“Sapņot un sapņojot zaudēt savu brīvību,
Pasaule turpina griezties, un tā aizrit tavas dienas,
Un tu krīti arvien straujāk un straujāk, un arvien dziļāk un dziļāk ieslīgsti miegā.”
Ej uz skolu. Atrodi darbu. Apprecies. Nopērc māju. Kļūsti par vecāku. Aizej pensijā. Noveco. Nomirsti.
...
Šī ir “amerikāņu sapņa” formula. Mēs nezinām, kas to izgudroja, un īsti nezinām, cik efektīva tā ir, un vai tā sniedz gandarījumu. Tomēr akli dzenamies pakaļ šai ilūzijai, jo pārējie tā dara.
Pasaule turpina griezties, un tā aizrit tavas dienas,
Un tu krīti arvien straujāk un straujāk, un arvien dziļāk un dziļāk ieslīgsti miegā.”
Ej uz skolu. Atrodi darbu. Apprecies. Nopērc māju. Kļūsti par vecāku. Aizej pensijā. Noveco. Nomirsti.
...
Šī ir “amerikāņu sapņa” formula. Mēs nezinām, kas to izgudroja, un īsti nezinām, cik efektīva tā ir, un vai tā sniedz gandarījumu. Tomēr akli dzenamies pakaļ šai ilūzijai, jo pārējie tā dara.
Meli, kurus izdzīvojam
Izdzīvot sapni:
“Sapņot un sapņojot zaudēt savu brīvību,
Pasaule turpina griezties, un tā aizrit tavas dienas,
Un tu krīti arvien straujāk un straujāk, un arvien dziļāk un dziļāk ieslīgsti miegā.”
Ej uz skolu. Atrodi darbu. Apprecies. Nopērc māju. Kļūsti par vecāku. Aizej pensijā. Noveco. Nomirsti.
Šī ir “amerikāņu sapņa” formula. Mēs nezinām, kas to izgudroja, un īsti nezinām, cik efektīva tā ir, un vai tā sniedz gandarījumu. Tomēr akli dzenamies pakaļ šai ilūzijai, jo pārējie tā dara. Tas ir viens no daudzajiem sabiedrības standartiem, kas ievilina mākslīgā, aizmāršīgā un mocību piepildītā dzīvē. “Sapnis”, kas piesaista, apbur un iesloga miljardiem cilvēku. Viņi ir padarīti bezspēcīgi un kļūst par tā upuriem. Viņi vērtē savu stāvokli pēc tituliem, īpašumiem un naudas daudzuma bankas kontā. Lielākā daļa cilvēku pavada visu savu dzīvi nekad neuzzinot, vai patiešām ir sasnieguši savu sapni.
Cilvēce nekad nav pilnībā sasniegusi savu potenciālu. Mēs visi, pasaules sabiedrība, pat neesam redzējuši horizontu. Ir krasa atšķirība starp vīziju un realitāti. Ir grūti uztvert vīziju, ja tā nav definēta, nemaz nerunājot par tās ieraudzīšanu. Galvenais iemesls, kāpēc mēs kā sabiedrība neesam spējuši pārveidot savas dzīves un piedzīvoto, ir izpausto un redzēto vīziju trūkums. Tas ir apliecinājums mūsu narcistiskajam skatījumam, kas neļauj sasniegt pilnu sabiedrības potenciālu. Mūsu vīzija ir nolaupīta un manipulējot pārveidota par to, ko saucam par “amerikāņu sapni”.
Mūsdienu kultūrā trūkst radošuma. Mūsu kā sabiedrības grūtības redzēt un iztēloties ir pieķēdējušas mūs pie realitātes, kurā mūsu sapņi nav mūsu pašu. Mēs nododam varu neskaitāmiem cilvēkiem, varām, institūcijām un apstākļiem, jo baidāmies uz to pretendēt vai to izpaust. Laika gaitā atļaujam sabiedrības struktūrvienībām pārveidot mūs par “funkcionāli paļāvīgiem” pieaugušajiem. Mēs samierināmies ar darbavietām, kas rada iespaidu, ka ir jēga, un ir ko sasniegt. Tomēr patiesībā tās ir egocentriskas un kalpo tikai dažiem uz daudzu rēķina. Esam tik pieraduši pie šī “sapņa”, ka tas ir kļuvis par mūsu dzīvi (meliem).
Dzīves meli:
Kādā brīdī mērķa un likteņa atskārsme mūs iedvesmo, sniedz spēku un apgaismo. Kad atbildam šim saucienam, tas turpina pārveidot un paplašināt mūsu dzīves pieredzi. Tā ir mūžīga enerģija, kas izgaismo un virza pretī mūsu patiesajai kaislībai un izpausmei. Nekas cits tā neiedvesmo mūsu aizrautību un piepildījumu. Jo jaunāki esam, jo mazāk ir attīstījies mūsu ego, un jo vairāk esam saskaņā ar savu patieso ceļu. Tomēr pieaugot mēs aizvietojam ģenialitāti ar intelektu.
