https://normundsastra.eu/katrs-berns-ir/
Katrs bērns ir…
Ošo :Katrs bērns ir…
Pamazām piedzīvojot izaugsmi, cilvēks sāk ievērot, ka pastāv dažāda veida verdzība. Tikai nesen Rietumu pasaulē cilvēki ir atklājuši, ka bērni ir lielā verdzībā. Tā vēl nekad nav tikusi uzskatīta par problēmu, tas vēl nekad nav ticis pieminēts pasaules svētajos rakstos. Kuram gan varētu ienākt prātā, ka bērns var būt vergs? Būt savu vecāku vergam? Vecāku vergam, kuri viņu mīl, kuri upurē sevi bērna labā? Kādreiz tas liktos kaut kas pavisam absurds, pilnīgas muļķības. Bet mūsdienās, attīstoties psiholoģijai, kas spējīga iedziļināties cilvēka prātā un tā izpausmē, ir kļuvis pavisam skaidrs, ka bērns ir visvairāk ekspluatētais cilvēks. Neviens nav ticis ekspluatēts tik ļoti kā bērns. Bērns tiek ekspluatēts mīlestības aizsegā.
Es nesaku, ka vecāki nojauš, ka viņi ekspluatē savu bērnu, ka viņi bērnam uzspiež verdzības zīmogu, ka tie posta bērnu, ka viņi savu mazuli padara par muļķi, nesaprātīgu personu, ka visi viņu centieni bērnu padarīt par hinduistu, musulmani, kristieti, budistu – ir necilvēciski. Vecāki to nenojauš, bet lietas būtība no tā nemainās. Bērns tiek pakļauts, viņš ir bezspēcīgs, jo ir atkarīgs no vecākiem. Viņš nevar dumpoties, aizbēgt un pasargāt sevi. Viņš ir gluži neaizsargāts, tādēļ viņu var pavisam viegli ekspluatēt.
Vecāku diktatūra, viņu centieni bērnu pielāgot saviem uzskatiem ir pasaulē vislielākais verdzības paraugs. Tas ir pilnībā jāiznīdē, tikai tad cilvēce pirmo reizi mūžā spēs būt pavisam un patiesi brīva, jo bērns ir visas cilvēces ciltstēvs. Ja bērns ir izaudzināts nepareizi, tad visa cilvēce var aiziet maldu ceļus. Bērns ir kā sēkla. Ja sēklu saindē un samaitā, kaut ar labiem nodomiem, sapnis par brīvu cilvēku nekad nepiepildīsies.
Tas, ko tu uzskati par individualitāti, patiesībā ir tikai un vienīgi personība. Tas ir kaut kas, ko tevī, tavā dabā iestrādā vecāki, sabiedrība, mācītājs, politiķi, pedagogi. Pedagogi, no bērnudārza audzinātājām līdz universitātes pasniedzējiem, strādā personīgu interešu vadīti, dažādu varas iestāžu instruēti. Viņu vienīgais mērķis ir izpostīt, sakropļot katra bērna būtību tā, lai viņš pielāgotos sabiedrībai.
Sabiedrībā valda bailes. Sabiedrība baidās – ja bērns jau sākotnēji netiek pielāgots, viņš būs tik saprātīgs, tik modrs un zinošs, ka viņš pretosies visam šim uzspiestajam sabiedrības modelim. Nevienam nepatīk dumpinieki, visiem ir vajadzīgi paklausīgi cilvēki.
Vecākiem tīk paklausīgi bērni. Atcerieties – paklausīgi bērni vienmēr ir visdumjākie bērni. Dumpinieki ir gudrākie bērni, bet viņus nerespektē un nemīl. Skolotājiem viņi nepatīk, viņus nepieņem sabiedrība, tos nosoda. Vai nu viņiem ir jāatrod kompromiss ar sabiedrību, vai arī viņiem ir jādzīvo ar vainas sajūtu. Viņi, protams, jutīs, ka nav labi bērni saviem vecākiem, ka viņi viņus nedara laimīgus.
