Kad nopērkam jaunu grāmatu, ejam uz konsultāciju pie psihologa, kouča, uz treniņu, mums ir neapzināta vēlme izdzirdēt un uzzināt ko tādu, kas mūsu dzīvi padarīs gaišāku, labāku un mēs klusībā ceram, ka uz visiem laikiem atbrīvosimies no problemām. Galvenais – atpazīt šo gaišās laimes formulu.
Arī es tā dzīvoju un gāju uz dažādiem pasākumiem tieši pēc šī formulas, kamēr sapratu, ka nav šī formulas. Neviens tev nepateiks ko tādu, kas atbrīvos tavu dzīvi no problēmām.
Kamēr mūsos dzīvo šis naivais sapnis par to, ka saule var spīdēt visu laiku un svarīgi ir tikai sagaidīt šo bezproblēmu laiku, jebkuras pat mazākās nepatikšanas iedzīs strupceļā un depresijā. Līdz ar to arī ticība sev arvien samazināsies.
“Es taču strādāju pie savas sievišķības, attīstīju to, bet pēkšņi saplīsa dušas kabīne. Tātad es kaut ko daru nepareizi? Vai arī es tik daudz ko zinu par attiecībām un, tomēr, atkal sastrīdējos ar vīru.”
Katrai no mums ir savs nepatikšanu saraksts.
Tagad – visu pēc kārtas.
Pirmkārt, problēmas būs vienmēr. Tā ir dzīve un tā viņa ir uzbūvēta. Saule nevar spīdēt mūžīgi. Dažkārt pūš vējš un līst lietus. Svarīgākais ir tas, kā tu reaģē uz problēmām un tas, vai tevī ir iekšējais spēks, uz kura vari balstīties.
Ir svarīgi audzēt šo spēku sevī. Tikai tad, kad ir šis iekšējais spēks un, kad sieviete to pārvalda un izmanto, tikai tad viņa var būt šī sievišķīgā, maigā sieviete, par kuru šodien visi raksta. Tikai tad viņa var gaidīt, ne rīkoties, sekot vīrietim, nebaidoties pārvērsties par verdzeni un beztiesisku radījumu. Tikai tad viņa var lūgt un gaidīt palīdzību, uzticēties u.t.t.
Dzīvē notiek dažādi, bet tieši šis iekšējais spēks nedod iespēju zaudēt dūšu, ļauj mierīgi pārdzīvot jebkurus notikumus.
Otrkārt, tev jāzin, ka, ja esi nolēmusi mainīties, tu esi radījusi jaunu nolūku, un tātad, viss apkārt tev mainīsies un notiks pavisam savādāk, kā notika agrāk. Beidzas kādas attiecības, tāpēc, ka tās sevi ir pārdzīvojušas, salūzt mašīna, tāpēc, ka tu vairs nevēlies visu darīt pati. Nojūk kādi plāni, tāpēc, ka tie nesaskan ar tavas jaunās dzīves uzstadījumiem.
Atceries, DZĪVE VIENMĒR TIECAS BŪT LĪDZVARĀ. Ja kaut kas pazūd vienā pusē, tad otrā – rodas kaut kas jauns. Tu kaut ko ņem bez atļaujas un pēc tam zaudē naudu.
Vai, piemēram, esi noklausījusies kārtējo lekciju par to, kā vajag atbalstīt vīru un palīdzēt viņam kļūt bagātam, un, pati to nemanot, sāc viņu audzināt, lasīt lekcijas, dot padomus. Tu slavē viņu, esot lepnīgā stavoklī, jūtoties kā “mūza un dieviete”, it kā zinātu, kā viņam jādzīvo. Rezultātā ir skandāls, vai pat vīrs pasūta tevi – tādu “unikālo mūzu” piecas mājas tālāk. Dzīve vienmēr noliks tevi pie vietas, ja tu jauksi līdzsvaru.
Problēmas nerodas no nekurienes. Visas tās radījuši esam mēs paši, mūsu domas, kuras, kā likums, mēs neatsekojam.
Problēma – tā ir atpakaļsaite, kuru dod mums pati dzīve, lai pārbaudītu, vai esam uz pareizā ceļa vai arī novirzījušies no tā.
Problēma – tas ir vēstījums, kas tiek dots mūsu labā. Tas pastumj mūs jau sen nobriedušu pārmaiņu virzienā.
