Ekharts Tolle: Negativitāte…
NEGATIVITĀTES IZMANTOŠANA UN ATBRĪVOŠANĀS NO TĀS
Visa iekšējā pretestība tiek piedzīvota kā vienas vai otras formas negativitāte. Arī negativitāte ir pretestība. Šajā kontekstā šie divi vārdi ir gandrīz sinonīmi. Negativitātes robežas sniedzas no aizkaitinājuma vai nepacietības līdz nevaldāmām dusmām, no depresīva noskaņojuma vai drūma aizvainojuma līdz pašnāvnieciskam izmisumam. Dažreiz pretestība atbrīvo emocionālo sāpju ķermeni un tādā gadījumā pat visnenozīmīgākā situācija var radīt intensīvas negācijas, piemēram, dusmas, depresiju vai dziļas skumjas.
Ego tic, ka ar negāciju palīdzību ir iespējams manipulēt un iegūt kāroto. Tas tic, ka ar negāciju palīdzību var piesaistīt vēlamos apstākļus vai iznīcināt nevēlamos. Ik reizi, kad cilvēks jūtas nelaimīgs, pastāv neapzināts uzskats, ka ciešanas “nopirks” kāroto. Ja “jūs” – prāts – neticētu, ka ciešanas palīdz, kāpēc tad tās radītu? Patiesībā no negativitātes nav nekāda labuma. Tā vietā, lai piesaistītu vēlamos apstākļus, tā neļauj tiem rasties. Tā neiznīcina nevēlamos apstākļus, pat otrādi – tā neļauj tiem izzust. Negāciju vienīgā funkcija ir ego stiprināšana, un tieši tāpēc ego tās tik ļoti patīk.
Ja esat identificējušies ar kādām negācijām, jūs vairs nevēlaties no tām atteikties un dziļi neapzinātajā līmenī nevēlaties arī pozitīvas pārmaiņas. Tās liktu jūsu identitātei šķist nomāktai, dusmīgai vai sarežģījumu pilnai. Tāpēc jūs ignorējat, noliedzat vai izjaucat pozitīvo savā dzīvē. Tā ir parasta parādība. Un tas ir vājprāts.
Negativitāte ir absolūti nedabiska. Tā ir psihisks piesārņotājs, un ir dziļa saistība starp dabas piesārņošanu un iznīcināšanu un bezgalīgo negativitāti, kas tiek uzkrāta cilvēces kolektīvajā apziņā. Neviena cita dzīvības forma uz šīs planētas nepazīst negativitāti, tikai cilvēki, tāpat kā neviena cita dzīvības forma negandē un nepiesārņo Zemi, kas tos uztur. Vai esat kādreiz redzējuši nelaimīgu puķi vai satrauktu ozolu? Vai jums ir gadījies satikt depresijas māktu delfīnu, vardi, kurai ir problēmas ar pašapziņu, kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas sevī nes naidu un aizvainojumu? Vienīgie dzīvnieki, kas varbūt kādā brīdī piedzīvo kaut ko līdzīgu negativitātei vai izrāda neirotiskas uzvedības pazīmes, ir tie, kas dzīvo ciešā kontaktā ar cilvēkiem un tādējādi sasaistījušies ar cilvēka prātu un tā radīto ārprātu.
Pavērojiet jebkuru augu vai dzīvnieku un ļaujiet, lai tas jums iemāca pieņemt esošo, padoties Tagadnei. Ļaujiet tam iemācīt jums Esamību. Ļaujiet tam iemācīt veselumu, kas nozīmē – būt vienotam, būt pašam, būt īstam. Ļaujiet tam iemācīt jums, kā dzīvot un mirt un kā nepadarīt dzīvi un nāvi par problēmu.
