Ekharts Tolle: Padošanās…
Jūs dažas reizes minējāt “padošanos”. Man nepatīk šī doma. Tas izklausās kaut kā fatāli. Ja mēs vienmēr pieņemtu lietas, kādas tās ir, tad ne mazākajā mērā nepūlētos tās uzlabot. Man šķiet, ka tieši tāda ir progresa būtība gan personīgajā, gan kolektīvajā dzīvē – nepieņemt Tagadnes ierobežojumus, bet censties nokļūt aiz tiem un radīt kaut ko labāku. Ja mēs nebūtu to darījuši, tad aizvien vēl dzīvotu alās. Kā iespējams savienot padošanos ar situāciju pārvēršanu un veiksmīgu atrisināšanu?
Daži cilvēki padošanos varbūt uztver ar negatīvu blakus nozīmi, kas norāda uz sakāvi, bezcerīgumu un izgāšanos, stājoties pretī dzīves izaicinājumiem, uz apātiskumu un tamlīdzīgi. Patiesa padošanās tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tā nenozīmē pasīvu samierināšanos ar jebkuru situāciju un neko nedarīšanu. Tā nenozīmē arī beigas plānu veidošanai vai pozitīvas darbības uzsākšanai.
Padošanās ir vienkāršā, taču dziļā gudrība piekāpties, nevis pretoties dzīves plūsmai. Vienīgā vieta, kur iespējams pieredzēt dzīves plūsmu, ir Tagadne, tāpēc padoties nozīmē pieņemt pašreizējo mirkli bez ierunām un bez iebildumiem. Tā ir atbrīvošanās no iekšējās pretestības. Iekšējā pretestība saka “nē” esošajam ar mentāliem spriedumiem un emocionālu negativitāti. Sevišķi spilgti tas ir redzams, kad dzīvē parādās kādi sarežģījumi, kas nozīmē, ka radusies plaisa starp prāta prasībām vai noteiktām cerībām un esošo. Tā ir sāpju plaisa. Ja esat dzīvojuši jau gana ilgi, tad zināt, ka lietas dzīvē misējas itin bieži. Tieši šajos brīžos ir jāvingrinās padoties, ja vēlaties atbrīvoties no sāpēm un ciešanām. Esošā pieņemšana momentāni atbrīvo jūs no identificēšanās ar prātu un tādā veidā no jauna jūs savieno ar Esamību. Pretestība jau pati ir prāta darbība.
Padošanās ir tīri iekšēja parādība. Tas nenozīmē, ka ārējā līmenī jūs nespējat darboties un mainīt situāciju. Patiesībā tā pat nav vispārējā situācija, kura ir jāpieņem, kad padodaties, tikai mazītiņa tās daļa, ko sauc par Tagadni.
Piemēram, ja jūs iestrēgtu dubļos, jūs taču neteiktu:
“Nu labi, es samierināšos, ka esmu iestidzis dubļos.” Samierināšanās nav padošanās. Jums nav vajadzības nevēlamu vai nepatīkamu dzīves situāciju atzīt par pareizu. Nav vajadzības arī sevi maldināt un teikt, ka iestrēgt dubļos nemaz nav tik slikti. Nē. Jūs pilnībā apzināties, ka gribat tikt no tiem laukā. Tad jūs sašaurināt savu uzmanību līdz pašreizējam brīdim, to nekādā veidā neapzīmogojot. Tas nozīmē, ka Tagadnē nav vērtēšanas momenta. Tāpēc nav arī pretestības, nav emocionālas negativitātes. Jūs pieņemat šī brīža Esamību. Jūs sākat rīkoties un darāt visu, lai tiktu ārā no dubļiem. Šādu darbību es saucu par pozitīvu. Tā ir daudz efektīvāka nekā negatīva darbība, kas radusies no dusmām, izmisuma vai vilšanās. Līdz brīdim, kad sasniegts vēlamais rezultāts, jūs turpināt vingrināties un padodaties, atturoties apzīmogot Tagadni.
Es minēšu kādu vizuālu līdzību, lai paskaidrotu teikto. Iedomājieties, ka naktī ejat pa ceļu un visapkārt ir bieza migla. Taču jums ir spēcīgs gaismeklis, kas spīd cauri miglai un rada šauru, skaidru telpu jums priekšā. Šī migla ir jūsu dzīves situācija, kas iekļauj sevī arī pagātni un nākotni, gaismeklis ir jūsu apzinātā Esamība, savukārt tukšā telpa ir pati Tagadne.
Nepadošanās jūsu psiholoģisko formu – ego čaulu – padara blīvāku un rada spēcīgu nošķirtības sajūtu. Pasauli sev apkārt un it īpaši citus cilvēkus jūs sākat uztvert kā draudīgus. Rodas apzināšanās neapgaismotā, nepārvaramā tieksme iznīcināt citus ar saviem vērtējumiem, tāpat kā vajadzība sacensties un būt pārākam. Pat daba kļūst par jūsu ienaidnieku, un jūsu uztvere un interpretācijas ir baiļu pilnas. Garīgā slimība, ko saucam par paranoju, ir tikai nedaudz spēcīgāka šī tik ierastā, taču disfunkcionālā apziņas stāvokļa forma.
Ne vien jūsu psiholoģiskā, bet arī fiziskā forma – jūsu ķermenis – pretojoties kļūst blīvs un nekustīgs. Dažādās ķermeņa daļās rodas spriedze, un saraujas arī pats ķermenis. Dzīves enerģijas brīvā plūsma, kas ir ļoti būtiska netraucētai ķermeņa darbībai, tiek krietni ierobežota. Fiziskas nodarbības un noteikti fiziskas terapijas veidi var palīdzēt atjaunot šo plūsmu, tomēr, ja vien ikdienā nevingrināsieties padoties, tas sniegs tikai īslaicīgu atvieglojumu, jo iemesls – pretestība – nebūs iznīcināta.
Jūsos ir kaut kas tāds, ko dzīves situāciju ietekmējošie apstākļi nespēj iespaidot, un tikai ar padošanās palīdzību jūs varat tam piekļūt. Tā ir jūsu dzīve, jūsu paša Esamība, kas ārēji pastāv kā bezgalīgā Tagadnes valstība. Šīs dzīves atrašana ir tā pati “tikai viena lieta, ko vajaga”, par ko runāja Jēzus.
Ja dzīves situācija šķiet neapmierinoša vai neciešama, tikai iepriekš tai padodoties, jūs varat salauzt neapzināto pretestības modeli, kas padara šo situāciju mūžīgu.
