Portāls Parents.ru apkopojis psihologu ieteikumus, no kādām frāzēm, audzinot bērnus, vajadzētu iespējami izvairīties, lai turpmākajā dzīvē atvasēm nebūtu jānēsā neveiksminieka zīmogs.
Tavā vecumā es to jau pratu izdarīt
Lieliski, ja tu bērnam pastāstīsi par sevi bērnībā. Īpaši, ja ne tikai lielīsies ar savām labajām atzīmēm un citiem sasniegumiem, bet dalīsies arī pieredzē. Nav vērts akcentēt tavas īpašās spējas, uzsverot, ka tev, mazam esot, labāk padevās, piemēram, lasīšana un tu ātrāk iemācījies peldēt. Tu un tavs bērns neesat sāncenši. Viņš saprot, ka esi stiprāks un daudz vairāk proti, jo esi pieaugušais, viņš vēlas mācīties, līdzināties tev, lai kļūtu “kā mamma” vai “kā tētis”. Ja reiz esi stiprāks, gudrāks, vienmēr bijis spējīgāks, pat tad, kad nebiji pieaugušais, bērns var pazaudēt cerību ar laiku panākt tevi un tavus sasniegumus. Pastāsti bērnam, tieši kā sasniedzi panākumus, ar kādām grūtībām saskāries, kādas rakstura īpašības tev bija nepieciešamas. Tas jūs abus ļoti tuvinās, un bērnā “augs” lepnums par tevi un ticība saviem spēkiem.
Pārfrāzējot: “Zini, es arī daudz kritu, kad mācījos slidot. Pat domāju, ka to nekad neiemācīšos. Taču man tā gribējās spēlēt hokeju, un es nolēmu trenēties katru dienu. Es pat spilvenu biju piesējis sev pie vēdera, zem virsjakas. Pēc pāris nedēļām jau vairs nekritu. Un tev arī izdosies! Mēs vēl kopā ripu patrenkāsim pa ledu.”
Neņem mantiņu uz bērnudārzu, pazaudēsi
Tev noteikti ir nācies dzirdēt par pašpareģojumiem. Tas ir tad, kad baidies, ka nokavēsi vilcienu un patiešām to nokavē, lai gan stacijā esi ieradies stundu pirms tā atiešanas. Vai arī sev nozvērējies, ka nevari nokavēt svarīgu sapulci, bet…
Šis pats likums attiecas uz bērniem. Bērni burtiski ir kā ieprogrammēti izpildīt vecāku gaidas. Pasaki tik bērnam, kurš jau pārliecinoši min velosipēda pedāļus: “Uzmanīgi, nokritīsi!”, un nepaies ne ilgs laiks, kā tas patiešām notiks. Taču, ja teiksi: “Es baidos, ka tu nokritīsi!”, rezultāts būs pilnīgi cits. Mazais izdarīs visu, lai tevi pārliecinātu par pretējo. Psihologi iesaka izmantot tā dēvētos “Es – ziņojumus”, lai bērnu brīdinātu par iespējamiem riskiem vai bērna uzvedības sekām. Šādā formā tas bērnam nebūs aizvainojoši, jo runāsi par savām jūtām, bet nevis bērns trūkumiem.
Pārfrāzējot: “Es ieteiktu mantiņu atstāt mašīnā – baidos, ka bērnudārzā tā pazaudēsies. Ko tu par to domā?”
Tev jābūt laimīgam
Un precizējot: “Laimīgam, ka tev ir brālītis, ka tu mācīsies spēlēt klavieres, ka mēs tev ejam pirkt jaunas drēbes.”
Mēs vēlamies savus bērnus redzēt laimīgus. Vecāki var justies kā burvju mākslinieki, kad viņiem izdevies sasmīdināt skumstošu bērnu vai “iesēt ticības sēklu” saviem spēkiem.
Taču pat vislaimīgākais bērns reizēm var just divējādas jūtas. Bērni (tāpat kā pieaugušie) ir spējīgi mīlēt un ienīst vienlaikus. Taču daudziem no mums kopš bērnības ir mācīts slēpt savu aizvainojumu, skaudību, dusmas un citas “negatīvās” emocijas, tās saucot par sliktajām, nepareizajām. Īpaši grūti var būt pieņemt tieši savas “dalītās” jūtas. Mēs bieži noliedzam grūtības, pretrunas, cenšoties sevi pārliecināt, ka mūsos nav ne pilītes skaudības, draudzībā nevar būt konkurences un sāncensības, bet attiecībā pret paša vecākiem mēs izjūtam tikai mīlestību un pateicību. Mēs to nosaucam par savaldību un paškontroli, kas patiesībā ir negatīvo jūtu noliegšana un pašapmāns. Rezultātā mēs atsvešināmies no savas emocionālās dzīves, trauksmes, apātijas. Ieaudzinot bērnā vainas sajūtu par “nepareizajām”, “nevērtīgajām” jūtām, mēs viņu nepadarīsim laimīgu un neiemācīsim “turēt sevi rokās”. Bērnu var iemācīt kontrolēt jūtu izpausmes, uzvedību, taču ne pašas emocijas. Vislabākais, ko šādās situācijās var darīt vecāki, palīdzēt bērnam atzīt un pārrunāt savas jūtas, paust sapratni un līdzjūtību. Šis ir viens no veidiem, kā bērnu padarīt laimīgu.
Pārfrāzējot: “Es redzu, ka tu gan esi priecīgs, gan neesi priecīgs. Izskatās, ka tu vēlies iet ar mani un vienlaikus būtu priecīgs palikt mājās”.