Ir jāmācās dzīvot apzināti un jāmācās “lasīt” šos vēstījumus. Labā ziņa ir tā; kā tikko tu apzinies savu problēmu, viss mainās uz labu, dzīve pagriežas pret tevi ar seju tikpat ātri, cik aizgriezās.
«Kad mūsu dzīvi vada apzinātība, sākumā tas prasa no mums noteiktu piepūli un šķiet grūti paveicams, bet patiesībā apzinātība ļoti novienkāršo mūsu dzīvi.» Liza Burbo.Nākamais aspekts – tikai mēs varam novērtēt notikumus.
Jebkuram notikumam mūsu dzīvē ir ļoti svarīga un dziļa jēga un tas vienmēr vērsts uz mūsu labumu un attīstību. Tikai mēs paši varam piešķirt tam pozitīvu vai negatīvu nozīmi.
Jau sen tas ir zināms, ka negatīva rakstura notikumi vienmēr slēpj sevī pozitīvas pārmaiņas.
Dzīve ir mainīga un tās jēga ir pārmaiņās. Dzīve – tas vienmēr ir kaut kas jauns! Ja mēs to saprotam un pieņemam, tad mums jāpiekrīt dzīves būtībai un tās mainīgumam. Dzīve ir tā uzbūvēta, ka nekas nemēdz būt nemainīgs.
Ikviena cilvēka dzīvē ir kāpumi un kritumi, labs garastāvoklis un slikts, veiksmes un neveiksmes. Sievietei šī doma ir jāpieņem. Tev jāiemācās iet līdzi dzīves straumei, nevis peldēt pret to. Ir jāsaskaņojas ar savu dzīvi. Nosodījums, kritika, vērtējumi, nožēla un gaušanās neko nemainīs. Tieši pieņemšana dos iespēju viegli dzīvot un pārciest jebkurus notikumus..
Sievietei visbiežāk vispār nekas nav jādara, lai atrisinātu problēmu. Dažkārt vienkārši ir jāapstājas, jānomierinās un problēma izgaisīs, vai arī dzīve piedāvās visvienkāršāko risinājumu.
Lūk, kādas sievietes vārdi:
«Starp citu, es esmu iemācījusies “palēnināties”. Un kad visapkārt vis sāk “brukt”, es “palēninos” vēl vairāk. Tas ir ļoti grūti, bet dod savus augļus. Jo STEIGA ir sievietes lielākā katastrofa .. Lai visa pasaule pagaida.» Jūlija.
Ir jābeidz spēlēt cietējas un upura loma un beidzot jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Mēs par visiem 100% radam savu fizisko realitāti ar savu domu palīdzību, un nevienu problēmu savā dzīvē cilvēks nerada bez kāda izdevīguma sev!
Ikvienai problēmai ir gan savi trūkumi, gan priekšrocības. Tev ir “izdevīgi” būt vientuļai, nabadzīgai, nerealizētai. Paņem G. Dvoskina grāmatu “Sedonas metode” un veic procedūru, kas saucas “Priekšrocības un trūkumi” – jebkuram notikumam savā dzīvē. Tu būsi izbrīnīta, ka ikvienai, tā saucamajai problēmai, ir vairāk priekšrocību kā trūkumu.
Vai arī uzdod sev jautājumu: Kāpēc šī problēma manā dzīvē ir radusies? Ko man tā dod?Un, ja tev trūkst pašas resursu, lai izanalizētu radušos situāciju, vari griezties pēc palīdzības pie profesionāļiem. Taču, UZMANĪBU! Nekad nenovel savu problēmu risināšanu uz citu pleciem. Neviens, NEKAD nevarēs atrisināt tavas problēmas, pat pats labākais speciālists!
Tāpēc, ka tikai tu vari pieņemt lēmumu – iet tālāk vai palikt ar savu problēmu. Neviena grāmata, neviena informācija neizmainīs tavu dzīvi. Izmainīt to vari tikai tu pati! Un, ja šodien vēl nav iekšējas gatavības pārmaiņām, tad arī tam ir jāpiekrīt.
Ir jāpārstāj kreņķēties un jāiemācās noskaņoties!
Mēs ļoti bieži neievērojam parastas lietas un mazos prieciņus, mēs neievērojam komfortu, kurā dzīvojam, mēs neievērojam dabas skaistumu – saullēktus, saulrietu, priekpilnās bērna acis, patīkamas sarunas. Mēs vēlamies kaut ko īpašu. Tieši tāpēc šodien ir tik ļoti daudz nelaimīgu cilvēku – sieviešu tai skaitā.