Padošanās ir pilnībā savienojama ar dažādu darbību veikšanu, pārmaiņu uzsākšanu un mērķu sasniegšanu. Taču padošanās stāvoklī jūsu darītajā ieplūst pilnīgi cita veida enerģija, cita kvalitāte. Padošanās savieno jūs ar enerģijas avotu – Esamību, un, ja darbībā ir ielikta Esamība, tā kļūst par prieka pilnu dzīves enerģijas godināšanu un ved jūs vēl dziļāk Tagadnē. Ar nepretošanos jūsu apziņas kvalitāte, un tādējādi arī visu jūsu darbību kvalitāte neapšaubāmi tiek paaugstināta. Rezultāti būs tie, kas atspoguļos šo kvalitāti. Mēs to varētu saukt par “padošanās darbību”. Tas vairs nav darbs, kādu esam pazinuši tūkstošiem gadu. Vēl lielākam pulkam cilvēku iegūstot apskaidrību, vārds strādāt pamazām izzudīs no valodas un, iespējams, tā vietā tiks radīts kāds cits.
Tieši apziņas kvalitāte pašreizējā brīdī ir galvenais noteicējs pār to, kādu nākotni jūs pieredzēsiet, tāpēc padošanās ir visbūtiskākā lieta, ko iespējams darīt, lai radītu pozitīvas pārmaiņas. Jebkura rīcība būtībā ir sekundāra. Patiesi pozitīva darbība nevar rasties no tāda apziņas stāvokļa, kurā nav padošanās.
Cik saprotu, tad, atrodoties situācijā, kas ir nepatīkama vai neapmierinoša, un pilnībā pieņemot mirkli, kāds tas ir, vairs nebūs ne ciešanu, ne nelaimju. Es būšu pacēlies tām pāri. Tomēr es vēl aizvien nespēju īsti saprast, kur radīsies tā enerģija vai motivācija, kas liks sākt rīkoties un radīs pārmaiņas, ja cilvēkā nebūs noteikts daudzums neapmierinātības.
Padošanās stāvoklī jūs ļoti skaidri redzat, ko ir nepieciešams darīt, un rīkojaties, pilnībā koncentrējoties uz pašreizējo darbību. Mācieties no dabas – pavērojiet, cik tajā viss ir pabeigts un kā atklājas brīnums – dzīve bez neapmierinātības vai ciešanām. To ir teicis arī Jēzus: “Pavērojiet lilijas, kas ne vērpj, ne auž.”
Ja jūsu vispārīgā situācija ir neapmierinoša vai nepatīkama, izdaliet atsevišķi šo mirkli un padodieties esošajam. Tas ir gaismeklis, kas iziet cauri miglai. Tad ārējie apstākļi pārtrauc kontrolēt jūsu apziņas stāvokli. Jūs vairs neļaujaties reakcijām un pretestībai.
Pēc tam paskatieties uz attiecīgās situācijas specifiku. Pajautājiet sev, vai ir iespējams kaut ko darīt, lai kaut ko mainītu, uzlabotu vai atbrīvotos no šīs situācijas. Ja ir, tad attiecīgi arī rīkojieties. Koncentrējieties nevis uz tām 100 lietām, ko plānojat darīt vai kas būtu jādara kaut kad nākotnē, bet uz to vienu, ko varat izdarīt tieši šobrīd. Tas nenozīmē, ka nevajadzētu neko plānot. Ļoti iespējams, ka tieši plānošana ir vienīgā lieta, ko šobrīd iespējams darīt. Taču pārliecinieties, ka neesat sācis skatīties “mentālās filmas” – projicēt sevi nākotnē, tādējādi zaudējot Tagadni. Iespējams, ka veiktā darbība augļus nenesīs uzreiz. Kamēr tas nenotiek – nepretojaties esošajam. Ja nav iespējams neko mainīt un jūs nevarat no šīs situācijas arī atbrīvoties, tad izmantojiet to, lai padotos vēl intensīvāk, lai ieietu vēl dziļāk Tagadnē, vēl dziļāk Esamībā. Ieejot bezgalīgajā Tagadnes dimensijā, bieži vien visdīvainākajā veidā kaut kas mainās, jums pašam neko nedarot. Dzīve jums sāk palīdzēt un sadarbojas ar jums. Tādi iekšējie faktori kā bailes, vainas apziņa vai kūtrums, kas agrāk atturējuši no kādas darbības veikšanas, pazudīs savas esības apzināšanās gaismā.
Nejauciet padošanos ar frāzēm, kas pauž attieksmi – “mani tas vairs nespēj satraukt” vai “man ir pilnīgi vienalga”. Ieskatoties dziļāk, mēs redzam, ka šāda veida attieksme patiesībā ir aizvainojuma formā slēpta negativitāte, tāpēc tā nav vis padošanās, bet gan slēpta pretošanās. Padodoties vērsiet savu uzmanību uz iekšieni, lai pārbaudītu, vai ir palikušas kādas pretošanās pēdas. To darot, esiet ļoti modri, citādi daļa pretestības, kādas domas vai apzināšanās neapgaismotu emociju formā, var turpināt slēpties kādā tumšā stūrī.
NO PRĀTA ENERĢIJAS UZ GARĪGO ENERĢIJU
Atbrīvoties no pretestības – to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Es vēl aizvien īsti nesaprotu, kā tas paveicams. Jūs sakāt – padodoties, taču jautājums paliek: “Kā tas izdarāms?”
Sāciet ar apzināšanos, ka pretestība tiešām pastāv. Esiet tur, kad tas notiek, kad radusies pretestība. Pavērojiet, kā jūsu prāts to rada, kā tas uzlīmē etiķeti situācijai, jums pašam un citiem. Pavērojiet iesaistīto domu procesu. Sajūtiet savu emociju enerģiju. Apzinoties savu pretestību, jūs redzēsiet, ka tai nav jēgas. Koncentrējot visu savu uzmanību uz Tagadni, apzināšanās neapgaismotā pretestība tiek padarīta par apzināšanās apgaismotu, un tādējādi tā izzūd. Jūs nevarat apzināties un būt nelaimīgs vienlaicīgi – apzināties un būt negāciju pārņemts. Negativitāte, skumjas vai ciešanas nozīmē, ka pastāv pretestība, un pretestība vienmēr ir apzināšanās neapgaismota.
Es taču varu apzināties arī to, ka esmu nelaimīgs?
Vai jūs izvēlētos būt nelaimīgs? Ja jūs to neizvēlējāties, kā gan tāds kļuvāt? Kāda tam ir jēga? Ko tas tur pie dzīvības? Jūs sakāt, ka apzināties savas nelaimīgās emocijas, taču patiesībā esat identificējies ar tām un turpināt to darīt ar nepārtrauktas domāšanas palīdzību. Tas notiek neapzināti. Ja jūs apzinātos, pareizāk sakot, pilnībā atrastos Tagadnē, tad visa negativitāte gandrīz momentāni pazustu. Tā nespētu pastāvēt Tagadnē. Tā var pastāvēt tikai tad, ja Tagadnes nav. Pat sāpju ķermenis nespēj ilgi pastāvēt jūsu klātbūtnē. Neesot Tagadnē, jūs saglabājat savas ciešanas dzīvas, dodot tām laiku. Laiks ir to asinis. Atņemiet tām laiku, intensīvi apzinoties pašreizējo brīdi, un tās izzudīs. Bet vai jūs maz gribat, lai tās izzūd? Vai jums patiešām pietiek? Kas gan jūs būsiet bez savām ciešanām?
