ceturtdiena, 2016. gada 16. jūnijs

Polārzvaigzne un Lielais lācis...?:)




Senie kuģotāji jau no vikingu laikiem un stipri agrāk, lieliski pārzināja navigāciju, orientējoties pēc zvaigžņu gaitas naksnīgajās debesīs. Viņi devās savos tālajos ceļojumos un laimīgi atgriezās mājas, jo zvaigznes viņiem rādija ceļu.
Tāpat mūsu kurši izbraukāja Baltijas jūru līdz pat dāņu galam un kuģoja atpakaļ. Vai ir bijuši tālāki ceļojumi, skaidru ziņu nava. Un ja nu ir bijuši?

Soreiz par kuģotāju naksnīgajiem palīgiem - zvaigznēm debesīs...


Uguns, Saules un Pērkona krusts

Pēdējā laikā ļoti populāras kļuvušas mūsu ornamentālās rakstu zīmes. Tiek izdotas lielas un mazas grāmatas, adītas šalles, izgatavoti piekariņi no metāla, koka un citiem materiāliem. Tas arī rada pastiprinātu interesi par zīmju pielietojumu un nozīmi. Tā gan ceļo no vienas vietas uz otru īpaši nemainoties, ir visai aptuvena, reizēm neprecīza un dažreiz vienkārši izdomāta uz līdzenas vietas, blakus stāvot.

Mēģināsim papētīt nedaudz vairāk kādu zīmi, kas ir visiem labi pazīstama un zināmu 20. gs. notikumu iespaidā visai pretrunīgi vērtēta un pārprasta. Sapratīsim taču beidzot, ka zīme ir ļoti sena un tai nav nekāda sakara ar teju gadsimtu seniem notikumiem. Tās izcelsme slēpjas gadu simtus un tūkstošus senā pagātnē.


Uguns, Saules, Pērkona, Zaru krusts – tie nebūt nav visi nosaukumi, ir vēl arī citi. Bāzējoties uz nosaukumu lielo skaitu un tikpat lielo ornamenta modifikāciju skaitu, daļa zinātnieku uzskata, ka zīmes pirmavots jāmeklē tiešu Baltu zemēs kaut kur ap 3 -4 gadsimtu. Ap to laiku atrasti senākie datētie ornamenti mūsu zemē, kurus varētu attiecināt uz minēto zīmi. Krusts simbolizējot Sauli, Pērkonu, uguni, laimi. Tas sniedzot harmoniju, aizsardzību un darot vēl visādas citas labas lietas, atkarībā no situācijas un stāstītāja izdomas. Vēl zinātnieki apgalvo, ka mūsu spīdekļa Saules vainagā plazmas un magnētiskā lauka darbības rezultātā veidojas figūras, kuras atgādina Ugunskrusta struktūru. Vienīgi nav skaidrs, kā pirms 2000 gadiem un vēl daudz senāk, cilvēki varēja novērot Saules vainaga struktūru un tās izmaiņas… to, ko mēs šobrīd vērojam, pateicoties supermodernām datorsistēmām, kuras saslēgtas kopā ar jaudīgām optiskām ierīcēm. Bet – katram jau ir savas fantāzijas, iespējams, arī zinātniekiem. Un nevajadzētu ik katrā vietā uzreiz piesaukt mistisko planētu Nibiru, anunakus, reptiļveidīgos un visu pārējo fantāziju tēlu jucekli, kurus tik bagātīgi mums šobrīd piedāvā TV un internets. Mēģināsim meklēt reālus skaidrojumus!


Ugunskrusts bija zināms Homēra apdziedātajā Trojā, to zīmēja uz māla izstrādājumiem. Ķelti un ģermāņi izrotāja ieročus un amuletus, Indijā to zīmē vēl tagadar sarkanu krāsu uz māju durvīm, atnākot jaungadam pavasarī. Zīme zināma gan viedajiem tibetiešiem, gan Budas sekotājiem Āzijā. Ķīniešiem šis simbols nozīmē bezgalību, ilgu un laimīgu dzīvošanu. Ziemeļamerikas indiāņu ciltīm tas ir Saules un Saules ceļa simbols. Tātad zīme, kas zināma visām Ziemeļu puslodes tautām no seniem laikiem.

Tagad pievērsīsimies šķietami daudz vienkāršākām lietām, kuras ikvienam ir saskatāmas ar neapbruņotu aci, bez zinātnieku teleskopa – naksnīgajām debesīm! Visu cauru gadu tajās redzams zvaigznājs, kas aizņem ievērojamu daļu no debess un ir labi saskatāms. Tas ir Lielais lācis jeb Lielie greizie rati. Zvaigznāja kausa ārējā mala norāda mums Polārzvaigznes virzienu, tā mēs vienmēr to varam atrast nemaldīgi un vienkārši. Polārzvaigzne iezīmē Ziemeļus un naksnīgajās debesīs viss zvaigžņu jums un zvaigznāji rotē jeb griežas ap to. Nu gluži tāpat kā planetārijā. Šīs nozīmīgās īpatnības dēļ Lielais lācis zināms visām Ziemeļu puslodē mītošajām tautām jau no seniem laikiem, gluži tāpat kā Ugunskrusts.