Es esmu dzīvojis kopā ar dažiem dzenbudisma skolotājiem – kaķiem. Pat pīles man ir devušas nozīmīgas garīgās mācības. Arī vienkārša to vērošana ir meditācija. Cik mierīgi tās peld garām, pilnīgi apmierinātas ar sevi, pilnīgi atrazdamās Tagadnē, tik cienīgas un sasniegušas pašu pilnību, kas iespējams tik tādai radībai, kas brīva no prāta važām. Vienā brīdī, protams, divas pīles var uzsākt cīņu – dažreiz bez jebkāda redzama iemesla vai arī tāpēc, ka ir nokļuvušas viena otras personiskajā telpā. Cīņa parasti ilgst tikai dažas sekundes, tad pīles atkal nošķiras, aizpeld pretējos virzienos un sparīgi sasit savus spārnus dažas reizes. Tās turpina mierīgi peldēt, it kā cīņa nekad nebūtu notikusi. Kad novēroju to pirmoreiz, es pēkšņi sapratu, ka ar spārnu plakšķināšanu tās atbrīvojas no pārpalikušās enerģijas, lai tā nenokļūtu ķermeņa slazdā un nepārvērstos negativitāte. Tā ir dabiska gudrība, un pīlēm tik viegli dzīvot ir tāpēc, ka tām nav prāta, kas nevajadzīgi uztur pagātni dzīvu un tad uzbūvē ap to identitāti.
Vai tad negatīvajām emocijām nav arī kāds nozīmīgs uzdevums? Piemēram, ja es bieži jūtos nomākts, tas var būt signāls, ka ar manu dzīvi kaut kas nav kārtībā, un var pamudināt paraudzīties uz savu dzīves situāciju un veikt kādas pārmaiņas. Varbūt vajag ieklausīties emociju teiktajā, nevis vienkārši atvairīt tās kā negatīvas?
Jā, atkārtotas negatīvas emocijas dažreiz tiešām dod kādu ziņu, tāpat kā slimība. Taču jebkuras ieviestās pārmaiņas, vai nu sakarā ar jūsu darbu, jūsu attiecībām vai apkārtējo vidi, būs vienīgi “kosmētiskas”, ja neizraisīs izmaiņas apziņas līmenī. Un tas var nozīmēt tikai vienu – jācenšas nokļūt Tagadnē. Kad esat ieguvuši noteiktu pakāpi, atrodoties Tagadnē, vairs nav nepieciešamas negācijas, kas vēstītu par nepieciešamo jūsu dzīves situācijā. Taču, kamēr vien negācijas pastāv, izmantojiet tās. Izmantojiet tās kā signālu, kas atgādina, ka nepieciešams vairāk atrasties Tagadnē.
Kā ir iespējams pārtraukt negāciju rašanos un kā lai no tām atbrīvojas, ja tās jau ir radušās?
Kā jau teicu, to rašanos var apturēt, pilnībā atrodoties Tagadnē. Taču nezaudējiet drosmi. Vēl aizvien ir ļoti maz cilvēku, kas spēj uzturēt nepārtrauktu Tagadnes stāvokli, lai arī daudzi atrodas tam ļoti tuvu. Manuprāt, drīz viņu būs vēl vairāk.
Ikreiz, pamanot, ka ir radusies kāda negativitātes forma, neskatieties uz to kā uz neveiksmi, bet gan kā noderīgu signālu, kas jums vēsta: “Mosties! Tiec vaļā no prāta važām! Esi Tagadnē!”
Oldesam Hakslijam (Aldous Huxley) ir novele, kuras nosaukums ir “Sala” un kas sarakstīta mūža nogalē, kad viņš ļoti ieinteresējās par garīgajām mācībām. Tā stāsta par vīru, kurš, izdzīvojis kuģa avārijā, nokļūst uz salas, kas ir atšķirta no pārējās pasaules. Uz šīs salas pastāv unikāla civilizācija. Neparasti ir tas, ka visi salas iedzīvotāji, pretstatā cilvēkiem pārējā pasaulē, ir saprātīgi. Pirmā lieta, ko vīrs pamana, ir kokos salaidušies krāsainie papagaiļi, un tā vien šķiet, ka tie nemitīgi ķērc vienus un tos pašus vārdus: “Uzmanību. Šeit un tagad. Uzmanību. Šeit un tagad.” Vēlāk mēs uzzinām, ka salas iedzīvotāji ir iemācījuši papagaiļiem šos vārdus, lai vienmēr atcerētos, ka ir jāatrodas Tagadnē.