Der atcerēties, ka Jēzus vecāki nebija ar viņu apmierināti, arī Gautama Budas vecāki nebija gandarīti par Budu. Tik nesaprātīgi, tik dumpinieciski! Kā gan viņu vecāki varēja par viņiem priecāties?
Katrs bērns ir piedzimis ar tik lielām iespējām un potenciālu, ka, atļaujot un palīdzot attīstīt viņa individualitāti bez jebkādiem apkārtējo radītiem šķēršļiem, mūsu pasaule būs skaista, mums būs neskaitāmi ģēniji. Ģēniji ir liels retums, tas nav tādēļ, ka ģēniji piedzimst visai retos gadījumos. Ir tik maz ģēniju, jo ir visai grūti izbēgt no pielāgošanās procesa sabiedrībai. Tikai retos gadījumos bērnam izdodas to apiet.
Katru bērnu ietekmē viņa vecāki, apkārtējā sabiedrība, skolotāji, mācītāji, savtīgas intereses. Bērns tiek apņemts ar neskaitāmiem pielāgošanas slāņiem. Viņā tiek iedēstīta konkrēta reliģiskā ideoloģija. Viņam nav izvēles. Līdzko kādam kaut kas tiek uzspiests ar varu, cilvēks tiek kropļots, tiek iznīcinātas viņa prāta spējas, viņam netiek dota izvēles iespēja, viņa prātam nav iespējama intelektuālā attīstība. Ar to visu tiek panākts, ka cilvēks darbosies mehāniski, gluži kā robots. Viņš būs kristietis, bet viņš tāds nebūs pēc brīvas gribas. Kas tu esi par kristieti, ja tāds neesi pēc brīvas gribas? Tie daži cilvēki, kas sekoja Jēzum, bija drosmīgi cilvēki. Viņi bija vienīgie īstenie kristieši. Viņi riskēja ar savām dzīvībām, viņi vērsās pret pastāvošo kārtību, viņi dzīvoja bīstamas dzīves, viņi bija gatavi doties nāvē, bet viņi nebija gatavi kompromisiem.
Tie daži cilvēki, kas sekoja Gautamam Budam, bija īsteni budisma piekritēji, bet mūsdienu pasaulē ir miljoniem kristiešu un miljoniem budisma piekritēju, viņi visi ir viltvārži un neīsti. Viņi tādi ir, jo viņiem šī ticība ir uzspiesta. Viņos tiek iedēstīta konkrēta ideoloģija, pēc tam – konkrēta politiskā ideoloģija. Viņiem ir iegalvots, ka tie ir indieši, ka viņi ir irāņi, ka viņi ir ķīnieši, ka viņi ir vācieši. Viņiem ir uzspiesta noteikta nacionālā piederība. Cilvēce un pasaule ir vienotas. Bet politiķi negrib, ka tās ir vienotas. Ja pasaule ir vienota, tad politiķiem ar visu savu politiku nāksies pazust. Kur tad lai visi šie prezidenti un premjerministri dodas? Viņi spēj pastāvēt tikai tad, ja visa pasaule ir sašķelta.
Reliģija ir vienota, bet kas tad notiks ar poļu pāvestu, visiem šiem reliģiju sludinātājiem, ar Ajatolu Homeinī? Kas notiks ar visiem šiem cilvēkiem? Viņi spēj eksistēt tikai tad, ja pastāv daudzas reliģijas, baznīcas, kulti un ticības.
Kopumā pasaulē pastāv trīs simti reliģiju un vismaz trīs tūkstoši no šīm reliģijām ir radušās sektas. Tas dod iespēju eksistēt visiem šiem daudzajiem priesteriem, bīskapiem, arhibīskapiem, virspriesteriem, šankarām. Bet šī iespēja drīz zudīs.
