Sekss, kam jāpavelk viss.
Aizvien biežāk mūsdienās tiek runāts par atkarību no seksa. Atkarība ir slimas attiecības, kas ietekmē arī labo. Arkarīgais ir cilvēks, kas no kaut kā viena sagaida pilnīgi visu, un tas, dabiski, izraisa vilšanos, jo šādu - universālu, visu atrisinošu brīnumlīdzekļu vienkārši nav. Atkarība no seksa raksturo situāciju, kad cilvēkam svarīgākais vairs nav sekss, bet tā kā universāla glābiņa uztvere. Ir svarīgi pamanīt, cik lielā mērā grūtības un neapmierinātība neseksuālo attiecību jomās ietekmē partneru seksualitāti.
Mēs ļoti daudz sagaidām no seksualitātes: vēlamies ar seksa palīdzību atbrīvoties no stresa, iegūt drošības izjūtu, glābt laulību, apmierināt savu ego, iegūt prieku utt. Dažkārt cenšamies izmantot seksu kā izcilas miegazāles vai efrktīvu modinātāju no rīta, miera devēju, patvērumu, kontroles stratēğiju vai pierādījumu, ka vēl neesam pārāk veci. Sekss nereti kalpo kā praktisks līdzeklis, lai atraisītos no tādiem nevēlamiem stāvokļiem kā vienatne, izmisums vai šaubas. Visbiežāk mēs vēlamies seksu tāpēc, lai labāk justos. Citiem vārdiem - mēs bieži ar seksu kompensējam nekā nedarīšanu un "baltos laukumus" citās dzīves jomās. Taču mēğinot ar seksu kompensēt kaut ko pilnīgi citu, mēs melojam sev un nodaram pāri savai seksualitātei.
Dziļāko seksualitāti, kurai nav nepieciešamas nekādas iekšējas vai ārējas fantāzijas, uzbudināšanas rituāli, bet kura dzīvo vienīgi no mīlestības, atklātības un intimitātes pamodinātas drošības, nav iespējams sasniegt bez atbilstoša dziļuma citās attiecību jomās. Bez šāda vispusīga brieduma ir pilnīgi vienalga, cik karsta, pikanta vai inovatīva ir mūsu seksuālā dzīve. Ja sekss ir galvenais, kas mūs saista, tad tas ļoti ātri mūs izšķirs, kad nodosimies meklējumiem pēc arvien baudpilnākām sensācijām.
Lielāko daļu pāru nav pārāk apmierināti ar savu seksuālo dzīvi. Daudzi ir zaudējuši seksuālo prieku un nereti garus periodus dzīvo pilnībā bez seksa. Tas ir saprotams, ja pārējās attiecību jomās valda seklums un emocionāli depresīva noskaņa. Savstarpējo attiecību seklums izpaužas arī seksuālajās attiecībās, un otrādi, jo nobriedušākas, apzinātākas uz dziļākas ir pāra attiecības, jo vairāk arī seksualitāte iegūst jaunu enerğiju un dziļumu.
Roberts A. Masters savā darbā raksta: "Daudzi vīrieši dāvā mīlestību vai to, kas izskatās pēc mīlestības, un apsola drošību, lai saņemtu seksu. Tikpat daudz sieviešu sniedz seksu, lai iegūtu mīlestību vai to, kas izskatās pēc mīlestības, un saņemtu drošības apsolījumu. Abos gadījumos seksualitāte kļūst par ķīlnieci, tā tiek padarīta par piespiedu darbu, kam jākompensē mūsu neirozes.
Neapkrausim seksu ar nesamērīgām cerībām vai gaidām! Nespiedīsim seksam risināt citu mūsu dzīves jomu neatrisinātos uzdevumus! Nepadarīsim to lētu ar paviršām stimulācijas stratēğijām! Ja mums nepieciešamas fantāzijas, lai iegūtu "labu" seksu, tad mūsu uzmanība pievērsta nevis seksuālajai intimitātei un dziļumam, bet parastai domu spēlei. Mīlestību nav iespējams "uztaisīt", mēs tikai varam radīt telpu, kurā mīlestība var uzaust. Šai atvērtībai jākļūst par mūsu seksualitātes dabisko priekšnosacījumu, to iedzīvinošo centru. Tad seksualitāte nevis apsola prieku, bet sākas ar prieku, ar mīlestību, ar neaizsargātu intimitāti, ar dziļu uzticēšanos un ticību.