Tāpēc katru reizi, kad jūtat sevī augošu negativitāti, ko izraisījis vai nu kāds ārējs faktors vai domas, vai arī pats īsti nezināt, kas, tad uzlūkojieties to kā balsi, kas saka: “Uzmanību. Šeit un tagad. Uzmanību. Šeit un tagad.” Pat visvieglākais aizkaitinājums ir nozīmīgs – tas ir jāapzinās un jānovēro, citādi radīsies apslēpto reakciju kopums. Kā jau teicu, no tā atbrīvoties ir iespējams tajā brīdī, kad apzināties, ka nevēlaties turēt šādu enerģijas lauku sevī un ka tam nav nekādas jēgas. Taču noteikti atbrīvojieties no tā pilnībā. Ja nespējat to izdarīt, vienkārši pieņemiet tā Esamību un pievērsiet uzmanību izjūtām, kā norādīts iepriekš.
Otra iespēja, kā apstādināt negatīvo reakciju, ir likt tai pazust, iedomājoties, ka esat caurredzams attiecībā pret reakcijas ārējo cēloni. No sākuma es ieteiktu to izmēģināt ar nenozīmīgām, pat triviālām lietām. Pieņemsim, ka baudāt klusumu savās mājās. Pēkšņi no ielas atskan caururbjošs mašīnas signalizācijas troksnis. Jūs jūtaties aizkaitināts. Kāda ir šī aizkaitinājuma jēga? Pilnīgi nekāda. Kāpēc jūs to radījāt? Jūs neradījāt. Prāts radīja. Tas bija pilnībā automātiski, pilnībā neapzināti. Kāpēc prāts to radīja? Tāpēc, ka neapzināti uzskata, ka tā pretestība, ko piedzīvojat kā negāciju vai ciešanas, kaut kādā veidā nevēlamo apstākli spēj iznīcināt. Tas, protams, ir maldīgi. Prāta radītā pretestība – šajā gadījumā, aizkaitinājums un dusmas – traucē daudz vairāk nekā sākotnējais cēlonis, ko tas mēģina iznīcināt.
To visu var pārvērst garīgā nodarbībā. Sajūtiet sevī, ka kļūstat caurredzams, ka materiālais ķermenis zaudē blīvumu. Tad ļaujiet troksnim vai kādam citam negatīvās reakcijas izraisītājam iziet tieši jums cauri. Tas vairs neatsitīsies pret blīvu “sienu” jūsos. Kā jau teicu, sākumā vingrinieties ar maznozīmīgām lietām. Ar mašīnas signalizācijas skaņām, suņu rejām, bērnu klaigām, satiksmes sastrēgumiem. Nebūvējot sevī aizsardzības valni, kas nepārtraukti saņem sāpīgus triecienus no lietām, kam “nevajadzētu notikt”! Ļaujiet visam iet sev cauri!
Kāds pasaka jums kaut ko rupju vai sāpinošu. Tā vietā, lai veidotu neapzinātu reakciju un negācijas, piemēram, uzbruktu, aizsargātos vai atkāptos, ielaidiet to sevī. Nepretojieties. Jūs jutīsiet, ka iekšienē nav neviena, kas tiktu sāpināts. Tā ir piedošana. Šādā veidā jūs kļūstat neievainojams. Jūs vēl aizvien varat pateikt šim cilvēkam, ka viņa vai viņas uzvedība ir nepieņemama, ja to vēlaties. Taču šis cilvēks vairs nespēj kontrolēt jūsu iekšējo stāvokli. Jūs tad esat pats sev valdnieks – jūs neregulē ne kāds cits cilvēks, ne arī jūsu prāts. Vai tās būtu mašīnas signalizācijas skaņas, rupjš cilvēks, plūdi, zemestrīce vai īpašumu zaudēšana, jūs esat pilnīgi mierīgs.
Esmu mēģinājis meditēt, apmeklējis seminārus, izlasījis daudzas grāmatas par garīgiem meklējumiem un cenšos nepretoties – taču, ja jāsaka godīgi, vai esmu sasniedzis patiesu un ilgstošu iekšējo mieru, mana atbilde ir “nē”. Kāpēc es neesmu to atradis? Ko vēl ir iespējams darīt?