Kamēr nesāksiet izkopt padošanos, garīgā dimensija jūsu izpratnē būs tikai kaut kas, par ko var izlasīt grāmatās, parunāties, sajūsmināties, pārdomāt vai kam ticēt – vai arī neticēt, pilnīgi vienalga. Tur nebūs nekādas starpības. Kamēr jūs nepadosieties, tā nekļūs par pastāvīgu jūsu dzīves realitāti. Kad esat padevušies, tad enerģija, ko izstarojat un kas vada jūsu dzīvi, ir ar daudz augstāku frekvenci nekā prāta enerģija, kas vēl aizvien valda pār pasauli. Šī enerģija, kas radījusi sociālās, politiskās un ekonomiskās mūsu civilizācijas struktūras un nepārtraukti apliecina sevi ar izglītības sistēmas un masu informācijas līdzekļu palīdzību. Ar padošanos šajā pasaulē ienāk garīgā enerģija. Tā nerada ciešanas ne jums, ne citiem cilvēkiem, ne arī kādai citai dzīvības formai uz šīs planētas. Pretēji prāta enerģijai, tā nepiesārņo zemi un nav pakļauta polāro pretstatu likumiem, kas nosaka, ka nekas nepastāv bez sava pretmeta, ka nevar būt labais bez sliktā. Cilvēki, kas darbojas ar prāta enerģijas palīdzību, un tā vēl aizvien ir lielākā zemes iedzīvotāju daļa, tā arī neapzinās garīgās enerģijas Esamību. Šī enerģija pieder citai realitātes kārtībai un tā radīs citādāku pasauli, kad pietiekami liels cilvēku daudzums beidzot būs padevies, tādējādi absolūti atbrīvojoties no negācijām. Ja Zeme izdzīvos, tieši šī enerģija būs tā, kas piemitīs tās iedzīvotājiem.
Jēzus runāja par šo enerģiju, kad teica savu slaveno Kalna sprediķi: “Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” Tā ir klusa, taču intensīva Tagadne, kas iznīcina prāta neapzinātos modeļus. Kādu laiku tie vēl var darboties, taču tie vairs nevadīs jūsu dzīvi. Ārējie apstākļi, kuriem iepriekš pretojāties, drīz pēc padošanās arī mainās vai izzūd. Tagadne ir spēcīga cilvēku un situāciju pārveidotāja. Ja apstākļi nemainās momentāni, spēja pieņemt Tagadni ļauj pacelties tiem pāri. Jebkurā gadījumā, jūs esat brīvs.
PADOŠANĀS PERSONISKAJĀS ATTIECĪBĀS
Un kā paliek ar cilvēkiem, kas grib izmantot, manipulēt vai iegūt kontroli pār mani? Vai man jāpadodas arī viņiem?
Viņi ir atrauti no Esamības, tāpēc neapzināti cenšas iegūt enerģiju un spēku no jums. Tā ir taisnība, ka vienīgi neapzināšanās stāvoklī esošs cilvēks centīsies izmantot vai manipulēt ar citiem, tomēr taisnība arī, ka tikai šādam cilvēkam ir iespējams tikt izmantotam. Pretojoties vai mēģinot apkarot citu neapzināšanās neapgaismotu uzvedību, arī jūs pats zaudēsiet apziņas modrumu. Taču padošanās nenozīmē, ka ļaujat neapzināšanās stāvoklī esošiem cilvēkiem sevi izmantot. Nemaz ne. Ir pilnīgi iespējams pateikt skaidru un stingru “nē” kādam cilvēkam vai situācijai, aiziet no tiem prom un vienlaicīgi atrasties iekšējas nepretošanās stāvoklī. Sakot “nē” kādam cilvēkam vai situācijai, ļaujiet šai atbildei veidoties nevis no reakcijas, bet gan no atklāsmes, no skaidras apzināšanās par to, kas jums šajā brīdī ir vajadzīgs. Ļaujiet tam būt bezreakcijas “nē”, augstākās kvalitātes “nē”, tādam “nē”, kas ir brīvs no negativitātes un nerada tālākas ciešanas.
Man šobrīd darbā ir ļoti nepatīkama situācija. Esmu centies tai padoties, taču tas nav iespējams. Manī ir pārāk daudz pretestības.
Ja nespējat padoties, momentāni rīkojieties: sāciet runāt vai dariet kaut ko, lai mainītu šo situāciju, vai arī atbrīvojieties no tās. Uzņemieties atbildību par savu dzīvi! Nepiesārņojiet savu skaisto, starojošo iekšējo Esamību, un nepiesārņojiet ar negativitāti arī Zemi. Lai kas arī notiktu, neļaujiet ciešanām rast mājokli jūsos.
Ja nespējat darboties, piemēram, atrodaties cietumā, tad jums ir tikai divas iespējas: pretoties vai padoties. Ierobežojumi vai iekšēja brīvība no ārējiem apstākļiem. Ciešanas vai iekšējs miers.
Vai nepretošanos vajag praktizēt arī ārējā dzīvē, piemēram, nepretojoties vardarbībai, vai arī tā attiecas tikai uz mūsu iekšējo dzīvi?
Jums ir jādomā tikai par iekšējo aspektu. Tas ir svarīgākais. Protams, tas pārvērtīs arī ārējās dzīves ievirzi, jūsu attiecības un tā tālāk.
Pēc padošanās attiecībās ļoti daudz kas mainīsies.
Ja nespējat pieņemt esošo, tas nozīmē, ka nespēsiet pieņemt arī nevienu cilvēku tādu, kāds viņš ir. Jūs spriedīsiet, kritizēsiet, līmēsiet etiķetes, noraidīsiet vai centīsieties kādu pārvērst. Vēl jo vairāk, nepārtraukti padarot Tagadni par līdzekli sava mērķa sasniegšanai nākotnē, arī katrs satiktais vai tuvais cilvēks būs tikai šāds līdzeklis. Attiecības – un otrs cilvēks – tad bieži ir svarīgs tikai sekundāri, vai pat vispār nav svarīgs. Tad primārais ir tas, ko varat iegūt no šīm attiecībām, vai nu tas būtu kāds materiāls labums, varas apziņa, fiziska bauda vai kāda cita ego apmierināšanas forma.