Un es pavisam droši varu apgalvot, ka reliģiskums ir kaut kas pavisam atšķirīgs. Tam nav nekāda sakara ar Bībeli, vēdām, Gītu. Reliģiskums attiecināms uz mīlošu sirdi, saprātīgu cilvēku. Tas saistās ar modrību un meditatīvismu, bet tas kaitē savtīgām interesēm.
Tādēļ vecāki, kas pieder noteiktai sabiedrībai, tautai, baznīcai, konfesijai, ir spiesti bērniem uzspiest savas idejas. Pats dīvainākais ir tas, ka bērni ir daudz gudrāki par saviem vecākiem, jo vecāki dzīvo pagātnē, bet bērni – nākotnei. Vecāki jau ir pielāgoti, noslāņoti, ievākoti. Viņu spoguļi ir noklāti ar tik lielu putekļu kārtu, ka tie nespēj neko redzēt cauri. Šie cilvēki ir akli.
Tikai aklie var būt par hinduistiem, musulmaņiem, džainistiem vai kristiešiem. Redzīgs cilvēks ir tikai reliģiozs. Viņš neiet uz baznīcu, templi vai mošeju, viņš nepielūgs dažādus muļķīgus tēlus, visādus dievus, un nebūs māņticīgs. To visu dara vecāki. Bērnam piedzimstot, viņš ir kā balta lapa, kā tabula rasa, kurā nekas nav ierakstīts. Tas ir viņa skaistums. Viņa spogulis nav klāts ar putekļu kārtu. Viņš tam var skaidri redzēt cauri.
Ikviens bērns jau piedzimstot ir gudrs, skaidrs un tīrs, bet mēs viņā sagrūžam dažādas blēņas. Viņam ir daudz vairāk tiesību nekā viņa vecākiem, jo viņš ir savas dzīves sākumā. Vecākiem jau ir uzkrauta katram sava nasta, viņi ir izkropļoti, viņiem ir jābalstās uz kruķiem. Viņam ir tiesības būt sev pašam. Viņam ir vajadzīgs privātums, bet vecāki viņam neatļauj nekādu privātumu, viņi ļoti baidās, ka bērnam varētu būt jebkāds privātums. Viņi nepārtraukti bāž degunu bērna darīšanās. Viņi grib, lai viņiem par visu būtu teikšana.
Bērnam ir nepieciešams privātums, jo viss skaistais attīstās, esot saskaņā ar sevi. To der atcerēties, tas ir vissvarīgākais dzīves likums. Saknes aug zem zemes, ja tās izceļ virs zemes, tās palēnām iznīkst. Tām ir vajadzīgs privātums, pilnīga vientulība. Bērns mātes klēpī aug pilnīgā tumsā, pavisam viens. Ja šis bērns tiks iznests gaismā starp cilvēkiem, viņš mirs. Viņam ir nepieciešami deviņi mēneši pilnīgas vientulības. Visam, kam vajadzīga attīstība, ir nepieciešama pilnīga vientulība. Pieaugušam cilvēkam nav vajadzīga vientulība, jo viņš jau ir pieaudzis, bet bērnam ir nepieciešami vientulības brīži. Bet viņš ne uz brītiņu netiek atstāts viens.
Vecāki ļoti uztraucas, redzot, ka bērna nav viņu tuvumā vai viņš ir viens. Viņi uzreiz uztraucas. Viņi baidās, jo, bērns, paliekot viens, sāks attīstīt savu individualitāti. Vecāki cenšas bērnu ierobežot, tā viņi varēs viņu pieskatīt, jo pieskatīšana neļaus attīstīties bērna individualitātei. Šī pieskatīšana bērnu ierobežo, pārklāj viņu ar personību.