Jūs vēl aizvien to meklējat ārpusē un nespējat izkļūt no šāda režīma. Varbūt nākamajā seminārā es atradīšu atbildi, varbūt ar nākamo paņēmienu beidzot sasniegšu apskaidrību. Jums es teikšu tā: nemeklējiet mieru. Nemeklējiet nevienu citu stāvokli, kā tikai to, kurā jau atrodaties šobrīd, pretējā gadījumā radīsies iekšējs konflikts un neapzināta pretestība. Piedodiet sev, ka neatrodaties miera stāvoklī. Brīdī, kad pilnībā pieņemsiet savu nemieru, tas tiks pārvērsts mierā. Viss, ko pieņemat pilnībā, novedīs jūs tieši tur – mierā. Tas ir padošanās brīnums.
Jūs varbūt esat dzirdējuši frāzi “pagriezt otru vaigu”, ko visiem zināms apskaidrības skolotājs teicis pirms 2000 gadiem. Viņš mēģināja simboliski attēlot nepretošanās un nereaģēšanas noslēpumu. Šajā izteikumā, tāpat kā visos citos, viņš domāja tikai par iekšējo realitāti, nevis ārējo dzīves situāciju.
Vai zināt stāstu par Bansanu? Pirms kļūt par dižu dzenbudisma skolotāju, viņš pavadīja daudzus gadus apskaidrības meklējumos, taču tā no viņa izvairījās. Tad kādu dienu, staigājot pa tirgus laukumu, viņš izdzirdēja sarunu starp miesnieku un pircēju. “Dodiet man vislabāko gaļas gabalu, kas jums ir,” teica pircējs. Un miesnieks atbildēja: “Katrs gaļas gabals ir pats labākais. Man nav šeit tāda gaļas gabala, kas nebūtu labākais.” To dzirdot, pār Bansanu nāca apskaidrība.
Es jau redzu, ka jūs gaidāt kādu paskaidrojumu. Kad jūs pieņemat esošo, katrs gaļas gabals – katrs brīdis – ir pats labākais. Tā ir apskaidrība.
LĪDZJŪTĪBAS BŪTĪBA
Aizejot ārpus prāta veidotajiem pretstatiem, jūs kļūstat par dziļu ezeru. Ārējā dzīves situācija, lai kas tur arī risinātos, ir kā ezera virsma. Dažreiz rāma, dažreiz vējaina un vētraina, atkarībā no cikliem un gadalaika. Pašā dzelmē ezers vienmēr paliek netraucēts. Jūs esat viss ezers, nevis tikai virsma, un jūs esat saistīts pats ar savu dzelmi, kas ir pilnīgi mierīga. Jūs nepretojaties pārmaiņām, mentāli pieķeroties kādai situācijai. Jūsu iekšējais miers nav no tās atkarīgs. Jūs atrodaties Esamībā, kas ir nemainīga, bezgalīga un bez nāves, un vairs neesat atkarīgs no ārējās pasaules nepārtraukti mainīgajām formām, tiecoties pēc piepildījuma vai laimes. Jūs varat tās izbaudīt, ar tām rotaļāties, radīt jaunas formas un priecāties par tā skaistumu. Taču nav nekādas vajadzības kādai no tām pieķerties.
Kad cilvēks nonāk šādā nošķirtības stāvoklī, vai tas nenozīmē, ka viņš ir pavisam attālinājies no citiem cilvēkiem?
Gluži otrādi. Kamēr jūs neapzināties Esamību, citu cilvēku realitāte no jums izvairīsies, jo neesat atradis pats savējo. Jūsu prātam vai nu patiks vai nepatiks viņu forma, kas ir ne tikai ķermenis, bet arī viņu prāts. Patiesas attiecības iespējamas tikai tad, kad jūs apzināties Esamību. Tad jūs uztversiet otra cilvēka ķermeni un prātu tikai kā masku, aiz kuras iespējams izjust patieso realitāti, tāpat kā jūs jūtat pats savējo. Tāpēc, saskaroties ar cita cilvēka ciešanām vai apzināšanās neapgaismoto uzvedību, jūs turpināt palikt Tagadnē un saskarties ar Esamību, un tādā veidā spējat ieskatīties aiz formas un sajust otra cilvēka starojošo un tīro Esamību. Esamības līmenī visas ciešanas tiek apzinātas kā ilūzija. Ciešanas rodas no identificēšanās ar formu. Dažreiz ar šādas izpratnes palīdzību var notikt brīnumi – ir iespējams atmodināt apziņu par Esamību arī citos, ja vien viņi tam ir gatavi.
Vai tā ir līdzjūtība?