Es jums paskaidrošu, kā padošanās var palīdzēt attiecību veidošanā. Iesaistījušies strīdā vai kādā konfliktsituācijā ar partneri vai kādu citu tuvu cilvēku, sāciet novērot, cik ļoti cenšaties aizsargāties, kad jums uzbrūk, un sajūtiet savas agresijas spēku, kad uzbrūkat otram cilvēkam. Pavērojiet, kā esat pieķēries saviem uzskatiem un viedokļiem. Sajūtiet mentāli emocionālo enerģiju aiz tieksmes pierādīt savu taisnību un padarīt otru par slikto. Tā ir ego prāta enerģija. To atzīstot un sajūtot kā pilnīgi iespējamu, jūs padarāt to apzināšanās apgaismotu. Kādu dienu strīda vidū jūs pēkšņi sapratīsiet, ka jums ir izvēle un jūs varat atteikties no savas reakcijas – tikai lai pavērotu, kas notiks. Jūs padodaties. Es nedomāju atteikšanos no reakcijas, sakot: “Nu labi, tev taisnība.” Turklāt darot to ar tādu izteiksmi sejā, kas vēsta: “Es paceļos pāri šīm bērnišķībām.” Tā būs vienkārši pretestības pārcelšana citā līmenī, kur vēl aizvien valda ego prāts, kas pieprasa sava pārākuma atzīšanu. Es runāju par atbrīvošanos no visa mentāli emocionālās enerģijas lauka jūsu iekšienē, kurš cīnās par varu.
Ego ir viltīgs, tāpēc jums jābūt ārkārtīgi modriem, pilnībā jābūt Tagadnē un ļoti godīgiem pret sevi, lai izprastu, vai patiešām esat atbrīvojies no prāta važām un identifikācijas ar mentālu pozīciju. Ja pēkšņi sajūtaties ļoti viegli, skaidri un esat mierīgs, tad tā ir nepārprotama zīme, ka esat pilnībā padevies. Un tad pavērojiet, kas notiek ar otra cilvēka mentālo pozīciju, jo jūs vairs nedodat tai enerģiju ar savu pretošanos. Kad identificēšanās ar mentālām pozīcijām ir izbeigta, sākas patiesa saskarsme.
Nu bet kā lai nepretojas, saskaroties ar vardarbību, agresiju un tamlīdzīgām lietām?
Nepretošanās nenozīmē nedarīt neko. Tā nozīmē, ka “darbība” nenāk no reakcijas. Atcerieties to dziļo gudrību, ko izmanto Austrumu cīņu mākslas nodarbībās: nepretojieties pretinieka spēkam. Piekāpieties, lai uzvarētu.
To zinot, “nekā nedarīšana”, atrodoties intensīvas Tagadnes stāvoklī, ir ļoti spēcīgs cilvēku un situāciju pārveidotājs un dziedinātājs. Dao mācībā ir tāds termins wu wei, kas parasti tiek tulkots kā “bezdarbīgā aktivitāte” vai “sēdēšana klusi, neko nedarot”. Senajā Ķīnā to uzskatīja par vienu no augstākajiem sasniegumiem vai tikumiem. Tas radikāli atšķiras no bezdarbības parastajā apziņas stāvoklī, jeb, pareizāk sakot, – neapzināšanās stāvoklī, kas rodas no bailēm, kūtruma vai neizlēmības. Patiesā “nekā nedarīšana” norāda uz iekšēju nepretošanos un intensīvu modrību.
No otras puses, ja ir nepieciešama darbība, jūs vairs nevada ierobežotais prāts, bet jūs reaģējat uz situāciju no apzināšanās apgaismotās esības stāvokļa. Tad prāts ir brīvs no jēdzieniem, tai skaitā arī vardarbības jēdziena. Tāpēc – kas gan var paredzēt, ko jūs darīsiet?
Ego tic, ka spēks ir rodams spējā pretoties, tomēr patiesībā tieši pretošanās nošķir jūs no Esamības. Vienīgi tur ir rodams patiess spēks. Pretošanās ir vājuma un baiļu izpausme, kas maskējas kā spēks. Tas, ko ego redz kā vājuma izpausmi, patiesībā ir Esamība visā savā tīrībā, šķīstībā un spēkā. Ko ego redz kā spēku, tas ir vājums. Tāpēc ego nepārtraukti darbojas pretestības režīmā un izspēlē neīstas lomas – lai apspiestu “vājumu”, kas patiesībā ir jūsu spēks.
Kamēr neesat padevies, neapzināta lomu spēlēšana veido lielāko daļu no cilvēku mijiedarbības. Padodoties jums vairs nav nepieciešama aizsargsistēma un maskas. Jūs kļūstat ļoti vienkāršs, patiesi īsts. “Tas ir bīstami,” saka ego. “Tevi sāpinās. Tu kļūsi viegli ievainojams.” Ego, protams, nezina, ka, tikai atbrīvojoties no pretestības un kļūstot “ievainojamam”, ir iespējams atklāt savu patieso un būtisko neievainojamību.
SLIMĪBU PĀRVĒRST APSKAIDRĪBĀ
Ja kāds, nopietni saslimis, pilnībā pieņem savu stāvokli un padodas slimībai, vai tad nepazūd arī vēlēšanās atgūt veselību? Apņemšanās pieveikt slimību taču vairs nepastāv, vai ne?
Padošanās ir iekšēja esošā pieņemšana bez jebkādiem iebildumiem. Mēs runājam par jūsu dzīvi – šo mirkli; nevis par apstākļiem vai nosacījumiem jūsu dzīvē, nevis par jūsu dzīves situāciju. Mēs to jau esam apsprieduši.
Runājot par slimībām, ir tā: slimība ir daļa no jūsu dzīves situācijas. Kā tādai, tai ir gan pagātne, gan nākotne. Pagātne un nākotne veido nepārtrauktu situācijas turpināšanos, ja vien ar apzināšanās apgaismotās esības palīdzību netiek aktivizēts atbrīvojošais Tagadnes spēks. Kā jau zināt, aiz dažādajiem apstākļiem, kas veido laikā pastāvošo dzīves situāciju, ir kaut kas dziļāks, daudz būtiskāks – jūsu Dzīve, pati Esamība bezgalīgajā Tagadnē.
Tā kā Tagadnē nav problēmu, tad nav arī slimību.
