Tev neviens nav jāatvaino!

http://jauns.lv/raksts/sievietem/228773-tev-neviens-nav-jaatvaino


Ko iesākt ar aizvainojumu, kas krājas pret kolēģiem, kas pārkāpj tavas robežas, pret vīru, kurš tevi krāpj, vai pret vecākiem, kuri rīkojas “ne tā”? Sarunājas psihoterapeiti Gunta Deģe un Ervins Alksnis.


Arī saglabājot mīlestību, var pieņemt lēmumu nesatikties ar cilvēku, kura rīcība mani aizvaino vai nav pieņemama. Nedomāju, ka ar visiem jāsaglabā labas attiecības. – Iespējams, sievietēm būtisks šķiet jautājums – piedot vīram un saglabāt attiecības vai piedot un aiziet?
Gunta: – Sievietes nešķiras, jo izvēlas būt upuris. Tur vispār nav runas par to, ka viņas vēlas atbrīvoties no vīra, kurš sit, regulāri viņu krāpj un pazemo.
– Ko darīt, lai aizvainojums nepāraugtu naidā pret otru?

Gunta: – Tajā brīdī, kad sajūtu aizvainojumu, svarīgi uz notikušo paskatīties no viedokļa – ko visums grib caur šo situāciju vai caur šā cilvēka rīcību pret mani man iemācīt un pateikt? Visam, kas dzīvē notiek, ir kaut kāda jēga un nozīme. Tāpēc meklēju savu labumu tajā, ka tas cilvēks ir pret mani tieši tā rīkojies. Un, protams, pati izlemju, saglabāt man ar šo cilvēku attiecības vai ne. Iespējams, piedāvāju cilvēkam rīkoties citādāk. Piemēram, saņemu vēstuli, kurā sadarbības partneris mēģina mani klaji aizvainot. Turklāt mērķtiecīgi tēmē uz manām visvājākajām vietām, tās ļaunprātīgi izmantojot. Lūdzu viņam – izmaini savu tagadējo lēmumu, kas ir pretrunā ar mūsu vienošanos. Es piedāvāju viņam pārdomāt, taču viņam manas intereses izrādās stipri vienaldzīgas. Tālāk jau es pieņemu lēmumu, vai gribu turpināt attiecības ar cilvēku, kuru maz interesē, kā es jūtos, un kuram ir vienaldzīgs arī mans darba rezultāts. Ja es piekristu turpināt ar viņu attiecības, agrāk vai vēlāk mans aizvainojums mani nožņaugtu, es sāktu cīnīties par varu, un manas attiecības pārvērstos naidā, kas man ir dziļi nepieņemami. Tāpēc es pieņemu lēmumu kopā ar viņu dzert vīnu vai šņabi, dejot, izklaidēties, runāt par kosmosu, budismu un filosofiju, bet neesmu vairs mierā sadarboties darba attiecībās.
– Tuvas kolēģu attiecības, tas tomēr ir citādāk nekā tad, ja runa ir par tuviniekiem vai radiem.
Gunta: – Tas nav nekas citādāk!
Ervins:
– Jo tas ir vienalga, vai aizvaino kolēģis, vīrs, paša māte vai vīra vecāki. Lai kas viņi arī būtu, tu esi tā, kura izvēlas, kā uz šo situāciju paskatīties. Tu esi tā, kas reaģē.
Gunta: – Ja iedomājamies situāciju, ka sievas vecāki vienkārši nepieņem savu znotu un apsūdz viņu visos pasaules grēkos, viņu pat lāgā neiepazīstot, tad, iespējams, šie cilvēki, kurus vada akla mīlestība pret meitu, nerunā par savu znotu tādu, kāds viņš ir patiesībā, bet sarunājas ar sevi un saviem priekšstatiem. Visticamāk, viņiem neviens nebūs savai meitiņai labs. Ja tevi uz ielas kāds nosauc par zagli, tev taču nav ne mazākā iemesla uz viņu apvainoties, jo viņš nesarunājas ar tevi privāti, bet sarunājas ar savu iedomu tēlu! Un tieši tāpat ir ar šādiem sievas vecākiem. Jautājums, kāpēc tu to uztver personīgi? Daudz būtiskāk ir saprast, nevis – ko tu zaudē šādā situācijā, bet ko iegūsti? Ja šī sieva būtu tik paklausīga meita saviem vecākiem, nez vai viņa būtu izgājusi pie vīra vispār.
Ervins:
– Vēl varam iztēloties situāciju, ka tēvs savam dēlam pēkšņi nedod līdzekļus, ko regulāri ir darījis. Protams, pirmā sajūta ir – es neesmu pelnījis to, ko ir izdarījis mans tēvs, kuru savā dzīvē esmu ļoti mīlējis. Mani pārņem sašutums, aizvainojums un vēlāk, iespējams, arī naids. Tomēr, sākot meklēt otru pusi šim notikumam, pēc kāda laika, iespējams, tēvam var pateikt paldies, jo tā varbūt bija diena, kad sapratu – pašam ir par visu šajā dzīvē jāatbild. Nevar paļauties, ka tēvam ir pulka naudas. Jāpelna pašam. Ja runājam par atbildību, šis brīdis dzīvē var izrādīties pat ļoti svarīgs. Lai gan pieļauju, ka pirmajā brīdī sajūta, it kā tiktu izrakstīts no dzimtas grāmatas. Iespējams, var paiet vairāki gadi, līdz cilvēks saprot, cik patiesībā pareizi ir rīkojies tēvs. Iespējams, ka šajā mirklī sākas ceļš atpakaļ – uz mīlestību.