Jā, to sauc par līdzjūtību, kad apzināties dziļo saikni starp sevi un visām citām radībām. Taču līdzjūtībai ir divas puses, pastāv divi šīs saiknes aspekti. No vienas puses, tā kā vēl aizvien eksistējat kā fizisks ķermenis, jūs, tāpat kā jebkura cita dzīva būtne, savā fiziskajā formā esat viegli ievainojami un mirstīgi. Nākamreiz, kad sakāt, ka jums “ar šo cilvēku nav nekā kopīga”, atcerieties, ka kopīga jums ir diezgan daudz – pēc dažiem gadiem, nav svarīgi, diviem vai septiņdesmit, jūs abi kļūsiet par trūdošiem ķermeņiem vai pelnu kaudzītēm un tad izzudīsiet vispār. Tā ir vienkārša un pazemīga apzināšanās, kas neatstāj necik daudz vietas lepnībai. Vai tā ir negatīva doma? Nē, tas ir fakts. Kāpēc izlikties to nemanām? Šajā ziņā jūs un jebkurš cits radījums esat pilnīgi vienlīdzīgi.
Viens no visspēcīgākajiem garīgajiem vingrinājumiem ir dziļa meditācija par fizisko formu mirstīgumu. To sauc par “nomiršanu pirms nāves”. Ieejiet tajā dziļi. Jūsu fiziskā forma pazūd, tās vairs nav. Tad pienāk brīdis, kad arī visas prāta formas jeb domas nomirst. Tomēr jūs aizvien vēl esat – kā Dievišķā Tagadne. Nekas īsts nespēj nomirt, to var tikai vārdi, formas un ilūzijas.
Šīs beznāves dimensijas apzināšanās, jūsu patiesā būtība, ir līdzjūtības otra puse. Dziļajā sajūtu līmenī jūs tagad apzināties ne tikai pats savu nemirstību, bet līdz ar to arī ikviena cita radījuma nemirstību. Formālajā līmenī jūs dalāties mirstīgumā un eksistences mainīgumā. Esamības līmenī dalāties mūžīgajā dzīvības starojumā. Tie ir līdzjūtības divi aspekti. Šķietami pretējās skumju un prieka izjūtas saplūst vienā veselā un pārvēršas dziļā iekšējā mierā – tā ir līdzjūtība. Tas ir Dievišķais miers. Tās ir vienas no viscēlākajām izjūtām, uz ko cilvēki ir spējīgi, un tām ir liels dziedināšanas un pārveides spēks. Taču patiesa līdzjūtība, kādu nupat aprakstīju, ir ļoti reta. Lai justu dziļu empātiju pret citu būtņu ciešanām, noteikti ir nepieciešama augstas pakāpes apzināšanās, taču tā ir tikai viena līdzjūtības puse. Tā nav pilnīga līdzjūtība. Patiesa līdzjūtība sniedzas aiz empātijas vai simpātijām. To nevar izjust, kamēr skumjas nav sajaukušās ar prieku – Esamības prieku, mūžīgās dzīves prieku.
PRETĪ CITĀDĀKAI REALITĀTES KĀRTĪBAI
Es nepiekrītu, ka ķermenim ir nepieciešams mirt. Esmu pārliecināts, ka iespējams iegūt nemirstību arī fiziskajā ziņā. Mēs ticam nāvei, un tāpēc arī ķermenis mirst.
Ķermenis nemirst tāpēc, ka jūs ticat nāvei. Šī iemesla dēļ ķermenis pastāv, vismaz tā liekas. Ķermenis un nāve ir daļa no tās pašas ilūzijas, ko radījis ego apziņas režīms, kas ne mazākajā mērā neko nenojauš par dzīvības Pirmsākumu un uztver sevi kā atsevišķu un vienmēr apdraudētu “es”. Tāpēc tas rada ilūziju, ka jūs esat ķermenis – blīva, materiāla mašīna, kas vienmēr ir apdraudēta.
Uztvert sevi kā ievainojamu ķermeni, kas ir piedzimis un nedaudz vēlāk mirs, – tā ir ilūzija. Ķermenis un nāve ir viena un tā pati ilūzija. Tās nevar pastāvēt būt viena bez otras. Jūs vēlaties atbrīvoties no vienas un paturēt otru, taču tas nav iespējams. Vai nu paturiet abas vai arī atbrīvojieties no abām.