Ticība etiķetei, ko kāds attiecina uz jūsu stāvokli, liek šim stāvoklim saglabāties, dod tam spēku, un no īslaicīga līdzsvara zuduma tiek izveidota šķietami blīva realitāte. Rodas ne tikai realitāte un blīvums, bet arī turpināšanās laikā, kas agrāk nemaz nepastāvēja. Koncentrējoties uz šo mirkli un atturoties no tā mentālas apzīmogošanas, slimība tiek reducēta uz vienu vai nedaudzām tās izpausmēm: fiziskām sāpēm, vājumu, neērtībām vai nespēku. Tas ir tas, kam jūs padodaties – pašreizējam mirklim. Jūs nepadodaties domai par “slimību”. Ļaujiet ciešanām iegrūst jūs pašreizējā mirklī, intensīvas apzināšanās stāvoklī. Izmantojiet tās apskaidrības iegūšanai.
Padošanās nepārvērš esošo, vismaz ne tieši. Padošanās pārvērš jūs pašu. Kad esat pārvērties pats, pārvēršas arī visa pasaule, jo pasaule ir tikai spoguļattēls. Mēs par to jau runājām.
Ja, paskatoties spogulī, jums nepatiktu tas, ko ieraugāt, būtu diezgan nesaprātīgi uzbrukt attēlam. Taču tieši to jūs darāt, nepieņemot esošo. Ja uzbrūkat savam spoguļattēlam, tas, protams, dodas pretuzbrukumā. Ja pieņemat tēlu tādu, kāds tas ir, ja kļūstat pret to draudzīgs, tas vienkārši nespēj jums kaitēt. Tādā veidā jūs maināt pasauli.
Ne jau slimība ir problēma. Problēma esat jūs – kamēr vien tiekat ego prāta vadīts. Būdams slims vai nevarīgs, nejūtieties kā izdarījis ko aplamu vai par kaut ko vainīgs. Nevainojiet dzīvi, ka tā ir pret jums netaisnīga, un nevainojiet visā arī sevi. Tā ir pretestība. Ja jūs piemeklējusi smaga slimība, izmantojiet to apskaidrības iegūšanai. Visu “slikto”, kas atgadās jūsu dzīvē, izmantojiet apskaidrības iegūšanai. Atņemiet slimībai laiku. Nepiešķiriet tai ne pagātni, ne nākotni. Ļaujiet tai ienest jūs intensīvā pašreizējā brīža apziņā – un tad pavērojiet, kas notiek.
Kļūstiet par alķīmiķi. Pārvērtiet parastu metālu par zeltu, ciešanas par apziņu, nelaimi par apskaidrību.
Jūs patiešām esat nopietni slims un jūtaties dusmīgs par to, ko nupat teicu? Tad tā ir skaidra zīme, ka slimība ir kļuvusi par daļu no jūsu “es” apziņas un ka šobrīd jūs aizstāvat savu identitāti – tāpat kā aizstāvat slimību. Apstāklim, kas ir apzīmogots kā “slimība”, nav nekāda sakara ar jūsu patieso būtību.
KAD NOTIEK NELAIME
Kas attiecas uz lielo, vēl apzināšanās neapgaismoto cilvēces daļu, tikai kritiskā, galējā situācijā tā spēs pārlauzt ego biezo čaulu un piespiest to padoties, lai beidzot atmostos. Galēja situācija rodas, kad, notiekot kādai nelaimei vai radikālam apvērsumam, dziļam zaudējumam vai ciešanām, visa jūsu pasaule sašķīst drumslās un tai vairs nav nekādas jēgas. Tā ir sastapšanās ar nāvi – psiholoģisku vai fizisku. Ego prāts, šīs pasaules radītājs, sabrūk. No vecās pasaules pelniem tad var rasties jauna pasaule.
Protams, nav nekādas garantijas, ka tas tiešām notiks, taču iespēja pastāv vienmēr. Dažu cilvēku pretestība esošajam šādā situācijā pat vēl pastiprinās, un tad tas kļūst par kritienu ellē. Citi varbūt padodas tikai daļēji, taču arī tas viesīs viņos noteiktu dziļumu un rāmumu, kāda agrāk nav bijis. Ego čaula ieplīsīs, un tādā veidā kaut nedaudz būs saredzams aiz prāta esošais starojums un miers.
Galējās situācijās ir notikuši daudzi brīnumi. Ir dzirdēts par slepkavām, kas, gaidot nāves soda izpildīšanu, pēdējās savas dzīves stundās nokļuvuši aiz sava ego un pieredzējuši to dziļo prieku un mieru, kas rodams Esamībā. Iekšējā pretestība situācijai viņu iekšienē bija kļuvusi tik intensīva, ka tā radījusi nepanesamas ciešanas, un nav bijis nekādas iespējas paslēpties vai kaut ko darīt, lai no tām izvairītos; nav līdzējusi arī prāta projicētā nākotnes vīzija. Tāpēc viņi bija spiesti pilnībā pieņemt nepieņemamo. Viņi bija spiesti padoties. Šādā veidā viņi spēja sasniegt to augsto stāvokli, kas atnes pestīšanu, – pilnīgu atbrīvošanos no pagātnes. Protams, ka, atrodoties ierobežotā situācijā, nav iespējams radīt telpu krāšņam brīnumam un pestīšanai, ja vien neesat padevies.
Tāpēc katru reizi, kad notiek nelaime vai kaut kas nopietni sarežģās – kad saslimstat, zaudējat spēku, māju, bagātību vai kādu sociāli noteiktu identitāti, kad saraujat tuvas attiecības, piedzīvojat lielas ciešanas vai aizsaulē aiziet kāds mīļš cilvēks, vai arī jums pašam draud nāve –, tad apzinieties, ka šai situācijai ir arī otra puse un jūs esat tikai soli no kaut kā neticama – pilnīgas alķīmiskas pārveidošanās no parastā sāpju un ciešanu metāla par zeltu. Šo vienu soli sauc par padošanos.
Es nesaku, ka kļūsiet laimīgs šādā situācijā. Jūs tāds nebūsiet. Taču sāpes un bailes parvērtīsies par iekšēju mieru un skaidrību, kas nāk no dziļumu dziļumiem – no Nesaredzamās būtības. Tas ir “Dievišķais miers, kas iet pāri cilvēka saprašanai”. Salīdzinājumā ar to, laime ir kaut kas diezgan virspusējs. Līdz ar šo starojošo mieru parādās arī izpratne – nevis prāta līmenī, bet gan dziļi jūsu Esamībā –, ka esat nesagraujams un nemirstīgs. Tā nav vienkārši ticība. Tā ir pilnīga patiesība, kam nav nepieciešami ārēji pierādījumi no kāda sekundāra avota.
CIEŠANAS PĀRVĒRST MIERĀ
Esmu lasījis par kādu stoicisma filozofu senajā Grieķijā, kurš, uzzinājis, ka viņa dēls ir gājis bojā nelaimes gadījumā, atbildējis: “Es zināju, ka viņš nav nemirstīgs.” Vai tā ir padošanas? Ja ta, tad es to neveļos. Ir dažas situācijas, kuras padošanās šķiet nedabiska un necilvēcīga.