– Bet, ja ir tik vienkārši, kāpēc tomēr iekrītam?
Gunta:
– Jo nevēlamies sevi mainīt. Ja cilvēks ir atkarīgs no otra naida, tad viņam tiešam ir jāpāriet ielas otrajā pusē, lai ar šo cilvēku nesatiktos. Taču brīdī, kad izvēlos dzīvot savu dzīvi neatkarīgi no tā, vai mani mīl vai mani ienīst, es pārstāju pāriet ielai otrā pusē. Nepatīku es jums – nedzīvojiet ar mani! Negribat savu naudu dot – nedodiet! Es tāpēc nenomiršu. Izdzīvošu. Un tajā brīdī es izmainu sevi! Taču cilvēkam, kuram ir izdevīgi palikt upurim, vienmēr būs aizvainojums. Tieši aizvainojumā cilvēki vienmēr iestrēgst.
Ja cilvēks vairs nespēj to afektu noturēt un sāk, piemēram, to izgāzt uz bērniem, tas jau kļūst atbildības jautājums, kas var kalpot par motivāciju, lai mainītu sevi.
Bet ja manī vienkārši ir naids?
Gunta: – Tas noteikti iespaido bērnus, īpaši vecumā līdz pieciem gadiem. Arī viņi var sākt pārņemt naidu un ienīst. Kamēr bērns ir saslēdzies ar mammu, viņš to nefiltrē, vienkārši to jūt. Pēc tam viņš to aizmirst, un pieaugušā vecumā tas sāk traucēt, jo pēkšņi nesaprot, kāpēc, piemēram, viņam ir nepatika pret vecākiem cilvēkiem.
– Labi, man nav pienākums veidot attiecības ar cilvēku, kas man ir nodarījis pāri, aizvainojis… Bet vai tam otram ir jāzina, ka esmu piedevusi un neturu uz viņu naidu?
Gunta: – Ir jāiemācās dzīvē nodalīt piedošanu no atvainošanas. Nepiedot man nav nekādu tiesību. Tas ir no sērijas – ja nu Dievs jau piedevis. Bet atvainot? Ja kāds pret mani ir izdarījis ko tādu, kas man šķiet noziedzīgi vai nepieņemami, man nav jāļauj tam cilvēkam iziet no vainas. Ja es viņam atvainoju, es tādējādi ļauju viņam atiet no vainas, iespējams to tā arī nepieņemot, tātad es dalu atbildību ar otru par to rīcību, kas ir otra reāla vaina.
Atvainot var kādu, kurš man nejauši uzkāpj uz kājas un saka – atvainojiet. Tad es varu atbildēt – nekas, nekas, jo pats vien viņam pamaisījos pa kājām. Ideja tāda – es arī pamaisījos jums pa kājām. Bet, ja cilvēks objektīvi nav vainīgs, ka otrs pret viņu izturas kā pret ļaunāko ienaidnieku, viņam nekas nav jāatvaino.
– Tad vēl mūsu ieaudzinātā pieklājība: ja nevēlies, vari ar cilvēku nerunāt, bet viņš noteikti tev ir jāpasveicina. Taču reizēm ir tā, ka nevēlies otram novēlēt labu dienu…
Ervins:
– Lai kādas tās dusmas, aizvainojums un naids arī būtu, man nav grūti otram pateikt labdien.
Gunta: – Man tev ir jāoponē – vismaz es tāda neesmu.
Ervins:
– Pateikt labdien, tas ir manas pašcieņas jautājums. Iespējams, tā tik tiešām ir ieaudzinātā pieklājība. Ja otru cilvēku nepasveicinu, pats savās acīs zaudēju cieņu.
Gunta: – Ja es kādam vēlu labu dienu, tad es to tā arī pasaku.
Ervins:
– Es vienalga domāju, ka tas ir vērtējums paša acīs – nenolaisties līdz viņu līmenim. Tās ir manas vērtības.
Gunta: – Acīmredzot tās ir tavas vērtības. Savukārt es uzdrošinos paust tādu attieksmi, kādu, pēc manām domām, šis cilvēks ir pelnījis. Ja uzskatu – pret tādiem cilvēkiem, kuri, nepazīstot mani, pret mani izturas nepamatoti naidīgi, tas labdien būs liekulība, un es izvēlētos labāk viņus nesveicināt.
Ervins:
– Mēs esam atšķirīgi – tas ir forši. Piekrītu: tā ir katra cilvēka izvēle. Es varu pateikt labdien, bet roku sveicienam nedošu. Tā ir mana robeža.
Gunta: – Viss, protams, ir citādāk, ja runa ir par man patiesi tuviem cilvēkiem, kurus es mīlu, bet kuru attieksme vai rīcība kādā situācijā man nav pieņemama.