No vienas puses mēs izveidojam dzīves fantāziju, ko labprāt sauktu par “jaukiem sapņiem”. No otras puses ir fantāzija, ko visi uzturam, pakļaujoties un piedaloties tajā, un saucam to par “realitāti”. Lielākā daļa iesprūst starp abiem un mēģina tikai izdzīvot. Kamēr lēkājam turp un atpakaļ, dzenoties pēc “amerikāņu sapņa”, mēs upurējam savu dzīvības spēku. Padodoties neskaitāmajām ietekmēm un šķēršļiem, kurus realitāte uzspiež, mēs dzīvojam arvien tālāk no mūsu likteņa. Kļūstam par melu atspulgu, nevis patiesības izpausmi.
Meli par dzīvi, kurus pieņemam, kļūst par realitāti un galu galā – par patiesību. Ikreiz, kad sastopamies ar citu patiesību, parasti atbildam aizsargājoties un nosodot, kā arī ar paštaisnību un kritiku. Apzināti vai neapzināti cenšamies mazināt otra patiesību, lai apstiprinātu, slavētu, uzspiestu un saglabātu savējo. Melu izdzīvošana liek nostādīt sevi augstāk par citiem, rīkoties ekscentriskāk un iedomīgāk. Tas apdraud mūsu sirsnību, laipnību, empātiju un spējas. Kad atļaujam dzīves meliem sevi pavedināt, mēs pārraujam radniecību ar sirdi un dvēseli. Tas nošķir no visa, kas mūsos ir svēts.
Mežs kokiem:
Realitāte ir meli, tāpēc mūsu dzīves attiecībā pret realitāti ir meli. Sabiedrība ir bijusi un joprojām ir veidota, lai projicētu dzīves ilūziju. Tā ir cilvēcei uzspiesta simulācija, lai maldinātu noticēt, ka tā ir īsta vai pat patiesa. Mūsu ticība šai ilūzijai to padara par realitāti – tik vareni ir cilvēki. Tomēr ar viltu mūsu vara ir izmantota pret mums, lai radītu un uzturētu ilūziju, ko pieņemam par dzīvi. Tikai tad, kad atbrīvosim sevi no globālās halucinācijas, būsim spējīgi redzēt, ka tā patiesībā ir neredzams cietums, kas piesavinās mūsu enerģiju, lai uzturētu savu pastāvēšanu.
Mēs visi cīnāmies, lai aizsargātu savu ieguldījumu ilūzijā. Upurējam visu un jebko, lai noturētos, cik vien daudz spējam, pie savas sintētiskās paradīzes. Reiz, agrīnā brieduma gados, mēs beidzām pretoties un sacelties pret sabiedrību un realitāti, un pievienojāmies miljardiem, kuri ir pakļāvušies tās nežēlīgajai ietekmei. Sākām ticēt, ka mūsu ieguldījums var nest pārmaiņas. Retie gadījumi, kad atrodam patiesību melos, vai nu ir sava pieredze, kas ir mazsvarīga citiem, vai kārtējais dzīves melu aspekts. Meli var šķist kā patiesība, ja tos uzskatām par daļu no realitātes.
Ir daudz grūtāk izdzīvot melus, nekā izdzīvot patiesību. Šajā ačgārnajā pasaulē var šķist vieglāk atdot savu varu ar balsīm, naudu, enerģiju, izklaidi, atkarībām, pienākumiem un dzīvesveidu, lai izdabātu savām cilvēcisko būtņu tiesībām. Mums tiek likts noticēt, ka identificēt, izveidot un izdzīvot savu patiesību ir nevajadzīgi, grūti, sāpīgi un bīstami, un tas var novest pie letālām sekām. Bailes, kas ir aprijušas patiesību šajā pasaulē, ir uzturējušas kara, mantkārības, vardarbības, slepkavību un vides holokaustu ilūzijas. Tā ir cena par pakļaušanos dzīves meliem.
Mēs visi esam atbildīgi par šo milzīgo ilūziju. Visi esam to padarījuši par realitāti, barojot ar savām bailēm, neveiksmēm un nevēlēšanos izdzīvot savu patiesību melu pasaulē. Esot izvēles priekšā starp pasaules mainīšanu un naudas pelnīšanu, labprāt izvēlamies otro iespēju. Viltus “pienākumi” pret meliem, kas ir realitāte, sarausta gabalos mūsu patiesības pieredzējumu. Dzīves lielākie meli ir tie, ka realitāte ir “īsta”. Melu izdzīvošana sniedz viltus sajūtu par jēgu, drošību un piepildījumu, kas ir pieļaujams attaisnojums, lai neatrastos savā patiesībā. Melu lielums, kuros dzīvojam, ir izmērāms pēc patiesības daudzuma, ko upurējam pie savas iedomības, augstprātības, gaidu un tiesību altāra. Mūsu dzīves nekad nebūs patiesas, dzīvojot dzīves melos. Tikai tad, kad izveidosim savu dzīvi un to izdzīvosim, tā kļūs patiesa.