Atšķirtība no emocijām nav padošanās. Taču mēs nezinām, kāds bija šī cilvēka iekšējais stāvoklis, kad viņš teica šos vārdus. Dažās galējās situācijās vēl aizvien var būt neiespējami pieņemt Tagadni. Taču vienmēr ir iespēja padoties.
Pirmā iespēja atbrīvoties no ciešanām ir padoties katram pašreizējā brīža realitātes mirklim. Zinot, ka esošo nav iespējams padarīt par neesošu – jo tas jau eksistē –, jūs sakāt “jā” esošajam vai pieņemat to, kas eksistē. Tad jūs darāt to, kas jums jādara un kas šajā situācijā ir nepieciešams. Pilnībā pieņemot notiekošo, jūs vairs neradāt nekādas negācijas, nekādas ciešanas un nekādu neapzināšanos. Kad nepretojaties, jūs apņem gaisma un vieglums, un jūs esat brīvs no cīņām.
Katru reizi, kad nespējat pieņemt notiekošo, kad palaižat garām šo iespēju – vai nu tāpēc, ka neatradāties pietiekami intensīvi apzināšanās apgaismotajā Tagadnē, lai neļautu parādīties ierastajiem un apzināšanās neapgaismotajiem pretestības modeļiem; vai arī tāpēc, ka apstāklis ir tik ārkārtējs, ka šķiet absolūti nepieņemams, – ikvienā šādā reizē jūs radāt kādu sāpju un ciešanu formu. Var likties, ka ciešanas ir izraisījusi situācija, tomēr tā tas nav – tas noticis jūsu pretestības dēļ.
Padošanās ir otrā iespēja. Ja nevarat pieņemt ārpusē notiekošo, pieņemiet to, kas atrodas iekšpusē. Ja nespējat pieņemt ārējos apstākļus, pieņemiet iekšējos. Padodieties sāpēm, izmisumam, bailēm, vientulībai vai jebkurai citai attiecīgajai ciešanu formai. Piedzīvojiet to bez mentālas apzīmogošanas. Ieskaujiet to. Un tad pavērojiet, kā padošanās brīnums dziļās ciešanas pārvērš dziļā mierā. Tā ir jūsu “krustā sišana”. Ļaujiet tai kļūt par augšāmcelšanos un debesbraukšanu.
Es nesaprotu, kā ir iespējams padoties ciešanām. Kā pats teicāt, ciešanas ir nepadošanās. Kā ir iespējams padoties tam, kam nepadodies?
Uz brīdi aizmirstiet par padošanos. Kad sāpes ir dziļas, visas runas par padošanos droši vien šķitīs veltīgas un bezjēdzīgas tik un tā. Kad sāpes ir dziļas, jums, visticamāk, būs spēcīga vēlme no tām aizbēgt, nevis padoties. Jūs negribat just to, ko jūtat. Kas gan varētu būt vēl dabiskāk? Taču aizbēgt nav iespējams – izejas nav. Bēgt var dažādi – strādājot, lietojot alkoholu un narkotikas, dusmojoties, iztēlojoties nākotni, apspiežot sevi vai vēl kā citādāk –, taču tas neatbrīvos jūs no sāpēm. Ciešanu intensitāte nemazinās, ja padarāt tās apzināšanās neapgaismotas. Ja noliedzat emocionālās sāpes, ar tām piesātinās visas jūsu domas un darbības, kā arī attiecības. Jūs pārraidāt šīs sāpes kā enerģijas starojumu, un pārējie to uztver instinktīvi. Cilvēki, kuri neuztur savu apziņu modru, var pat sajust tieksmi jums uzbrukt vai kaut kā sāpināt, tāpat arī jūs varat sāpināt viņus ar neapzinātu savu sāpju projicēšanu. Jūs piesaistāt un izpaužat visu, kas atbilst jūsu iekšējam stāvoklim.
Ja nav atrodama izeja, vienmēr ir ceļš, kas ved cauri. Tāpēc nenovērsieties no sāpēm. Stājieties tām pretī. Izjūtiet tās pilnībā. Izjūtiet tās – nedomājiet par tām.
Izpaudiet tās, ja nepieciešams, taču neveidojiet prātā no tām scenāriju. Vērsiet visu savu uzmanību uz izjūtām, nevis pievērsieties kādam cilvēkam, notikumam vai situācijai, kas šķietami tās izraisījuši. Neļaujiet prātam izmantot sāpes, lai veidotu no tām upura identitāti. Sevis žēlošana un savu bēdu stāstīšana citiem ciešanas nemazina. Tā kā no savām izjūtām aizbēgt nav iespējams, vienīgā iespēja, kā mainīties, ir iedziļināties tajās, citādi, viss paliks pa vecam. Tāpēc veltiet pilnīgu uzmanību tam, ko jūtat, un necentieties to mentāli apzīmogot. Iedziļinoties savās izjūtās, esiet ārkārtīgi modrs. Sākumā tās var šķist kā kaut kas tumšs un biedējošs; kad parādās tieksme bēgt projām, novērojiet to, tomēr nerīkojieties. Turpiniet koncentrēt savu uzmanību uz sāpēm, turpiniet izjust skumjas, bailes, šausmas, vientulību un tamlīdzīgi. Turpiniet būt modrs, palieciet pašreizējā mirklī ar visu savu Esamību, ar katru sava ķermeņa šūnu. Tā darot, jūs ienesīsiet gaismu šajā tumsā. Tā ir jūsu apziņas gaisma.
Šajā stadijā jums vairs nav jāuztraucas par padošanos. Tas jau ir noticis. Kā? Pilnīga uzmanības veltīšana ir arī pilnīga pieņemšana – tā ir padošanās. Pievēršoties kaut kam visā pilnībā, tiek izmantots Tagadnes spēks, kas patiesībā ir jūsu esības spēks. Neviens paslēpies pretestības gabaliņš nespēj tajā izdzīvot. Tagadne atņem laiku. Bez laika nevar pastāvēt ne ciešanas, ne negativitāte.
Ciešanu pieņemšana ir ceļojums nāvē. Saskaršanās ar dziļām sāpēm, ļaušana tām būt un to novērošana ir apzināta došanās nāvē. Šādi “nomiruši”, jūs saprotat, ka nāves nav un ne no kā nav jābaidās. Mirst tikai ego.
Iedomājieties saules staru, kas ir aizmirsis, ka pats ir nešķirama saules sastāvdaļa, un maldina sevi, domājot, ka ir nepieciešams cīnīties par savu pastāvēšanu un radīt, un pieķerties kādai citai identitātei nevis saulei. Vai šo maldu pārtraukšana nebūtu ārkārtīgi atbrīvojoša?
