Kāds stāstiņš par to, kā darbojas cilvēka prāts
Trūkstošā kaza
Tas notika kāda klusā svētdienas novakarē Kanādā, netālu no
Toronto, mazā miestiņā. Diviem skolas biedriem prātā iešāvās šāda nebēdnīga
doma. Tie saķēra tuvumā ganībās esošas trīs kaziņas un uz muguras tām uzkrāsoja
ciparus 1, 2 un 4. Tad dzīvnieciņus uz nakti ielaida skolas ēkā.
Nākamajā rītā, kad skolā ieradās vadība, skolotāji un
apkalpojošais personāls, tad gaisā bija labi jūtams kazu radīts aromāts. Uz kāpnēm
un netālu no durvīm bija redzamas kazu spiras, un pieaugušie loģiski izsprieda,
ka skolā iekļuvušas kazas. Tika uzsākta meklēšana. Atrada 3 kazas. Bet meklētāji
bija bezgala noraizējušies, jo nekādi nevarēja atrast kazu ar numuru 3. Visa
diena tika pavadīta šīs kaziņas meklējumos. Gaisotne uzkarsējās līdz pat
panikai un izmisumam. Skola atsauca mācības. Visi- skolotāji, palīgi, virtuves
darbinieki- aktīvi meklēja kazu No3, kuru, protams, tā arī neatrada. Vienkārši -
tādas taču nemaz nebija!
Vai arī mēs nerīkojamies līdzīgi kā šajā stāstā? Mums ir
savas kazas, bet mēs meklējam vēl kādu, trūkstošo, īpašo, neeksistējošo No3. Tā
vietā, lai maksimāli lietderīgi izmantotu esošo, mēs koncentrējam un tērējam
savus spēkus raizēs par trūkstošo...
Tā nu mūsu prāts ir ieprogrammēts - visu redzēt un gribēt
pilnveidot, pārkārtot, sakārtot, attīstīt, virzīt. Ja kaut kas nenotiek tā kā,
šķiet, ir jānotiek, tad programma sajaucas. Kaut kā trūkums mums vienmēr ir lielāks
nekā tā pašas lietas klātbūtne un esamība.
Mēs novērtējam tad, kad mums trūkst nevis tad, kad mums ir.
Novērtēsim un būsim pateicīgi par to, kas mums ir. Tad būs
arī panākumi un laime.
Un,- pārstājam raizēties par kaziņu No3!
Lai lieliska diena!