Piemēram? Es mīlu savu mammu, bet tas nenozīmē, ka ļaušu viņai uz galvas liet samazgu spaini, taču, neraugoties uz mūsu domstarpībām, vienalga gribēšu vēlēt viņai labu dienu. Vai arī, ja tēvs ir nepatiesi, pēc manam domam, pret mani rīkojies, tas neaizliedz man divas reizes nedēļā viņam piezvanīt un pajautāt, kā viņam klājas, jo tas mani patiesi interesē. Viņu rīcība nemaina manu fundamentālo sajūtu: es viņus mīlu vienalga, mana mīlestība nav atkarīga no viņu rīcības. – Vai var būt tā, ka es tikai domāju, ka otru ienīstu?  
Gunta: – Ja cilvēkam ir naids, viņš to jūt. Tas vienmēr ir klāt. Tāpat kā mīlestība. Ja es mīlu, es taču skaidri zini, ka mīlu. Arī naidu jūt. Citādi, ka naidu baidās paust, jo sabiedrībā to pieņemts nosodīt. Taču naids noteikti ir tad, ja pretenziju pret dzīvi ir vairāk nekā pieņemšanas.
Ervins:
– Tā ir arī zināma nedrošība – izpaust savu naidu. Ir reālas bailes, ka naids var aiziet pārāk tālu, un kā pēc tam to visu savaldīt? Citādāk doma nogalināt var pāriet darbībā.
Gunta: – Nevar nogalināt otru, nenogalinot sevi. Dziļi sirdī to zina katrs, un tas ir viens no cilvēka pašsaglabāšanās instinktiem. Mēs jau te nedomājam bioloģisko nāvi, vai ne?
Aiva Alksne/foto: Bulss Press