Aiams Saums
Avots: http://www.zengardner.com/the-lie-we-live/
* No angļu valodas tulkoja Matīss Freimanis speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
“Sapņot un sapņojot zaudēt savu brīvību,
Pasaule turpina griezties, un tā aizrit tavas dienas,
Un tu krīti arvien straujāk un straujāk, un arvien dziļāk un dziļāk ieslīgsti miegā.”
Ej uz skolu. Atrodi darbu. Apprecies. Nopērc māju. Kļūsti par vecāku. Aizej pensijā. Noveco. Nomirsti.
Šī ir “amerikāņu sapņa” formula. Mēs nezinām, kas to izgudroja, un īsti nezinām, cik efektīva tā ir, un vai tā sniedz gandarījumu. Tomēr akli dzenamies pakaļ šai ilūzijai, jo pārējie tā dara. Tas ir viens no daudzajiem sabiedrības standartiem, kas ievilina mākslīgā, aizmāršīgā un mocību piepildītā dzīvē. “Sapnis”, kas piesaista, apbur un iesloga miljardiem cilvēku. Viņi ir padarīti bezspēcīgi un kļūst par tā upuriem. Viņi vērtē savu stāvokli pēc tituliem, īpašumiem un naudas daudzuma bankas kontā. Lielākā daļa cilvēku pavada visu savu dzīvi nekad neuzzinot, vai patiešām ir sasnieguši savu sapni.
Cilvēce nekad nav pilnībā sasniegusi savu potenciālu. Mēs visi, pasaules sabiedrība, pat neesam redzējuši horizontu. Ir krasa atšķirība starp vīziju un realitāti. Ir grūti uztvert vīziju, ja tā nav definēta, nemaz nerunājot par tās ieraudzīšanu. Galvenais iemesls, kāpēc mēs kā sabiedrība neesam spējuši pārveidot savas dzīves un piedzīvoto, ir izpausto un redzēto vīziju trūkums. Tas ir apliecinājums mūsu narcistiskajam skatījumam, kas neļauj sasniegt pilnu sabiedrības potenciālu. Mūsu vīzija ir nolaupīta un manipulējot pārveidota par to, ko saucam par “amerikāņu sapni”.
Mūsdienu kultūrā trūkst radošuma. Mūsu kā sabiedrības grūtības redzēt un iztēloties ir pieķēdējušas mūs pie realitātes, kurā mūsu sapņi nav mūsu pašu. Mēs nododam varu neskaitāmiem cilvēkiem, varām, institūcijām un apstākļiem, jo baidāmies uz to pretendēt vai to izpaust. Laika gaitā atļaujam sabiedrības struktūrvienībām pārveidot mūs par “funkcionāli paļāvīgiem” pieaugušajiem. Mēs samierināmies ar darbavietām, kas rada iespaidu, ka ir jēga, un ir ko sasniegt. Tomēr patiesībā tās ir egocentriskas un kalpo tikai dažiem uz daudzu rēķina. Esam tik pieraduši pie šī “sapņa”, ka tas ir kļuvis par mūsu dzīvi (meliem).
Dzīves meli:
Kādā brīdī mērķa un likteņa atskārsme mūs iedvesmo, sniedz spēku un apgaismo. Kad atbildam šim saucienam, tas turpina pārveidot un paplašināt mūsu dzīves pieredzi. Tā ir mūžīga enerģija, kas izgaismo un virza pretī mūsu patiesajai kaislībai un izpausmei. Nekas cits tā neiedvesmo mūsu aizrautību un piepildījumu. Jo jaunāki esam, jo mazāk ir attīstījies mūsu ego, un jo vairāk esam saskaņā ar savu patieso ceļu. Tomēr pieaugot mēs aizvietojam ģenialitāti ar intelektu.
No vienas puses mēs izveidojam dzīves fantāziju, ko labprāt sauktu par “jaukiem sapņiem”. No otras puses ir fantāzija, ko visi uzturam, pakļaujoties un piedaloties tajā, un saucam to par “realitāti”. Lielākā daļa iesprūst starp abiem un mēģina tikai izdzīvot. Kamēr lēkājam turp un atpakaļ, dzenoties pēc “amerikāņu sapņa”, mēs upurējam savu dzīvības spēku. Padodoties neskaitāmajām ietekmēm un šķēršļiem, kurus realitāte uzspiež, mēs dzīvojam arvien tālāk no mūsu likteņa. Kļūstam par melu atspulgu, nevis patiesības izpausmi.