Personība nav nekas cits kā maska. Vārds “personība” cēlies no skaista latīņu valodas vārda “persona”, kas nozīmē “maska”. Antīkajās grieķu drāmās aktieri izmantoja maskas. “Sona” nozīmē skaņa, bet “per” – caur. Aktieri runāja caur masku, jo sejas bija aizklātas ar masku, tā, lai nebūtu redzamas viņu īstās sejas, dzirdamas bija vienīgi viņu balsis. Tādēļ arī maska tika saukta par “persona”, jo skaņa bija dzirdama caur masku, un no vārda “persona” ir cēlies vārds “personība”.
Bērnam nepārtraukti ir jābūt modram, jo viņu novēro. Tu to pats vari pārbaudīt, piemēram, ejot vannā, tu esi pavisam cits cilvēks – vannasistabā tu vari novilkt savu masku. Pat pieaugušie, kas ikdienas dzīvē ir ļoti nopietni cilvēki, vannasistabā sāk dungot, dziedāt. Pat pieaugušie vannasistabā pie spoguļa šķoba seju. Viņi ir pavisam vieni, viņi ir pavisam pārliecināti, ka durvis ir aizslēgtas. Bet, ja viņi pēkšņi pamana, ka kāds lūr caur atslēgas caurumu, viņi uzreiz pārvēršas. Viņi atkal kļūst nopietni, viņi vairs nedziedās, nešķobīsies pie spoguļa, viņi sāks uzvesties tā, kā ir pieņemts uzvesties. Tā ir personība – cilvēks atkal ir uzvilcis masku.
Bērnam ir nepieciešams ļoti liels privātums, cik vien liels iespējams, maksimāls privātums, lai viņš netraucēti spētu attīstīt savu individualitāti. Bet mēs nepārtraukti ļaunprātīgi ielaužamies bērna privātajā teritorijā. Vecāki nepārtraukti vaicā: “Ko tu dari? Par ko tu domā?” Viņiem pat jāzina, par ko bērns domā. Viņi pat grib ielūkoties bērna prātā.
Tālajos Austrumos ir pāris cilšu, kur bērnam katru rītu saviem vecākiem ir jāizstāsta naktī nosapņotais, jo pat sapņu valstībā viņu nevar atstāt vienu. Viņš var sapņot nepareizus sapņus, domāt par lietām, par kurām viņam nevajadzētu domāt. Bērnam vecākiem par visu ir jāatskaitās. Šis rituāls, kad bērnam vecākiem jāatstāsta sapnī redzētais, notiek īsi pirms brokastīm. Psihoanalīze Rietumu pasaulē ir attīstījusies tikai nesen, bet Austrumu pasaulē, Tālo Austrumu ciltīs vecāki to ir praktizējuši jau tūkstošiem gadu. Protams, nabaga bērns neko nezina par simbolismu, tādēļ viņš vecākiem izstāsta pilnīgi visu, ko sapņojis. Viņš nezina sapņa tulkojumu, to zina tikai vecāki. Bet tas jau ir par traku. Tā ir ielaušanās svešā teritorijā, tas ir necilvēciski.
Tikai tāpēc, ka bērns ir atkarīgs no tevis gatavotā ēdiena, pirktajām drēbēm, sniegtās pajumtes, domā, ka tev ir tiesības to darīt? Piemēram, ja bērns stāsta, ka sapnī viņš ir lidojis, vecāki tūlīt pat domā, ka tas ir seksuāls sapnis. Tādēļ viņi vēl vairāk centīsies kontrolēt bērna uzvedību un viņu disciplinēt. Viņi no rīta liks bērnam iet aukstā dušā. Viņi bērnam mācīs vairāk par celibātu. Ja viņš to neievēros, viņam klāsies slikti, ja viņš domās par kaut ko seksuālu, viņš zaudēs savu saprātīgumu, muļķības aizmiglos tam prātu.
