Pieķeršanās cilvēkiem, lietām un situācijām ir gandrīz katra cilvēka dabas sastāvdaļa. Pieķeršanās rodas tad, kad mēs identificējamies ar cilvēkiem un lietām un sākam ticēt tam, ka mums viņus vajag, lai mēs būtu laimīgi. Bet pieķeršanās nav mīlestība. Ļoti lielas pieķeršanās gadījumā cilvēki darīs jebko, lai pieķeršanās objektu pakļautu savai kontrolei un ietekmei. Atkarība no jebkura cilvēka vai priekšmeta noved pie manipulācijas, ļaunprātīgas izmantošanas un pat vardarbības. Maigākā līmenī pieķeršanās izpaužās kā emocionāla atkarība, ticot, ka iekāres objekts padara otru labāku. Zaudējot pieķeršanās objektu, visbiežāk seko skumjas, dusmas vai depresija.
Jogas skolotājs un Zen praktiķis Maikls Stons teicis: „Nepieķeršanās nereti tiek tulkota kā “atdalīšanās, atšķirtība”, kas nozīmē, ka cilvēkam īpaši nerūp konkrētais cilvēks vai lieta. Drīzāk pieķeršanās vienmēr iekļauj emocionālu atkarību, nevis no paša cilvēka, bet gan stāstam, kuram jūs pieturaties par to. Pieķeršanās ir par jūsu viedokli, nevis par vispārejo skatu kopumā. Kad tiek izmantots vārds “nepieķeršanās”, Stons ar to domā, ka ar to jāsaprot ļoti dziļas saistības.
Pretēji pieķeršanās konceptam, īsta mīlestība aug no iekšā esošā dievišķā avota. Nekas nevar tikt pielikts vai atņemts apzinātai būtnei. Tāpēc mīlestība nevēlas pakļaut vai sagūstīt. Savu īsto dabu mīlestība var paradīt tikai brīvā plūsmā vai savienībā atklāti esot ar citām būtnēm.
Savstarpēja savienošanās un līdzatkarība
Kā līdzsvarot iedzimto vajadzību pēc neatkarības un vēlmi pēc vienotības un intimitātes? Mēs ne tikai izbaudām sajūtu, kad esam vajadzīgi un novērtēti, bet mums arī vajadzīgs mērķis.
Iesaistoties attiecībās ar prātu, emocionāli un garīgi, tiek radīts nozīmīgums un veselīga līdzatkarība, pozitīvi parādot savu mīlestību otram. Tas atspoguļo un iedrošina mīlestību pret sevi, nodrošina beznosacījuma atbalstu un to īpašo kopības sajūtu, kas ir atbrīvojoša.
Tomēr, ja viens no partneriem dod par daudz, ignorējot viņa vai viņas robežas un pastāvīgi jūtas nenovērtēts, tad šīs situācijas var radīt tukšumu, kurā saikne ar savu esību ir zaudēta. Šis savstarpējais atkarības cikls rada biezu aizvainojuma, dusmu un nožēlas kārtu, kas izraisa saspīlējumus – strīdus. Šie strīdi var būt par vienu un to pašu lietu atkal un atkal, kas ar laiku, lēnām un sāpīgi, pazudina abu partneru laimi.
Mīli tagad, atbrīvojoties no gaidām
Joga māca, ka visu ciešanu iemesls ir pieķeršanās, un mēs bieži pieķeramies mūsu attiecībām, cerībām, bailēm un pat mūsu partneru identitātēm. Tā māca uzticēties, ka viss, ko mēs varam zināt un ko pieredzam, ir šeit un tagad, nevis kādā ideālā vai tālā nākotnē.
Bailes kādu zaudēt, šaubas par to, vai būs iespējams sasniegt kāda cita standartus vai mūsu pašu nereālās idejas var radīt pieķeršanos tiem, kuri mums ir tuvi, kas beigu beigās mums liek justies nelaimīgiem, neapmierinātiem un pat nemīlētiem.
Tā vietā, kāpēc gan vienkārši neizbaudīt skaistos brīžus, kuri tiek pavadīti kopā šodien, cienot viens otru un izjūtot pateicību par tādām vienkāršām lietām, kā smiekli, sadošanos rokās un skūpstiem?
Savstarpēja attiecību uzlabošana
Patiesi intīmas un mīlošas attiecības sākas ar līdzjūtību pašam pret sevi. Ja mēs spējam pieņemt visu, ko pašreizējais brīdis mums piedāvā, un dzīvojam dzīvi tik brīvi, cik vēlamies, tad šo pašu brīvību mēs varēsim sasniegt arī mūsu attiecībās.