Protams, no sava ķermeņa aizbēgt nav iespējams, un tas arī nav vajadzīgs. Ķermenis ir neticami kļūdaina jūsu patiesās būtības uztvere. Taču jūsu patiesā būtība ir meklējama kaut kur šajā ilūzijā, nevis ārpus tās, tāpēc ķermenis vēl aizvien ir vienīgais veids, kā tai piekļūt.
Ja jūs ieraudzītu eņģeli un noturētu to par akmens statuju, vienīgais, ko nepieciešams darīt, būtu ielūkoties ciešāk šajā “akmens statujā”, nevis sākt skatīties kaut kur apkārt. Tad jūs saprastu, ka akmens statuja nekad nav eksistējusi.
Ja ķermeni rada ticība nāvei, kapec tad dzīvniekam tads ir? Dzīvniekiem taču nav ego, un dzīvnieks netic nāvei…
Taču tas mirst tik un tā, vismaz tā liekas.
Atcerieties, ka jūsu pasaules uztvere ir apziņas stāvokļa atspulgs. Jūs neesat no tā nošķirti, un tur ārā nav nekādas objektīvās pasaules. To pasauli, kurā dzīvojat, nemitīgi rada cilvēka apziņa. Viens no lielākajām mūsdienu fiziķu atklājumiem ir tāds, ka vērotājs un vērojamais ir savā starpā vienoti – cilvēku, kas veic šādu mēģinājumu, proti, novēro apziņu, nav iespējams atšķirt no novērotās parādības, un atšķirīgi skatupunkti arī novērotajai parādībai liek izskatīties atšķirīgi. Ja dziļākajā līmenī ticat atšķirtībai un cīņai par izdzīvošanu, šis uzskats arī atspoguļojas apkārtējā pasaulē un pār jūsu uztveri valda bailes. Jūs dzīvojat nāves pasaulē, kur ķermeņi cīnās, nogalina un aprij cits citu.
Nekas nav tāds, kā izskatās. Pasaule, ko esat radījis un redzat ar ego prātu, var likties ļoti nepilnīga, pat tāda kā bēdu ieleja. Taču jūsu uztvertais ir sava veida simbols, gluži kā sapņu tēls. Tā ir tikai apziņas interpretācija un mijiedarbība ar izplatījuma molekulārās enerģijas deju. Šī enerģija ir neapstrādāta fiziskā realitāte. Jūs to redzat kā ķermeņus, dzimšanu un nāvi vai kā cīņu par izdzīvošanu. Ir iespējams un patiesībā arī pastāv bezgalīgs daudzums pilnīgi atšķirīgu interpretāciju, pilnīgi atšķirīgu pasauļu, kas visas ir atkarīgas tikai no uztverošās apziņas. Katra būtne ir apziņas viduspunkts, un katrs šāds viduspunkts ir radījis pats savu pasauli, kaut gan tās visas ir savstarpēji saistītas. Ir cilvēku pasaule, skudru pasaule, delfīnu pasaule un tamlīdzīgi. Ir daudzas būtnes, kuru apziņas frekvence tik ļoti atšķiras no jūsējās, ka jūs pat, iespējams, neapzināties to eksistenci, un otrādi. Būtnes ar izkoptu apziņas modrumu, kas izprot savu vienotību ar Pirmsākumu un citai ar citu, dzīvo pasaulē, kas jums šķitīs kā paradīzes valstība, kaut arī vārdi tajā vēl aizvien nozīmēs to pašu.
Mūsu kolektīvo cilvēku pasauli galvenokārt ir radījis tas apziņas līmenis, ko saucam par prātu. Pat kolektīvajā cilvēku pasaulē ir lielas atšķirības, daudzas “apakšpasaules”, kas atkarīgas no to uztvērēja vai pasauļu radītāja. Tā kā visas pasaules ir savstarpēji saistītas, cilvēces kolektīvajai apziņai pārvēršoties, izmaiņas atspoguļosies arī dabā un dzīvnieku valstībā. Tādēļ arī Bībelē var atrast teicienu, ka pienāks laiks, kad “vilks mājos pie jēra”. Tas norāda, ka ir iespējama arī pavisam citādāka realitātes kārtība.
