar skeletiem skapī.
Un saprot, ka šis viss vēl nav galā.
Īstā dzīve sākas tad, kad cilvēks sastopas ar visu iepriekš aprakstīto un var to izturēt. Nepazust, neaiziet fantāzijās, nesākt pierīties vai dzert, pīpēt, neapspiest bet tieši tā — izturēt, tai pašā laikā paliekot dzīvs un jūtīgs.
Un tieši izmantojot savu jūtīgumu, vientulību un atbildību, cilvēks sāk spert savus — individuālus, personiskus soļus. Pieņem savus personiskos un, iespējams, pavisam nepopulārus lēmumus. Saņem drosmi virzīties uz priekšu saprotot, ka garantiju nav.
Tai pašā laikā — es nezinu nevienu, kurš patiesi ir izgājis cauri bezizejai, uzniris otrā pusē, nostājies uz savām kājām, devies savā ceļā un to visu nožēlotu.
2015. gada 13. novembris.
Aglaja Datešidze