Mēs bieži pārkāpjam viens otra robežas, nelaižam sev klāt vai nosodam, un koncentrējam domas uz citiem, kad baidāmies zaudēt kādu, vai vēl sliktāk – baidāmies zaudēt paši sevi. Ja mēs ar maigumu skatāmies acīs savām bailēm, mēs varam cienīt to, kas liek mums justies nedrošiem un arī saprast mūsu partnera vājās vietas un mācīties, kā pārvarēt šīs nedrošības kopā ar uzticību, nevis ar kritiku vai nosodīšanu.
Savienošanās ar pirmssākumu
Neviens cilvēks, lieta vai situācija nav mūsu laimes avots. Nekas ārpus mums nevar piepildīt to tukšumu un vientulību, ko mēs visi dažreiz jūtam. Mums katrā dziļi ir kas tāds, ar ko savienoties, uzticēties, iegūt zināšanas un no kā iedvesmoties. Tas ir dievišķais avots, kas arī ir mūsu īstā daba. Maz tiek iegūts, ja vēlamies mīlestību no citiem vai tikt citu pieņemti. Būt mīletam ir dāvana, ar ko mēs neesam saistīti. Mēs nevaram radīt vai kontrolēt cita cilvēka mīlestību.
Izbaudīt pavadīto laiku un mirkļus kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam, izbaudīt sev dzīvē svarīgo, jūsties piepildīti un apmierināti konkrētās situācijās, piemēram, darbs, kas liek justies apmierinātam un laimīgam – tas viss ir skaista pieredze. Tomēr mums jāsaprot, ka mēs visi esam brīvas dvēseles, kuras ceļo cauri šai pasauli, cenšoties pārkāpt mūsu apstākļu ierobežojumus un attīstīt mūsu spēju mīlēt. Mācīties brīvi mīlēt un praktizēt nepieķeršanos pašreizējā fiziskajā pasaulē ir, iespējams, vislielākie soļi, kurus varam spert mūsu apziņas attīstības ceļā.
Stāsts par to, kas tu domā, ka esi, ir svarīgs tavam ceļam cauri šai pasaulei. Tev tikai jābūt gatavam pielāgoties, pilnveidoties un dažreiz arī mainīt stāstu par sevi un savām attiecībām, kas novedīs pie ļoti dziļas uzmanības koncentrēšanas. Ja mēs varam stāstīt savus stāstus par sevi un citiem, apzinoties notiekošo, un nepieķeroties tiem, tad iespējams, varam patiesi īstenot Gārta padomu “Dzīvo tagadnē!”
Avots: http://www.the-open-mind.com
* No angļu valodas tulkoja Kristīne Štrēma speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektors: Matīss Freimanis
Jogas skolotājs un Zen praktiķis Maikls Stons teicis: „Nepieķeršanās nereti tiek tulkota kā “atdalīšanās, atšķirtība”, kas nozīmē, ka cilvēkam īpaši nerūp konkrētais cilvēks vai lieta. Drīzāk pieķeršanās vienmēr iekļauj emocionālu atkarību, nevis no paša cilvēka, bet gan stāstam, kuram jūs pieturaties par to. Pieķeršanās ir par jūsu viedokli, nevis par vispārejo skatu kopumā. Kad tiek izmantots vārds “nepieķeršanās”, Stons ar to domā, ka ar to jāsaprot ļoti dziļas saistības.
Pretēji pieķeršanās konceptam, īsta mīlestība aug no iekšā esošā dievišķā avota. Nekas nevar tikt pielikts vai atņemts apzinātai būtnei. Tāpēc mīlestība nevēlas pakļaut vai sagūstīt. Savu īsto dabu mīlestība var paradīt tikai brīvā plūsmā vai savienībā atklāti esot ar citām būtnēm.
Savstarpēja savienošanās un līdzatkarība
Kā līdzsvarot iedzimto vajadzību pēc neatkarības un vēlmi pēc vienotības un intimitātes? Mēs ne tikai izbaudām sajūtu, kad esam vajadzīgi un novērtēti, bet mums arī vajadzīgs mērķis.
Iesaistoties attiecībās ar prātu, emocionāli un garīgi, tiek radīts nozīmīgums un veselīga līdzatkarība, pozitīvi parādot savu mīlestību otram. Tas atspoguļo un iedrošina mīlestību pret sevi, nodrošina beznosacījuma atbalstu un to īpašo kopības sajūtu, kas ir atbrīvojoša.