Jūs gribat vieglu nāvi? Jūs vēlaties aiziet bez sāpēm, bez agonijas? Tad mirstiet katrā pagātnes brīdī un ļaujiet apziņas gaismai izgaisināt smago, pie laika piesaistīto “es”, ko uzskatāt par sevi pašu.
KRUSTA CEĻŠ
Daudzi cilvēki apliecina, ka Dievu ir atraduši dziļās ciešanās; kristiešiem ir termins “krusta ceļš”, kas acīmredzot nozīmē to pašu.
Tieši par to mēs arī runājam.
Taisnību sakot, šie cilvēki nav atraduši Dievu savās ciešanās, jo ciešanas norāda uz pretestību. Viņi ir atraduši Dievu padodoties, ar pilnīgu esošā pieņemšanu, uz ko tos piespiedušas spēcīgas ciešanas. Kaut kādā līmenī viņi acīmredzot saprata, ka viņu sāpes ir pašu radītas.
Kā gan padošanos var pielīdzināt Dieva atrašanai?
Tā kā pretošanās ir prāta darbība, tad atbrīvošanās no pretestības, proti, padošanās izbeidz kalpošanu prātam – krāpniekam, kas izliekas par jums, šim mākslīgajam Dievam. Vērtēšana un negativitāte zūd. Esamības valstība, ko iepriekš aizsedzis prāts, tad atveras. Pēkšņi jūsu iekšienē rodas liels klusums, neiedomājama miera sajūta. Un šajā mierā mīt liels prieks. Savukārt priekā ir mīlestība. Un pašā kodolā – svētais un neizmērojamais. Tas, kas nav vārdā nosaucams.
Es to neuzskatu par Dieva atrašanu, jo kā gan var atrast to, kas nekad nav pazudis, kas ir jūsu pašu dzīve? Vārds “Dievs” ir ierobežots ne tikai tāpēc, ka tūkstošiem gadu ticis kļūdaini lietots un pārprasts, bet arī tāpēc, ka netieši norāda uz kādu citu realitāti, nevis uz jums. Dievs ir pati Esamība, nevis eksistence. Šeit nevar būt nekādu subjekta-objekta attiecību, nekādas dualitātes, nekāda “es un Dievs”. Dievišķā apziņa ir visdabiskākā no visām. Apbrīnojams un neizprotams fakts ir nevis tas, ka jūs varat sākt apzināties Dievu, bet gan tas, ka to neapzināties.
Jūsu pieminētais krusta ceļš ir sens veids, kā iegūt apskaidrību, un līdz šim ir bijis arī vienīgais. Taču nenoraidiet to un nenovērtējiet par zemu tā efektivitāti. Tas vēl aizvien ir efektīvs.
Krusta ceļš ir pilnīgas pārmaiņas. Tas nozīmē, ka vissliktākais jūsu dzīvē, jūsu krusts, kļūst par labāko, kas jelkad ir noticis, piespiežot jūs padoties, “iet nāvē”, kļūt par neko, kļūt par Dievu – jo arī Dievs ir nekas.
Šobrīd vairumam cilvēku krusta ceļš ir vienīgais veids, kā iegūt apskaidrību. Viņi atmodīsies tikai ar ciešanu palīdzību, tāpēc apskaidrību kā kolektīvu parādību iepriekš vēstīs lieli, satraucoši notikumi. Šis process notiek pēc universāla likuma, kas nosaka apziņas izaugsmi un darbības principus, tāpēc daži gaišreģi jau ir vēstījuši par tā atnākšanu. Tas ir aprakstīts, piemēram, Atklāsmes grāmatā vai Apokalipsē, kaut arī ietverts neskaidros un dažreiz pavisam nesaprotamos simbolos. Dievs nav licis cilvēkiem ciest – cilvēki paši ir radījuši ciešanas – gan sev, gan citiem. Ar noteiktu aizsardzības līdzekļu palīdzību arī Zeme, kas ir dzīvs, saprātīgs organisms, cenšas sevi pasargāt no straujā cilvēku vājprāta uzbrukuma.
Tomēr tagad jau kļūst vairāk to cilvēku, kuru apziņa ir pietiekami attīstījusies, lai tie nevēlētos vairs ciest un dotos ceļā uz apskaidrību. Jūs varat būt viens no tiem.
Apskaidrība ar ciešanu palīdzību – krusta ceļš – nozīmē tikt ar varu piespiestam nokļūt debesu valstībā. Jūs beidzot padodaties, jo vairs nespējat izturēt savas sāpes, taču ir iespējams atbrīvoties no sāpēm jau ilgi pirms šādām ciešanām. Apzināti izvēlēties apskaidrību nozīmē atbrīvoties no pieķeršanās pagātnei un nākotnei un padarīt Tagadni par savas dzīves galveno centru. Tas nozīmē izvēli atrasties pašreizējā brīdī, nevis laikā. Tas nozīmē teikt “jā” esošajam. Tad jums vairs nav vajadzīgas sāpes. Kā jūs domājat – cik daudz laika vēl vajadzēs, līdz varēsiet teikt: “Es vairs neradīšu jaunas sāpes, es vairs neradīšu jaunas ciešanas.” Cik daudz sāpju vēl būs nepieciešams, lai jūs spētu izvēlēties?
Ja domājat, ka tam nepieciešams vairāk laika, tad to arī dabūsiet, bet piedzīvosiet arī vairāk sāpju. Laiks un sāpes ir nešķirami.
IESPĒJA IZVĒLĒTIES
Kas notiks ar cilvēkiem, kas acīmredzot grib ciest? Man ir draudzene, kuras partneris viņu fiziski aizskar, un viņas iepriekšējās attiecības bija līdzīgas. Kāpēc viņa izvēlas šādus vīriešus un kāpēc atsakās atbrīvoties no šīs situācijas tagad? Kāpēc tik daudzi cilvēki tomēr izvēlas sāpes?
Es zinu, ka vārds izvēlēties mūsdienās ir ļoti iecienīts termins, taču šajā kontekstā tas nav īsti piemērots. Tas liek domāt, ka cilvēks ir “izvēlējies” disfunkcionālas attiecības vai jebkuru citu negatīvu situāciju savā dzīvē. Izvēle norāda uz apzināšanos – augstas pakāpes apzināšanos. Bez tās izvēle nav iespējama. Izvēle rodas tajā brīdī, kad atbrīvojaties no prāta važām un tā noteiktajiem modeļiem – kad nokļūstat Tagadnē. Līdz šī punkta sasniegšanai, garīgos terminos runājot, apziņa nav modra. Tas nozīmē, ka esat spiests domāt, just un darboties noteiktā veidā – saskaņā ar prāta nosacījumiem. Tāpēc Jēzus teica: “Piedodiet tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Tam nav nekāda sakara ar saprātu vispārpieņemtajā pasaulīgajā nozīmē. Esmu saticis daudzus ļoti inteliģentus un izglītotus cilvēkus, kas ir bijuši pilnībā identificējušies ar savu prātu. Patiesībā, ja mentālā attīstība un palielinātais zināšanu daudzums netiek līdzsvaroti ar attiecīgu apziņas izaugsmi, iespēja piedzīvot nelaimes un ciešanas ir ļoti liela.