Bērnam ir vajadzīga pilnīga vientulība. Vecākiem vajadzētu bērnam tikai palīdzēt, nevis iejaukties. Viņam jāļauj vai nu kaut ko darīt vai nedarīt, ja viņš to nevēlas. Vecākiem jāuztraucas vienīgi par to, ka bērns sev vai kādam citam nenodara ko sliktu, un tas ir arī viss. Ja viņi iejaucas un uztraucas vairāk, tas jau ir slikti.
Bērnam ir jāpalīdz tā, lai viņš spētu uzdot jautājumu, un vecāki atbildētu tikai uz tiem bērna uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem viņi zina atbildes. Un dažkārt pat, ja viņi zina atbildes, viņiem būtu jāsaka tas pats, ko reiz Buda teica saviem mācekļiem: “Neticiet tam, ko saku! Tā ir manis gūtā pieredze, bet brīdī, kad jums par to stāstu, tā jau ir nepareiza, jo tā nav jūsu gūtā pieredze. Klausieties manī, bet neticiet tam, ko saku. Eksperimentējiet, iztaujājiet, meklējiet. Ja vien tās nav tevis paša zināšanas, no tām nav nekādas jēgas, tās ir bīstamas. Zināšanas, kas ir aizgūtas, ir kavēklis.”
Bet vecāki bērnu mēģina visam pielāgot. Bērnam šī pielāgošana nav vajadzīga, viņam nav vajadzīgs norādīt virzienu, kurā doties. Viņam jāpalīdz būt sev pašam, viņš ir jāatbalsta, jālolo, jāpadara stiprāks. Patiess tēvs, patiesa māte, patiesi vecāki bērnam būs īsta svētība. Bērns spēs just vecāku atbalstu, lai viņš varētu sevi attīstīt, lai viņš nostabilizētos, centrētos, lai varētu sākt sevi mīlēt, nevis justies par kaut ko vainīgs, lai viņš spētu sevi cienīt.
Atceries, ja cilvēks sevi nemīl, viņš nespēs mīlēt nevienu citu, ja bērns sevi neciena, viņš nespēs cienīt apkārtējos. Tava mīlestība tad ir neīsta, viltota, nepatiesa. Ja tu necieni sevi, kā gan tu spēsi cienīt citus? Ja vien tevī nedzims mīlestība pret sevi, tu to nespēsi sniegt apkārtējiem. Tev sevī jāiededz mīlestības liesma pašam pret sevi, tikai tad tās siltums spēs sasildīt citus.
Bērni ir neiedomājami gudri, viņiem tikai ir jādod iespēja to pierādīt. Viņiem ir vajadzīgas iespējas, pareizais klimats, lai spētu augt. Ikviens bērns ir piedzimis ar potenciālu kļūt izglītotam, modram, bet mēs šo potenciālu iznīcinām.
Verdzība ir cilvēces vēsturē vislielākais posts. Neviena cita verdzība nav tik slikta kā bērna pakļaušana. Neviena cita verdzība nav tik ļoti izspiedusi pēdējo sulu no cilvēka kā bērna paverdzināšana. Cilvēces vissarežģītākais uzdevums būs atbrīvošanās no šīs bērna verdzināšanas.
Ja vien mēs sabiedrību nepadarīsim citādāku, ja vien nenotiks radikālas pārmaiņas un nepazudīs ģimene, dodot vietu komūnai, tas nebūs iespējams. Tiklīdz šis vecais ģimenes modelis pārvērtīsies par izmērā lielāku veidojumu, cilvēce atdzims no jauna. Ir vajadzīgs jauns cilvēks, kas atnesīs īstu paradīzi, ko pagātnē reiz cerējām sagaidīt citā dzīvē. Paradīze var būt šeit un tagad, bet tajā ir jāienes jauns bērns.
– Ošo
……………………………
© Izdevniecība Sētava SIA, 2011 g.
“Grāmata par bērnu. Brīvība būt sev pašam”
ISBN 9789934810152
https://normundsastra.eu/katrs-berns-ir/