Tomēr, ja viens no partneriem dod par daudz, ignorējot viņa vai viņas robežas un pastāvīgi jūtas nenovērtēts, tad šīs situācijas var radīt tukšumu, kurā saikne ar savu esību ir zaudēta. Šis savstarpējais atkarības cikls rada biezu aizvainojuma, dusmu un nožēlas kārtu, kas izraisa saspīlējumus – strīdus. Šie strīdi var būt par vienu un to pašu lietu atkal un atkal, kas ar laiku, lēnām un sāpīgi, pazudina abu partneru laimi.
Mīli tagad, atbrīvojoties no gaidām
Joga māca, ka visu ciešanu iemesls ir pieķeršanās, un mēs bieži pieķeramies mūsu attiecībām, cerībām, bailēm un pat mūsu partneru identitātēm. Tā māca uzticēties, ka viss, ko mēs varam zināt un ko pieredzam, ir šeit un tagad, nevis kādā ideālā vai tālā nākotnē.
Bailes kādu zaudēt, šaubas par to, vai būs iespējams sasniegt kāda cita standartus vai mūsu pašu nereālās idejas var radīt pieķeršanos tiem, kuri mums ir tuvi, kas beigu beigās mums liek justies nelaimīgiem, neapmierinātiem un pat nemīlētiem.
Tā vietā, kāpēc gan vienkārši neizbaudīt skaistos brīžus, kuri tiek pavadīti kopā šodien, cienot viens otru un izjūtot pateicību par tādām vienkāršām lietām, kā smiekli, sadošanos rokās un skūpstiem?
Savstarpēja attiecību uzlabošana
Patiesi intīmas un mīlošas attiecības sākas ar līdzjūtību pašam pret sevi. Ja mēs spējam pieņemt visu, ko pašreizējais brīdis mums piedāvā, un dzīvojam dzīvi tik brīvi, cik vēlamies, tad šo pašu brīvību mēs varēsim sasniegt arī mūsu attiecībās.
Mēs bieži pārkāpjam viens otra robežas, nelaižam sev klāt vai nosodam, un koncentrējam domas uz citiem, kad baidāmies zaudēt kādu, vai vēl sliktāk – baidāmies zaudēt paši sevi. Ja mēs ar maigumu skatāmies acīs savām bailēm, mēs varam cienīt to, kas liek mums justies nedrošiem un arī saprast mūsu partnera vājās vietas un mācīties, kā pārvarēt šīs nedrošības kopā ar uzticību, nevis ar kritiku vai nosodīšanu.
Savienošanās ar pirmssākumu
Neviens cilvēks, lieta vai situācija nav mūsu laimes avots. Nekas ārpus mums nevar piepildīt to tukšumu un vientulību, ko mēs visi dažreiz jūtam. Mums katrā dziļi ir kas tāds, ar ko savienoties, uzticēties, iegūt zināšanas un no kā iedvesmoties. Tas ir dievišķais avots, kas arī ir mūsu īstā daba. Maz tiek iegūts, ja vēlamies mīlestību no citiem vai tikt citu pieņemti. Būt mīletam ir dāvana, ar ko mēs neesam saistīti. Mēs nevaram radīt vai kontrolēt cita cilvēka mīlestību.
Izbaudīt pavadīto laiku un mirkļus kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam, izbaudīt sev dzīvē svarīgo, jūsties piepildīti un apmierināti konkrētās situācijās, piemēram, darbs, kas liek justies apmierinātam un laimīgam – tas viss ir skaista pieredze. Tomēr mums jāsaprot, ka mēs visi esam brīvas dvēseles, kuras ceļo cauri šai pasauli, cenšoties pārkāpt mūsu apstākļu ierobežojumus un attīstīt mūsu spēju mīlēt. Mācīties brīvi mīlēt un praktizēt nepieķeršanos pašreizējā fiziskajā pasaulē ir, iespējams, vislielākie soļi, kurus varam spert mūsu apziņas attīstības ceļā.
Stāsts par to, kas tu domā, ka esi, ir svarīgs tavam ceļam cauri šai pasaulei. Tev tikai jābūt gatavam pielāgoties, pilnveidoties un dažreiz arī mainīt stāstu par sevi un savām attiecībām, kas novedīs pie ļoti dziļas uzmanības koncentrēšanas. Ja mēs varam stāstīt savus stāstus par sevi un citiem, apzinoties notiekošo, un nepieķeroties tiem, tad iespējams, varam patiesi īstenot Gārta padomu “Dzīvo tagadnē!”
Avots: http://www.the-open-mind.com
* No angļu valodas tulkoja Kristīne Štrēma speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektors: Matīss Freimanis
http://garavasara.com/articles/lauj-milestibai-plust-nepiekersanas-attiecibas--2