Lūk, “nelaimīgas sievietes” prtrets.Apmēram 30-35 gadi, patīkama āriene, ir bērns, ir vecāki, ir dzīvoklis, piemēram – galvaspilsētā, ir darbs un, iespējams, ir pat vīrs. Bet pie tā visa – ir ļoti daudz nelaimju. Un visi nelaimīgie, kā likums, atpūšas ārzemēs. Tādām “nelaimīgām” sievietēm gribas teikt: nedusmo likteni, tev visa kā ir pārāk daudz un tas arī iemesls, kāpēc esi nelaimīga.
Vairumam no mums ir daudz vairāk, kā mēs vispār esam spējīgi novērtēt.
Tie, kuriem dzīvē ir gadījušās patiešām milzīgas nelaimes un bēdas, pēc tam spēj priecāties par to, ka saule vienkārši spīd, par iespēju elpot, par iespēju dzīvot.
«Tieši tagad es pateicos Dievam par katru dienu. Tas man nav grūti. Pēc tik daudziem grūtu pārbaudījumu gadiem, es šobrīd esmu pateicīga par visu!” Jeļena
Labāk sakoncentrēties uz to, kas tev JAU IR. Un atceries: nelaimīga sieviete ir nepateicīga sieviete!
Es daudzreiz esmu ievērojusi, ka, tiklīdz sāku pateikties, visas negatīvās domas un nelaimes, kas līdz augšai pildījušas manu dzīvi, izšķīst priekā un sajūtā, ka viss ir labi un viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.
Kad mainās mūsu domu vektors, mainās enerģija ķermenī un tas nozīmē, ka sāk mainīties arī dzīve. Sāk pūst silts vējiņš, uzspīd saulīte un uzplaukst ziedi. Kad tu sāc pateikties, tu kļūsti labsirdīgāks, tu vieglāk spēj cilvēkiem sūtīt mīlestību un prieku, mainās garastāvoklis, mainās gaita un kustības.
Pat tad, ja pateicies nedaudz un ar piespiešanos, arī tad tava dzīve mainās – tāpat mazliet un ar piepiešanos. Bet patiesībā, mums ir daudz vairāk, un mēs saņemam vairāk, kā būtu pelnījuši. Tas attiecas uz visiem, īpaši uz tiem, kuri aizmirsuši par pateicību.
Pateicība mūsu “automātisko” dzīvi ļoti viegli pārvērš apzinātā nobrieduša cilvēka dzīvē. Jo, lai sāktu pateikties, ir jāsāk ievērot to, kas ir tev apkārt, jāpārstāt uztvert to, kā pierasts.
«Sievietes dzīve sāk dot labsajūtu tikai tad, kad tu apzināti būsi tai gatava. Man bija vajadzīgs noteikts dzīves posms, lai pie tā nonāktu. Godīgi atzīstos, pirmie mani raksti cilvēkos izsauca vien kritiku un izsmieklu. Un arī pārmaiņas manā, kā sievietes dzīvē, notika man nemanot. Bet, kad notika, tikai tad mani patiešām sāka iepriecināt un iedvesmot pat mazās jaunās tasītes uz galda, sveču liesmiņas vēlā vakara stundā, pašas pagatavotās sejas maskas!» Tatjana.
Sievietes laimei nav vajadzīgi īpaši apstākļi. Tev JAU TAGAD ir visi apstākļi laimei – šeit un tagad.Kas man ir šobrīd? Lūk, galvenais jautājums?Pasakies par visu, kas tev jau ir šobrīd, par to, ko tu dari, jūti, domā, par cilvēkiem, kuri ir tev blakus, par to, ko tev dod daba, dzīve, Dievs.
Ja tavā dzīvē ir kāds cilvēks, kuram esi pateicīga, nekautrējies, uzraksti vai pasaki viņam to, pasaki paldies, neatliec. Mums visiem ir vajadzīga pateicība. Un nevajag baidīties no problēmām. Sāc ar pateicību, pieņem dzīvi visās tās izpausmēs, un tad dvēselē iestāsies miers un saskaņa. Un, atceries, tu neesi vientuļa. Tu nekad nebūsi vientuļa, ja tavas durvis būs atvērtas cilvēkiem, mīlestībai un dzīvei.
Autors: Tatjana Dzuceva (pedagoģe un “Sieviešu skolas” vadītāja. Grāmatas “Pazudusi sieviete” autore. Mājas lapa: http://womancosmo.ru)
Tulkoja: Ginta FS