Meli par dzīvi, kurus pieņemam, kļūst par realitāti un galu galā – par patiesību. Ikreiz, kad sastopamies ar citu patiesību, parasti atbildam aizsargājoties un nosodot, kā arī ar paštaisnību un kritiku. Apzināti vai neapzināti cenšamies mazināt otra patiesību, lai apstiprinātu, slavētu, uzspiestu un saglabātu savējo. Melu izdzīvošana liek nostādīt sevi augstāk par citiem, rīkoties ekscentriskāk un iedomīgāk. Tas apdraud mūsu sirsnību, laipnību, empātiju un spējas. Kad atļaujam dzīves meliem sevi pavedināt, mēs pārraujam radniecību ar sirdi un dvēseli. Tas nošķir no visa, kas mūsos ir svēts.
Mežs kokiem:
Realitāte ir meli, tāpēc mūsu dzīves attiecībā pret realitāti ir meli. Sabiedrība ir bijusi un joprojām ir veidota, lai projicētu dzīves ilūziju. Tā ir cilvēcei uzspiesta simulācija, lai maldinātu noticēt, ka tā ir īsta vai pat patiesa. Mūsu ticība šai ilūzijai to padara par realitāti – tik vareni ir cilvēki. Tomēr ar viltu mūsu vara ir izmantota pret mums, lai radītu un uzturētu ilūziju, ko pieņemam par dzīvi. Tikai tad, kad atbrīvosim sevi no globālās halucinācijas, būsim spējīgi redzēt, ka tā patiesībā ir neredzams cietums, kas piesavinās mūsu enerģiju, lai uzturētu savu pastāvēšanu.
Mēs visi cīnāmies, lai aizsargātu savu ieguldījumu ilūzijā. Upurējam visu un jebko, lai noturētos, cik vien daudz spējam, pie savas sintētiskās paradīzes. Reiz, agrīnā brieduma gados, mēs beidzām pretoties un sacelties pret sabiedrību un realitāti, un pievienojāmies miljardiem, kuri ir pakļāvušies tās nežēlīgajai ietekmei. Sākām ticēt, ka mūsu ieguldījums var nest pārmaiņas. Retie gadījumi, kad atrodam patiesību melos, vai nu ir sava pieredze, kas ir mazsvarīga citiem, vai kārtējais dzīves melu aspekts. Meli var šķist kā patiesība, ja tos uzskatām par daļu no realitātes.
Ir daudz grūtāk izdzīvot melus, nekā izdzīvot patiesību. Šajā ačgārnajā pasaulē var šķist vieglāk atdot savu varu ar balsīm, naudu, enerģiju, izklaidi, atkarībām, pienākumiem un dzīvesveidu, lai izdabātu savām cilvēcisko būtņu tiesībām. Mums tiek likts noticēt, ka identificēt, izveidot un izdzīvot savu patiesību ir nevajadzīgi, grūti, sāpīgi un bīstami, un tas var novest pie letālām sekām. Bailes, kas ir aprijušas patiesību šajā pasaulē, ir uzturējušas kara, mantkārības, vardarbības, slepkavību un vides holokaustu ilūzijas. Tā ir cena par pakļaušanos dzīves meliem.
Mēs visi esam atbildīgi par šo milzīgo ilūziju. Visi esam to padarījuši par realitāti, barojot ar savām bailēm, neveiksmēm un nevēlēšanos izdzīvot savu patiesību melu pasaulē. Esot izvēles priekšā starp pasaules mainīšanu un naudas pelnīšanu, labprāt izvēlamies otro iespēju. Viltus “pienākumi” pret meliem, kas ir realitāte, sarausta gabalos mūsu patiesības pieredzējumu. Dzīves lielākie meli ir tie, ka realitāte ir “īsta”. Melu izdzīvošana sniedz viltus sajūtu par jēgu, drošību un piepildījumu, kas ir pieļaujams attaisnojums, lai neatrastos savā patiesībā. Melu lielums, kuros dzīvojam, ir izmērāms pēc patiesības daudzuma, ko upurējam pie savas iedomības, augstprātības, gaidu un tiesību altāra. Mūsu dzīves nekad nebūs patiesas, dzīvojot dzīves melos. Tikai tad, kad izveidosim savu dzīvi un to izdzīvosim, tā kļūs patiesa.
Aiams Saums
Avots: http://www.zengardner.com/the-lie-we-live/
* No angļu valodas tulkoja Matīss Freimanis speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
http://garavasara.com/articles/meli-kurus-izdzivojam