Pasaule tās pašreizējā izskatā, kā jau teicu, galvenokārt ir ego prāta radīta. Kā neizbēgamās ego maldīšanās sekas šo pasauli pārvalda bailes. Tāpat kā sapņu tēli ir iekšējā stāvokļa un sajūtu simboli, tāpat mūsu kolektīvā realitāte ir simboliska baiļu un smaga negativitātes izpausme – slānis, kas uzkrājies cilvēces kolektīvajā apziņā. Mēs neesam nošķirti no savas pasaules, tāpēc brīdī, kad lielākā daļa cilvēku atbrīvosies no ego maldīšanās, šī iekšējā pārmaiņa ietekmēs visas radības. Jūs burtiski sāksiet dzīvot jaunā pasaulē. Tā ir planetārās apziņas pārslēgšana. Savādais budistu teiciens, ka ikviens koks un zāles stiebrs tad kļūs apskaidrots, norāda uz šo pašu patiesību. Saskaņā ar apustuļa Pāvila uzskatiem, visa radība gaida, kad cilvēki sasniegs apskaidrību. Tā es izprotu viņa sacīto, ka “arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā”. Svētais Pāvils turpina, sacīdams, ka visa radībā tādā veidā atbrīvosies: “Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.”
Dzimst jauna apziņa un, kā tās neizbēgamais atspulgs, – jauna pasaule. Tas ir vēstīts arī Jaunās Derības Atklāsmes grāmatā: “Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi.”
Taču nesajauciet cēloņus ar sekām. Jūsu galvenais uzdevums nav meklēt pestīšanu, radot labāku pasauli, bet gan atmosties no identificēšanās ar formu. Tad jūs vairs nebūsiet saistīts ar šo pasauli, šo realitātes līmeni. Jūs varat izjust savas saknes Nesaredzamajā un tāpēc esat brīvi no pieķeršanās redzamajai pasaulei. Jūs vēl aizvien spējat izbaudīt garām zibošos šīs pasaules priekus, taču vairs nav bail tos zaudēt un jūs tiem nepieķeraties. Kaut arī spējat izjust sajūtu baudu, ilgošanās pēc to pieredzēšanas vairs nepastāv, tāpat kā nepastāv nemitīgā piepildījuma meklēšana ar fiziskiem ieguvumiem, nemitīgi barojot ego. Jūs saskaraties ar kaut ko bezgalīgi varenāku par jebkuru baudu un jebkuru redzamu lietu.
Savā ziņā tad pasaule vairs nav vajadzīga. Jums pat vairs nevajag, lai tā būtu citādāka, nekā ir.
Tikai šajā brīdī jūs esat devis patiesu ziedojumu labākas pasaules atnākšanai, pretī citādākas realitātes kārtības radīšanai. Tikai šajā brīdī jūs spējat izjust patiesu līdzjūtību un palīdzēt citiem pamata līmenī. Tikai tie, kuri ir pārvērtuši pasauli, spēj veidot to labāku.
Jūs varbūt atcerēsieties, ka mēs runājām par patiesās līdzjūtības duālo būtību, kas izpaužas tad, kad apzināties kopīgo saikni starp dalīto mirstīgumu un nemirstību. Šajā dziļajā līmenī līdzjūtība kļūst dziedinoša visplašākajā nozīmē. Tās dziedinošā ietekme balstās galvenokārt nevis uz darbību, bet gan uz esību. Visus cilvēkus, ar kuriem jums nākas sastapties, skar jūsu Esamība un ietekmē jūsu izstarotais miers, nav svarīgi, vai viņi to apzinās. Kad pilnībā atrodaties Tagadnē un jums apkārtējie cilvēki izrāda apzināšanās neapgaismotu uzvedību, jūs nejūtat vajadzību uz to reaģēt, tādējādi nepadarot to par realitāti. Jūsu miers ir tik plašs un dziļš, ka viss, kas bijis nemierīgs, izzūd, it kā nekad nebūtu eksistējis. Tas salauž karmisko darbības un reakcijas ciklu. Dzīvnieki, koki un puķes sajutīs jūsu klātbūtni un tai atsauksies. Jūs mācīsiet, vienkārši esot, izpaužot Dievišķo mieru. Jūs kļūsiet par “pasaules gaismu”, tīrās apziņas starojumu, un tāpēc atbrīvosieties no ciešanām pamata līmenī. Jūs atbrīvosiet pasauli no neapzināšanās.