Jūsu draudzene ir iestrēguši attiecībās ar partneri, kas dara viņai pāri, un ne jau pirmoreiz. Kāpēc? Tāpēc, ka neizvēlas. Prāts, kādu to nosaka pagātne, vienmēr meklē atjaunošanos tajā, ko pazīst un prot. Pat tad, ja tas ir sāpīgi, tas tomēr ir kaut kas pazīstams. Prāts vienmēr pieķeras pazīstamajam. Nepazīstamais ir bīstams, jo pār to nav kontroles. Tieši tāpēc prātam nepatīk apzināties pašreizējo mirkli. Pašreizējā brīža apzināšanās rada ne tikai pārrāvumu prāta plūsmā, bet arī pagātnes un nākotnes nepārtrauktībā. Nekas patiesi jauns un radošs nevar ienākt šajā pasaulē, ja nu vienīgi caur šo plaisu – brīvo, bezgalīgo iespēju telpu.
Tāpēc jūsu draudzene, identificējoties ar savu prātu, varbūt no jauna rada pagātnē apgūtu modeli, kurā intimitāte un aizvainojums ir nesaraujami saistīti. Pārmaiņus varbūt tiek izspēlēts arī bērnībā apgūts prāta modelis, saskaņā ar kuru viņa ir nevērtīga un sodāma. Iespējams, ka šī sieviete savas dzīves lielāko daļu izdzīvo ar sāpju ķermeni, kas vienmēr meklē arvien jaunas sāpes, no kā baroties. Viņas partnerim ir pašam savi neapzināšanās modeļi, kas papildina viņējos. Protams, situācija ir egocentriska, taču kas ir šis “es”, kurš to radījis? Mentāli emocionāls pagātnes modelis, nekas vairāk. Kāpēc izveidot no tā apziņu par sevi? Sakot draudzenei, ka viņa ir izvēlējusies apstākļus vai situāciju, jūs veicināt savas draudzenes identificēšanos ar prātu. Taču vai tad prāta modelis ir viņa pati? Vai tas ir viņas “es”? Vai viņas patiesā būtība ir iegūstama pagātnē? Parādiet savai draudzenei kā kļūt par vērojošo Tagadni aiz domām un emocijām. Pastāstiet viņai par sāpju ķermeni un kā no tā atbrīvoties. Iemāciet viņai iekšējā ķermeņa apzināšanās mākslu. Attēlojiet Tagadnes nozīmi. Tajā brīdī, kad viņa spēs ieiet Tagadnē un tādā veidā salauzt savu nosacīto pagātni, viņai būs izvēle.
Neviens neizvēlas prāta darbības traucējumus, konfliktus un sāpes. Neviens neizvēlas vājprātu. Tas pastāv, jo cilvēkā nav pietiekami daudz Tagadnes, lai iznīcinātu pagātni, nav pietiekami daudz gaismas, lai izkliedētu tumsu. Jūs neesat pilnībā šeit. Jūs neesat vēl īsti pamodušies, un tikmēr nosacītais prāts valda pār jūsu dzīvi.
Līdzīgi ir tad, ja esat viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kam ir nesaskaņas ar saviem vecākiem. Ja vēl aizvien nesat sevī aizvainojumu par kādu viņu rīcību, tad joprojām ticat tam, ka viņiem bija izvēle – ka viņi varēja rīkoties citādi. Vienmēr izskatās, ka cilvēkiem ir bijusi izvēle, taču tā ir tikai ilūzija. Kamēr prāts ar tā nosacītajiem modeļiem valda pār jūsu dzīvi – kamēr jūs esat prāts –, kāda gan jums ir izvēle? Nekāda. Jūsu patiesībā nemaz nav. Stāvoklis, kad esat identificējušies ar prātu, ir ārkārtīgi disfunkcionāls. Tas ir vājprāta paveids. Gandrīz katrs cilvēks cieš no šīs slimības, atšķiras tikai intensitātes pakāpe. Tajā brīdī, kad to saprotat, aizvainojums vairs nepastāv. Kā gan var apvainoties par kāda slimību? Vienīgā piemērotā atbildes reakcija ir līdzjūtība.
Tātad tas nozīmē, ka neviens nav atbildīgs par to, ko dara? Man nepatīk šāda doma.
Būdams prāta vadīts, kaut arī jums nav izvēles, jūs vēl aizvien cietīsiet no neapzināšanās sekām un radīsies vēl lielākas ciešanas. Jūs nesīsiet sevī baiļu, konfliktu, problēmu un sāpju nastu. Radītās ciešanas galu galā piespiedīs jūs iziet no apzināšanās neapgaismotā stāvokļa.
Tas, ko jūs teicāt par izvēli, acīmredzot var tikt attiecināts arī uz piedošanu. Apziņai ir jābūt pilnībā modrai un ir jāpadodas, pirms iespējams piedot.
Vārds “piedošana” kā termins ir ticis lietots 2000 gadus, taču lielākā daļa cilvēku vēl aizvien nesaprot tā nozīmi. Nav iespējams patiesi piedot sev vai citiem, kamēr apziņu par savu “es” iegūstat no pagātnes. Vienīgi saskaroties ar Tagadnes spēku, kas ir jūsu paša spēks, ir iespējama patiesa piedošana. Tas padara pagātni bezspēcīgu, un jūs dziļi apzināties, ka nekas no jūsu darītā vai jums nodarītā nav spējis pat vismazākajā mērā aizskart jūsu patieso, starojošo būtību. Visi priekšstati par piedošanu tad kļūst nevajadzīgi.
Un kā lai es noklustu līdz šādai apziņas pakāpei?
Padodoties esošajam un pilnībā atrodoties Tagadnē, pagātnei vairs nav nekādas varas. Jums tā vairs nav vajadzīga. Atslēga ir esība. Atslēga ir Tagadne.
Un kā es zināšu, ka esmu padevies?
Kad vairs nebūs vajadzības uzdot šādu jautājumu.
– Ekharts Tolle
Raksts nav rediģēts un gramatiskās kļūdas nav pārbaudītas.
Publicēju kā ir iesūtīts. Paldies par sapratni.
………………
© 1997 by Eckhart Tolle
© Paula Prauliņa, tulkojums latviešu valodā, 2003
© “Arka”, 2003
https://normundsastra.eu/padosanas/