Sanskritā Lielo lāci dēvē par Sapta riši jeb septiņiem gudrajiem. Krievijas ziemeļu reģionu tautas to dēvē par Brieža ragiem, Ziemeļamerikas indiāņi par Lielo lāceni un sevi reizēm par Lielās lācenes dēliem. Ķīnieši ar zvaigznāja palīdzību skaitījuši laiku, bet senajā japāņu reliģijā šinto, 7 spožās zvaigznāja zvaigznes pieder visvecākajam un visspēcīgākajam dabas garam jeb kami Amenominakanushi.

Zināms, ka grieķi jau 300 gadu pirms kristus izmantojuši zvaigznāju navigācijas vajadzībām, bet Klaudijs Ptolemajs 2 gs. to iekļāvis savā zvaigžņu atlantā Almagests. Te nu vietā īstais laiks un brīdis atgādināt, ka tieši Polārzvaigznes atrašanās vieta debesīs norādīja senajiem grieķiem un romiešiem ceļu uz ziemeļiem, uz tālajām un teiksmainajām aistu ziemeļu zemēm pēc brīnumainā un dārgā dzintara! Ir zinātnieki, kuri uzskata, ka pateicoties mutvārdu tradīcijai, ziņas par šo zvaigznāju var stiepties pat 13 000 gadus tālā pagātnē.


Zvaigznāja valdzinājumam ļāvušies tādi slaveni pasaules literatūras klasiķi kā Homērs, Šekspīrs un Lorka, to gleznojis pats van Gogs. Tas pieminēts arī somu rūnu eposā Kalevala.

Un tagad laiks nonākt pie paša galvenā! Vēl gluži nesen mēs atzīmējām pavasara saulgriežus, runājot vienkāršā tautas valodā, jeb ekvinokciju, ja gribam būt drusku gudrāki apkārtējiem. Ja iezīmēsim naksnīgajā debesu jumā Polārzvaigzni un visus 4 zīmīgos gada astronomiskos punktus jeb saulgriežus un ekvinokcijas Lielajam lācim slīdot pa naksnīgo debesu jumu katrā no gadalaikiem, iegūsim visai pārsteidzošu debesu ainu, kura laikam jau vairs sīkākus komentārus neprasa. Te ikvienam jau pašam ir skaidrs, par ko bija šis stāsts! Mēs iegūsim debesīs zīmi, kas atbilst Ugunskrusta ornamentam jeb zīmei.

Ja mums ir pašrocīgi būvēta naksnīga zvaigžņu lūkotava jeb observatorija, tad pēc atzīmēm tās akmeņos vai klintājos vai vēl kā savādāk, mēs ar samērā lielu precizitāti varam noteikt svarīgas laika norises mūsu gada ietvaros. Un tad jau tālāk elementāri skaitot dienas, varam nonākt arī līdz citām svinamām dienām vai svarīgām laika atzīmēm. Mums ir svarīgs atskaites mirklis un atbalsta punkts!

Tātad Lielajam lācim rotējot ap Polārzvaigzni gada garumā, veidojas Ugunskrusts. Ar piebildi – ja fiksējam zvaigznāju gada 4 svarīgākajos punktos. Varbūt tā arī ir patiesā šī ornamenta un rakstu zīmes izcelsme? Katrs par to var padomāt pats.


Tagad ikvienam mobilajā tālrunī varbūt sava GPS navigācija, bet senos laikos cilvēki bija daudz gudrāki nekā tagad. Pēc zvaigžņu gaitas debesīs un Saules dienā, viņi spējapārvarēt okeānu, dažādus vējus un vētras, nezināmas ūdens straumes un beigu beigās nonākt precīzi vajadzīgajā gala ostā. Pirms vairāk nekā 1000 gadiem vikingi aizburāja līdz Islandei, Grenlandei, atklāja Jauno pasauli un sveiki un veseli atgriezās mājās. Tātad viņi zināja kā to izdarīt. Viņi prata labi orientēties laikā un telpā. Un tā kā mūsu pašu kurši nebija sliktāki jūrasbraucēji par skandināviem, tātad šis zināšanas slēpjas arī mūsu pagātnē. Viņu kuģi bija tikpat ātri un dāņu un zviedru zemēs viņus labi pazina…

Bet Ugunskrusts joprojām rotē naksnīgo debesu jumā virs mūsu galvām zvaigžņu miriādēs. Vienīgi mums nav laika to pavērot, jo jāslidina viedtālruņa bildītes…

© Normunds Smalinskis