Tas nenozīmē, ka nevarētu mācīt arī darot, piemēram, norādot, kā atbrīvoties no prāta važām, kā pazīt apzināšanās neapgaismotos modeļus savā iekšienē un tamlīdzīgi. Taču jūsu Esamība vienmēr būs daudz būtiskāka mācība un daudz spēcīgāks pasaules pārveidotājs par jūsu teikto, un daudz būtiskāka arī par darīto.
Vēl jo vairāk, Esamības pārākuma apzināšanās un darbošanās pamata līmenī neizslēdz iespēju, ka līdzjūtība izpaudīsies vienlaicīgi gan darbībā, gan kā ietekmējošs spēks, atvieglojot ciešanas katru reizi, tās sastopot. Kad izsalkušais lūdz maizi un jums tā ir, dodiet viņam to. Dodot šo maizi, notiek mijiedarbība – kaut arī ļoti neilgi. Šis dalītās Esamības mirklis, ko simbolizē maize, ir patiesi nozīmīgs. Tajā brīdī notiek dziļa dziedināšana. Šajā brīdī nav ne devēja, ne ņēmēja.
Bet vispirms taču vajadzētu izskaust badu. Kā gan ir iespējams radīt labāku pasauli, ja neesam izskauduši tādu ļaunumu kā bads un vardarbība?
Viss ļaunums ir neapzināšanās sekas. Jūs varat atvieglot neapzināšanās sekas, taču nav iespējams no tām atbrīvoties, kamēr neesat atbrīvojies no to cēloņa. Patiesās pārmaiņas notiek iekšienē, nevis ārpusē.
Ja jūtat aicinājumu atvieglot pasaules ciešanas, tas ir ļoti cēls uzdevums, taču neaizmirstiet koncentrēties ne tikai uz ārējo, citādi sastapsieties ar vilšanos un izmisumu. Bez dziļām pārmaiņām cilvēces apziņā pasaules ciešanas ir kā bezdibenis. Tāpēc neļaujiet līdzjūtībai kļūt vienpusīgai. Empātija pret kāda cita sāpēm vai nabadzību un vēlēšanās palīdzēt ir jāsabalansē ar dziļāko izpratni par visa dzīvā mūžīgo būtību un sāpēm kā ilūziju. Tad ļaujiet savam mieram ieplūst visā, ko darāt, un jūs vienlaicīgi darbosieties gan cēloņu, gan seku līmenī.
Tas attiecas uz jums arī tad, ja atbalstāt kādu kustību, kas apņēmusies aizkavēt dziļi neapzināšanās stāvoklī esošus cilvēkus no sevis, citu un planētas iznīcināšanas un neļaut šiem cilvēkiem likt nežēlīgi ciest citām jutīgām būtnēm. Atcerieties: tāpat kā jūs nevarat sakaut tumsu, tā nevarat sakaut arī neapzināšanos. Mēģinot to darīt, pretpoli kļūs vēl stiprāki un iesakņosies dziļāk. Jūs sāksiet identificēties ar vienu vai otru polu, jūs radīsiet sev “ienaidnieku” un tādējādi paši iekritīsiet neapzināšanās stāvoklī. Vairojiet apziņu, izplatot informāciju, vai vēl labāk – vingrinieties pasīvā aizsardzībā. Taču pārliecinieties, ka nenēsāt sevī nekādu pretestību, naidu vai negativitāti. “Mīliet savus ienaidniekus,” saka Jēzus, kas, protams, nozīmē: “Lai jums nav ienaidnieku!”
Kad jūs rīkojaties seku līmenī, ir pavisam viegli pašam tajā pazust. Saglabājiet modrību un intensīvi mītiet Tagadnē. Galvenajai uzmanībai vēl aizvien ir jābūt pamata līmenī un apskaidrības mācībai – jūsu galvenajam mērķim un mieram, visvērtīgākajai dāvanai, ko sniedzat pasaulei.
– Ekharts Tolle
……………….
© 1997 by Eckhart Tolle
© Paula Prauliņa, tulkojums latviešu valodā, 2003
© “Arka”, 2003
https://normundsastra.eu/negativitate/
